Atreja maska

Trīsdesmit devītā nodala

- Mikenas, - noskaldīja sieviete, kas parbaudija biļetes. Viņai bija ļoti tumšas brilles, bet ap galvu jociga lente - da- žadas krasas, kas tomēr lielākoties atsauca atmiņa sinepes. - Mikenas, - viņa atkartoja, noradīdama uz autobusa dur­vīm tik bargi, it ka Debora velti tērētu tik dargas sekundes.

Debora izkapa un nopētīja putekļaino ceļa krustojumu, kura atradas senlaicīga degvielas uzpildes stacija. Autobuss tikmēr devas talak, atstadams aiz sevis bruņu un smirdīgu dumu mākoni. Šoferis vel izliecas pa logu un ar pirkstu no­radīja uz garu, taisnu sānceļu.

Mikenas (tns zilbes) bija moderns ciemats, kas izaudzis seno Mikenu vieta, taču antīka citadele kalna bija vel jūdzi vai divas talak. Debora uzlika mugursomu plecos un devas šofera norādītājā virziena, taču pirms tam parbaudija izmež­ģīto potīti un apsaitēto augšstilbu. Saviebusies viņa nosprie­da, ka locekļi vienkārši nospiesti un soļojot nelaga sajuta pa­zudis. Protams, ne pilnība, turklāt pēc ilgas staigašanas var kļūt vel sliktāk, taču ši bija Deboras pedeja diena Grieķija, un viņa noteikti apskatīs citadeli, no kuras viss sācies, - pat ja pec tam Džordžija nāksies nedēļu veseļoties. Galu gala ne­ka labaka, ko iesākt, tapat nebija.

Ciemats atri palika aiz. muguras, gar ceļu vidēja tikai da­žas nelielas viesnīciņas un restorāni ar plašiem, tukšiem iekš- pagalmiem, kas slepas zem noputējušiem lietussargiem.

Tūristu autobusi paradisies velak, Debora nosprieda, un tad apkartni atri vien piepildīs briti, vācieši un amerikaņi, kas cenšas patverties no negantas pēcpusdienas saules, taču iz­rakumu vietas ēnas tikpat ka nebija. Un pēc kafejnīcām ceļ­mala bija redzama tikai neizteiksmīga lauku saimniecība ar salikušiem, kroplīgiem olīvu kokiem, kas dienasgaisma šķi­ta peleki, bet ceļu ieskava gari, smaržīgi eikalipti. Debora jau iepriekšēja diena bija redzējusi pietiekami daudz, olīvko­ku, lai butu gana ilgam laikam.

Samaksajusi niecīgu ieejas maksu, viņa leni kapa augšup pa bruģēto ceļu uz slavenajiem Lauvu vārtiem. Cietokšņa sienas bija būvētas no pamatīgiem, neregulārās formas ak­meņiem, patiesība bluķiem. Dzejnieki tas bija saukuši par ciklopiskajam - liekot noprast, ka šis sienas tiešam būvēju­ši vienacainie milži. Cietoksnis atstaja iespaidu - pat iedve­sa godbijību - ja iztēlojās, ka senās pilsētas iedzīvotāji transportējuši šos milzīgos klints bluķus, iebīdījuši tos va­jadzīga ja vieta un nostiprinājuši bez. mūsdienas pieejama­jiem celtniecības instrumentiem un tehnikas. Šeit, tapat ka Stounhendža vai pie ēģiptiešu piramidam, Debora juta, ka viņas divdesmit pirmā gadsimta parstavja pašapmierinati- ba saņem pamatīgu triecienu. Cilvēki tik ļoti pieraduši pie kulturas evolūcijas, ka uzskata savus priekštečus par zemā­kiem ļautiņiem. Taču, redzot tādus sasniegumus ka šis, bi­ja grūti iedomāties, ko viņa pati varētu ieguldīt civilizāci­jās attīstības laba, ja pēkšņi nonāktu šo seno iedzīvotāju vidu. Bez. motorizēta transporta, bez datoriem, bez elek­trības - kādus gan modernas pasaules bnnumus viņa va­rētu paradīt šiem sen mirušajiem un aizmirstajiem cilvē­kiem? Nekādus. Iespējams, varētu pavēstīt dažus dabaszinatnes vai astronomijas atzinumus, taču neko tadu, ko varētu pieradīt. Iespējams, senie cilvēki sodītu viņu ka raganu vai, vel ticamak un ļaunak, ignorētu - tapat ka vi­ņa ignorēja bezpajumtnieku Rosvelas ceļa mala, kurš bija klāstījis, ka tuvojas pasaules gals.

