Atreja maska

Divdesmit piektā nodala

Viņa neatskatijas. Skatiens bija pievērsts nelīdzenajam pa­matam zem kajam - viņa skrēja, nodurusi galvu un sperda­ma pēc iespējas platakus soļus. Viņa apstajas tikai tad, kad bija nonākusi pārsteigto turistu grupas vidu un uzgrudas smagnējam vīram, kurš aizkaitinats saka bārties nepazīsta­ma valoda. Debora nomurminaja atvainošanas vārdus un, nopētījusi, kurš no visiem ir gids, teica:

- Mani vaja kads vīrietis. Vai kads varētu izsaukt policiju?

Nekavējoties paradijas pusducis mobilo telefonu, un De­bora, šo pasaulslaveno vēsturisko celtņu drupu ieskauta, pēkšņi jutas laimīga, ka dzīvo divdesmit pirmaja gadsimta - par spīti smogam un visam pārejām.

Debora izstastija policijas virsniekam, kuru beidzot sa­stapa, petam nedrošās antīko teātru drupas Akropoles pa- kaje, ka viņu izsekojis kads vīrietis, kas acīmredzot aizbē­dzis, tiklīdz viņa pievienojusies tūristiem. Ne, viņa nepazina šo cilvēku. Ja, viņa gribētu, lai tiek aizvesta uz viesnīcu. Vi­ņa nepateica, ka šis svešinieks izsekojis viņu jau kopš Atlan­tijas okeana otra krasta.

- Vai paliksiet šeit? - jautaja policists - jauns, lakonisks puisis, kas šis garkajainas amerikānietes sabiedrība, šķiet, ju­tas mazliet neomulīgi.

- Man jasakrava mantas, - Debora atbildēja. - Bet tad varbūt…

Varbūt ko? Atkal bēgt?

- es varu pagaidīt, - policists piedāvājās. - Aizvedīšu jus līdz lidostai, ja velaties.

Bēgt - ka aizbēgi no Atlantas? Begt - kā bēgi no tā angļa? Un uz kurieni? Viņi ir ari šeit. Viņi tevi izsekojuši…

- Ziniet ko, - Debora iesaka, - lai paliek. Ar mani viss bus kartība. Tās vīrietis ir prom. Fs pati tikšu hdz viesnīcai. Man Atēnas vel šis tas kartojams.