Atreja maska

Desmitā nodaļa

Abas sievietes klusēdamas skatijas viena uz otru, it ka uz bridi butu aizmirsušas par uniformētajiem policistiem, kas, piesardzīgi paziņodami par savu klātbūtni, kapa augša. Viens no viņiem bija plikpaurains un resns, apmēram trīsdesmit gadus vecs, bet otrs - kalsns melnādainais.

- Mis Millere? - uzsauca plikpauris, skatīdamies te uz vie­nu, te uz otru sievieti.

- Ja, - noteica Debora, piespiedusi sevi novērsties no melnadainas sievietes. - Tur.

Abi policisti saskatijas, un plikpauris devas pie guļamis­tabas durvīm. Viņš bija prom ne vairak ka trīsdesmit sekun­des, taču šķita, ka pagajusi vesela mūžība. Otrs policists iz- skatijas apmulsis, it ka butu iztraucējis dievkalpojumu, taču Debora nespēja saprast, - tas tadeļ, ka puisim jauzturas ko­pa ar divām sievietem vai vienu līķi. Viņš kaut ko teica, ta­ču Debora neklausijas - viņu saistīja balsis plikpaura racija. Deborai šķita, ka policista seja ieguvusi zaļganu nokrāsu, ta­ču virs cenšas turēties braši. Savadi, viņa nodomaja. Viņa pati bija parak aizņemta ar skumjam pec miruša drauga, lai butu parbijusies vai sajustu riebumu.

- Iedomājos, ka man vajadzētu atnakt agrak, - teica Ton­ja, - jo zināju, ka bus daudz darba. Vakar muzeja bija sarī­kota ballīte.

- Un jus, mis Millere?

- Ka, lud/.u? - parjautaja Debora, pievorsdamas melnādai­najam policistam. Tas bija izņēmis piezīmju gramatiņu un ne­pacietīgi veras uzrunātājā. Iespējams, viņš baidijas neieve­rot prpcedūru, un Debora dīvaina karta juta šim puisim Ildzi. - Kads piezvanīja un teica, ka man jaatgriežas muzejā, - De­bora paskaidroja. - Tas bija, šķiet, mirkli pirms trijiem.

Tagad bija gandrīz četri. Vai to Tonja sauca par atnakša- nu mazliet agrak?

- Vai pazinat zvanitaju?

Debora atbildēja noliedzoši un tad izstastija, ka bija rīko­jusies un ka atradusi līķi: Tonja centas tēlot, ka viņu neinte­resē šis detaļas.

- Un jus to telpu aiz grāmatplaukta nekad agrak nebijāt redzējusi? - jautaja plikpaurainais policists, kad bija ņēmis iniciatīvu savas rokās.

- Man pat nebija ne jausmas, ka tur tada ir.

- Man ari ne, - piebilda Tonja. Viņa vainjas skatīties De­borai acis.

- Kamēr ieradīsies kriminālisti, paies zināms laiciņš, - pa­skaidroja plikpauris. - Vai te ir kada telpa, kur jus varētu viņus pagaidīt?

Viņi atstaja melnadaino policistu apsargat guļamistabu, bet pārējos Debora vedinaja leja uz dzīvojamo istabu, kur viņas ar Tonju apmetas karalienes Annas laika krēslos15 un klusēdamas blenza siena, bet plikpaurainais policists soļoja apkart, pētīdams gleznas un dažados nieciņus. Laiku pa lai­kam viņš kaut ko pierakstīja, it ka gribētu pieradīt, ka ir detektīvs, nevis patruļnieks. Tikai pec divdesmit minūtēm noklaudzēja nama ārdurvis. Tad atskanēja balsis - tuvojas kriminālistu un citu speciālistu armija, kas stiepa līdzi ne­skaitāmu aprīkojumu.

- Varbūt kāpsim augša, - ierosinaja policists. - Gadīju­mam, ja kads gribēs ar jums aprunaties.

Viņš šķita nedrošs, tomēr sievietes sekoja grīļīgajam plik­paurim un apsēdas kāpņu laukumiņa izvietotajos koka krēs­los, bet policists devas aprunaties ar atnākušajiem.

- Man ļoti žēl, ka ta noticis ar Ričardu, - teica Tonja. Ta bija strupa, gandrīz skarba replika.

