Atreja maska

Divdesmit devītā nodaļa

Debora pusdienoja agri - kada Plakas restoraniņa izdze­rot an glāzi grieķu vīna Retsina, kas aromatizēts ar sveķiem, - un tad devas uz savu istabu lasīt Leo Deuela sarakstītos "I leinriha Šlimana memuarus"M . Iespejams, tajos izdosies kaut ko uzzināt par pazudušajiem Priama dārgumiem. Sa­vilkusi ceļus zem sevis, viņa iegrima lasīšana - ar zīmuli ro­ka, lai pasvītrotu svangakas vietas, ļa tic Deuelam, viss no­ticis apmēram šad i.

Tūkstoš astoņsimt septiņdesmit trešais gads. Turku val­dība draudēja aizliegt Šlimana izrakumus, jo turēja viņu aiz­domas (un pareizi vien darīja, ka velak izrādījās) par Troja atrasto dārglietu kontrabandu pari valsts robežai. Šķita, ka viņš rok uz labu laimi, virzīdamies no vienas vietas uz ot- ru, no viena slaņa uz otru un acīm redzami nesaprazdams, ka liela daļa atradumu nākuši no dažadiem laikmetiem. Viņš bija pārliecināts, ka zemakaja slāni rodamas I lomera "Ilia- da" aprakstītas Trojas drupas - un ši pārliecībā liedza apzi­nāties, ka strādnieki izposta citus apmetnes līmeņus un šo to pat nozog.

Kada jūnija nta - dažas dienas pirms darbu beigām - Šli­mans triumfēja. Viņš, ka pats velak stastija, esot pastaigajies ap izrakumu vietām un pēkšņi pie sienas pamatnes ieraudzī­jis spožu metālu. Viņš sācis rakt, un drīz vien paradijies zelts, vaz.es un dzeramie trauki, diadēmas, rotaslietas un citi dārgumi. Šlimans apgalvoja, ka tie savulaik piederējuši Pri- amam un zelts vien esot vairak neka miljonu Francijas fran­ku vērts. Un šie dārgumi esot stiprakais pierādījums tam, ka 1 Iomera stāsti par Trojas bagatibu bijuši patiesi.

Neizpratni radīja Šlimana izvairīgie un pretrunīgie apgal­vojumi par dārgumu atrašanas vietu, taču drīz vien tie vairs nebija būtiski. Pilnība ignorējot vienošanos ar turkiem - kam atrasta manta bija nacionala bagatiba ka dārgumiem jā­nonāk nesen atklataja Konstantinopoles muzeja, Šlimans ne­kavējoties ar kuģi aizgadaja atrastas lietas uz. Atenam, kur viņš tobrīd dzīvoja. Dārgumi bija paslēpti sešos grozos un soma; par tiem neko nezina ja pat tuvākie palīgi.

Septiņpadsmit gadus velak, kad bija pabeigti slavenie iz­rakumi Mikenas, Šlimans atgriežas Troja. Atradis četru ak­mens cirvju galvas, viņš, tapat ka iepriekš, noslēpa šo faktu no turkiem un nosūtīja nenovērtējamās lietas uz Grieķiju, muitniekiem paziņodams, ka tie ir Fģiptes kulturas piemi­nekļi, kas tiks eksportēti talak. Viņš pat nedomāja paturēt atrastās mantas Grieķijā. Tam bija jānonāk Berlīne.

Berlīnē?

Debora parlasija šo fragmentu vairakas reizes. Gan Pria­ma dārgumi, gan akmens cirvji tika nogādāti Berlīne un pec Šlimana nāves tūkstoš astoņsimt deviņdesmitajā gada izlik­ti speciāli izbūvēta Etnogrāfijas muzeja sparna - ta bija ar­heologa pirmsnāves davana dzimtajai zemei. Taču ta nebija atradumu pēdēja mājvietā. Deuels stāstījumu pabeidza ar vel kadu aizraujošu vēstures notikumu.

Otra pasaules kara beigas krievu armija ieņema Berlīni, un šajas kaunpilnajas cīņas Šlimana uzkrātie Trojas dārgumi pazuda - tika pieņemts, ka tos nolaupījuši krievu karavīri. Grāmata nebija teikts, kur tie palikuši - izklīdināti dažadas kolekcijas, nozagti vai iznicināti. Publicēšanas bridi dārgu­mu atrašanas vieta nebija zinama, un tika pieļauts, ka tie zu­duši uz mūžiem.

Krievi?

Debora aizvera gramatu, atlaidas gulta un veras griestu ventilatorā, atsaukdama atmiņa miruša Padomju Savienības karavīra Sergeja Vološinova seju…

Vai Šlimans Mikenas butu izdarījis to pašu, ko divreiz Troja, tas ir, slepus izvedis no valsts atradumus, kas bija daudz vērtīgāki par tiem, kurus viņš nodevis atklatibai? Tro­ja viņš bija apgalvojis, ka ir visu atradumu īpašnieks. lai gan šķita, ka no grieķiem dārgumus viņš grib slēpt mazak neka no turkiem (Šlimana attieksme pret austrumnieciskajiem tur­kiem bija visai etnocentriska, lai neteiktu rasistiska), tomēr pilnīgi iespējams, ka patiesība viņš domaja tikai par Vacijas ieguvumu. Bet ja ta - kadeļ Berlīne par to nekas nebija zi­nāms? Vai šos atradumus viņš nebutu lepni izlicis vācu mu­zeju apmekletaju apskatei?

