Atreja maska

Piecdesmit sestā nodala

Viņi noīrēja divas istabas, lai gan Deborai diezgan tica­ma šķita iespēja, ka izmantota tiks tikai viena. Šl doma da­rīja viņu nervozu un lika justies neomulīgi. Viņa nebija īsti pārliecinātā, par ko doma Kelvins - lai gan uzskatīja, ka abi ir uz viena viļņa, - un šaubas, kas šadas situācijas bija pašas spēcīgākās emocijas, šo nervozitāti tikai pastiprina ja.

Šādās situācijās.

Tas nu gan bija joks - it ka tas atkārtotos katru nedeļu. Patiesība pēdējoreiz tas bija… tik sen, ka nav vērts skaitīt. Debora aizgaiņaja šis domas un saka vērot Kelvinu edam.

Viņa butu samierinājusies ar sviestmaizi un alu, ko Atē­nas - universitātes pilsētiņa taču - varēja dabūt neierobežo­ta daudzuma. Viņi, Deborasprāt, varbūt varēja aiziet uz ka­du izklaides pasakumu - kaut ko gandrīz tikpat labu ka "Rem" vai "B-52" koncerti. Taču Kelvins bija ieplānojis ko citu; Debora nebija īsti pārliecinātā, ko tieši, bet tas noteikti saistīts ar vakara pavadīšanu kopa.

Viņš bija rezervējis galdiņu bistro, kas šķita ekskluzīvā­kais un dargakais visa pilsēta un kur noteikti nevares sastapt vasaras skolas bērnus. Viņš pasutinaja jera gaļu un lielisku Bordeaux - tik ierasta maniere, it ka butu ikdiena radis to darīt. Debora apslapēja vēlēšanos pasutinat alu - lai paradi- tu: viņa gan īsti nezina ja, ko grib paradīt, taču noteikti butu jautri paverot Kelvina izturēšanos. Lai vai ka, bistro maz­liet iesaldeja vakaru, un Deborai bija grūti nomierināties. Vieta bija teju nedabiski klusa - vairak atgadinaja templi ne­ka restorānu; ta katru sīkumu apveltīja ar nozīmīgumu. Bei­dzot, nespedama iedomāties, kas varētu but īpaši svarīgs, Debora ļava runāt Kelvinam.

Viņš stastija par savu darbu, vairak uzsvērdams vispārē­jās lietas, nevis detaļas. Debora par to bija pateicīga. Kel­vins stastija an par savu aizraušanos ar makšķerēšanu, par esmu izmantojot mušas. Ari šoreiz detaļas izpalika.

- Galvenais ir stratēģija, - Kelvins teica. - Katrai zivij ja- izvelas pareiza muša, jaizvelas apstakļi. Allaž jāizdomā kaut kas jauns, lai pārspētu zivi viltība.

Debora plati pasmaidīja.

-Saprotu, ka cilvēkam, kuram maksa tik daudz, cik man, tas izklausas viegli, - Kelvins turpinaja. - Bet tici man, ka pārspēt viltība foreli spēcīga straume… Tas uzlade daudz vairak neka veiksmīgi noslēgts Ilgums vai izdevīgs danjums.

Deborai tas patika.

- tad jau tu esi kombinators, - viņa noteica.

- Man patīk speles moments, - Kelvins atzina, palocīdams galvu un pasmaidīdams. Līdz ar to saruna kļuva aizraujoša un mazliet mīklaina. - Man patīk dzīties pakaļ, patīk visu izdomāt un izplānot.

- dzities pakaļ zivij, - Debora papildinaja.

- Un kam vel? - plati smaidīdams, jautaja Kelvins.

Debora iesmējās un tad uz mirkli apklusa, lai pavērotu sarunu biedru.

- Tu man varbūt atgadini Ričardu, - viņa teica.

Kelvina seja satumsa; viņš nesaprata, vai tas ir kompli­ments.

- Ka tu to doma?

- Vienkārši tada sajuta, - Debora atteica, mazliet pietvī­kusi un sodīdamas, kaut nebutu to atklajusi.

