Atreja maska

Piecdesmit otrā nodaļa

Debora jutas arvien neomuligak, taču - jo vairak viņa pra- tinaja apkalpes locekļus, jo vairak tie iebilda un ieteica no­mierināties. Viņi visu laiku pazemīgi smaidīja - it ka butu darīšana ar tns gadus vecu bērnu vai cilvēku, kas pieprasa liellopa gaļu, kura jau sen beigusies. Labi, ka blakus vismaz nesedeja neviens, kura ziņkārīgie skatieni vai jautajumi bu­tu jāiztur pēdējas divdesmit lidojuma minūtes.

Kadeļ nepieciešams, lai no lidmašīnas pirmā izkāpj viņa? Un katn tas bija nepieciešams?

Vai šo īpašo aprūpi bija sagadajis Kelvins - lai aiztaupītu viņai nogurdinošo druzmešanos un stavešanu, ar ko paras­ti beidzas visi lidojumi? Tas izklausījās mazliet cengak. Var­būt tas bija izdomāts, lai pasargatu viņu - no kada, kas ari atradas šajā lidmašīna. Debora paskatijas visapkart, lai ielū­kotos neizteiksmīgajās sejas aiz sevis. Neviena nešķita pa­zīstama, un uzmanību viņai pievērsa tikai kads bērns, kurš skaļi teica savai mātei, ka ta gara sieviete ir priekša video ek- ranam. Debora atkal apsēdas un piesprādzējās - lai nebutu vairs jauzklausa pieklājīgie aizradijumi no lidojuma pavado­ņiem.

Bet varbūt Kelvins nebija vienīgais, kurš viņu sagaida lid­osta? Ši doma sarugtinaja. Un, ja an kads uz zemes bija no­lēmis viņai nodant pari, ka šim nelietim izdevās dabūt sava puse lidmašīnas apkalpi?

Tapat ka "detektīvam" Kernigam izdevās kļūt par izmeklēšanas vadīta ju, lai gan viņš patiesība nemaz nav policists, Debora do­mas paskaidroja.

Lidmašīna jau laidas lejup - viņai šķita, ka kuņģis šūpo­jas uz augšu un leju ka laiva, ko sava vara sagrābis spējš vil­nis. Debora sāka bungot ar pirkstiem pa sedekļa paroceni. Skaļruni atskanēja ierastie aicinajumi: pacelt galdiņus, sedek- ļus novietot normālā stāvokli…

Nu, lai notiek, kam jānotiek.

Debora skatijas ara pa iluminatoru. Lidmašīna ienira mā­koni, un tad jau apakša pletās pilsēta, kas šķita bezgalīga. Viņa centas aptvert, kurai pilsētas daļai patlaban lido pari - ta varbūt izdotos novērst nepatīkamas domas taču nesek­mīgi. Nekas no redzama nešķita pazīstams - visapkart tikai rūpnieciskie kompleksi, noliktavas un milzīgi stavlaukumi, bet talak slejas baltas majas, kas cauri kokiem bija tik tikko saskatamas, un plati, ar satiksmes līdzekļiem pārblīvēti ceļi, kuru malas izvietotas degvielas uzpildes stacijas. Tas varēja but jebkurš pilsētas rajons.

Stjuarte, kas viņu bija brīdinājusi par izkapšanu, apsēdās uz saliekama krēsla pie pilotu kabīnes durvīm un piesprā­dzējās. Viņu acis uz, bndi sastapas, taču sieviete tūdaļ nover- sas. Pieķerta bez profesionālā smaida, viņa šķita nogurusi un mazliet noraizējusies. Debora saka prātot, vai šada iztu­rēšanas ir saistīta ar vinu.

Kad iedarbojas nolaišanās iekārtās, lidmašīna klusi ierūcas un iesecās - šie mehāniskie trokšņi kārtējo reizi lika pabrīnī­ties, ka tāda metala konstrukcija vispār spej notureties gaisa.

Tagad bija saskatamas mašīnas - an Atlantas pilsētas āt­ra tranzīta parvaldes autobuss - un pat daži no retajiem ga- jejiem, koku galotnes, elektrības vadi, un pēkšņi acu priek­ša paveras pārpildītā maģistrale un ceļa parvads. Viņi parlidoja pari sešjoslu maģistralei un augstam stiepļu žogam, tad jau paradijas skrejceļi ar uzkrāsotiem simboliem un bur­tiem, kas sadalīja joslas aizaugušo teritoriju. Vel viens kri­tiens par dažam pēdām lejāk, klusums - šķita, ka lidaparats slīd bez. motoru palīdzības un gravitacijas neiespaidots. Jau nakamaja bridi riteņi skara asfaltu un lidmašīna bremzeja, tadeļ Debora inerces deļ sasveras uz priekšu.

Viņi vel nebija pilnība apstajušies, kad līdzas Deborai pa- radijas viens no vīriešu kartas stjuartiem - jauns, atlētisks puisis, kas, viņasprat, varēja but gejs.

- Kur ir jusu bagaža, mis Millere?

Viņa ka apstulbusi palūkojas uz stjuartu un tad ar galvu pamaja uz augšu. Puisis nocēla viņas mugursomu un iepir­kumu maisiņu.

- Vai vel kas?

-Ne.

- Tiklīdz apstasimies, - stjuarts teica, it ka runātu par at­rakciju parka karuseli, - mes iesim uz izeju.

Debora palocīja galvu, taču nesacīja ne varda. Mute bija izkaltusi, un viņa nepārtraukti lūkojās apkārt, lai gan nezi- naja, ko īsti mekle. Viņa atcerejas, ka desmit gadu vecuma uztraukuma sasvīdušām rokam spēlējusi klavieru solo un vi­su laiku skatījusies Bruklinas sabiedriskā centra zāle, lai ska- titaju vidu uzmeklētu tevu. Ari tagad viņa jutas tapat - ka lampu drudzi.

Lidmašīna pārvietojas arvien lenak, pagriežas, apgriežas, iestureja pareizajā vieta un pilnīgi apstajas. Vel nebija iede­gusies lampiņa, kas atjauj atspradzet drošības jostas, kad stjuarts jau palīdzēja Deborai piecelties kajas un vedinaja uz. izeju. Sieviete, kas netālu no tas bija sēdējusi, pēkšņi izlikās ļoti aizņemta un novērsa acis.