Vācu sabiedrība asi izsmēja Šlimanu, un viņam ši zobga­lība ķeras pie sirds. Viņš tika uzskatīts labakaja gadījuma par ekscentriķi. Cilvēks, kas uzbuvejis klasiskā stila savrupmaju dažu kvartalu attaluma no vietas, kur patlaban atradas De­bora; cilvēks, kurš savus kalpotajus sauca mitoloģijas varo­ņu vārdos; cilvēks, kurš bija uzstājis, ka visi ziņojumi viņam jaraksta klasiskaja grieķu valoda, - šis cilvēks acīm redzami necentās ievērot likuma normas. Ja šis cilvēks, ka pats uz­skatījis, atradis Agamemnona mirstīgas atliekas ar visam krašņajam kapa piedevām - viņš noteikti butu gatavs uz. daudz, ko, lai paturētu tas sev. Bet - ja viņš šo atradumu tu­rējis noslēpuma, ka tas nonācis neliela Atlantas muzeja sle- penaja istaba un ka tas saistīts ar bojāgājušo krievu, kurš vel nesen ložņājis ap muzeja stavlaukumu?

Nakamaja rīta pec brokastīm, kuras bija šķiņķis, fetas siers un kraukšķīga maize ar jogurtu un medu, Debora de­vas leja un reģistratūra apjautajas jaunajai skaistulei, kur butu pieejams internets.

- Ermou un Voulisa ielas krustojuma ir interneta kafejnī­ca, - jaunava atbildēja, mehāniskām kustībām izņēmusi kar­ti un apvilkusi noradītajai vietai ar pildspalvu.

Debora kafejnīcu atrada bez grūtībām - ta gan vairak atgadinaja baru, turklāt tukšu baru. Iegājusi iekša, viņa no­pētīja leti ar hrometajiem augstajiem soliem, spoguļsienas, Metaxa brendija reklāmās un dīka stāvošos spēļu automatus. Viņa jau grasijas doties prom, kad pēkšņi atskanēja vīrieša balss:

- NaP5 ? /

Puisim ar apaļo seju bija apmēram divdesmit pieci gadi - šķita, ka viņš izaudzis no zemes. Aiz bara letes bija redza­mas kāpnes, kas veda augšup.

- Parakalo, - Debora iesaka, - minos milate anglika?

Lūdzu, vai jūs runājāt angliski? Ši bija teju vienīga frāze, kuru viņa zinaja grieķu valoda. Ja atbilde nebūs jā, sarunu turpināt nebūs iespējams.

- Ja, - puisis mazliet nedroši pasmaidīja.

- Man vajadzīgs dators, - Debora paskaidroja.

Smaids kļuva vel nedrošāks.

- Internets? - Debora meģinaja velreiz, ar pirkstiem ne­apzināti atdarinadama rakstīšanu uz datora tastatūras.

Puisis atplauka - šoreiz, smaidu rotaja triumfējoša izteik­sme.

- Tur, - viņš teica, soļodams lejup pa kapnem un piela­bodams teikto ar šeit.

Beidzot viņš lepni noradīja uz četriem datoriem, kas bija izvietoti uz galdiem pie sienas. Pie katra bija hromēts krēsls, bet līdzas datoram - zīmulis un piezīmju papīrs.

Debora pateicas, bet puisis vispirms noradīja u/ interne­ta ikonu ekrana un pec tam - uz izcenojumu sarakstu, kas bija piestiprināts pie sienas. Divi eiro par pirmo pusstundu, viens eiro par katru nakamo pusstundu. Norunāts.

- Kafiju gribēs? - puisis jautaja.

- Ja, ludzu, - Debora atbildēja.

- Nescafe, - viņš piebilda ka atvainodamies. -1 .abi?

-Labi.

Puisis aizgaja, un Debora atvēra Hotmail majaslapu interneta. Bija vajadzīgas mazak neka piecas minūtes, lai saņemtu jaunu bezmaksas elektroniska pasta adresi senatnesvestnieksl®hotmail.com, turklāt vismaz minūte bija va­jadzīga, lai apvaldītu dusmas, kad atklajas - kads jau izdo­mājis adresi senatnesvestnieksl@hohnail.com . Debora sameklēja Kelvina adresi vizītkarte un saka rakstīt:

Kelvin,

Ka jau solīju, te ir mana jauna adrese. Nedomāju gan, ka tur daudz var saglabāt, tadeļ, ludzu, nekādās milzīgas bildes vai sma­gus failus! Ziņo par jaunumiem!

Te iet jautri un forši. Man tevis pietrūkst!