- Stāsti vien!

- Nu, jus abi visu darat ka rotaļājoties, - Debora iesaka, rūpīgi izvēlēdamās vārdus. - Tas ir gudrs gājiens, dod iespē­ju gut labakus rezultātus.

- Tiešam? - Kelvins iesaucas. - Nevar but!

- Nebiju domājusi tevi aizvainot, -1 Debora atteica. - Ma- nuprat, apdomība, aprēķins attalina cilvēkus; rodas sajuta, ka viņi viens otru visu laiku vērtē, it ka vieni ir zivis, bet tu centīgi stiep mušas uz aķa.

- liec, - Kelvins iesmejas.

- Vienalga.

- Nezinu, ka ir ar mani, - Kelvins turpinaja, - bet zinu, ko tu juti pret Ričardu. Dažkart, kad viņš skatijas uz. tevi, šķita, ka viņš zina visus tavus noslēpumus.

- Vai tev ir daudz noslēpumu?

- Neviena, - Kelvins atteica, ar platu smaidu izgaiņadams sapņaino auru. - F.s visus tev izstāstīšu.

- Nu, noteikti! - Debora iesaucas.

- lai vai ka, - Kelvins pievērsās iepriekšējam tematam, - nedomāju, ka man patīk, ja tieku salidzinats ar aprēķinātā­ju, kas visu iepriekš apsver, taču gudrības piedevešana glai­mo. Tatad tavs vērtējums nešķita visai pozitīvs.

-Ak, es nezinu, - Debora paraustīja plecus un novērsās, it ka teiktais nemaz, nebutu tik svarīgs. - Taču tevi ir kaut kas vilinošs.

Viņa pasniedzas pec vīna glazēs un, pieverusi acis, leni iedzēra malku.

Atgriežoties viesnīcā, bija skaidrs, ka viņi vel joprojām ne­zina, ka pabeigt šo vakaru. Viņi bija ļāvušies flirtam, taču allaž, meklojuši aizsegu, tiklīdz pie apvaršņa parādījās nojau­ta par dziļākām jutām vai fizisku pievilcību. Debora sev iegalvoja, ka tapat ir laimīga, ka labak uz priekšu virzīties lēnam, jo viņa taču nav radusi veidot attiecības, ka viņa šo vīrieti nemaz nepazīst. Bet bridi, kad Kelvins gaiteni pie sava numuriņa durvīm grasijas viņu noskūpstīt, Debora nedomadama Javas kārdinājumam.

Iegājuši istaba, viņi turpinaja skūpstīties - sakuma maigi, piesardzīgi, pec tam jau daudz kaismigak un nepacietigak. Kad Kelvina rokas pieskaras viņas blūzes pogām, Debora ju­ta, ka sastingst - pati pret savu gribu -, tadeļ Kelvins ap- stajas un ieskatījās viņai acis. Nezinadama, ko teikt un ka rīkoties, Debora pietvīka - un ilgojas, kaut viņu acis nebutu vienā līmeni. Klusējošais skatiens lika justies vel neveiklāk, un Deborā novērsās - sajuta, ka Kelvins turpina skatīties, darīja vai traku. Beidzot viņš izslēdza naktslampiņu.

Smagie aizkari aizšķērsoja ceļu pat vissikakajam gaismas stariņam. Tumsā Deboras sirds auļoja ka neprātīgā - šķita, ka viņa atkal atrodas Mikenas un skrien uz. senlaicīgas cis­ternas pusi. Kad Kelvins atsaka skūpstīšanos un viņa ro­kas - piesardzīgi, leni, ka lūgdamas atļauju - saka glāstīt viņas augumu, Debora domas pateicas par brīvību, ko sniedz, tumsa. Viņa jutas ka iereibuši vai devusies brīvdie­nas - kad var slēpt savu īsto vardu un atbrīvoties no jeb­kādās atbildības važām. Viņa pievilka vīrieti sev tuvāk un centas apslapēt savado, negaidīto un satraucošo velmi iz­plūst asaras.