[Debora to zinaja jau tam bridi, kad ieraudzīja fotogrāfiju. Viņa pazina Slimanam raksturīgo pozu - no vienas puses, ta jauca pratu, radot akadēmisku profesoru, no otras puses, tas bija pompozs izrādes vaditajs. Deborai pamira sirds. Abam sievietēm bija vajadzīgas desmit minūtes, lai atvadītos. No vecīšu para viņas nopirka divus priekšmetus, bet veikala - vel dažus, lai viņu bēgšana neizskatītos pavisam nepieklājīga. Debora tik tikko spēja apkopot domas, bija tada sajuta, ka ģimenes traģēdijas bridi partraucis telemarketin- ga speciālistā telefona zvans un viņa zaudējusi spēju izturoties sapratīgi un civilizēti. Viņai bija jātiek prom no kalves, ciemata, valsts. Viss bija beidzies.
Jo fotogrāfijas, cik Debora varēja spriest, nozīmēja tikai vienu. Maska un viss parejais, ka deļ Ričards gājis boja, bija viltojumi, kurus deviņpadsmitā gadsimta beigas da- rinajis talantīgs grieķu meistars. Tas, ka Ričards un Markuss - un, iespejams, tiklab grieķu, ka krievu valdības viri - an piemuļķoti un domājuši, ka šie priekšmeti ir īsti, nebija nekāds mierinājums. Viss, ko viņa darījusi - meklēšana, pētīšana, riskešana ar dzīvību, brīvību un zinātnieces un lietišķas sievietes reputāciju -, viss bija sācies ar apmanu.
Un bija pilnīgi vienalga, ka maska un parejie priekšmeti nonākuši Amerika. Bija pilnīgi vienalga, vai līdz ar tiem kolekcija bijušas an mirstīgas atliekas. Bija pilnīgi vienalga, ka Padomija dzenājusi šo kolekciju piecdesmit gadu garuma. Bija pilnīgi vienalga, pie ka šis lietas atradas tagad. Tie bija visparastakie nieki, kuru vērtība neparsnied/a vidusmēra tūristam domata suvenīra cenu. To deļ nogalinats Tonjas tēvs, to deļ nogalinats Ričards. Briesmīgs, neželigs joks - visriebīgākais joks, kads vien iedomājams un kas pec katra nakama lika kļuva vel pretīgāks. Atkal nonākot saules pielietajā ciemata iela, Deboru parņema nelabums.
Tonjai nebija jājauta, ko Debora doma vai jut. Tonja i, lai saprastu, bija vajadzīgs mazliet vairak laika, taču izmisuma asaras, ko viņa slaucīja acu kaktiņos, vel atrazdamas kalve, apliecinaja, ka an viņa apziņas, ko stasta šis lepni izradītas fotogrāfijas. Vai Šlimans bijis iejaukts negodīgos darījumos, lai iegutu līdzekļus savrupmajas celtniecībai Atēnas? Iespejams, ne. Bet tam nebija nozīmes. Tonjas tevs bija gājis boja bezvertigu nieku deļ. Butu bijis labāk, Tonja pratoja, ja šis noziegums butu pastrādāts tikai un vienīgi rasistisku aizspriedumu deļ. Tad vismaz viņas niknums butu taisnīgs un morāli pamatots. Bet tagad tevs izrādījās nejaušs muļķīga negadījuma upuris. Ja, tas tiešam bija tikai slikts joks.
Abas sievietes atstaja pardevejai adreses, kurp nogādāt pirkumus, un vienaldzīgi noskaitīja savus eiro. Tagad viņam tie tik un ta nebija vajadzīgi. Viņas dosies mājup. Ejot atpakaļ uz sarkano mašiniti, Debora meģinaja atcerēties, ko pirkusi, taču nespeja.
- Gribi, lai aizvedu tevi uz, Atenam? - Tonja piedavaja.
- Es došos uz viesnīcu Korinta, - Debora atbildēja. - Paņemšu savas mantas. Parbaudīšu, vai nav zvanījis Markuss vai Kelvins. Atpakaļceļa došos nt no rīta.
