Atreja maska

Četrdesmit astota nodala

Vienīga izeja - mesties leja. Drupu talakaja rietumu stūri Debora ieraudzīja trijstūra spraugu klinti - ta atgadinaja go­tiska stila veidoto logu Ohabeišalomas templi bruklina, kur viņa līdz trīspadsmit gadu vecumam bija apmeklejusi Saba- ta un svētku dievkalpojumus. Eja uz slepeno ūdens cister­nu, par kuru viņa bija lasījusi. Debora vilcinājās tikai mirkli.

Citas izejas nav…

Viņa skriešus metas uz turieni. Eja bija apmēram metru plata un tns vai četrus metrus augsta. Grīda no gadsimtiem ilgas lietošanas šķita ka nospodrinātā. Eja izskatijas tumša un vesa, un draudīga. Ieiešana taja bus… kaut kas. Debora nebija īsti pārliecinātā, taču prata dzima ideja - neskaidra, bīstama ideja.

Viņa metas iekša, apstājusies tikai uz mirkli, lai paskatī­tos atpakaļ, ja puisis nav redzējis šo gājienu, iespējams, iz­dosies tikt viņam garam. Lai gan - diez vai. Viņš atradas parak tuvu. jau nakamaja mirkli viņš sekoja - bija vel tuvāk - pietiekami tuvu, lai Debora varētu izlasīt pari maskai un ērglim ietetovēto uzrakstu: Atrejs.

Kadu bndi Debora pavērtu muti vienkārši staveja un ska- tijas uz savu vajataju - lai gan pats vārds viņu ne visai pār­steidza. Biedeja absolūti neizbegama un šausmīga realitate - puisis tuvojas, plati un riebīgi smaidīdams, tadeļ viņai at­lika tikai viens: doties iekša pazemes dziļumos un talak rī­koties atbilstoši apstakļiem.

Pirmie soļi nešķita parak bīstami, bet tad eja meta asu li­kumu, un gaisma vairs nebija redzama. Pārsteidzoši gludas sienas, it ka apmestas, taču nebija ne margu, ne kada cita balsta rokam, tadeļ viņa vienkārši leni virzījās lejup, ar kaju taustīdama nelīdzenos pakapienus. Vel viens pagrieziens, un viņu apņēma pilnīga tumsa. Vel divi soļi, un Debora paklu­pa - vainojama saposa potīte, turklāt ar otru kaju neizdevās atrast drošu pamatu. Viņa pakrita, taču spēja noturēties, ar rokam pieķērusies pakapieniem - savainota delnas locītava sāpīgi iesmeldzās, galvu parņema kaut kas līdzīgs migrēnas lēkmei, kas izplēnēja leni un mokoši. Debora izslējās un pa­spēra vēl divus nedrošus soļus. Bija vajadzīga gaisma.

Bija dzirdams, ka vajatajs tuvojas - viņa soļi atbalsojas tu­neli. An viņš pārvietojās lēnam, bet viņam jau nebija, kurp steigties. Viņš savu upuri, ka sprieda Debora, bija iedzinis vajadzigaja stun. Neiespējami kaut kur paslēpties - nebija nevienas nišas, kurai pieplakt, kamēr viņš ies garam. Ka bi­ja vēstījis ceļvedis, eja pēkšņi beigsies, un talak bus tikai sep­tiņdesmit metrus garš kritiens lejup cauri tumsai auksta, ne­izmērojami dziļa ūdeni.

Debora ataķeja mugursomu un iegrūda roku viena kaba­ta. Mobilais telefons, kuru viņa nebija izmantojusi kopš iera­šanas Grieķija. Ārpus Štatiem sakarus tas nenodrošināja, tur­klāt tada pazeme signāls tik un ta nebūtu uztverams, taču baterija varētu but pieladeta pietiekami, lai…

Apgaismotu ceļu!

Tiklīdz Debora atvēra telefonu, ta ekrāns iemirgojas zaļš ka jāņtārpiņš. Pavisam blāvs, taču absolūti tumšaja ala tas bija vairak neka nekas. Izstiepusi telefonu sev priekša un iz­gaismodama pamatu zem kajam, viņa ieraudzīja pakapienus - šķita, ka gndu iezīmē tie mikroskopiskie augi, kuru deļ tropisko okeānu vijņi tumsa spīd. Debora piesardzīgi spēra soli uz/priekšu.

Viņai atri sajuka, cik pakapieni jau pieveikti - vismaz, piec­desmit -, un eja vairakkart bija metusi asus likumus, urbda­mas akmeņainaja zeme, veidojot ellišķīgu zaķa alu.