Tas šķita pietiekami nenoteikti.

Debora īsti nezinaja, kadeļ piebildusi to Man tevis pietrūkst un kadeļ, viņasprat, vestulei jaizskatas nekaitīgai. Turklāt viņa taču bija uzrakstījusi sava varda pirmo burtu - tatad katram, kurš vēstuli izlasīs, viss tapat bus skaidrs. Vai viņa tiešām ilgojas pec Kelvina? Absurds! Tas taču faktiski bija svešs cilvēks! Viņa ilgojas pec kada, ar ko aprunāties, kurš tic viņai, kas ir viņas puse, bet tas ari viss.

Bet tas, ka viņš ir pievilcīgs, draudzīgs un gudrs, neko neno­zīme?!

Pilnīgi neko, Debora puspajokam nosprieda. Ja ari sma­dzenes rosījās vel kadas domas, tas izraisīja histēriskais stā­voklis, tadeļ tas atri vien jaatgaiņa.

Debora ieskatijas pulksteni - vel divdesmit minūtes hdz pirmās pusstundas beigām, taču kafija joprojām nebija atnes­ta. Viņa atvēra Google meklētājprogrammu un ierakstīja var­du Mikenas. Pirmā paradijas Grieķu arheologu biedrības ofi­ciālās majaslapas adrese. Tajā varēja izlasīt īsu vēstures apcerējumu, apskatīt dažas fotogrāfijās, muzeja darba laiku un biļešu cenas. Nakamo Debora ierakstīja frāzi Priama dār­gumi. Un tam bridi atgriežas apaļsejainais puisis ar kafiju.

- P.fckaristo, - Debora teica. - Paldies.

- Pttrakalo, - atbildēja puisis, nolikdams krūzīti. Kafija šķita ne visai stipra un papildinata ar pienu, taču apetitliga. - Jus no Anglijas? - viņš jautaja.

- Amerikas, - Debora atteica.

Ārpus Savienotajam Valstīm šis vārds varēja izraisīt vis­dažādāko reakciju, tadeļ viņa piesardzīgi vēroja oficiantu. Taču uzmanība nebija nepieciešama.

- A, - puisis atsaucas, - Flviss Preslijs!

- Tieši ta, - Debora atteica, un puiša platais smaids pa­darīja viņu piecus gadus jaunaku.

- Zilas vamža kurpes, - viņš noteica.

- Tieši ta, - Debora atkartoja, - "Zilas zamša kurpes"36 .

Kaut nu nesāktu dziedat, Debora domas lūdzas.

Taču puiša uzmanību piesaistīja dators - ieinteresetiba bija rakstīta viņa seja. Privatumu par diviem eiro acīmredzot no­pirkt nevarēja.

- Priams, - viņš teica, atzinīgi palocīdams galvu.

- Ja, - Debora novilka.

- Puskins, - puisis bilda.

- Ka ludzu? - Debora pieklājīgi parjautaja.

- Puskins, - viņš atkartoja un runadams kaut ko uzšņapa uz papīra. - Mouseio Pusskin.

Debora neizpratne sarauca pieri. Puisis pasniedzās pec da­tora tastatūras.

- Atļausiet? - viņš jautaja.

- Ē… ludzu, - Debora piekrita un paliecas nostāk.

Puisis nospieda dažus tastatūras taustiņus, un ekrana pa­radi jas Maskavas Puškina muzeja oficiālā majaslapa. Debo­ra apmulsusi raudzijas, ka viņš nospiež vel dažus taustiņus, un tad ekrana paradijas attēls - nepārprotami ta bija kolek­cija, ko Šlimans bija nosaucis par Priama dārgumiem.

Debora nespeja noticēt savam acīm. Trojā atrastas baga- tibas, kas kontrabandas ceļa pārvestās pari robežai un tad pazudušas, tagad bija viņas priekša ekrana, tas ir, Maska­vas muzeja!

Teksts lauzīta angļu valoda vēstīja, ka attēlos apskatami mākslās priekšmeti, ko deviņpadsmitā gadsimta beigas Troja atradis 1 lenrihs Šlimans; ka tie glabati Berlīnes zooloģiska darza torni, līdz tos atbrīvoja krievu karaspēks. Dārgumi uz pusgadsimtu atkal nozuda - šoreiz Puškina muzeja velves. Un tikai tūkstoš deviņsimt deviņdesmit ceturtaja gada mu­zejs atzina to eksistenci un izlika eksponātus apskatei - acīm redzami velak neka iznākušās visas Ričarda gramatas. Sa­vas tiesības uz bagatibam pieteikusi Turcija, Grieķija, Vacija un pārējie izrakumu dalībnieki. Stndi turpinās…

- Ļoti vecs, - teica puisis, - ļoti skaists.

- Jā, - piekrita Debora.

Un ja jau viena daļa Šlimana bagatibu parādijas pec tik daudziem gadiem, kadeļ nevarētu atrasties ari otra daļa? - viņa pratoja. Un nolēma piezvanīt Markusam, lai norunātu tik­šanos.