Deboras pavadonis pacēla aizbīdņa mehānismā sviru un pagrūda paneli, un skatienam paveras pasaule. Pārvietoja­ma tuneli aiz durvīm tehniskas apkopes viri un sievas ūdensnecaurlaidīgos tērpos un sartas atstarojošas jakas pa- kapas sānis, lai dotu ceļu policistam formastērpa. Aiz viņa staveja Kins un Kerniga.

- Paldies, - Kins teica stjuartam. - Talak mes paši tiksim gala.

Uniformētais policists paņēma Deboras mantas, bet stju­arts, nebildis ne varda, pazuda atpakaļ lidmašīna.

- lūdzu, nāciet mums līdzi, mis Millere, - iesaka Kerni­ga. - Mums ir daži jautajumi par…

- Fs nekur ar jums neiešu, - Debora paziņoja.

- Tā vai citādi, jums nāksies to darīt, - iebilda Kins un pakapas soli tuvāk.

Tuneļa gala valdīja kņada, un paradijas skrejošs vīrietis, kam pa pedam mina drošības dienesta darbinieks. Skrejo­šais bija Kelvins Bouverss - ar vēja sabužinatiem matiem un norupejušos seju.

- Debora, - viņš sauca.

- Aizvāciet vinu! - iekliedzas Kins.

- Viņi grib mani vest prom! - Debora uzsauca Kelvinam, kuru tagad daļēji aizsedza drošībnieks.

- esmu viņas advokats! - neatlaidas Kelvins. - Jus nedrīk­stat viņu arestet un neļaut mums satikties!

- Mes nevienu te nearestejam, - atbildēja Kerniga, kas ne­nolaida acis no Deboras, - taču varam to izdarīt, ja šis idio­tisms turpināsies.

Kelvins atbrīvojas un pieveica atlikušos jardus līdz vi­ņiem. Viņam pakaļ ka sakauts malējais aizsargs futbola me­tas drošības dienesta darbinieks.

- Vai mes drīkstam pieaicināt citus policistus? - Debora jautaja Kelvinam.

-Jūs esat pilnīga drošība, - sacīja Kerniga.

- Kopa ar jums? - atcirta Debora. - Tiešam? Parādiet sa­vu žetonu!

Kernigas seja sadruma.

- Mums tiešam nav laika, - viņš iesaka.

- es teicu, paradiet savu žetonu! - uzstāja Debora maz­liet skaļak un spalgak neka bija gribējusi.

Kerniga veltīja Kinam slepenu skatienu. Otrs detektīvs paraustīja plecus un novērsās. Kerniga savilka skābu seju un izņēma no jakas melnu adas gabalu maka lieluma. Atvēris to, viņš izstiepa roku uz priekšu.

Debora nopētīja identifikācijas karti ar Kernigas fotogrā­fiju un tns milzīgus burtus: FIB50 .

Piecdesmit treša nodala

- FIB? - parjautaja Debora. Viņa instinktīvi palūkojas uz, Kinu, kurš paraustīja plecus un piekrītoši palocīja galvu. - Kadeļ jus to uzreiz neteicat?

- Tas nešķita svarīgi, - atbildēja Kerniga.

- Pagaidiet, - iejaucas Kelvins. - Kadeļ ši ir federāla lie­ta? Kura jurisdikcija irši lieta?

- Manā, - atbildēja Kerniga.

Kins bija atkapies un vēroja notiekošo. Debora teju fizis­ki juta, ka šis detektīvs uzjautrinas.

- Vājprāts, - iebilda Kelvins tik sašutis, ka zaudēja pro- fesionālo spēju savaldīties. - Jus nedrīkstat uzdoties par po­licistu un tad…

- Ja, ser, - viņu partrauca Kerniga, sasizdams papēžus. - Šaja gadījuma es tieši ta drīkstu rīkoties.

- Piedodiet, - līdzas Deborai atkal paradijas stjuarts, ku­ra seja bija savilkta kaunīga izteiksme. - Pasažieri gaida, kad varēs kapt ara. Vai jus, ludzu, varētu pārcelties uz terminā­lā eku?

Kerniga pagriežas uz. papēža un devas prom.

Muitas un pasu kontroles punktos tika vicināti žetoni un sniegti paskaidrojumi, bet sava starpa viņi vel joprojām strī­dējās. Smieklīgi, - Debora, kuru piespiedu karta veda šaja pazemojošajā eskorta, bija pati miengaka no visiem. Galu ga­la, viņa sev iegalvoja, varēja but ari daudz ļaunāk. I ,ai gan mul- sinaja Kernigas amats, tagad viņa jutas daudz, drošāk neka lidmašīna vai vispār kopš ta brīža, kad caur tualetes venti­lācijas luku noklausijas policistu sarunu.

Kelvins tik vienkārši nenomierinajas.

- Es tomēr gribu zināt, kadeļ šaja lieta iejaukušies fede­rāli, - viņš uzstaja.

- Es jau paskaidroju, - atbildēja Kins. Viņa jautrais noska­ņojums atri vien bija izplēnējis, un nu policists atkal kļuvis nejauks un viegli aizkaitinams. - Nozagtas mantas pārves­tās pari štata robežai, un lieta, iespējams, iesaistīta starptau­tiska kontrabandistu grupa. Skaidrs, ka parak plašs mērogs mums, nabaga pogainajiem.

Policists formastērpā aizbrauca ar trafareto dienesta ma­šīnu, kas atradas ielas mala. Debora un parejie tns vīrieši sasēdas vecaja Kina Oldsmobile mašīna, kas bija atstata neat­ļauta vieta pie lidostas ēkas. Izbraukuši no lidostas teritori­jas, viņi turpinaja virzīties pa 1-85 starpštatu maģistrali. Po­licisti sedeja priekša, bet Debora ar Kelvinu - aizmugure, kur bija parak karsts un šaurs. Vairakas minūtes visi klusēja.

Debora veltīja Kelvinam ašu skatienu. Viņš, pieri sarau­cis, lūkojas ara pa logu; tad - acīmredzot sajutis skatienu - pagriežas pret Deboru un pasmaidīja.

- Ņe jau ta es gribēju tevi sagaidīt, - Kelvins noteica.

Debora vienkārši palocīja galvu.

- Kur jus vēlētos? - Kins noprasīja.

