Magelāna mākonis

— Vai tev ir labi ar mani?

— Nē, — viņa atbildēja, — bet bez tevis man ir slikti.

Es pieķēros Annai. Man patika vērot, kā viņa rītos gatavoja brokastis; gaišā, platā rītatērpā, sajukušiem matiem — noliekusies pār traukiem, ar alķīmiķa nopiet­nību viņa jauca kopā dažādus augļu ingredientus. «Zvaigžņu Anna» — tā es viņu saucu, bet neizpaudu, ka šis apzīmējums radies pretstatā «Zemes Annai». Viņa bija skaista. Uz Zemes mēdz būt ainavas — gan lie­liskas, gan kautri daiļas, kuras daba radījusi it kā paš- apbrīnā, tīksminādamās pati ar savu skaistumu. To pašu gribējās sacīt par Annu — viņas kuplo, tumšo matu viļ­ņiem, vienmērīgajiem elpas vilcieniem, slaidajiem «uz­acu lokiem, pievērtajām lūpām, kuras šķita sargājam kaut ko, kas nobriest ļoti lēni, bet neatvairāmi. Atceros, ka reiz maiguma pilns vēroju Annu aizmigušu: brīžiem vāri ietrīsējās viņas skropstas, siltā elpa vienmērīgi ci­lāja krūtis. Sī skatiena pamodināta, Anna, it kā no sapņa iznākusi pretī, mirkli skatījās manī savām lie­lajām acīm un pēkšņi pietvīka. Rožains vilnis pārvēlās viņas kaklam, sejai, pat ausīm. Es tūdaļ kā inkvizitors apbēru viņu jautājumiem, tiekdamies izdibināt nosark­šanas cēloni. Anna ilgi negribēja atbildēt, līdz beidzot stingri noteica:

— Es tevi redzēju sapnī. — Vairāk viņa neko ne­gribēja sacīt.

Tā, pastāvīgi atjaunodamies un atkal pārtrūkdams, turpinājās mūsu neparastais romāns, kurā vēlās nakts stundās bija jaušams rūgtuma pilns maigums un rūpīgi slēpts antagonisms.

Pa to laiku dzīve uz Geas ritēja kā ritējusi: labora­torijas strādāja, vakaros mēs pulcējāmies pie Zemes

radiouztvērējiem vai videoplastikas zālē, sporta telpās kolektīvi gatavojās kārtējām sacensībām, koncertos skaņu viļņi cēlās pret filharmonijas zāles velvēm — iztālēm viss šķita tāds pats kā agrāk, un tomēr šis tas vēstīja par kaut kā nezināma tuvošanos, kas uzglūnēj'a mums bezgala garā ceļa malās un nemanot sūcās caur kuģa hermētiskajām bruņām, saindējot cilvēku sirdis un prātus.

Var teikt, ka tas iesākās ar sapņiem, vismaz es to novēroju. Mana paša sapņi šai laikā kļuva telpiski un ar ļoti bagātu saturu, bet šī bagātība bija nelūgta un nevēlama, pat neciešama. Daži sapņi turpinājās vairā­kas naktis, tie bija uzmācīgi un bieži atkārtojās; citu sižeti sazarojās vairākās līnijās, kas tad rādījās pēc kārtas. Sevišķi spilgti atmiņā iespiedies sapnis par aklo pilsētu. Es pats biju akls un mitu kaut kādu samudži­nātu, ķeburainu formu tumsas valstībā; šai sapnī man bija gara un sarežģīta pagātne, pavisam citāda nekā īstenībā: tanī bija tāli ceļojumi, tikšanās ar cilvēkiem, bet ne kripatiņas gaismas — tumsa visu laiku spieda galvu un krūtis. Sis sapnis vai, pareizāk, vesela sapņu sērija, kas turpinājās nedēļām, mani tā novārdzināja, ka pirmo reizi mūžā sāku lietot miega zāles, kas izslēdz smadzeņu garozas darbību; tad gulēju cietā miegā, bet, tiklīdz zāles nelietoju, rēgi atkal bija klāt.