Debora iegaja paēna, ko sniedza abi akmens lauvas, un atkal saka prātot, vai Ričardam bijusi taisnība. Vai tiešam reiz liels karaspēks cauri šiem vārtiem devies uz Troju un saule apmirdzējusi šķēpu galus un viru cepures ar mežacūku il­kņiem? Vai tiešam pats Agamemnons kaujas ratos braucis ko­lonnas priekšgala un zirgu pakavi dimdinājuši to pašu ze­mi, pa kuru viņa patlaban staiga? Tagad, skatoties uz šim masivajam sienam un sardze noliktajam lauvam, ieejot pil­sēta un beidzot ieraugot šahtu kapenes, ko Šlimans atracis sausaja sarkanigaja zeme, viss šķita pilnīgi iespejams un vien­laikus tikpat neiespējams.

Kas viņam Hekabe un kas viņš tai, ka viņš to apraud? - teica I lamlets, kad aktieris bija izradījis Trojas valdnieci, kas sē­ro pēc noslepkavota vira Priama. Pēkšņi atmiņa skaidri at­ausa savulaik literatūras stundas apgūta viela. Kada gan šiem senajiem stāstiem bija nozīme? Kada nozīme tam, vai Agamemnons ir maršējis cauri šiem Lauvu vārtiem? Kada nozīme tam, vai Šlimans atracis viņa mirstīgas atliekas un paturējis sev? Tas nepalīdzes atgūt Ričardu. Pēkšņi Debo­rai ļoti gribējās atgriezties majas, Atlanta, sakt dzīvi no sa­kuma - par to viņa nekad agrak nebija domājusi, bet ta­gad ta šķita pati labaka izeja - sakt nodarboties ar'kaut ko citu.

Bet viņa jau bija nonākusi tik talu un uzcītīgi apstaigas šo vietu tapat ka tūkstošiem turistu, kas katru gadu apmeklē Mikenas un prāto, kādēļ gan vispār šurp atbraukuši. Tagad šahtu kapenes, protams, bija tukšas un nekas to akmens kla- tajos dziļumos neliecināja par ievērojamajiem atradumiem, kam Šlimans te uzduries pirms vairak neka gadsimta. De­bora pārliecās pari mūrim un paskatijas lejup, vienlaikus prātodama, ko gan grib tur ieraudzit - vai kadu pierādījumu, ko simts gadu laika nav ievērojis neviens cits?

Iedama gar drupām, viņa lūkojas uz izžuvušajiem kalniem un kazam, ieelpoja savvaļas timiana smaržu. Viņa izstaigaja pili akropoles virsotnē un nopētīja nelielo vannu, kura, ka vēstīja leģendas, Agamemnonu nogalinaja viņa sieva kopa ar savu mīļāko Ogistu.

Te viss šķita tik īpatns - pat Deboras trenetajai arheolo- ģes acij - gan zemo sienu drupu jūklis, gan gadsimtu putek­ļi. Ceļvedi bija teikts, ka gar valni var aiziet līdz slepena­jiem vārtiem un ka tepat ir ļodzīgas neapgaismotas kāpnes, kas ved pie apakšzemes cisternas, kura izbūvēta divpadsmi­tā ja gadsimta pirms musu eras, lai apgadatu pilsētu ar ūde­ni. ( iramata bija teikts, ka taka beidzas pēkšņi un talak se­ko septiņdesmit metrus ilgs kritiens lejup līdz ūdenim, kura dziļums nav zināms. Lai gan iespēja klejot pa vēsajam, tum­šajam apakšzemes ejam šķita aizraujoša, Debora bija parak nogurusi, turklāt likās, ka piedzīvojums var beigties letāli. Pēkšņi pārgurums, neauglīgie meklējumi, iepriekšējas dienas pardzivotais stress apņēma viņu ka milzīga tumša putna spārni, un vienīga vēlēšanās bija - doties majas. Debora ga- ja prom - pa ceļu atpakaļ uz ciematu, juzdamas iztukšota un apmulsusi, nesaprazdama, kadeļ īsti ieradusies, un pilnīgi skaidri saprazdama, ka neko nav atradusi.