- Ko tad tas nozīme? - skarbi atcirta Kelvins.

- es tikai gribēju uzzināt, uz. kurieni lēdijai labpatiktu braukt, - atteica Kins. Viņš plati uzsmaidīja Kernigam, kurš, cik Deborai bija saskatams, nekādi nereaģeja.

- Vai man ir izvēle? - Debora jautaja.

- Gribat doties majas, ieiet duša un ta talak, - turpinaja Kins, - vai ari brauksiet uz. muzeju?

Debora nevelejas, lai Kins slaistas pa maju, kamēr viņa bus duša.

- Uz muzeju, - viņa atbildēja. Nonākusi majas, viņa lab- pratak gribētu but viena, lai atgūtos, nevis noskatīties, ka kads saplēš labako porcelānā tasīti vai pieklājīgi izprašņa.

Un ja nu Kelvins gribēs braukt man līdzi? Debora pratoja.

Aizveries!

Viņa paskatijas ara pa logu un iekoda sev lupa, lai apval­dītu smaidu.

- Atgriezīsimies pie jautajuma par jusu aizbraukšanas iemesliem, - teica Kerniga.

Kopš satikšanas lidosta Kerniga bija kļuvis skarbaks, pat centas konfrontēt, taču Debora nebija pārliecinātā, vai tas ta­deļ, ka viņš piespiests atzīties, ka ir aģents, nevis parasts de­tektīvs. Iespejams, šadai attieksmei ir ari citi iemesli. Debo­rai bija radies iespaids, ka Kernigu viņas aizjūras ceļojums nav iepriecinājis - lai gan neviens nebija viņai aizliedzis iz­braukt no valsts.

- Fs jau paskaidroju, - Debora teica.

Viņi nelielajā muzeja kabineta runājās jau stundu, tadeļ Debora saka zaudēt pacietību.

- Mis Millere, - Kerniga turpinaja, - nedomāju, ka man Initu grūti pamatot apsud/ibu izmeklēšanas traucēšana, ko apstiprina jusu līdzšinēja naba. Ja ari turpmāk nevēlēsieties sadarboties, man nebūs izvēles un nāksies izvirzīt šadu ap- sudzibu.

Viņš neblefoja. Viņš bija nikns, iespējams, jutas pazemots, jo Deborai izdevies izlocīties, turklāt viņas prombūtnes lai­ka izmeklēšanā nav atklats nekas jauns. Nevajadzētu izra­dīt tik sīvu pretošanos. Galu gala, būdams Federālā izmek­lēšanas biroja aģents, Kerniga noteikti ir sabiedrotais Ričarda slepkavas meklešana. Ja Debora pret šo cilvēku neizturēsies ka pret sabiedroto, var gadīties, ka pati nonāk aizdomas tu­ramo saraksta.

- Labi, - viņa teica, - es aizbraucu tadeļ, ka nogalinats mans draugs, tadeļ, ka mana dzīvokli kads bija ielauzies, un tadeļ, ka neuzskatīju jus par īstu policistu. Devos uz CGrieķi­ju, jo šeit par Ričarda nāves apstākļiem zināju ļoti maz un gribēju noskaidrot, vai varētu… Nu, nezinu.

- (Gribējāt tēlot Nensiju Dru51 , - nepaceldams acis no pie­zīmju gramatiņas, ierunājās Kins.

Debora paraustīja plecus.

- Nezināju, kam drīkstu uzticēties, - viņa paskaidroja. - I ,ikas, ka aizbraukšana ir pats gudra kais.

- Tadas gudrības jus droši viens esat samacijusies muze­ja skolā, - nošņaca Kins. - Realaja pasaule tam nav pat plika graša vērtības.

- Tadu muzeja skolu nemaz nav, - iebilda Debora. - Ja do­mājāt akadēmiju vai kadu citu tas pasaules aspektu, kura es strādāju, ta ir tikpat reala ka juseja.

- Tiešām? - iesaucas Kins un pielieca galvu, it ka tūdaļ grasitos iedunkat Deboru.

- Tiešam, - viņa atbildēja, cieši vērdamas detektīva.

- Velreiz pārrunāsim, ko danjat Grieķija, - iejaucas Ker­niga, runadams skaļi un nosvērti, trešo reizi stundas laika pārtraukdams neiecietīgo ķildu starp Deboru un Kmu.

Līdz šim Debora par braucienu uz (Grieķiju bija stāstījusi tikai patiesību - izņemot divus faktus. Pirmkārt, viņa neat- klaja, ka pazudusi pēcnāvēs maska bijusi uz. daļēji saglaba- tam mirstīgajam atliekam. Policija vel joprojām uzskatīja, ka meklē artefaktu, kam ir precīzi noteikta vērtība naudā. Tas, ka patiesība viņa gribējusi atrast Agamemnona mirstīgas at­liekas, tagad šķita parak absurdi, lai par to runātu skaļi. Pa­turot šo versiju pie sevis, iespejams, izdosies neaptraipīt to cilvēku godu, kas an tikuši iesaistīti šaja krāpnieciba: Ričar­du, grieķu Kulturas un antikvitašu ministriju, Sergeju Volo- šinovu, varbūt pat Markusu, lai gan nebija ne vismazakas vēlēšanās piedot viņam bezdarbību.

Debora bija mēģinājusi ieinteresēt Kernigu par mirušo krievu, taču viņš neļāvās, savukart Kins izbolīja acis, kad vi­ņa atklaja, ka par pierādījumu uzskata vēstulē pieminētas atliekas.

- Ta nav pat sagadīšanas, - Kins izgrūda. - Fultonas ap­gabala taja paša nakti nogalinati divi narkotiku tirgoņi. Do­mājāt, an viņi bija gribējuši nopirkt pēcnāvēs masku no Grie­ķijas? lai butu kads skaists nieciņš, uz. ka mersedesos uzkārt ieroci, ko?

- Krievs šaja lieta nav iesaistīts, - noradīja Kerniga, pie­likdams punktu kolēģa sarkasmam, - ši lieta ir izbeigta.

- Nesaprotu, ko mes ar šo sarunu gribam panakt, - iejau­cas Kelvins Bouverss. Viņš izskatijas noguris un mazliet sadrumis, it ka iepriekšēja nakti butu slikti gulējis. - Kadeļ mes nevaretu turpināt no rīta, ja izrādīsies, ka mana kliente vel nav pietiekami daudz reižu atbildējusi uz. kadu no jusu jauta jumiem?