Ambulanci sāka apmeķlēt cilvēki, kas sūdzējās par nakts murgiem. Viņi parasti bija nokaunējušies par savu sūdzību nenozīmīgumu, un izlikās, ka tas ir drīzāk untums nekā uzbrūkošas slimības izpausme, tomēr, paša pieredzes mācīts, uzmanīgi izmeklēju slimniekus un izrakstīju medikamentus, ko pats lietoju, lai gan ne­reti nācās sastapt pacientu neapmierinātību. Mūsu die­nās nevienam netīk lietot zāles, jo medicīnas uzdevums īstenībā ir novērst slimības, nevis tās ārstēt.

Tomēr pārāk par visu mani pacienti nevēlējās gulēt dziļā miegā, nē, viņi gribēja sapņot, tikai par… Zemi; to viņi man uzticēja vienīgi zem četrām acīm. «Diem­žēl,» es atbildēju, «mēs vēl neprotam pasūtīt sapņus ar vēlamo saturu.» Nevarēju viņiem nekādi līdzēt un ieteicu vienīgi vairāk vingrot un ilgāk uzturēties «svaigā gaisā».

Par Geas parku cilvēki bieži vien negribēja pat dzirdēt. Sis videoplastiķu daiļdarbs, ar kuru viņi tik loti lepojās, bija kļuvis par īstu strīdus ābolu. Pirms tam apsprieda rriūsu dārza pārkārtošanas plānus, kāds pat iesniedza projektu, kas paredzēja kā reālās, tā arī šķie­tamās daļas jaunu izkārtojumu, bet vispārējā aptauja parādīja, ka galu galā neviens to nevēlas. Toties tika izteiktas dažādas pretenzijas, piemēram, ka slietus ir mākslīgs un tūlīt var pateikt, ka tas nav īsts», ka «bez putniem sabrūk visa ilūzija», un vairākkārt aizrādīja pat to, ka «debesis un mākoņi ir tīrie māņi, jo ne ma­zākā mērā nelīdzinās tiem, kas redzami uz Zemes».

Sie pārmetumi aizvainoja videoplastiķus. Viņi ap­galvoja, ka mirāža sniedzot pilnīgu ilūziju, jo tās radī­tāji ņēmuši vērā itin visus faktorus, kas ietekmē cilvēka sajūtas, un patlaban aparatūra darbojoties tikpat nevai­nojami kā ceļojuma sākumā, kad visi, kas vien ieradās uz kuģa, sajūsminājās par lielisko iespaidu.

Ceļojuma pirmā gada beigās daži no maniem pacien­tiem sāka sūdzēties par miega un nomoda periodu ritma traucējumiem; viņu darba dienas režīms kļuva citāds nekā pārējiem: daži gāja gulēt agrās vakara stundās un pamodās ilgi pirms rītausmas, citiem turpretim bija tieksme strādāt naktīs un gulēt līdz pusdienai; tādējādi darba laiku dažādība arvien pieauga, draudot izjaukt kolektīvu.

Gaiteņos, it sevišķi pēcpusdienās, varēja sastapt ar­vien vairāk bezmērķīgi klaiņojošu cilvēku, iesāktas sa­runas pārtrūka pusvārdā, ikviens klīda savrup, vairīda­mies no zvaigžņu galerijām; reiz, dažas dienas pirms Jaungada, aizgājis uz pastaigu klāju stundā, kad agrāk tur valdīja vislielākā rosība, sastapu vienīgi Arnetu un vēl divus pilotus sarunājamies par kādu zvaigznāju, bet citādi plašā galerija bija pilnīgi tukša.

Visi šie notikumi norisinājās laika posmā, kad ma­nas un Annas attiecības bija nonākušas vissarežģītā­kajā stadijā, un tādēļ es tiem neveltīju pienācīgu uz­manību.

Uz kuģa regulāri notika astrogātu apspriedes. Trīs dienas pirms kārtējās padomes sēdes Ters Akonjans lū­dza mani izteikt tanī savas domas par ekspedīcijas da­lībnieku psihisko stāvokli; es nekavējoties ķēros pie darba un dažu stundu laikā sacerēju garu jo garu at­skaiti.