Pa ielu, kas lēzeni meta likumu apkart kalnam un ko ieskāva bronzas laikmeta tirgotāju māju drupas, Debora pagāja garam stāvlaukumam, kura pamazam saradās aizvien vairak automašīnu, un devās uz. autobusu pieturu. Bija maz­liet žel sevis, bet tad viņa ieraudzīja ielas otra ja puse cilvēku pulciņu. Tur bija vel kaut kas, kada ieverojama vieta. Viņa sava ceļvedi bija ielūkojusies tikai tik daudz, lai uzzinātu, kas teikts par pašu citadeli, bet pec tam gramatu ielikusi atpakaļ mugursoma. Mocīja karstums, un viņai nebija vēlē­šanas iet atpakaļ, tadeļ nacas apvaldīt impulsu novirzīties no ceļa un nodoties vel kada nezināmā objektiņa apskatei. Bet tad nelielais pūlis pašķiras, un Debora ieraudzīja sanēju, kas beidzās pie plašas ieejas klinti, ko ieskava lielas akmens plāt­nes. Virs tas bija trijstūra atvere - dīvains veidojums, kas tie­cas debesis. Pazīstams skats - augstas durvis ar iespaidīgo pievedceļu un trijstūra veidojums virs tam. Debora to jau ag- rak bija redzējusi - sen, iespējams, kada lekcija augstskolas pedeja kursa.

Bija vēl kas, un tas nedeva mieru - pēkšņas atmiņas, kas uzplaiksnīja prata. Atrāvusi acis no ieejas, Debora noņēma mugursomu, atvēra to un izņēma ceļvedi. No steidzīgas kus­tības pudele ar ūdeni izkrita zeme un aizripoja prom.

Viņa uzmeklēja lappusi, kuru jau iepriekš bija lasījusi. I

Četrdesmitā nodaļa

Droši vien kartējais no daudzajiem jocīgajiem vārdiem, Debora nosprieda, ejot pari ielai, un z>airak saistīts ar senajiem mītiem, nevis arheoloģiju. Vel vairak - bija pilnīgi iespējams, ka ar Ričardu tam visam nav neka kopīga, tadeļ no vietas izpē­tes neko neizdosies izdibināt. Taču uz platas, akmens plāt­nēm ieskautas ejas viņas solis paatrinajas, un neapstādamās viņa piespieda sevi ielūkoties ceļvedi - ja nu taja minēts kaut kas noderīgs.

Ceļvedis vēstīja, ka tas ir kapenes - tolosu jeb kambaru kapenes (atšķirība no šahtu kapenem pilsētas muru iekšie­ne). Dažkart tas sauca par Agamemnona kapenem - un De­bora nespēja nenoskurinaties, atkal sastopot šo vardu.

Kartējais muļķīgais mīts, viņa centās sev iegalvot. Domāts tū­ristiem. Nekas vairāk. Pieņemt, ka šaja vieta viss ir saistīts ar Aga­memnonu, butu tas pats, kas noticēt cilvēkiem, kuri stāsta par sa­vām iepriekšejam dzīvēm, kas allaž saistītas ar slavenībām: Kleopatras kalponi vai Marijas Antuanetes dārznieku… Pekstiņi tū­ristiem.

Ja, bet… Vietai piemīt spēks - un nav svarīgi, ka to nosauc. Debora paskatijas augšup uz ieeju - ta šķita tumša un vesa. Četrdesmit vai piecdesmit pēdas augsta. Valdnieka pēdējas atdusas vieta, droši vien. Debora atkal ielūkojas gramata. To- loss bija celts apmēram taja paša laika, kad Agamemnona slepkavnieciskas sievas Klitaimnestras kapenes, un datēts ar trīspadsmito gadsimtu pirms musu eras - tas atbilda perio­dam, kura, pec arheologu domam, tika nopostīta Troja.

Tatad ir iespejams, ka Agamemnons patiešam apbedīts šeit.