Debora palocīja galvu, taču nezinaja, ko atbildēt. Tonja bi­ja lieliska darbiniece - gandrīz parak laba. Viņa lepojas ar savu darbu, un tas lika domāt, ka paša muzeja darbība vi­ņai ir milzīgs apgrutinajums. Tonja bija nepakļaviga un taisn­prātīgā - lai an veica darbu, kurš neizbegami nozīmēja citu cilvēku paveļu izpildīšanu, - un apvainojas, ja kads izradīja savu pārākumu.

Un uz tevi tas attiecas visnepārprotamāk, Debora sev atgadi- naja. Pret Ričardu Tonja, šķita, izturējās ar cieņu; apkopējai nepatika tikai muzeja krājumā glabataja. Debora to izskaid­roja ar to, ka ir priekšniece - jauna, balta un sieviete -, taču allaž juta, ka šai nepatikai ir vel kadi iemesli, varbūt perso­niski, tomēr neizprotami. Ričards ir miris, bet Tonja nakts vidu slaistas ap viņa guļamistabu…

Nedomā par to! lai ar izmeklēšanu nodarbojas kriminālisti. Lie­cies miera!

Debora nopūtas un turpinaja verot, ka maja sanak ar­vien vairak cilvēku - daži bija bruņojušies ar kameram, lie­tišķo pierādījumu vakšanas somam un dzeltenajām polici­jas lentēm. I .aiku pa laikam šie cilvēki - viņi visi bija vīrieši - sačukstejas viens ar otru un iešķībi skatijas uz Deboru un Tonju, taču viņas neviens neiz.taujaja, tadeļ Debora saka jus­ties ka dīvainas sirreālas izrādes skatitaja. Pusstundu cil­vēki naca un gāja, sarunajas un kaut ko skribelēja piezīmju gramatiņas, brīžiem guļamistaba uzplaiksnīja kameru zib­spuldzes. Vel pēc divdesmit piecām minūtēm ieradas poli- ciste - smagnēja, laipna - un piedavaja Deborai ūdeni, un centas saistīt viņas uzmanību bridi, kad apklatais Ričarda līķis tika izvests no guļamistabas. Vīrietis, kas Deborai at- gadinaja pataloganatomu, sarunajas ar detektīvu, kurš ša­ja puli šķita galvenais. Viņš žestikulēja, radīja kaut ko ap­mēram četrpadsmit collas garu, bet tad ar pirkstu un īkšķi atdarinaja bruču platumu.

Ierocis.

- Mis Millere? - ierunājās detektīvs, kad mediķis bija aiz­steidzies prom. - Tagad mes esam gatavi aprunaties ar jums.

Viņš pamaja ar galvu Tonjai.

- Ja jus neiebilstu dažas minūtes uzgaidīt, - vīrietis teica, - ari jums mes gribētu uzdot dažus jautajumus.

Izmeklētājs bija slaids - gandrīz tikpat garš ka Debora -, platiem pleciem, atlētisks, tumšiem matiem un iededzis. Lie­lākajai daļai sieviešu viņš'šķistu pievilcīgs, Debora domas no­sprieda, taču pat nesāka spriedelēt, kadeļ viņai šis vīrietis tadas emocijas neizraisa.

- Esmu detektīvs Kriss Kerniga, - viņš teica. - Vai vare- siet atgriezties tajā istaba?

Viņš to teica ļoti iejūtīgi, it ka trauma, ko izraisīs atgrie­šanas guļamistaba, butu parak spēcīga. Un apmulsa, kad De­bora pieceļas pilna auguma. Vīrietis izslējās, mazliet pārspī­lēti iztaisnoja plecus un garam melnādainajam policistam devas nopakaļus Deborai. Guļamistaba bija vel viens detek­tīvs - virs plāniem matiem un notraipīta sintētiska materia- la uzvalka. Kad viņi ienaca, detektīvs pētīja grāmatplauktu un pat nepagriezās.

- Deiv, - ierunājās Kerniga. Uzrunatais pagriežas, lai iepazītos ar liecinieci. Šķita, ka viņa te nav gaidīta, taču īsti nebija saprotams, kapec. - Ta ir mis Millere, - turpinaja Kerniga. - Viņa atrada līķi.

