Atreja maska

Divdesmit septītā nodaļa

Vakara, iedama no Akropoles atpakaļ uz viesnīcu, viņa bija pārdomājusi sarunu ar nepazīstamo angli - un nekas taja nešķita loģisks. Viņš bija vai nu talantīgs aktieris un izcils psihologs, vai ari viņu priekšstati par faktiem pilnīgi atšķi­ras. Doma, ka viņš, izlikdamies uzskatam Deboru par slep­kavu, novērsīs aizdomas no sevis, šķita absurda. Un tas lie­cina ja, ka svešais ir kadas mānijās vara. Bet varbūt tas nozīmēja, ka viņš tiešam uzskata Deboru par slepkavu. Tur­klāt - ja svešais butu gribējis nogalinat viņu, kadeļ meklēt iespēju aprunaties publiska vieta? Šie jautajumi izraisīja na- kamo - un tas bija vel divainaks: vai tiešam anglis uzskata, ka viņai ir maska? Ta vien likās. Vai citādi viņš butu pārlie­cināts - un ta tiešam izskatijas -, ka I )ebora gribējusi, lai viņš tai seko?

Šie jautajumi līdzinājās viņas pašas asinskarei, kas spieda atgriezties viesnīca, kur bija neizbēgama satikšanas ar nepa­zīstamo vīrieti, nevis laisties prom uz autoostu vai lidostu.

Tagad Debora sēdēja uz gultas malas, līdzas nolikusi blok­notu ar viesnīcas logo, rokā turēdama lodīšu pildspalvu, bet telefona klausuli ar vaigu piespiedusi plecam.

- labi, Markus, - Debora iesaka, - kas tev prata?

- Ja neskaita parbiedešanu, - viņš atbildēja, - es, šķiet, biju netaisns pret tevi, pieļaudams, ka esi nogalinājusi savu darba devēju.

Pieklājīgais runasveids padarīja teikto vel absurdaku, ta­ču Debora centas tam nepieverst uzmanību.

- Ta tiešam bija, - piesardzīgi atbildēja Debora, nezinā­dama, kurp šie vardi novedīs.

- Un, baidos, tu patiešam tici, ka es varēju… to izdarīt.

- Tieši ta, - Debora teica. - Un tagad tu teiksi, ka ta ne­bija.

- Protams, - vīrietis apstiprinaja.

Klausule bez ramas, pieklājīgās balss nebija dzirdams ne­kas vairak - ne krakšķis, ne satiksmes trokšņi, ne citas bal­sis. Iespējams, svešais sēdēja tada pat viesnīcas istaba ka vi­ņa…

- Bet tonakt, kad piezvanīji pirmo reizi, tu prasīji, vai vi­ņi paņēmuši līķi, - Debora turpinaja. - Kas bija tie viņi? Un, ja tu nezināji, ka Ričards ir miris, kadeļ jautaji par liki?

- Viņi bija divi grieķu biznesmeņi, ar kuriem, manuprat, Ričards bija noslēdzis darījumu. Darījumu, kas, šķiet, pilnī­gi izgāzies.

- Un ko nozīmēja līķis?

Šoreiz klusums bija ilgāks - patiesība tik ilgs, ka Deborai jau šķita, ka saruna partrukusi. Kad beidzot atskanēja virie- ša balss, ta atgadinaja dumu strūkliņu, kas paradijusies tum­sa, - it ka viņš uz mirkli butu atrāvies no klausules un sācis runāt, iekams ta atkal pietuvinātā mutei. Debora atcerejas aromatu, kas valdīja pie viņas dzīvokļa durvīm, un nolēma, ka svešais, iespējams, pīpe. Ši iedomātā aina darīja balsi ap­cerīgu, pat patīkamu.

Tikai tadeļ, ka ari tētis kūpināja pīpi.

- Tu Ričarda kolekciju ieraudzīji tikai pēc viņa nāves, vai ne? - Markuss jautaja.

- Vai tas ir būtiski?

- Tas nozīme, ka tu nezini, kas ir pazudis, - viņš teica.

- Priecājos dzirdēt, ka nedoma, ka ši lieta ir pie manis, - Debora atbildēja.

- Es domāju, ka mes esam izdarījuši milzīgu Iecienu sav­starpējas uzticības vairošana, - Markuss iebilda. - Ta tada darba hipotēze. Pieļauju, ka tu neesi vainojama slepkavība un zadziba, un tu pieļauj, ka es neesmu vainojams slepkavī­ba un zadziba. Pagaidam.

- Pagaidam, - atkartoja Debora.