To sauc par Atreja dārgumu krātuvi atbilstoši tautas tra­dīcijai, kas saista kapenes ar antīko Mikenu valdnieku dzim­tu, ka ari Šlimana dīvainajai iedomai, ka ši dzimta savu zel­tu un dārglietās glabajusi ārpus pilsētas sienam. I.idz šim zinātnieki noraidīja teoriju, ka būve, ko atklajis Šlimans, bi­ja kaut kas vairak par kapenem, un apgalvoja, ka tas, nevis šahtu kapenes pilsētas iekšienē, atbilda Trojas iekarošanas laikam. Ja Atrejs un viņa dels Agamemnons tiešam kādreiz dzīvojis, ši - un nevis šahtu kapenes, kuras Šlimans atrada pēcnāvēs masku un kapa piedevas, - varētu but viņu pēdē­jas atdusas vieta.

Debora iegaja tumšajas kapenēs.

Telpa bija plaša - iespejams, pārsimts metru pa diagonali - un apaļa. Jumts, kas bija tik tikko saskatams, atgadinaja kupolu un ta deļ kapeņu celtniecības stilam dots vel viens nosaukums: bišu strops. Viena puse vidēja niša, bet citādi kambaris bija tukšs. Debora apsēdas centrā uz grīdas un no­gaidīja, kamēr acis pierod pie tumsas un pēdēja turistu gru­pa iziet ara.

Nacas atzīt, ka telpa ir maz, ko apskatīt, tadeļ Debora ju­ta, ka vilšanas apņem miesu - tapat ka vēsais kambara gaiss. Iekšpuse bija redzams tikai jumts, tumša niša viena puse - taja, iespējams, apbedīti mirušie - un galvena ieeja, kura spo­ži mirdzēja saule. Augsto dumju pdrsedze droši vien sver vairā- kas tonnas, Debora klusībā sprieda, bet mura smagums virs tas vispār nav apreķinams. Nav brīnums, ka celtnieki virs durvīm atstajuši trijstūra atveri. Oriģinālā tas noteikti bijis pildīts ar plānu akmens paneli, kas izliekts uz aru un radīts, lai pasargatu pārsedzi no parak liela svara. Viss šķita ļoti ie­spaidīgi, taču nedeva neko butisku, kas palīdzētu atšķetinat Ričarda nāves cēloņus.

Vel viens strupceļš.

Debora skumji pasmaidīja, aizvēra acis un iespieda zodu plaukstas. Tā viņa nosēdēja apmēram minūti un tikai tad sa­prata, ka vairs nav viena. Pagriezusies trokšņa virziena, vi­ņa ieraudzīja kadu tuvojamies.

-es zināju, ka galu gala tu nokļūsi šeit, - teica nācējs.

Debora pazina balsi, tomēr kadu bridi - pat pec tam, kad prāts konstatēja ši cilvēka vardu, - klusēja.

Tas nav iespejams.

Tad Debora ieraudzīja pistoli, kas nomērķēta uz. viņu. Un visas pārejās domas izplēnēja no prata.

Četrdesm it pirmā nodala

- Tonja? - iesaucas Debora. - Ko te dari? - Kad pistole tika pacelta mazliet augstak un tēmēja viņai kakla, viņa pie­bilda, - aizvāc to prom!

- Neruna ar mani ka ar kalponi, - klusi nošņaca Tonja.

Bet tu esi kalpone, Deborai gribējās iebilst. Esi\ Tomēr ska­ļi viņa teica:

- Nesaprotu. Kadeļ tu esi šeit? Es ne…

- Tad aizveries un klausies! - uzsauca Tonja. - Pēc minū­tes ieradīsies nakamais turistu autobuss, tadeļ es gribu but pārliecinātā, ka tu nesastradasi muļķības, skaidrs?

- Skaidrs, - atbildēja Debora. Domas par Atreju un Aga­memnonu bija pagaisušas, skatiens koncentrējies uz pistoles stobra galu.

- Saksim ar dažiem pamatnoteikumiem, - turpinaja Ton­ja. -Ja spersi kaut soli, nošaušu tevi uz vietas!

Debora, kura neapzinati bija sākusi tuvoties otrai sievie­tei, apstajas.