- Detektīvs Kins, - atbildēja virs ar planajiem matiem, ne­pasniegdams roku un neuzrādīdams ari žetonu.

Tagad, būdams spiests pieverst Deborai uzmanību, viņš izturējās ta, it ka lieciniece to nebūtu pelnījusi - detektīvs atkal pievērsās grāmatplauktam un lasīja sējumu nosauku­mus.

- Jums droši vien tas ir ļoti sāpīgi, - teica Kerniga, - taču ceru, ka varesiet atbildēt uz dažiem jautajumiem.

Debora klusēdama palocīja galvu. Guļamistaba viss bija tieši tapat ka pirmīt - slepena telpa aiz. grāmatplaukta vel joprojām vaļa un pie sienam vel joprojām atradas izgaismo­tas vitrīnas, "līkai līķa vairs nebija. Vietā, kur Ričards bija gu­lējis, melnēja tumšsarts plankums, kuru ieskava divainas gaismas četrstūris. Visu telpu norobežoja dzeltenā policijas lente. Deborai šķita, ka viņa to visu redz ar kāda cita cilvē­ka acīm vai an mostas no kada savada sapņa, kura pasaule izskatas greiza un nereāla.

- Varbūt jus zināt, vai muzeja atrodami kadi ceremoniāli ieroči?

Kernigas balss lika Deborai atgriezties īstenība. Viņa sa- mirkšķinaja acis.

- Ceremoniāli? - viņa samulsusi parjautaja. - Leja vitnna ir tomahauks…

- Ne, - detektīvs iebilda, - es domāju ieroci ar garu as­meni, piemeram, dunci vai zobenu.

Debora mirkli klusēja - mazliet pavērtu muti, it ka gri­bētu aptvert, ko policists teicis, - un tad pietvīka.

- Jā, - viņa teica, - protams. Ne. Neka tada nav. Piedo­diet.

Viņa nesaprata, kadeļ teikusi pied(xliet. Rokas mazliet dre- beja. Kerniga lasīja savas piezīmes.

- Šonakt veciem vīriem neveicas, - noteica policists, kas bija sevi nosaucis par Kinu, un veltīja Kernigam platu smaidu.

- Ka, lūdzu? - jautaja Debora.

- Šonakt ši ir jau otra slepkavība, - Kins paraustīja ple­cus. - Otra pastradata blakus kvartala. Tads pats vecs virs.

Viņš to pateica ta, it ka runātu par sviestmaizi.

- Vai tas ir saistītas? - jautaja Debora, kuru mulsinaja gan detektīva bezrūpīgais tonis, gan izteiktie vardi.

- Ne-e, - atteica policists, - pilnīgi cits gadījums.

- Pirmīt jus teicat, ka nekad agrak neesat redzējusi šo tel­pu aiz grāmatplaukta, vai ne? - jautaja Kerniga, pacēlis acis no sava bloknota.

- Nekad, - atbildēja Debora.

- Tikai šonakt tai uzduraties, - turpinaja Kins. - Nejauši?

Viņa acis bija kas tads, kas Deborai nepatika - kaut kas pašapzinīgs un aizdomu pilns.

- Ņe gluži, - paskaidroja Debora. - Es mekleju Ričardu, Diksona kungu, un ienācu šeit. Pacēlu šo lausku un pie grā­matplaukta ieraudzīju eļļas paliekas…

Viņa izstieptajā roka paradīja gabaliņu keramikas trauka, ko bija auklējusi kopš ši murga sakuma, un tad aptvēra, ka abi policisti uzmanīgi vērās viņa.

- Piedodiet, - Debora turpinaja, - laikam vajadzēja to at­dot pirmajam policistam. Vai atstat, kur bijis…

-Jus ta domājāt?-sarkastiski parjautaja Kins.

- Kur jus to atradat? - painteresējās Kerniga. Viņš izska­ti jas aizkaitinats.

Debora paradīja.

- Lieliski! - Kins norūca. - Nozieguma vieta ir apganita!

- Kas tas ir? - jautaja Kerniga, nelikdamies ne zinis par kolēģa sašutumu.

- Ka, lūdzu? - parjautaja Debora.

- Ta lauska, - sacīja policists, - no ka ta ir?