Pie kabineta durvīm kads pieklauvēja. Kerniga tas atvē­ra. Paradijas Tonja, ģērbusies peleka kombinezona un bru­ņojusies ar slotu.

- Ps taisos beigt, - viņa teica. - Vai jums vēl no manis kaut kas vajadzīgs?

Viņa neskatijas uz Deboru.

- Paldies, - atbildēja Kerniga, papurinadams galvu. - Mums viss ir kartība.

Tonja godbijīgi palocīja galvu un saka slīdēt ara no tel­pas. Tad viņa apstajas - acīmredzot kaut ko atcere jas - un pievērsās Deborai.

- Mis Millere, - viņa lietišķi iesaka, - gribētu bndinat, ka pec divām nedeļam aiziešu no darba. Man ļoti patika Dik­sona kungs, taču nu viņa vairs nav, tadeļ neuzskatu, ka va­jadzētu vel šeit palikt.

Deboras prāts darbojas atri. Melnadaina sieviete izturē­jās augstpratigi, izaicinoši, un Kina platais smaids šķita ap­stiprinām, ka apkopēja nicina jauno priekšnieci. Viņas acis jau­tas kaut kas brīdinošs, it ka viņa gribētu teikt, spēlē vien…

Vel Debora, runājot par Grieķijas braucienu, policijai ne­bija izstāstījusi par tikšanos ar Tonju - ka an apkopēja ir per­sonīgi ieinteresēta pazudušo senlietu meklēšanā pat tad, ja tas izradījušas viltotas.

- labi, - Debora noteica. - Taču es atvilkšu tev no algas, ja šīs telpas pirms tavas aiziešanas nespīdēs un nelaistīsies. Manis nebija tikai dažas dienas, taču izskatas, ka tu pa to laiku te pat lupatu neesi pavecinajusi. Vai tu vispār naci uz darbu?

- Izmantoju iespeju un apciemoju savu ģimeni Luiziā- na, - atbildēja Tonja jau mazak izaicinošā toni. - Muzejs tapat bija ciet, un policija visu laiku maisijas pa kajam. Ne­uztveriet to personīgi, - viņa piebilda, pamadama uz. Kina pusi.

- Neuztveru, - viņš uzjautrinādamies atbildēja.

Gudri, domas nosprieda Debora, apslapēdama velmi pa­smaidīt. Sakdama sarunu ar Kmu, lbnja novērsa uzmanību no ta, ko Debora atbildēja uz viņas pasaciņu par ģimenes apciemošanu. Labi, ka viņa nebija izstāstījusi par satikšanos ar Tonju (Grieķija.

- Mis Millere? - Tonjas balsi atkal jautas augstpratiba, it ka viņa butu muzeja krājumā glabataja, bet Debora tikai apkopēja, - vai pirms jusu aiziešanas šovakar mes varētu aprunāties par maniem nodokļu dokumentiem?

- Protams, - Debora piesardzīgi atbildēja.

Kad apkopēja - vai dnzak ziņnese - bija aizgajusi, Debo­ra saka prātot, kadeļ viņa vispār vel uzturējusies muzeja un kadeļ centusies nonākt FIB uzmanības centra. Īpaši pec tam, kad abas sievietes bija vienojušās, ka kolekcija, ko viņas meklē, ir tikai kopiju kopums. Bet Tonja piedavaja satikties, tatad visu izdosies noskaidrot vel šovakar.

- Man ir jautajums, - ierunājās Kins, kad durvis aiz Ton­jas bija aizvērušās. - ja jus butu nozagusi šo masku, ko jus ar to iesāktu?

Debora apdomajas. Kins, iespējams, sava ne visai asaja pratina uzskatīja, ka apsūdzība šaja jautajuma nav saklausa- ma, taču tas tik un ta bija svangs.

- Domāju, ka izliktu to melnaja tirgu, ja vien nestrādātu kada konkrēta pircēja laba, - Debora atbildēja. - Vai an no­slēptu to līdz brīdim, kad noklust jezga un visi, izņemot īs­tenos kolekcionārus, pārstāj par to interesēties.

Kins izbrīna sarauca pieri, taču ironija viņa vaibstos ne­bija manama. Iespejams, viņš nemaz nebija gaidījis atbildi, taču saņemto uzskatīja par noderīgu.

- Un ja nu viņi tiešam strada kadas ieinteresētās puses laba, - iesaistijas Kerniga, - teiksim, grieķu valdības laba un ieradušies to masku nevis nozagt, bet novērtēt?

Debora bija centusies izvairīgi atstastīt savas sarunas ar Popadreusu, taču Kerniga bija uztvēris būtību.

- Manuprat, es darītu visu, kas manos speķos, lai tiktu apstiprināts maskas autentiskums, - Debora atbildēja.

- Un ka viņi to izdarītu?

Debora nopūtas.

- Idealaja varianta maska tiktu nodota ekspertu rokas, - viņa teica. - l ai gan pieļauju, ka cilvēki, par kuriem runā­jām, paši ir eksperti. Un tad es masku nogādātu laboratori­ja, kur tiktu veiktas papildu parbaudes.

- Nu, protams, - atteica Kerniga. - Ja Ričards bija nolē­mis šo priekšmetu pārdot vai atdot, viņš jau iepriekš pacen- stos pieradīt ta autentiskumu.

- Bet ne gadījuma, kad to ir grūti pārvietot, - atbildēja I 'ebora. - Un ne gadījuma, kad viņš to cenšas paturēt no­slēpuma. Ja Ričards baidijas, ka maskas deļ var kļūt par mēr­ķi ne tik godīgiem tirgoņiem, viņš masku varēja slēpt un iz­vilkt dienas gaisma tikai tadeļ, lai ieinteresetu pircēju. Lai vai ka, viņš nevareja vienkārši nodot laboratorijas pētījumu rezultātus pircējam un domāt, ka tas pieņems šos dokumen­tus par apstiprinājumu maskas autentiskumam. Pircējs pats gribēs piedalīties parbaužu veikšana.

- Nesaprotu, - iebilda Kins. - Ja ta ir milzīga zeltlieta, tad ta ir vērtīga. Kadeļ ir tik svarīgi noskaidrot, cik ta veca un no kurienes nākusi?