Es esmu Alise, Debora sev domas iegalvoja. Tikai Marta '/.āķis dzenas man pakaļ, un viņam ir duncis, nevis kabatas pulk­stenis47 . /

Viņa turpinaja ceļu - arvien dziļāk un dziļāk, ar vienu ro­ku taustīdamas gar veso sienu, bet otru izstiepusi priekša, lai blavaja telefona gaismiņa redzētu pakapienus. Prāts dru­džaini centās atcerēties, kas bija rakstīts ceļvedi. Taja bija teikts, ka eja ir gara, sarežģīta un līkumota, taču precīzu pa- kāpienu skaitu viņa atcereties nespēja. Sešdesmit? Astoņdes­mit? Apmēram ta, taču skaidri prata dunēja tikai vardi par to, ka ejas beidzas: ar pēkšņu kritienu lejup, ūdens bezdi­beni.

Ceļvedī izlasīti, šie vardi radīja neomulibas un grutibu sa­jutu, bet šaja aukstaja un tumšaja kapa tie biedēja. Pat bla­vaja telefona gaismiņa varēja laikus nepamanīt ejas beigas, un tad var ari nepagut ar rokam ieķerties kada balsta.

Krītot leja, tu tik un ta iesi boja, dunēja galvā. Pat tad, ja atsi­tīsies tikai pret ūdeni. Septiņdesmit metri? Tas ir apmēram simt divdesmit pēdas. Vienlīdz sāpīgi ka piezemēties uz betona.

- Aizveries, - Debora skaļi noteica. - Vienkārši aizveries!

Viņa noskaitīja vel desmit soļus - lai novērstu domas -, bet tad prata iešāvās cita.

Vieta, kur eja pārtop cisterna, šķērsam noteikti jabut parvilktai virvei. Noteikti. Rīkojoties pietiekami veikli - turklāt viņa, gaismodama sev ceļu, virzījās uz priekšu daudz, atrak par savu vajataju, - varēs ataķet virvi no vienas sienas, ieķerties taja un nolaisties cisternā. Puisis ejas beigas neredzes - vienkārši spers vel vienu soli, pa­mata zem kajam vairs nebūs, un viņš gāzīsies lejup, garam viņai, kliegdams un bļaudams, un piezemēsies melnaja ūdeni.

Dievs, Debora domas noteica. Ši versija uzdzina šausmas

- viņš noteikti centīsies ar pirkstiem sataustīt kadu atbalstu klinti, iespejams, ieķersies viņai drebes… Dievs'.

Vai viņai izdosies - ari tad, ja siena tiešam bus droši iestiprinātā pietiekami gara virve? Vai izdosies to laikus at- aķet? Vai viņa spes vienkārši karāties virs tumša un plaša bezdibeņa, gaidīt vajataja tuvošanos un ceret, ka viņš pie­ļaus kļūdu, no kuras pašai izdevies izvainties? Un ja nu viņš uzminēs, ko bēgle izdarījusi, un vienkārši sēdes ejas mala un ķiķinās, kamēr viņa tur karasies septiņdesmit metrus dzi- ļaja tuneli, lidz rokam pietrūkst speķa turēties… Un tad tas atlaidis virvi, bet viņa brīvi kritis lejup…

Šo tiltu mēs nodedzināsim, kad pie ta nonāksim, Debora atce- rejas. Tas bija viens no iemīļotākajiem Ričarda teicieniem.

- Debora! - uzsauca balss eja. Jautra, dziedoša, ķircinoša.

- Deborai

Viņš.

Debora mirkli vilcinājās, tad turpinaja ceļu - sirds auļoja arvien straujak, un viņu pārņēma tads ka nelabums.

Ne varda! Vienkārši ej uz priekšu!

- Fs tevi dabušu, roka, Debora! - puisis atkal iedziedā­jās.

Viņš nav grieķis, tas ir pilnīgi skaidrs. Amerikānis. Dien­vidnieks? Iespejams.

- Ka ir? - viņš uzsauca. - ļuti, ka mirsi, un nezini, kāpēc?

Vajatajs ieķiķinājās, taču Debora neklausijas. Negribēja

klausīties.

Fja velreiz meta asu likumu, pec tam vel vienu, un tad beidzās.

Kadu bridi viņa ar telefonu centas izgaismot katru klin­šaino stūrīti, taču no šausmīgās patiesības izvairīties nebija iespējams.

Nekādās virves nebija. Un an nekada tuneļa lejup nebi­ja. Viņi nebija norobežojuši cisternu. Viņi to bija aizbēruši. Ceļvedis bija novecojis, un viņa atradas slazda.