- Un talak es secinu, ka pie tevis nav tas lietiņas, kas pa­zudusi no izcilas slēptuves aiz grāmatplaukta. Un ja, esmu to redzējis iepriekš, taču neesmu turējis roka un ne jau nak­ti, kad Ričards gaja boja.

- Turpini! - Debora mudinaja, neļaudama viņam attap­ties.

- Kas, tavuprat, pazudis?

- Pēcnāvēs maska, - Debora atbildēja. - Tada pati ka Na- cionalaja arheoloģijas muzeja. Ta, kas, Shmanaprat, piede- rejusi Agamemnonam.

- Šlimanaprāt, - Markuss atkartoja. - Tu netici, ka šahtu kapenes, kuras atraka Mikenas, bija ta cilvēka mirstīgas at­liekas, kas veda grieķus karagajiena pret Troju?

- Ne, - Debora teica.

- Bet Ričards ticēja, - skanēja atbilde.

- Ričards bija… - Debora atskarta, ka smaida, tadeļ atgai- ņaja šis emocijas. - Sapņotajs.

- Iespejams, tadeļ viņš an tev neradīja kolekciju, ko sa- vacis; ,kolekciju, kuras priekša viss parejais muzeja krājums šķiet niecība.

Debora aizsvilas, taču atbildēja mierīgi.

- Tu doma, ka maska Kičarda kolekcijā nākusi no šahtu kapenem, kuras Šlimans atracis deviņpadsmitā gadsimta de­viņdesmitajos gados?

- Vai tu zini, kadu paziņojumu Šlimans telegrafeja uz Atēnu avīzi, kad bija pabeidzis izrakumus Mikenas? Viņš ziņoja-esmu ieskatījies Agamemnona seja.

- esmu lasījusi, ka šis stāsts ir apšaubams, - Debora iebil­da. - Velak viņš pats noliedza, ka jebkad sūtījis tadu tele­grammu.

- Protams, viņam tas bija jadara, - nesatricināms teica Markuss, - jo maska, par kuru Šlimans runājis, ta ari nekad nav nonākusi pie valdības vīriem Atēnas.

- Tu doma, ka muzeja ir viltojums?

- Ne, ta ir pietiekami īsta, - atbildēja Markuss. - Tā vien­kārši nav ta maska, par kuru runa Šlimans. Bija vel cita. No bagatigaka kapa, kads tolaik atrakts un kura saturu viņš tu­rēja noslēpumā.

- Tu doma, ka Ričardam piederejusi maska, kura, ka stasta Šlimans, klājusi paša Agamemnona seju? - viņa piesardzīgi bilda, ieterpdama ērmīgo apgalvojumu vārdos un šadi pa­darīdama skaidraku.

Tas nebija iespejams - pat gadījuma, ka Agamemnons pa­tiešam bijusi vēsturiska personība. Taču pašu neparastako Markusa apgalvojumu viņa vel nebija dzirdējusi.

- Ne tikai maska, - viņš teica. - Tu taču paguvi novērtēt kolekcijas bagatigumu, vai ne?

- Ja, - Debora atzina.

Viņa atskarta, ka sak trūkt elpas - parņema tadas ka šaus­mas vai satraukums, saviļņojums, kas kaut mazliet, tomēr apslapēja šaubas par šo cilvēku un viņa iedomām.

- Vai tev nelikās dīvaini, ka slepkavas atstaja tadu baga- tibu neskartu un paņēma tikai pēcnāvēs masku?

- likās gan, - Debora piekrita, - taču nodomāju, ka mas­ka ir daudz… izcilākā, unikālākā.

- Un ta an ir, - noteica Markuss. - Taču maska nebija vienkārši izņemta no vitrīnas, vai ne?

- Ne, - atbildēja Debora. Jūtot, ka gaisa virmo šausmī­gas patiesības vēsmas, viņai vel vairak saka trūkt elpas.

- Viņi paņēma to kopa ar vitnnu, - Markuss turpinaja. - Ta bija milzīga vitnna, kas pārvietojama tikai uz ritentiņiem.

Debora atcerejas eļļainos traipus uz. paklaja, atsevišķo elektrības kontaktligzdu un lielo gaismas četrstūri, lai kas an savulaik atradies tas telpas centra, tas noteikti bija lie­lāks par pēcnāvēs masku. Sermuļi parskreja par kauliem. Šķi­ta, ka istaba ir neiedomājami auksts.

- Un kas tad tas bija? - Debora piespieda sevi pajautat.

- Fs taču prasīju, vai viņi paņēmuši an liki, - Markuss at­bildēja. - Es nebiju domājis Ričardu. Es biju domājis Agamemnonu.