- Otrais, - teica Tonja, - ja kadam bildisi kaut vārdiņu, es…

- Nošausi mani uz vietas? - Debora viņu partrauca. Jaiz- turas viltīgi, pat nedaudz, vieglprātīgi, lai gan tas izdevās ar milzīgu piepūli. Viņa piespieda sevi atrauties no pistoles stobra un ieskatīties Tonjai acis. - Ne, tu to neizdarīsi. Vai neesi pamanījusi, cik daudz melnadaino ir Grieķija? Tonja, viņi tevi noķers dažu minušu laika!

Nevajadzeja ta teikt.

- Iespejams, - atbildēja Tonja, un šoreiz balss skanēja vel dzedrak. - Bet man tiešam ir vienalga.

Šajos vārdos nebija ne miņas no dramatisma. Tie dvesa vēstījumu par beigām, un Debora atkapas - bija skaidrs, ka Tonja nejoko. Tapat bija skaidrs, ka melnas adas krasas pie­minēšana sievieti padarījusi tikai apņemigaku. Debora neskaidri atskarta - lai gan nespeja saprast, ka tas vispār iespējams, - ka Tonjas ierašanas šeit un pistole viņas rokas kaut ka ir saistīta ar rasi.

Rasi?

- Esmu šeit, lai atņemtu tev to, kas nekad tev nav piede- rejis, - ierunājās Tonja. - Vai, ja neizdosies, nogalinat tevi. Man tiešam vienalga, kads bus iznākums, esmu gatava abiem variantiem. Un man nebūs iebildumu, ja nāksies mirt vai sa­put kada Grieķijas cietuma.

Balsī jautas ilgi kratas rūgtas dusmas. Bija briesmīgi to dzirdēt, un Debora, saprazdama, ka protestēt pret šadu ab­surdu nav vērts un ka Tonja necieš vājos, vienkārši pajauta­jai

- Kapec?

Melnadaina sieviete pasmīnēja - smīns varēja nozīmēt it- kā-tu-nezinātu un nemaz nešķita uzjautrinošs. Tas drīzāk šķi­ta sāpju un moku pilns, pat skumjš.

- Kāpec? - viņa atkartoja.

- Ja, - teica Debora. - Ja mani nošaus, es gribētu zināt, kāpēc. Tas butu tikai godīgi.

- Par tevu, kuru es nekad neesmu pazinusi, - atbildēja Tonja.

Debora cieši veras viņa.

- Vai tagad ir godīgi? - turpinaja Tonja un pacēla pistoli vel augstak.

Četrdesmit otra nodala

- Ričards bija tavs tevs? - Debora iesaucās. - Ka tad tas iespējams?

- Tas nav iespejams, tu, stulba kuce, - Tonja atteica. - Ne- tēlo muļķīti, citādi, zvēru pie Dieva…

- Tu nošausi mani uz vietas, - Debora pabeidza teikumu. Tas nebija ne jautajums, ne joks. Otras sievietes acis zvēroja tik tikko apslapēts naids, tatad viņa tiešam to var izdarīt.

- Tieši ta, - novilka Tonja.

- Tu strada kopa ar Markusu?

- Pie velna, kas ir Markuss?

- Tad ar Kernigu.

- Kernigu? - atkartoja Tonja. - To policistu?

- Viņš nav policists, - paskaidroja Debora. - Ja varam ti­cēt Kmam.

Iestājās ilgs klusums, taču telpa bija parak tumšs, lai va­rētu saskatīt Tonjas sejas izteiksmi. Kad viņa atkal ierunā­jās, balsi jautas šaubas.

- Es ne ar vienu nestrādāju.

- Un apkopēja ari tu ņeesi, tas nu ir sasodīti skaidrs, - Debora piebilda.

Vajadzētu sakt baidīties, viņa domas sprieda. Nebija nevie­na argumenta, lai ticētu, ka ši sieviete nav spējīga nogali- nat. Patiesība viņa bija vairak neka pārliecinātā, ka Tonja to spej un tikai mekle iemeslu to i/.dant. Debora nezināja ka­deļ - un an Tonjas teva pieminešana nepalidzeja -, taču va­rēja nešaubīties, ka sieviete, kas līdz šim bija tikai apkopēja, ienīst viņu un ka jebkurš nepareizs vārds liks tai nospiest gaili un cauršaut upura sirdi. Un viņai ir vienalga, cik daudz, liecinieku bus apkart.

Taču Debora bija nogurusi baidīties.

