Lēmums doties uz Grieķiju tika pieņemts automatiski. Tur viss bija sācies. No turienes nākuši tie dārgumi. No turienes ieradas Ričarda noslēpumainie viesi, kas bija piedalījušies ziedojumu vakšanas ballīte. Uz, turieni Ričards slepus zvanījis. No turienes an jasak, jo policijai savas majas uzticēties nevar un tas bija pietiekami talu no muzeja un vājprātīgā furgona vaditaja. Debora bija pārliecinātā, ka visi šie notikumi ir kaut ka saistīti. Ar katru nolidoto jūdzi viņa tuvojas visu lietu saknei un attalinajas no nāves apdvestajam beigām.
Debora lidmašīnas nekad neguleja. Tajas bija par maz, vietas, lai izstaipītu muskuļus, turklāt viņai negribejas gulēt, kad apkart ir sveši cilvēki. Pietika jau ar to, ka nacas ar viņiem atrasties viena metala caurule. Debora nevēlējās šaja līguma iekļaut an ieslīgšanu bezapziņa. Taču šodien viņa vairak par visu vēlējās, kaut, lidojot par Atlantijas okeanam, Vidusjūrai un mirdzoši zilajam F.gejas juras plašumam, varētu mazliet pasnaust.
Taču viņa nespēja iemigt - lai ka ari centas iegalvot savam organismam, ka ir nakts. Viņa bija pārguruši, un doma, ka nāksies pavadīt gaisa desmit vai pat vairak stundas, kamēr lidmašīna nolaidīsies Atēnas rītausma, pēkšņi šķita vairak neka nomācošā. Taču smadzenes nocirta sakne jebkuru mēģinājumu iemigt - apziņas raidītie vardi virknējas acis ka pretrunīgi subtitri ārzemju filmai. Nav īstais laiks atpūtai, vēstīja titri. Jāizplāno talaka rīcība. Viņai nebija vajadzīgas valūtas (Grieķijā vel joprojām lieto drahmas vai jau pārgājuši uz eiro?), nebija rezervētas istabas viesnīca, nebija skaidrs, kadeļ ļāvusies šim muļķīgajam impulsam un ko iesāks, kad bus nonākusi gala. Par gulēšanu pat domāt nedrīkstēja.
Debora noskatījās filmu, apēda, kas bija nolikts priekša, un pusi nakts (aizvirtņi bija ciet, trīs ceturtdaļas pasažieru dusēja ka zīdaiņi) pavadīja, staigajot šurpu turpu un labi apzinoties, ka nomoda esošajiem šķiet lempīga un kaitinoša. Viņa pamanīja vīrieti tnsdaļīgaja uzvalka, ar kuru bija sa- skrejusies, reģistrējoties lidojumam, taču tas lasīja un, šķiet, nelikās par apkartejiem ne zinis.
Pagaja divas stundas. Tad treša. Uz bndi viņai likās, ka tomēr ir iesnaudusies, bet tad paskatijas pulksteni un saprata, ka pagajis pavisam īss brītiņš. Viņa apsēdas un iegrima domas, gaidīja un pratoja, ko iesāks, kad lidmašīna bus nolaidusies. Nu, vismaz bus drošība.
Vīrietis tnsdaļīgaja uzvalka nolika gramatu un sagrozijas, it ka gribētu izstaipīt ilgajā lidojuma notirpušos locekļus. To darot, viņš centas pec iespējas neuzkntošāk paskatīties atpakaļ - uz, garo amerikānieti, kas pari savam blakussedetajam pa pusaizklato iluminatoru vēroja nta sauli. Vīrietis bija pārliecināts, ka amerikāniete nav viņu pamanījusi. Tas bija labi. Tiklīdz lidmašīna bus nolaidusies uz zemes, nāksies turēties viņai cieši līdzas, taču ne parak cieši. Galu gala steigties nebija vajadzības, tatad pats pratigakais bus nogaidīt.