- Tas ir vāzes vai poda fragments, - Debora paskaidroja, aizgriezusies prom no Kina. - Izskatas sens, bet tikpat labi var but viltojums. Varbūt no Grieķijas. Mikenam.

- Grieķijas? - iesaucās Kerniga. Viņš izklausijas… Saviļ­ņots? Ieintriģēts? Apmēram ta.

- Un kur ir parejais? - jautaja Kins.

- Tur. Es ta domāju.

Debora noradīja uz. istabas stūri, kur meta jas citas laus­kas.

- Vai tam traukam ir kada vērtība? - jautaja Kerniga.

-Atkarīgs no ta, vai priekšmets ir īsts, - paskaidroja De­bora. - Tas ir, sens. Ja tas ir viltojums, tad vērtības nav ne­kādās. Ja tas ir īsts… Tad tas jau ir pavisam cits stāsts.

- Pat tad, ja tas vel jalime kopa? - turpinaja prašņat Ker- niga.

- Viss, kas ir tik sens, ir jarestaure. Ja tas tiek izdarīts prasmīgi, vērtība nezūd.

- Cik ta liela? - jautaja Kins, kurš saruna atgadinaja dejo­tāju ar naglotiem zābakiem kajas.

- Es tiešam nezinu.

- Pamēģiniet!

- Vajadzētu redzet to veselu. Vērtība ir atkarīga no for­mas un izmēra…

- Es teicu pamēģiniet. Vai tad te ir kaut kads nožēlojams Antiques Roadshow[b ?

- Tūkstoši, - paraustījusi plecus, noteica Debora. - Des­mitiem tukstošu. Varbūt pat vairak.

- Par šito? - iesaucās Kins, kurš pēkšņi izskatijas apmul­sis un pārsteigts.

- Par veselu trauku, - atbildēja Debora. - Ja tas ir ists Mikenu kulturas priekšmets.

- Mikenu?

- Bronzas laikmeta pilsēta Senajā Grieķija.

- Kad bija bronzas laikmets? - jautaja Kerniga.

- No treša gadu tūkstoša līdz tūkstoš divsimtajiem ga­diem pirms musu eras, - paskaidroja Debora. - Apmēram.

Kadu bridi abi detektīvi pētīja lausku Kina roka - gan­drīz godbijīgi -, un Debora nevilšus saka smaidīt.

- Tatad… an viss parejais, - ierunājas Kerniga, ar roku noradīdams uz vitrīnām, - ir no bronzas laikmeta? Viss no Misenas…

- Mikēnam. Izskatas, ka ja, bet…

- Kads bet? - nobreca Kins, it ka butu pārliecināts, ka De­bora vienkārši tēlo pedantisku profesionāli, kas skalda ma­tus, nevis runa par lietu.

- Nespeju noticēt, ka šie priekšmeti var but īsti, - teica Debora. - Tad par tiem butu zināms plašakai sabiedrībai. Kads tos noteikti butu redzējis jau agrak. Tadas kolekcijas ta vienkārši apkart nemetajas.

- Taču, ja te viss ir īsts, - turpinaja Kerniga, - kada varē­tu but šo mantu vērtība?

- Miljoni. Miljardi, - atteica Debora. - Es noteikti nebu­šu ta, kas noteiks cenu tik izcilai kolekcijai.

Iestājās ilgs klusums - abi detektīvi pievērsās zelta, bron­zas un keramikas priekšmetiem, ko apmirdzēja blava gais­ma. Godbijības pilns bridis - Deborai šķita, ka viņa atrodas templi laika starp diviem dievkalpojumiem, tapat ka reiz bija sēdējusi daudzus gadus pec teva nāves, taču šis mirklis no atmiņas bija izdzisis.

Vai tas noticis naudas deļ? Vai tadeļ Ričards gājis bojā?

- Un kas tas ir par vardu? - jautaja Kerniga, liekot De­borai atgriezties tagadne. Viņš bija pacēlis plastikata maisi­ņa ielikto Ričarda bloknotu. - Atrejs. Vai jums tas kaut ko izsaka? Tas ir kaut kas personisks vai saistīts ar Diksona kunga biznesu?

Debora papurina ja galvu.

-Grieķu miti, - viņa paskaidroja.