Kam lemts notikt tagad, galva skanēja I laimēta vardi, tas nenotiks vēlāk. Jāgatavojas uz visu. Debora nebija īsti pārlieci­nātā, ka ir gatava mirt, taču bija pilnīgi pārliecinātā, ka dzī­vību lūgties neies.

- Pilnīgi pareizi, - Tonja teica, - es neesmu apkopēja.

Debora viņas balsi saklausīja sīku smiekliņu.

- Kas tad?

- Nav svangi, - Tonja atteica. - Tev pietiks, ja zināsi, ka esmu cilvēks, kas veļas uzrakt patiesību. Tev tas varētu but pazīstami, vai ne, arheoloģes jaunkundz?

Šie vardi tika izteikti ar nicinājumā pieskaņu balsi.

- Kadu patiesību?

- Visu par to, ko Ričards slēpa aiz sava grāmatplaukta.

Debora klusēja. Viņai negribējās vēlreiz, to visu pārdzīvot.

- Un ko tu iegūsi, nošaujot mani? -Debora jautaja.

- Vai tad nepietiek ar to, ka tu būsi beigta? - Tonja par­jautaja. Izklausijas, ka viņa šaubas, ir apmulsusi.

- Uz mani šava ari vakar, - Debora drūmi pasmaidīja, it ka notikumu atstāstīšana garlaikotu viņu. - Kadeļ mes ne- varetu iziet ara? Nespeju sarunāties tumsa.

Tonja pagriežas pret izeju. Tuvojas cilvēki, un bija dzir­dams, ka gids skaļa balsi stasta kaut kadas puspatiesības.

- Labi, - Tonja teica, - taču līdz pašai mašīnai turies cieši līdzas.

- Tu iznomāji mašīnu? - Debora jautaja. - Cik prātīgi! Ls vairak paļaujos uz. autobusiem un taksometriem. Un tev iz­devās dabūt pistoli cauri muitas kontrolei! Ari tam nepie­ciešama zinama atjautība.

- Beidzot aizvērsies un saksi kusteties? -Tonja uzbrēca.

Debora paraustīja plecus un leni virzījās uz. spožas gais­mas pielieto milzīgo četrstūri.

Viņa nemaz nejutās tik bezrūpīga ka izlikās - nebūt ne. Pirmītēja nomāktībā nebija pilniba pagaisusi, taču tagad drī­zāk maca ziņkārībā, nevis bailes. Agraka apatija bija atbrī­vojusi no visa, izņemot dzīvu interesi par to, ar ko tas viss beigsies un, pirmām kartam, ka Tonja iesaistīta šaja lieta. Ti­kai par to.

Debora izgaja saules gaisma un lauzas garam turistu pū­lim, kas lēnam spiedās kapenēs. Tonja paris straujos soļos jau atradas blakus un uzsvērti paradīja somiņu, kura bija pa­slēpta viņas laba roka - lai pavēstītu, ka pistole vel jopro­jām ir nomērķēta uz upuri. Debora vienaldzīgi, taču sapro­toši pasmaidīja, un Tonjas saraukta piere savadi noraustijas.

Man vienalga, teica Deboras iekšeja balss. Gribi mani nošaut? Kaut velns tevi parautu!

Viņas klusēdamas aizgaja līdz stāvlaukumam. Tonja ve- dinaja savu upuri uz sarkanu Renault mašiniti un pavēlēja sesties pasažieru sedekli. Debora paklausīja, būdama pārlie­cinātā, ka pretiniece improvizē; ka nekad agrak viņa neko tadu nav darījusi un ka viņai nav ne mazakas nojausmas, kas notiks talak. Taču niknums Tonjas skatiena nebija izplēnējis, un Debora saprata, ka nebūt vel nav izkļuvuši no briesmām.

Mašīna bija karsts ka pekle un oda pec kustošas plastma­sas. Tonja iedarbinaja motoru un attaisīja logus.

- Kondicionētājā nav, - viņa gluži ka atvainodamas teica.

- Ir jau labi, - Debora atbildēja. Ja ši tiešam bija nolaupī­šana, tad pagalam savada.

- Mes brauksim uz ciematu, - Tonja paziņoja, - un apru­nāsimies.

- I,abi, - teica Debora. - Vai mes varam nopirkt kaut ko dzeramu? Man ļoti slāpst.