- Tadeļ, ka mes nerunājām par patieso vērtību, - sacīja Kelvins. - Mes runājām par kulturas, estetisko, vēsturisko vērtību, kas saistīta ar mītiem un leģendām. Tieši tas pada­ra šo priekšmetu ļoti vērtīgu.

- Nesaprotu, - atkartoja Kins. Šķita, viņš lepojas ar to, ka visu šo jezgu uzskata par muļķošanos un šada attieksme padara viņu dižāku un gudrāku.

- Starp patieso vērtību un kulturas vērtību nav atšķirī­bas, - Debora paskaidroja. - Zelts ir vērtīgs tikai tadeļ, ka cilvēkiem tas patīk un tas ir salīdzinoši reti sastopams. Ta­pat ka dimanti. Tie nav daudz vērtīgāki par jebkuru citu re­ti sastopamu materialu vai elementu. Vienkārši cilvēkiem tie vairak patīk. Taču zelta un dimanta raktuves vel ir daudzas vietas, turpretī Mikenu pēcnāves maska ir unikālā. Vairak tadu nebūs, turklāt tas vērtību nav iespējams nošķirt no ve­cuma, īpašnieka un ta talak, tadeļ autentiskuma noteikšanas process ir ļoti būtisks.

- Un ka gan viņi to izdarīs? - apjautajas Kerniga. - Jus pieminejat parbaudes laboratorijā. Ka tas notiek? Izmanto­jot oglekļa metodi?

-Zelta vecumu ar to noteikt nav iespejams, - Debora at­bildēja. -Ar radioaktīva oglekļa metodi parbauda materiā­lus, kas reiz bijuši organiski. Ar zeltu rezultāti nebūs droši ticami.

- Kadas vēl metodes tiek lietotas?

-Tadu nav, kuras butu zinātniski ticamas bez. nopietniem pierādījumiem par priekšmeta izcelsmi.

- Tad par ko mes te vjspar runājām? - iesaucas Kerniga.

- Ar radioaktīva oglekļa metodi varētu parbaudīt citus kolekcijas priekšmetus, - Debora paskaidroja. - Piemeram, keramiku. Mes nezinām, kas vel bez. maskas bija taja kaste. Ja bija an citi priekšmeti, kas, iespejams, nākuši no tas pa­šas vietas, tad, datējot tos, mums rastos priekšstats par mas­kas autentiskumu.

Debora neieminējās, ka pavisam noteikti ar radioaktīva oglekļa metodi var parbaudīt cilvēka ķermeņa daļas, kas, iespejams, saglabajušas kopa ar masku. Ja taja neliela ja telpa aiz grāmatplaukta tiešam atradušas Agamemnona mirstī­gas atliekas, radioaktīva oglekļa metode visai precīzi - simts gadu robežās - varētu noteikt audu vecumu. Senāk diezgan daudz bioloģiska materiāla parbaužu laika nacas iznīcināt - saprotams, ka arheologiem tas ne visai patika. Kads reiz bija teicis, tas, kurš iznicina priekšmetu, lai noskaid­rotu, kas tas bijis, ir novirzījies no gudrības takas. Taču masas spektrometrijas attīstība visu mainīja. Mūsdienas lieliski ap- gadatas laboratorijas (aparatūra maksaja miljonus dolāru) spēja iegūt tos pašus rezultātus pat no niecīgas petama ma- teriala daļiņas.

Sadu laboratoriju, protams, nebija daudz. Ja grieķi vēlē­jas veikt šadas parbaudes, Savienotajās Valstis iespējas butu diezgan ierobežotas. Par laimi grieķiem un viņai pašai, De­bora zinaja, ka viena šada laboratorija atrodas divu stundu brauciena attaluma no muzeja.

Piecdesmit ceturta noda/a

- Gribat, lai jus ai/.ved majas? - piedavaja Kerniga.

Tas bija savads jautajums. Kelvins stāvēja viņam līdzas, un Debora manīja, ka viņš steigšus novēršas. Kerniga bija pirmais pasteidzies ar šo piedāvājumu. Ta ka Deboras ma­šīna vel joprojām atradas stavlaukuma pie sinagogas (ja vien policija to nav aizgadajusi prom), viņai nebija iemesla atteik­ties.

- Man pirms aiziešanas jāsakārto Tonjas dokumenti, - De­bora atgadinaja. - Domāju, pietiks ar dažam minūtēm.

Viņa neuzdrošinājās paskatīties uz Kelvinu.

- es pagaidīšu, - atbildēja Kerniga.

Debora izmocīja smaidu un paldies un tad pievērsās sa­vam rakstamgaldam, nopietni parciladama dokumentus.

- Tad jau es došos prom, - iebilda Kelvins.

Debora pacēla acis. Uz bridi viņu acis sastapas un klusi izteica abu neapmierinātību.

- Labi, - Debora atbildēja. - Rit droši vien atkal redzesi- mies!

Viņa nezinaja, ko Kelvins doma un uz. ko šovakar cerējis, taču viņš acīm redzami bija sarugtinats par Kernigas profe­sionālo bruņniecisku mu.

- Protams, - Kelvins noteica.

Viņš mirkli vilcinājās, it ka gribētu vel kaut ko teikt, taču bridi, kad Kerniga paskatijas uz advokatu, viņš lēnam de­vas prom. Fhirvis aiz viņa aizveras ar tadu fatalitates pie­skaņu, ka Deborai gribējās kliegt.

- Vēlējaties satikties ar apkopēju?

- liesi ta, - mazliet atguvusies, atbildēja Debora. - Bušu atpakaļ, cik atri vien iespējams.

To, pateikusi, viņa izsteidzās no kabineta, ar pulem val­dīdamas, lai nesāktu skriet. Kelvins jau bija pie foajē dur­vīm. Debora sauca viņu varda - Kelvins apstajas un pagrie­žas. Debora atcerējās viņu pirmo sarunu un to, ka bija aizkaitinajusi Kelvina piezīme par tomahauku, kas esot bar­baru ierocis, - vitrīna, ho kuras patlaban viņš stāvēja div­desmit pedu attaluma. Šis atmiņas izvilinaja smaidu.

- Kas noticis? - Kelvins apjautajās.

- Nu, - iesaka Debora, - gribēju atvainoties, ka man na- kas…

Viņa nenoteikti pamaja ar roku uz kabineta pusi.

