Atreja maska

Četrdesmit piektā nodaļa

Maja - necila, balta apmesta eka - atradas ciemata otra mala. Tns sievietes steidzīgi soļoja turp - runaja viņas maz, it ka baidītos, ka katrs izteikts vārds ir dzīvības vērts. Mei­tene pa telefonu bija brīdinājusi ģimeni, ka drīz bus klat viesi. Viņas pie durvīm sagaidīja apmēram desmit gadus vecs zēns basam kajam - viņš glaudīja baltu, izkāmējušu kaķi.

Zens izveda viņas cauri vienkāršām šauram gaitenim un garam virtuvei, kura oda pec raudenes, hdz nonaca dzīvo­jama istaba, kur gaidīja vecs virs ar sievu. Abi bija ģerbu- šies tumšas, smagas drānās. Telpa izskatijas pārsteidzoši tuk­ša - vienīga dekorācijā bija dažas melnbaltas fotogrāfijās rāmjos.

Veikala pārdevējā uzrunaja vecīšus grieķu valoda un pa- maja ar galvu uz Deboras pusi. Virs, kam bija biezas iesir­mas ūsas, kaut ko nesaprotami nomurminaja. Beidzot viņš kaut ko pačukstēja savai sievai, un viņa, palocījusi galvu, vēr­tējoši nopētīja Tonju.

- Ko tieši jus vēlējaties? - vecais virs vienkārši noprasīja.

Debora jutas pārsteigtā. Viņa bija iedomājusies, ka virs neprot angliski.

- es īsti nezinu… - viņa iesaka. Paskatījusies uz. Tonju, lai iegutu laiku, viņa spēji izgrūda, - pēcnāves masku. No zel­ta. Tadu, kadas tika atrastas Mikenas.

Viņa bija izrunājusi šos maģiskos vārdus. Veca vira seja atplauka smaida. Viņš kaut ko atri pateica sievai, un an vi­ņa, grieķiski bubinadama un salikdama rokas, it ka grasītos aplaudēt, saka plati smaidīt. Tad vecais virs piecēlās un, pa- majis, lai viešņas seko, izkliboja no istabas.

- Ka tas maskas, ko atrada Šlimana kungs, ja?

-ja.

Viņš vedinaja sievietes cauri virtuvei pagalma, ko ieska- va vairakas ēkas, no kuram dažam bija metala skursteņi.

- Ceplis, - virs teica, radīdams uz vienu eku. - Kalve, - tika teikts, radot uz nakamo. - Šlimana kungs gulēja ciema­ta. Tns majas talak no šejienes. Ne tikai Šhmans. Daudzi sla­veni cilvēki. I limlers un Gēbelss ari.

Debora veltīja viņam ašu skatienu - it ka gaidītu vira at­zīšanos, ka viņš tikai pajokojis.

- Nacisti? - viņa parjautaja.

- Protams, - virs paraustīja plecus. - Mikenas viņiem bija ļoti nozīmīga vieta. Šlimans pats bija… ka viņi mēdza teikt… teitoņu pārcilvēks.

Virs ķērkstoši iesmejas par saviem vārdiem - vai ari ta­deļ, ka tos atcerējās. Debora un Tonja piesardzīgi saskatī­jās.

Virs atvēra smagas durvis un iesledza gaismu. Telpai bi­ja betona grīda, bet viena gala atradas vairākas milzīgas me­tala tilpnes. Turpat bija vairakas atšķirīgas kalēja laktas, bet pie sienas karajas visdažadakie instrumenti garos kātos, ugu­ni nomelnējušas knaibles un āmuri, kas darba gaita nospod­rināti ta, ka spīdēja ka hromēti. Pie vienas sienas bija novie­tots darbagalds ar vaska statujam dažadas pabeigtības pakapes.

- Mes izmantojam tikai senlaicīgu tehniku, - virs skaid­roja. - Pat bronzas liešana. Katra vaska figūra ir neatkarto- jama veidne, no kuras iznāk tikai viena vienīga statuja. Ļoti ilgs process, ļoti dārgs. Neviens ta vairs nedara, izņemot mus.

- Un maskas? - jautaja Debora. - Vai varat uztaisīt mas­kas?

- Protams.

- Vai ari agrak esat tadas darinajis?

- Vienu vai divas, - virs paraustīja plecus. - Pirms dau­dziem gadiem. Tik mazu.

Viņš salika rokas kopa - starp tam palika apmēram sešas collas.

- Vai varat uztaisīt an lielāku? - Debora jautaja. - Dabis­ka lieluma?

- Protams, - virs atbildēja, atkal paraustīdams plecus un Deborai atsaukdams atmiņa Atēnu muzeja direktoru. - Taču zelts ir dārgs. Mūsdienas Grieķija to ir ļoti grūti atrast.

Senāk, Agamemnona laika, zeltam bija daudz piemaisījumu. Alva. Cinks.

- Vai varat uztaisīt tadas pašas, ar tadu pašu piemaisīju­mu? /

Virs sarauca pieri.

- Apmēram, - viņš atbildēja. - Oriģinālās maskas ir ļoti dažadas. Katra darinata no metala, kas nācis no dažadam vietām, tadeļ nav vienas vienīgas pareizas… kompozīcijas. Kuras maskas kopiju gribat? Agamemnona?

- Ne, - atteica Debora. - Gribu masku, kas ir līdzīga, ta­ču atšķirīga. Vai jus to varat?

Virs palocīja galvu un pacēla pirkstu, it ka liktu uzgaidīt. Tad viņš izgaja no telpas un bija prom vairakas minūtes. Sie­vietes pa to laiku, tikko jaušami smaidīdamas, skatijas ap- kart un pētīja topošos darbus. Atgriezās viņš, turēdams ro­kas, ka Debora uzskatīja, divas melnbaltas fotogrāfijas no dzīvojamas istabas.

- Skatieties, - viņš teica, radīdams pirmo fotogrāfiju.

Deboras sirds saka auļot, bet tad pamira. Melnbaltaja at­tēla bija redzams vīrietis, kas noliecies par kalēja laktu. Ro­ka viņš turēja milzīgu pēcnāvēs masku. Ta bija pilnīgi citā­da neka tas, kas apskatamas Nacionalaja arheoloģijas muzejā. Tā bija maska, kadu viņa redzējusi Ričarda datora.

- Mans vectevs, - lepni teica virs. - Redziet!

Viņš pavilka tuvāk otru fotogrāfiju, laja bija divi smai­doši viri - viens muskuļots ar biezam usam un dzīvesprie­cīgu seju, otrs ari ar usam, taču plānākām, un brilles bez rām­jiem atgadinaja profesoru. Abi bija ģerbušies senlaicīgos tumšos uzvalkos ar smieklīgi mazam apkaklītēm.

- Ari tas ir mans vectevs, - vecais virs teica.

- Un kas ir tas otrs? - jautaja Tonja.

- Tas, - atbildēja kalējs, uzsizdams pa fotogrāfijās stiklu ka diriģents, kurš ar zizli pieverš vijolnieku uzmanību, - tas ir 1 lenrihs Šlimans.