Tonja veltīja viņai ašu skatienu, un pirmaja mirkli Debo­rai šķita, ka melnigsneja sieviete uzkliegs, jautājumus šeit uz­dodu es! vai kaut ko tikpat absurdu, taču viņa tikai palocīja galvu un atkal pievērsās ceļam.

- Kad tu pirmo reizi ieraudzīji Ričarda kolekciju? - jauta­ja Debora.

- Nakti pirms viņa nāves, kamēr tu slepies vannasistaba.

- Bet tu zināji, ka ta tur ir, - Debora turpinaja, atcereju- sies Tonjas teniskurpes pie gultas.

- Apmēram, - Tonja atbildēja. - Es zināju, ka tur kaut kas ir, un zināju, ka tieši to es meklēju.

- Ka to saprast?

- Es nezināju, ko tieši mekleju, taču zināju, ka meklēju kaut ko, - sacīja Tonja un strupi piebilda, - skaidrs?

Debora klusēja. Antīka citadele bija palikusi aiz muguras, un tagad viņas brauca garam neiztrūkstošajiem restorani- ņiem un suvenīru veikaliņiem, kas rindojas gar ceļa malu līdz pat drupām. Mašīna brauca līdz pašam galam. Krustojuma pie autobusu pieturas ta nogriezās pa kreisi - iekša ciemata - un apstajas pie dižmanīgas kafejnīcas.

- Kāp ārā, - pavēlēja Tonja.

Debora paklausīja un, sekodama Tonjai, apsēdas ara pie viena no trim galdiņiem. Šķita, ka citu apmekletaju nav. De­bora nopētīja ielu uz abam pusēm. Redzams bija tikai viens tūristiem domāts veikaliņš - paliela tirgotava ar uzrakstu "Izcilākās antīko lietu reprodukcijas Grieķijā!". Iespejams, tas bija orientets uz. tūristu autobusiem, kuru gidi no veikala sa­ņēma komisijas naudu. Diez vai citādi tūristi vispār apmek­lētu šo ciematiņu.

Krietnu bridi abas sievietes klusēdamas vienkārši skati- jas viena uz otru - abas centas novērtēt, ka risināsies talaka saruna, lād pienaca viesmīlis. Debora pasu tina ja ūdeni un ouzo40 . Kad to atnesa, viņa tik ilgi skalinaja dzerienu ap le­dus gabaliņiem, kamēr tas kļuva līdzīgs pienam.

- Pie velna, kas tad tas? - jautaja Tonja.

Debora pastūma glāzi tuvāk viņai. Tonja, kas bija atra- vusi roku no pistoles rokassomiņa, aizdomu pilna paņēma glāzi, paostīja un iedzēra malciņu.

- lakrica? - viņa pārsteigtā jautaja. - Garšo pec absinta.

- Taču stiprāks, - atbildēja Debora.

- Vai tas tevi dara traku tapat ka absints? - Tonja painte- resejas. - Vai aklu?

- Nedomāju vis.

- Iedzersim par Ņuorleanu! - ierosinaja Tonja, un viņas balsi jautas priecīga lepnuma pieskaņa.

- Tu esi no I .uizianas? - jautaja Debora.

Tonja palocīja galvu - lepnumu acis noslēpt viņai neizde­vās.

Ari Debora palocīja galvu un pacēla savu glāzi. Ņuorlea- na? Tas izskaidro savado, nebūt ne dienvidniecisko akcen­tu Tonjas balsi. Viņai bija pazīstami daži ņuorleanieši, kurus Džordžijas štata uzskatīja par ņujorkiešiem. Varbūt tadeļ, ka abas ir ostas pilsētas.

Ostas pilsētas…

Markuss bija teicis, ka aizkavējies grieķu kravas kuģis bijis Ņūorleanas osta. Sagadīšanas?

- Tad kas tas bija? - noprasīja Tonja.

-Kas?

- Nu, kolekcija trūkstoša lieta?

- Tu tiešam nezini? - parjautaja Debora.

- Bet tu man izstāstīsi, - atkal teraudcieta balsi noteica Tonja.

- Viss atkarīgs no ta, kam tu tici, - Debora iesaka. - Ri­čards un tas brits varda Markuss doma, ka tas bija Agamem­nona mirstīgas atliekas.