-Nekādu problēmu, - atbildēja Kelvins. - Satiksimies rit.

-ļa, - Debora novilka, pēkšņi sajutusies ka muļķa meite­ne. - Labi.

Kelvins vel mirkli pakavējas - ķermeņa augšdaļa šūpo­jas, it ka to sava vara butu pārņēmuši pretrunīgi impulsi, - tad ka atvainodamies pasmaidīja un devas prom.

- lidz ritam, - viņš noteica.

-Ja.

- Es ļoti gaidīšu.

Debora nolūkojas, ka Kelvins aiziet. Viņa nepavisam ne­bija pārliecinātā, ko šobrīd visvairak vēlētos.

Tonja virtuves izlietne mazgaja putekļu lupatu. Ieraudzī­jusi ienakam Deboru, viņa steigšus pieskreja klat, paskatijas par priekšnieces plecu un aizvēra durvis.

- Sveika, - Tonja apskava Deboru. - Ka klajas? Vai viss kartība?

-Ja, - Debora atbildēja. - Vienkārši esmu ļoti nogurusi.

- Varu iedomāties, - Tonja novilka. Seju viņa bija savil­kusi norupejušas draudzenes izteiksme, un Debora pieķera sevi prātojām, cik ļoti viņu attiecības, kas allaž, bijušas saspringtas, mainījusi tikšanas Mikenas. - Paklau, - Tonja ap­slapēta balsi turpinaja, - piedod par to izlecienu. Saki, ka ne- i/stastiji par musu sastapšanos!

- Neizstāstīju.

- Paldies dievam! - iesaucas Tonja, un viņas augumu par- ņema atvieglojuma vilnis.

- Kas noticis? - jautaja Debora. - Tu uzzināji, ka Kerniga ir no FIB, ja?

- Ja, - apstiprinaja Tonja. - Viņš man to atklaja, tiklīdz biju atgriezusies. It ka tas palīdzētu izvilināt no manis visus noslēpumus! Fs nenoticēju, tadeļ piezvanīju, lai noskaidro­tu. Fsmu diezgan pārliecinātā, ka viss ir likumīgi. Taču, luk, kas mani mulsina. Kadeļ šaja lieta iesaistījušies federaļi? Ne­redzu jēgu.

- Mirstīgas atliekas… Starp citu, viņiem izstāstīju tikai par masku, nevis līķi… Mirstīgas atliekas pārvestās pari štata ro­bežai, iespējams, nonākušās starptautiskos ūdeņos. Tatad tas ir federālā likuma pārkāpums, vai ne?

- Ja gan, - atteica Tonja. - Bet kad viņi par to uzzinaja?

Debora saprata, ko Tonja ar to gribējusi teikt, un sasprin­ga - tas atgadinaja paniku, kas bija pārņēmusi, tualete no­klausoties Kina un Kernigas sarunu.

- Viņi taču ieradas izmeklēt slepkavību, vai ne? - Tonja turpinaja. - Abi ieradas kopa. Tobrīd neviens neko nezinaja par nozagto mantu kontrabandu, vismaz skaļi viņi par to ne­runaja. Tad kadeļ lietai piesaistīts FIB? Piezvanīju savam draugam, kurš strada Kleitonas apgabala departamenta, un noprasīju, kādos gadījumos federaļi iesaistas slepkavību iz­meklēšana. Zini, ko viņš atbildēja?

- Ko tad?

- Ja slepkavības motīvs var but naids, - Tonja paskaid­roja.

- Naids?

- Draugs atbildēja nevilcinoties. Pirmais, ko viņš laida par lupām, bija naids.

Un atkal Deboru parņema sajuta, ka viņa nomaldījusies no kursa, ka mekle neparei/aja vieta, ka liek kopa neparei­zo mozaīku…

- Bet kadeļ lai Ričarda slepkavības motīvs butu naids? - Debora jautaja, mēģinot atbrīvoties no pazīstamas nedrošī­bas. - Viņš bija baltais, vīrietis un, cik man zināms, goda virs. Viņa sieva jau sen bija mirusi, bet… Ne. Viņš bija goda virs.

- Bet ja nu šis naids, ko viņi izmekle, vispār nav saistīts ar Ričardu? - minēja Tbnja. - ļa nu slepkavība pastradata pirms daudziem gadiem?

Ak dievs, Debora domas secina ja, tūdaļ bus!

- Tu runa par savu tevu? - viņa jautaja. - Doma, viņi iz­mekle tava tēva nāves apstakļus?

- Es tikai izsaku viedokli, - Tonja atbildēja, mazliet atkā­pusies. - Esmu uzdevusi daudzus jauta jumus. Sazinājos ar militarajam iestadem un pat ieminējos par teva ekshumāci­ju. Un tagad prātoju, ka varbūt kads nolēmis pieķerties šai lietai.

- Bet kadeļ ši izmeklēšana jātur slepenība? īpaši no te­vis?

- Tev taisnība, - Tonja piekrita. - Taču uzskatu, ka patla­ban gudrāk bus paturēt savas kārtis aizklatas. Saproti, ko es ar to gribu teikt?

Debora leni un domīgi palocīja galvu, taču klusēja. Slep­kavība, kuras motīvs ir naids? Uz ši aķa viņa neuzķeras, ta­ču saprata, ka, atklati pasakot to Tonjai, abu nesen nodibi­nātā draudzība tiks pakļauta smagam pārbaudījumam. Šai sievietei teva nāves apstakļu izmeklešana bija ļoti nozīmī­ga, cieši saistīta ar dziļiem pārdzīvojumiem, tadeļ skepticis­mu viņa nepieņems, turklāt Debora pietiekami labi pazina Tonju, lai saprastu, kada bus reakcija - stūrgalvība, piesar­dzība, apslēpts aizvainojums un dusmas, kas liks apklust uz visiem laikiem.

Izklausas pazīstami?

Debora, drūmi klusēdama, veras sarunu biedrene.

- Starp citu, - Tonja iebilda, pēkšņi kļūdama draudziga- ka un jautraka, - ieveroju, ka esi sākusi lietot kosmētiku un parfīmu, ko? Interesanti, kad tu saprati, ka tev neatņems as­pirantes diplomu, ja izskatīsies mazliet meitenigaka?