Uz sēdi ierados ar nokavēšanos, jo Nilsa draugs — draiskais cukursniega mīļotājs, rāpjoties lidlauka stabā, bija nokritis un man nācās viņam ievilkt izmežģīto kāju. Man ienākot, runāja Lena Berensa. Apsēdos aizmugurē vienā no pēdējiem krēsliem, plašās telpas kaktā. Geas felicitoloģiskā punkta pārstāve uzskaitīja, cik bieži ek­spedīcijas dalībnieki apmeklējuši to vai citu kuģa telpu; šī statistika rādīja, ka ceļojuma pirmajos mēnešos vis­vairāk apmeklēti bijuši zvaigžņu klāji, taču vēlāk no tiem sākuši arvien biežāk vairīties un par galveno at­pūtas vietu kļuvis parks, bet pašā pēdējā laikā arī tas, tāpat kā klāji, bijis pilnīgi tukšs.

— Kur tad ļaudis pavada brīvo laiku? — Ters Akon­jans jautāja, noliecies pār piezīmēm un nevienu neuz­lūkodams.

— Mēs pārbaudām tikai publiskas vietas, — Lena atbildēja, — bet nav grūti uzminēt, ka cilvēki uzturas galvenokārt savos dzīvokļos.

— Vai viņi tur rīko plašākas viesības? — Ters Akon­jans gribēja zināt. Viņš arvien vēl nepacēla galvu. Es lāgā nevarēju saprast, kas viņam padomā.

— Nezinu, — Lena atteica, — bet, cik varu spriest pēc sevis un saviem tuviniekiem … nē.

— Nu kas tad tas ir? — Ters Akonjans jautāja. Viņš izslējās, es ieraudzīju viņa seju.

— Domāju, ka … vientulība, — kāds,aizmugurē at­saucās. Visi pagriezās turp: to bija sacījis Trehubs.

— Dakter, — Ters Akonjans griezās pie manis, — lūdzu, pasaki savas domas.

Es piecēlos. Vienā mirklī man kļuva skaidrs, ka mana atskaite nekam neder. Tas bija savāds brīdis: pats nezināju, ko nākošajā mirklī runāšu, bet tai pašā laikā pār mani nāca dīvaina apskaidrība.

— Kolēģi, — es sacīju, — biju sagatavojis pārskatu par manu pacientu slimībām pēdējo mēnešu laikā, bet nupat sapratu, ka to klasificēšanai un uzskaitei nav ne­kādas jēgas. Tām visām ir viens cēlonis, kuru nupat nosauca profesors Trehubs. Līdz šim to nesaprata ne paši slimnieki, ne viņu ārsts, manuprāt, tādēļ, ka mēs visi jau no bērnu dienām mācāmies ar prātu pārvarēt^ visus konfliktus, ar kuriem saduramies dzīvē. Tādēļ esam pieraduši klusēt par neatrisināmiem jautājumiem, jo dalīties grūtībās ar citu uzdrīkstamies tikai tad, ja varam cerēt uz palīdzību, ko stiprākie, gudrākie un labā­kie sniedz svārstīgajiem, vājākajiem un mazāk spējīga­jiem. Tukšumā mes visi esam vienlīdz nevarīgi. Tādēļ visi vienādā mērā par to klusējam. Šis klusums starp mums aug. Pret to ir jācīnās.

Es apsēdos, vārdu palūdza Irfēla.

