Atreja maska

Astotā nodaļa

Pat neieejot slepenaja telpa, Deborai bija skaidrs, ka stik­lotājās vitrīnas ir priekšmeti, kas atbilst tai keramikas laus­kai, ko viņa pirmīt turējusi roka. Viena vitrīna atrauta vaļa, un bija skaidri redzams, ka taja uz stikla plaukta kaut ka trūkst. Debora paskatijas uz grīdu - tumšaja stun, trīs pedu attaluma no gaismas kvadrata telpas centra, vidēja kerami­kas trauka lauskas, un dažas no tam tada paša tirkīza krasa ka ta, ko viņa bija atradusi zem gultas.

Debora nekustējās - viņa apņēmīgi skatijas pāri līķim pie savām kājām (lai vai kas, neskaties vairs uz viņu!) un nestei­dzīgi nopētīja telpu. Ar katru acumirkli, ar katru vitrīnu vi­ņas mulsums auga auguma - tur bija zelta kauss ar divām osam, ko, viņasprat, sauca par kantaru, četri dekoratīvi šķiv- ji ar stilizētiem lauvam un paris zelta zīmoggredzenu. Tur bija an akmens plāksne ar gravējumu - virs kaujas ratos. Iespējams, tas bija kapakmens. Vel Debora ievēroja sudraba bļodu ar vēršu galvam, smilšu pulksteņus un nopulētas ak­mens krelles. Un tad atkal zelts: kaklarotas, piekariņi, diadē­mas, gredzeni un rotadatas - viss bija izcili smalks un krāšņs. Trijās vitrīnas atradas keramika - gan izkrāsotās krūzes, ko rota ja bnnišķigi ģeometriski zīmējumi, gan eleganti kilikiu un krūkas ar karavīriem un medību ainam. Pedejā vitnna bija šķēpu uzgaļi, zobeni un dunči ar zelta un dargakmeņu in- krustacijam - gari un bnnišķigi, bronza bija apsubejusi, taču ieroči nebija bojāti…

]a tas viss tiešam ir īsts…

Nebija iemesla domāt, ka ta nav. Četrdesmit vai piecdes­mit priekšmeti, ja vien viņa nemaldijas, ši bija lielākā Mike- nu vai Minoja kulturas pieminekļu kolekcija - neskaitot to, kas glabajas Nacionalaja Arheoloģijas muzeja Atēnas. Tas vērtību bija gandrīz neiespejami izteikt skaitļos.

Tatad viltojums.

Tik plaša un kvalitatīva kolekcija vienkārši nav iespeja- ma. Lielākā daļa Grieķijas senvietu izrakņata vai izlaupīta jau pirms daudziem gadsimtiem. Mikenu, Tirintas un Minoja pilsētas Kreta bija kataloģizetas, dokumentētas, fotoattēli re­producēti simtos mākslās un vēsturēs gramatu. Kolekcija, kas palikusi ārpus modernas arheoloģijas zinātnes redzes lo­ka, nav iedomajama.

Taču Debora, kura vēl joprojām staveja ka iemieta un ku­rai acis vel joprojām kapa asaras, jau no pirmā acu uzmetie­na saprata, ka tas nav ne zināmu lietu kopijas, ne an repro­dukcijas. Tiesa, viņa nebija grieķu antīkas mākslās eksperte un nespeja identificet katru trauku, kas jebkad atrasts Mi- kenas, taču pietiekami redzejusi pasaule izslavētus priekš­metus, lai saprastu, ka šaja nelielaja telpa tie bija tikpat lieli, tikpat bagatigi ornamentēti un tikpat komplicēti ka jebkur citur. Viņa saprata, ka šie citādi ir pietiekami līdzīgi, lai tos varētu nosaukt par Mikenu kulturai piederīgiem, un tomēr pilnīgi jauni atradumi. Debora, paliekusies dziļāk telpa, ne­nolaida acis no bron/as dunča smalka organiskā stikla turē­tājā. Tc>greznoja zelta un sudraba inkrustācijas - lauvas, kas vaja briedi. Izsmalcināts priekšmets. Trīsarpus tukstošus ga­du vecs. Un Debora bija pilnīgi pārliecinātā, ka neviens no­pietns arheologs vai vēsturnieks to nekad nav redzējis.

Neviens nopietns arheologs.

Ko tas varēja nozīmēt? Debora piespieda sevi pieņemt draudīgo patiesību, kas brieda dveselē. Nopietns nozīmēja ētisks. Ja šie priekšmeti ir īsti, tie ir zagti, turēti noslēpumā, tirgoti, arheologu sabiedrībai nezinot, noglabati slēptuvē, lai par tiem priecāties varētu tikai atsevišķi cilvēki. Debora ju­tas nobijusies un sarugtinata, iztukšota un aplaupīta - pat asaras šaja pekšņaja vajuma parstaja ritēt.

- Ričard, - viņa nopūtas, - ko gan tu esi sadarījis?

Un, čukstus piebilda sāpinātā un aizvainotā iekšeja balss, kuru viņai tagad negribējās klausīties, kādēļ tu man neko neteici?

Debora atcerējās, ka Ričards veca Indianas Džonsa taisn- pratigaja sašutuma bija sacījis: tas pieder muzejam. Diezgan. Šaja brīdī vajadzēja pasmaidīt, taču tukšums dvesele nu vērtas sīks un skumjš. Viņa atkal paskatījas uz Ričardu - viņš gulēja bals un nepazīstams, košam asiņainam svītrām un traipiem klāts.

Tu biji mans draugs, mans mentors, mans…

Vardu tēvs viņa nespēja piebilst. Šis telpas slēpšana no vi­ņas bija nodevība - nodota bija viņa pati, viss, kam viņa bi­ja ticējusi un ko viņi centušies radīt šaja muzejā.

Ja vien…

Vai tiešam Ričards šo neparasto kolekciju iegādājies mel- naja tirgu, lai velak izliktu muzejā? Deborai aizravas elpa. Pēdējā laika Ričards bija tik izklaidīgs, tik noslēpumains. Taču ši noslēpumainība dnzak bija formulējama pagaidi, gan redzēsi jēdzienos. Vai ši telpa bija tikai pagaidu glabatava - līdz brīdim, kad bus nokārtotās likumīgas formalitātes un šo kolekciju varēs izlikt viņu necila muzeja izstāžu zāles? Tas nu gan butu veikls gājiens!

Taču ši telpa neatgadinaja pagaidu glabatavu. Deboras ce­rības un ideālisms noplaka. Ričards bija sadarbojies ar vis­nožēlojamākajam mākslās priekšmetu kontrabandistu aprin- dam, un šie kontrabandisti nolēmuši izrēķināties ar partneri. Ka gan lai citādi izskaidro šeit redzamos lietiskos pierādī­jumus?

Viņi ir bijuši šaja telpa. Tad kadeļ nav paņēmuši to visu Ildzi? Ja tas bijis melnais bizness, kadeļ atstat šeit visus šos dārgumus? Kadeļ Ričarda slepkavas nebija to visu pievāku­ši? Ja…

Debora spēji apcirtas. Lēnam, gandrīz bez trokšņa, tika pagriezts guļamistabas durvju rokturis.