Atreja maska

Piektā nodaļa

Sirds saka auļot ka neprātīgā. Debora pieliecas pie grī­das tik zemu, ka vaigs atradas tikai dažas collas no tumšsarta plankuma. Bija labi redzams, ka paklaja atstata šaura sliede, it ka kaut kas butu vilkts pa to. Ne, ne vilkts - velts. Kaut kas smags. Lai an asins peļķīte nebija izsmērēta, De­borai šķita, ka nogludinātajās paklaja šķiedras aizķēries vel kas - kaut kas brūngans un viskozs. Pļļa.

Viņa atkal pieversas tumšsartajam plankumam. Dziļi dve- sele dzima trula, bezcerīga atskarta, ka tas ir Ričarda asi­nis.

Debora mēģina ja koncentrēties, lai norobežotos no ta, ko redz. Viņa atgriezās pie iepriekšējās domas. Kaut kas ievelts grāmatplaukta? Ne, eļļas sliede nenoradija uz šo sienu; ta veda ara no sienas un beidzas istabas vidu. Atpakaļ ta veda preteja virziena - tieši siena vai, precīzāk, grāmatplaukta pie sienas. Tatad kaut kas izvelts ara no sienas - neiespejami, ja vien…

Debora piecēlās un saka ar rokam vilkt pari plauktiem - prāts tik tikko spēja tureties Ildzi šim ritmam.

Neko neizdevās atrast. Tad viņa saka raustīt gramatas, taču tas viegli padevas. To bija simtiem.

Stop, Debora sev teica. Padomu! Ja viena no šīm grāmatam ir… Kura tā varētu but?

Atrejs. Mikenas.

Kaut kas, kas saistīts ar Ričarda senseno apsēstību ar Tro­jas karu? Ričards labprat mēdza stāstīt, ka I lomēra9 eposi - stāsti par dieviem un varoņiem - atspoguļo patiesus noti­kumus. Viņa puiciskais entuziasms bija lipīgs, taču pretruna ar arheoloģijas zinātni.

Ričards nebija arheologs. Viņš bija entuziasts - pat dile­tants. Viņam nebija vajadzīga sabiedrības vēsture, kas izse­cinātā arheoloģiskajos izrakumos; viņam bija vajadzīgi miti un apstiprinājums, ka visi šie pacilatie stāsti par piedzīvoju­miem un slavu ir īsti. Viņš nelasīja arheologu darbus, lai no­skaidrotu, kadi jauni fakti un patiesības varētu atklaties. Viņš lasīja arheologu darbus, lai apstiprinātu to, kas pašam šķita sen zinama patiesība. Viņš līdzinājās Igaelam Jadinam, kurš ar lāpstu viena roka un Vecas Derības sējumu otra klīst pa Negevas tuksnesi un Sinaja kalnu.10 Viņš zinaja, kam tic, un vēlējas, kaut arheoloģija to apstiprinātu. Viņš bija ka Šll- mans'1 , kas veica izrakumus Mikēnas un Troja un pieradīja, ka 1 Iomēra stāsti par Agamemnonu un I lelenu, Ahileju un I lektoru, Ajaksu un Odiseju ir nevis poētisks izdomājums, bet gan dokumentos pieradīts fakts.

Debora atkapas no plauktiem un parskatija gramatu mu­guriņas.

Pa labi stun, četrus plauktus augstak, atradas smags sē­jums apzeltītos adas vākos. 1 lomera "Iliada". I-ielais stāsts par Trojas karu.

Debora pasniedzas pec tas, pavilka - gramata kaut kur aizķeras; tad viņa to mazliet pašķieba. Un grāmatplaukts klusiņām saka virzīties viņas virziena.

Debora pārsteigtā vēroja notiekošo. Telpa aiz plaukta bi­ja dziļa - mazliet lielākā par pusi no guļamistabas. Bija vaja­dzīgs krietns bridis, kamēr acis visu nopētīja. Un pratam bija vajadzīgs vel ilgāks bridis, lai aptvertu redzeto.

Sakotnejais melnums aiz grāmatplaukta pārvērtās blava gaismiņa, ko meta pie sienam piestiprinātās vitrīnas, bet no šahtas velveto griestu centra uz grīdas spīdēja garš, bals stars. Tieši līdzas elektriskas strāvās kontaktam sakas asinu sliede.

Debora noslīga ceļos - bailes, kas līdz šim bija mocījušas, pārvērtās - tas ar postošu izmisuma vilni iztukšoja dvēseli un pratu.

Ričards gulēja uz muguras, rokas izplestas - ka krusta. Viena plauksta bija atvērta, bet otra - ciet. Krūtis bija kai­las, augums vajš, locekļi izstīdzējuši, trausli. Viņš izskatijas neticami vecs, un bala ada bija ieguvusi caurspīdīgi zilganu nokrāsu, kas recekļainas brūces uz. krūtīm un vedera darīja vel briesmīgākās. Acis - paldies Dievam - bija ciet.

Debora satvēra auksto Ričarda roku un pacēla to pie sa­vam lupām. Aizvērusi acis, viņa saka aizžņaugti elsot.