Debora piesarkusi atgaiņajas. Šo dienu viņa bija sākusi ar plānu lupu krasas kartiņu un dažiem Chanel No. 19 pilieniem - šos kosmētiskos līdzekļus viņa neizmantotus bija glabaju- si gandrīz tikpat ilgi, cik Šlimana zelts gulēja, aprakts Mike­nas.

- Reiz bija laiki, - Debora jokodamas iesaka augstpratiga toni, - kad apkopējas zinaja savu vietu.

- Tie tik bija lieliski laiki, vai ne? - Tonja atbildēja. Viņa jautri iesmejas, tad, paņēmusi lupatu un spaini, izgaja no tel­pas.

Debora plati pasmaidīja un tad atskarta, ka domas sak kaveties pie iepriekšejas sarunas un briesmām, ko ta solīja nākotne.

Slepkavības motīvs - naids?

- Starp citu, - Tonja atkal pabaza galvu durvis, - ka sau­ca to pilsētu, kas atrodas netālu no Šveices robežas?

- Magdeburga.

- Ta jau es domāju, - noteica Tonja. - Nav īsta. Vismaz pagaidam neesmu neko atradusi. Magdeburga atrodas ne­tālu no Iterlines. bet nebutu taču prātīgi vest dārglietās uz pilsētiņu dažu judžu attaluma no galvaspilsētas, ja sabied­rotie elpo tev mugura, vai ne?

- laikam jau ne, - Debora sarauca pieri. - Varbūt ir vai- rakas tadas pilsētas.

- Varbūt, - novilka Tonja un prom bija.

Debora kabineta iesledza datoru, atvēra interneta parluk- programmu un mekletaja ierakstīja vardu Magdeburga. Pir­mie rezultāti bija tikai vācu valoda. Viena majaslapa šķita veltīta teātrim, otra - tūrismam, taču neviena nebija kartes, kas paradītu šo Vacijas pilsētu, un nehdzeja ari mēģinājums meklēt Magdenburgu. Nakama bija kaut kadas tirdzniecības palatas majaslapa, turklāt angļu valoda. Nospiedusi uz vai- rakam saitēm, Debora atrada karti.

Tonjai taisnība. Magdeburga atradas paša valsts vidiene, tikai apmēram simts jūdzes uz. dienvidrietumiem no Berlī­nes, Saksijas-Anhaltes federalaja zeme. Dārglietu vešana uz turieni butu pielīdzināmā atdošanai rietumu sabiedrotajiem. Ja an vācieši vienkārši bija vēlejušies tas dabūt prom no krie­viem, kas tuvojas no austrumiem, tas vel neizskaidroja, ka­deļ savada krava paradijas divsimt piecdesmit judz.es talak uz dienvidiem.

Debora atkal pievērsās meklejumiem un ieskatījas vel vie­na interneta majaslapa. No citiem atšķiras tikai viens raksts angļu valoda. Viņa uzspieda uz ta, un neizpratne tikai pa­dziļinājās. F.krana vidēja vardi:

Asinis un ziedi:

Jauni pierādījumi drausmīgo Magdeburgas notikumu lietā

1994. gada kadas ēkas celtniecības laika strādnieki uzduras 32 cilvēku skeletiem - tie visi acīmredzot bijuši jauni ļaudis, kas no­galināti viena un taja paša laika. Aptuvenais nāves iestāšanas laiks - 1945.-1960. gads, tadeļ sākotnēji uzskatīts, ka tas ir vēl viens pierādījums nacistu zvērībām, lai gan parasti gestapo masu kapus neierīkoja pilsētas centra, 'lāču jauni pierādījumi apliecina, ka draus­mīgais noziegums pastrādats nevis Otra pasaules kara beigas, bet septiņus gadus vēlāk, un vainīgie meklējami padomju slepenpolici­jā.

Kaut gan pēdējā laika tiesu medicīnā ziedputekšņi tiek plaši iz­mantoti, lai noskaidrotu, kura vieta pastradāts noziegums, biologs Reinards Šibors noOtofon Gērika universitātes Magdeburga šajā gadījuma ziedputekšņus izmantoja, lai demonstrētu, ka upuri gā­juši boja vasaras sakuma. Šibors uz septiņu upuru galvaskausiem atklaja ceļmallapu, liepu un rudzu putekšņus - bet tie izplatās ti­kai jūnija un jūlijā. Tatad - noziegums pilnīgi noteikti pastradats pēc nacisma krišanas 1945. gada.

Līdz ar to atbildība gulstas tieši uz padomju izlūkdienesta ple­ciem.

Tas an viss. Debora juta, ka saprot arvien mazak. Kadeļ automatiski vainota tiek Padomju Savienība un ka šis noti­kums attiecas uz Vološinovu - to bezpajumtnieku, kas gājis bojā netālu no muzeja? Vai šl masu slepkavība vispār ir sais­tīta ar Ričarda slepkavam un neīstajam senlietām, kas slep­kavas noveda līdz Ričardam? Nebija iemesla ta domāt, to­mēr visi šie līķi šķita kaut kada veida savstarpēji saistīti - it ka katrs kauliņš, ko viņa atrod, ir kada lielākā dīvaina radī­juma daļa un to saskatīt iespējams tikai tad, ja mazliet pakapjas atpakaļ.

Šī saistība šķita tikpat loģiska ka Tonjas ideja par slepka­vībām ar naida motīvu, lai gan Debora centas par to nedo­māt. F,jot atpakaļ pie Kernigas un braukdama majas, viņa centas sev iegalvot, ka šadam teorijām nebija neviena pie­rādījumā, tikai Tonjas drauga spriedelejumi par to, kadeļ federaļi izmeklē slepkavības. Tomēr Debora pieķera sevi atceramies kaulaino balo zēnu, kurš Grieķija divas reizes bija mēģinājis viņu nogalinat, - mulsinošo, pašapmierinato skatienu, noskūto galvu, tetovējumus… Slepkavības motīvs bi­ja naids?

Kerniga aizveda viņu majas, ievērodams profesionālo klusēšanas paradumu. Viņš pagaidīja, kamēr Debora atver dzīvokļa durvis un pagriežas - apmierinata, ka varēs palikt viena un viss ir savas vietas. To, ka ta nav, viņa saprata tikai pēc tam, kad Kerniga jau bija aizbraucis.