Tonja neko neizradija, taču Debora bija pilnīgi pārliecinātā, ne jau tadeļ, ka šis vards-viņai butu svešs.

- Vel pēcnāvēs maska, - Debora turpinaja. - Un citas ka­pa piedevas. Ieroči. Dārglietās. Iespejams, trauki. Taču pati svangaka ir maska un an tas mirstīgas atliekas.

- Vērtīgas?

- Ja vien ir īstas, - skaidroja Debora, malkodama ouzo, - tad nauda nav novērtējamas.

- Tas ir pie tevis?

- Nekad neesmu tas redzējusi, - atbildēja Debora. Tonja cieši palūkojas sarunu biedrene, un Debora ar troksni noli­ka savu glāzi uz, galda. - Paklau, Tonja! Man pēdēja laika ir visai grūti klājies. Ričards bija mans… draugs. Viņš, ja gribi zināt patiesību, bija man ka tevs. Atbraucu šurp, jo majas ju­tos apdraudēta, turklāt domāju, ka varēšu… Nu, nezinu, kaut ka palīdzēt. Vakar kads meģinaja mani nogalinat. Go­da vārds. Un tas nebija huligānisks uzbrukums autobusu pie­tura. Kads mērķtiecīgi vairakas stundas vajaja mani!

- Kas viņš bija? - Tonja šķita ziņkanga un pārsteigtā.

- Nav ne mazakas nojausmas, - bet teikšu tev vienu: man nav noskaņojuma velti tērēt laiku. Man nav ta, ko tu mekle. Un nezinu, kam ir. F,s vispār daudz neko nezinu. Un, ja vien tev neuznāks karsta vēlēšanās izšķaidīt manas smadzenes ar to mazo stroķiti, tad es jau nt agri no nta kāpšu autobusā, lai brauktu uz Atenam, un pēc tam lidošu uz Atlantu.

Tonja apsvēra dzirdēto, un viņas acis cieši pētīja Deboras seju - it ka meklējot divkosības pazīmes. Pagaja krietns brīdis, kamēr viņa novērsās, smagi nopūtas un atslīga krēsla.

- Tur tevi gaidīs policija, - viņa noteica.

- Zinu, - atbildēja Debora. - Bet laiks skatīties patiesībai acis. Iespējams, ka beigu beigas viņi mani varēs apsūdzot ti­kai par muļķību un paranoju.

- Tu teici, ka Kerniga nav policists, - Tonja teica. - Fsi pārliecinātā?

Debora viņai visu izstastija, un Tonja savilka pieri dziļas grumbas.

- Fs uzticos Kinam, - sacīja Debora. - Man viņš nepatīk, taču es uzticos šim cilvēkam. Viņš varbūt neieredz mani, ta­ču es tikšu gala. Un, ja radīsies kadas problēmas, braukšu uz citu apgabalu un padošos pirmajam policistam, kas gadī­sies ceļa. Iespejams, jau uzreiz ta vajadzētu rīkoties.

Debora noskurinājās par šadu pašas spriedumu, un Ton­ja teju līdzjūtīgi palocīja galvu. Skatiens liocinaja par noska­ņojuma maiņu, un šķita, ka abas sievietes izjūt atviegloju­mu. Tonjas somiņa - un vienlaikus ari pistole - vel joprojām bija viņai līdzas, taču roka to vairs neturēja.

- Labi, - noteica Debora. - Tatad tu atbrauci šurp, lai at­rastu to, ko nekad neesi redzejusi un kas, tavuprat, ir pie manis. Biji domājusi turot mani gūsta un pec tam pārdot to lietu?

Tonja papurinaja galvu un sarauca pieri.

- Ne, - balss liocinaja, ka ši ideja viņai šķiet pretīga. - Mani ta lieta interese tikai tik daudz, cik ta ir svarīga ma­nai ģimenei.

- Tavam tēvam? - jautaja Debora.

- Tieši ta.

- Nesaprotu, - atzinās Debora.

Tonja pasmaidīja - šoreiz skumji - un tad pamaja viesmī­lim, kurš uzturējās pie personāla telpām.

- Atnesiet mums vel divus tādus lakricas dzērienus, - vi­ņa sacīja, pacēlusi Deboras glāzi. - Labi, - viņa turpinaja, at­kal pievērsusi pētījušo skatienu Deborai, - luk, ko es zinu.