- Esi pārliecinātā?
-Ja.
Tonja palocīja galvu. Izņēmusi no somiņas mašīnas atslēgas, viņa, it ka nespētu apslapēt kadu impulsu, satvēra Deboras roku un paspieda to. Viņu acis atkal sastapas - abas sievietes palocīja galvas un klusēdamas pasmaidīja, cenšoties neraudat. Tonja iekapa mašma un aizbrauca. Debora ne- maja ardievas.
* * *
Viņa soļoja atpakaļ uz autobusu pieturu. Notaureja mašīna, un viņa paravas tuvāk majas sienai. Atkal signāls. Debora aizkaitinata pagriežas - tas bija taksometrs. Šoferis bija iedomājies, ka viņa veļas izmantot taksometra pakalpojumus.
Ko gan citu lempīga amerikāniete te varētu darīt?
- Gribat apskatīt seno pilsētu?
Viņa nevelejas - vairs nevelejas - taču saprata, ka tagad ir gatava atvadīties no Ričarda. Tagad viņš noteikti jau ir apglabats. Viņa atvadīsies šeit - cietoksni, kas Ričardu tik ļoti apbūris. Debora atvēra taksometra aizmugurējas durvis un, ne varda neteikusi, apsēdas.
Viss pēdējās dienās notikušais šķita tais un nesakarīgs - to bija aizslaucijusi ciemata atklata patiesība. Vel viena izrādes aina, un viņa varēs doties mājup.
Deborai vel joprojām bija saglabājusies no nta pirkta biļete, tadeļ iekļūšana cietoksnī neradīja ne mazako aizķer- šanos. Mikenas bija tadas pašas ka pirmīt, tikai tagad pilsēta šķita mazaka, ne tik iespaidīga - ka teātris pec tam, kad esi pabijis putekļainajas aizkulises, kur valda ikdienība. Viņa atkal izgaja cauri Lauvu vārtiem, apskatīja to pašu šahtu kapeņu apli, kur viss bija sācies, un kapa augšup uz akropoli. Bija jau vels, un lielākā daļa turistu devušies prom vai, visticamak, drūzmējas restorānos vai suvenīru veikaliņos. Daži jau ir ceļa uz Atenam, daži - uz Delfiem. Viņu ticība mitu un vēstures diženumam vel joprojām bija apskaužami dzīva.
No augstaka citadeles punkta Debora paveras pari ciklo- piskajiem mūriem, kapeņu apļiem un tolosiem, tad - uz tirgotāju majam, ceļu un neizteiksmīgajiem smilšu pakalniem.
- Es šurp atbraucu tevis deļ, Ričard, - viņa čukstēja. - Mēģināju palīdzēt. Negribējās jau, taču biju pārliecinātā, ka tas ir mans pienākums. - Viņa pieliecas un pagraba pilnu sauju ar raupjajam smiltīm un oļiem. - Uz. redzēšanos, Ričard! Tu biji lielisks cilvēks. Slikts vēsturnieks un muzeja direktors, taču lielisks cilvēks. F,s tevi ļoti mīlēju.
Tad viņa pameta gaisa smiltis un oļus - daži no tiem, iespejams, iekrita šahtu kapenēs.
Vel bridi Debora klusēdama pastaveja un tad paskatijas apkart. Saule jau bija sākusi savu ceļu aiz kalniem, un pēdējas turistu grupas devas prom no citadeles, lai vel pakavētos pie Atreja dārgumu krātuves. Cietokšņa drupas bez viņas bija palicis tikai viens cilvēks - uz kāpnītēm, pa kuram Debora bija gājusi, sēdēja izstīdzējis puisis, astoņpadsmit vai divdesmit gadus vecs, smēķēja un neatlaidīgi vēroja viņu. Tad puisis pamanīja svešinieces skatienu un leni piecēlās - viņa balas lupas savilkas greiza smīna. Viņš bija sēdējis nevis uz kāpnītēm, bet gan uz koši zaļas motociklista ķiveres.