Pirmaja bndi viss šķita kartība, bet apmēram pēc stun­das Debora saka ieverot dažadus sīkumus: skapi iekārtās drebes, kuras viņa bija iemetusi veļas groza, aizslēgta rak- stamgalda atvilktne, gramatas plauktos novietotas citādi. Markuss bija teicis, ka neko šaja dzīvokli nav aizticis, un De­bora viņam ticēja. Ja Markuss teica patiesību, te pēc viņas aizbraukšanas pabijis vel kads un kaut ko meklējis. Viņš nav steidzies - it ka butu pilnīgi pārliecināts, ka saimniece tik dnz neatgriezīsies, - turklāt ļoti centies visu atstat, ka bijis. Ja Deborai nepiemistu iedzimta vēlme visu kontrolēt, iespe­jams, viņa pat nepamanītu, ka šobrīd kaut kas nav sava vie­ta. Taču viņai nebija ne jausmas, ko te kads varētu meklet.

Viņa piezvanīja Kernigam un visu izstastija, taču piebil­da, ka negrib, lai kads tūdaļ brauc šurp. Viņa vēlreiz par- mekleja visu dzīvokli uti aizbultēja durvis - ar gaļas āmuri­ņā palīdzību, jo aizbīdnis pepadevas (vainojama vairakkarteja durvju krasošana).

- No rīta, iespējams, bus vajadzīgas minūtes desmit, lai tiktu ara, - Debora balsi noteica, nolikdama āmuriņu uz. gal­da, lai tas butu labi redzams.

Gulēdama klusaja dzīvokli, ko pamazam apņēma Atlan­tas vasaras nakts miklums, viņa saka prātot, vai ir tikusi kaut soli tuvāk secinājumiem, kadeļ miris Ričards Diksons. Grieķija viss bija šķitis skaidraks, lai gan uzturēšanas tur ta­gad likās tala pagatne - laiks un attalums ar atminam bija izrīkojies tapat ka ar svešo un eksotisko celtņu drupām. Tur problēmas un mulsums bija šķitis pats par sevi saprotams, taču, atgriežoties majas, viņa bija cerējusi gut skaidrību, bū­dama pārliecinātā, ka pazīstama vide noteikti palīdzes. Bet šaja bridi, kuru vel joprojām ietekmēja policijas klātbūtne mu­zeja un Tonjas dīvainas teorijas, ka an tukšums, ko bija at- stajusi Ričarda nave it visa, kas reiz viņai nozīmēja majas, - šaja bridi Debora jutas pilnīgi apjukusi.

Ļaudamas acumirkļa impulsam, viņa pacēla telefona klau­suli un uzspieda numuru.

-hallo?

- Sveiks, Kelvin, - viņa teica. - Te Debora. Piedod, ka tik veļu.

- Biju jau cerejis, ka no tavas atgriešanas majas bus vis­maz viens labums. Proti, es nakti varēšu kārtīgi izgulēties, - jokodamies atrūca Kelvins.

Debora pasmaidīja - saklausot vīrieša balsi iepriecināju­mu, nepatīkamas sajūtas izplēnēja ka nebijušas.

- Tikai nesaki, ka tagad gribi gulēt! - viņa iesaucas. Tikai ne tu, viņai gribējās piebilst. Kad Kelvins ieķiķinajas, Debo­ra iekoda sev lupa.

- Ta ka tu, šķiet, esi nomoda vienmer, turklāt neatkarīgi no valsts, kura atrodies, labs miegs acīmredzot ir tikai mīts.

Debora pietvīka un mainīja sarunas tematu, lai nejautu iz­sprukt sarkastiskai piezīmei par to, cik viegli Kelvins sak flirtēt.

- Tev nelikās jocīgi, ka federaļi iesaistijas Ričarda nāves apstakļu izmeklešana, pirms vel kads bija ieminejies par kon­trabandu vai noziegumu, kura varētu but iejauktas vairakas valstis vai nācijās?

- Tiešām ne, - Kelvins atbildēja. - Bet tagad, kad tu par to ierunājies… Kas tev prata?

- Vai vari iedomāties kaut vienu iemeslu, kadeļ kads bu­tu tik ļoti ienīdis Ričardu, ka noslepkavojis viņu?

Kelvins bridi klusēja - it ka butu zaudējis valodu.

- Ienīdis? - viņš atkartoja. - Ričardu? Kadeļ tu ta doma?

- Nezinu, - Debora novilka. - Vienkārši ienaca prata.

- Tev gan pusnakti nak prata dīvainas domas! - Kelvins ķircinājās.

- Saprotu, - Debora atteica. - Piedod. Nevajadzeja tevi traucēt.

- Tu jau netrauce, - viņš iesaucas. - Priecājos, ka varu ap­runaties ar tevi. Pirmīt… kopa ar policistiem… - Kelvins sa- stomījās. - Si saruna ir krietni jaukaka.

- Ja, - Debora piekrita.

- Ar tevi viss kartība? Vai gribi, lai aizbraucu pie tevis?

Debora mirkli vilcinājās - mazliet par ilgu, lai vienkārši

atbildētu, ka jūtas lieliski un tadeļ braukt nav vajadzības. Ka šonakt viņa aizbultējusi durvis…

- Ka velies, - Kelvins turpinaja.

- Vai gribētu pavizināties rit? - Debora iesaka. - Man jāpārliecinās, ka neesmu vajadzīga Kernigam, un pec tam jādodas neliela ceļojuma.

- Ak ta? - Kelvins iesaucas. - Un uz kurieni?

- Uz Atenam, - Debora atbildēja.

- Tu brauksi atpakaļ uz Grieķiju? - Kelvins izklausijas ne tikai pārsteigts. Viņš šķita nobažījies, pat pārbijies.

- Uz Atenam Džordžijas štata, - Debora iesmejas. - Uz Džordžijas Buldogu52 un, starp citu, Izotopu lietišķo pētīju­mu centra mājvietu.

- Dieva deļ, kam tev tas vajadzīgs? - iesaucas Kelvins, kura balsi nu jautas atvieglojums.

- Taja atrodas milzīga un ļoti darga mašīna, kas varētu but pirmais pieturas punkts ari tam cilvēkam, kurš iznesa no Ričarda guļamistabas ta sauktas Agamemnona mirstīgas atliekas.

- Kadas mirstīgas atliekas? - Kelvins parjautaja.

Un Debora viņam visu izstastija.