— Kolēģi apgalvo, ka vientulība un klusums esot pirmās pazīmes, kas liecina par tukšuma ietekmi uz cil­vēku. Es nezinu, vai tas ir pareizi. Es saku, ka nezinu, un man gribētos apspriest to kopā ar jums. Kas bija mūsu dzīves pamats uz Zemes? Kas mūs visciešāk sais­tīja ar citiem cilvēkiem? Kādreiz, senos laikos, cilvēkus saistīja kopējas tradīcijas, parašas, cilts un nacionālie sakari, pagātnes ciešanas un ievērojamāko atceres dienu kults. Turpretim mūs visciešāk saista darbs nākotnes labā. Mēs esam rase, kas raugās tālu pāri atsevišķa cil­vēka personiskās dzīves robežām. Te slēpjas mūsu spēks. Mēs negaidām to, kas nāks, bet paši kaldinām nākotni, mēs uzstādām sev prasības atbilstoši arvien augošajiem sapņiem, tādēļ arī mūsos un ap mums viss mainās un atjaunojas. Man liekas, ka dažiem šis pa­mats sāk zust. Paši neapzinādamies, viņi jau tagad gaida ceļojuma galu, bet no tā mūs šķir vēl daudz gadu, un tādēļ tas ir bīstami. Nevar taču tik lielu dzīves daļu nodzīvot gaidas.

— Bet mūsu darbs? — pēc laba brīža Ters Akonjans vaicāja un paraudzījās klātesošo sejās.

Rudeliks vecākais atbildēja:

— Augošais sakaru novēlojums ar Zemi arvien no­pietnāk traucē zinātnisko darbu, taču, šķiet, tas nav svarīgākais. Cilvēki strādā pat vairāk nekā agrāk, lai gan panakumi nav labāki; darbs kļuvis par patvē­rumu — tas aizņem laiku, novērš uzmanību no mūsu stavokļa un no domām par turpmākajiem gadiem. Rau­goties no šo gadu perspektīvas, sīkās ikdienas darbī­bas — celšanās, ģērbšanās, ēdiena uzņemšana, ko ag­rāk pat nemanījām, — tagad izdveš nāvējošu vienmu­ļību. Ko mēs arī darītu, viss liekas tik sīkumains, ka negribas pat izstiept roku, tādēļ arī tukšas koncertzāles,

parks, klāji… Tas, kas uz Zemes mums likās vērtīgāks par visu — laiks, šeit kļuvis mūsu ienaidnieks.

— Piedodiet… Kas te īsti notiek … taču ne ap­spriede! — pēkšņi iesaucās Trehubs.

Viņš piecēlās, atkāpās aiz sava krēsla un uzlika roku uz tā atzveltnes, it kā gatavodamies aiziet.

— Jūs meklējat vārdu tam, kas notiek uz Geas? Kādēļ? Mēs taču visi zinājām, ka t a s būs, nezinājām tikai — kad. Atteikušies no mākslīgi radītās vides ērtī­bām uz Zemes, mēs devāmies izplatījumā. Bezgalīgs tukšums? Jā. Bet vai mums jāsūdzas? Un par ko? Par dabas likumiem?! Visu mūsu kā tagadējo, tā turpmāko ciešanu uzskaitījums nesamazinās tās ne par matu. Runājot par vientulību, es domāju pavisam ko citu nekā jūs. Ikviens no mums starp biedriem, darbā, strīdos ir tāds pats kā agrāk, citāds viņš jūtas tikai tad, kad paliek viens. Tādēļ viņš ilgojas būt viens, lai izpētītu sevi, — kas gan var būt vienkāršāks? Tā ir vienīgā cil­vēka cienīga vientulība. Un ko mums var nodarīt tuk­šums?

— Uzvarēt mūs, — es pusbalsī atsaucos. Trehubs to sadzirdēja.

— Ai nē, — viņš sacīja. — Visuma materiālie spēki var mūs iznīcināt, piemēram, sadursmē. Bet uzvarēt — to nespēj pat Visums. To varētu vienīgi… cilvēks.

Viņš brīdi klusēja.

— Tie ir tukši spriedelējumi. Jūs to zināt tikpat labi kā es. Viss jau sen izlemts, mēs paši lēmām, un viss ir tā, kā tam jābūt. Kādas pārmaiņas arī notiktu mūsos, tām jānotiek un jārod izpausme, bet, vai mēs būsim vāji vai stipri, jautri, nepacietīgi vai noskumuši, — tam nav nekādas nozīmes salīdzinājumā ar vienigo neapšau­bāmo patiesību: lidojums turpinās!