Četrdesmit sestā nodaļa

[Debora to zinaja jau tam bridi, kad ieraudzīja fotogrāfi­ju. Viņa pazina Slimanam raksturīgo pozu - no vienas pu­ses, ta jauca pratu, radot akadēmisku profesoru, no otras pu­ses, tas bija pompozs izrādes vaditajs. Deborai pamira sirds. Abam sievietēm bija vajadzīgas desmit minūtes, lai atvadī­tos. No vecīšu para viņas nopirka divus priekšmetus, bet vei­kala - vel dažus, lai viņu bēgšana neizskatītos pavisam ne­pieklājīga. Debora tik tikko spēja apkopot domas, bija tada sajuta, ka ģimenes traģēdijas bridi partraucis telemarketin- ga speciālistā telefona zvans un viņa zaudējusi spēju izturo­ties sapratīgi un civilizēti. Viņai bija jātiek prom no kalves, ciemata, valsts. Viss bija beidzies.

Jo fotogrāfijas, cik Debora varēja spriest, nozīmēja ti­kai vienu. Maska un viss parejais, ka deļ Ričards gājis boja, bija viltojumi, kurus deviņpadsmitā gadsimta beigas da- rinajis talantīgs grieķu meistars. Tas, ka Ričards un Mar­kuss - un, iespejams, tiklab grieķu, ka krievu valdības viri - an piemuļķoti un domājuši, ka šie priekšmeti ir īsti, ne­bija nekāds mierinājums. Viss, ko viņa darījusi - meklē­šana, pētīšana, riskešana ar dzīvību, brīvību un zinātnie­ces un lietišķas sievietes reputāciju -, viss bija sācies ar apmanu.

Un bija pilnīgi vienalga, ka maska un parejie priekšmeti nonākuši Amerika. Bija pilnīgi vienalga, vai līdz ar tiem ko­lekcija bijušas an mirstīgas atliekas. Bija pilnīgi vienalga, ka Padomija dzenājusi šo kolekciju piecdesmit gadu garuma. Bi­ja pilnīgi vienalga, pie ka šis lietas atradas tagad. Tie bija visparastakie nieki, kuru vērtība neparsnied/a vidusmēra tūristam domata suvenīra cenu. To deļ nogalinats Tonjas tēvs, to deļ nogalinats Ričards. Briesmīgs, neželigs joks - visriebīgākais joks, kads vien iedomājams un kas pec katra nakama lika kļuva vel pretīgāks. Atkal nonākot saules pie­lietajā ciemata iela, Deboru parņema nelabums.

Tonjai nebija jājauta, ko Debora doma vai jut. Tonja i, lai saprastu, bija vajadzīgs mazliet vairak laika, taču izmisuma asaras, ko viņa slaucīja acu kaktiņos, vel atrazdamas kalve, apliecinaja, ka an viņa apziņas, ko stasta šis lepni izradītas fotogrāfijas. Vai Šlimans bijis iejaukts negodīgos darījumos, lai iegutu līdzekļus savrupmajas celtniecībai Atēnas? Iespe­jams, ne. Bet tam nebija nozīmes. Tonjas tevs bija gājis boja bezvertigu nieku deļ. Butu bijis labāk, Tonja pratoja, ja šis noziegums butu pastrādāts tikai un vienīgi rasistisku aizspriedu­mu deļ. Tad vismaz viņas niknums butu taisnīgs un morāli pamatots. Bet tagad tevs izrādījās nejaušs muļķīga negadī­juma upuris. Ja, tas tiešam bija tikai slikts joks.

Abas sievietes atstaja pardevejai adreses, kurp nogādāt pirkumus, un vienaldzīgi noskaitīja savus eiro. Tagad viņam tie tik un ta nebija vajadzīgi. Viņas dosies mājup. Ejot atpa­kaļ uz sarkano mašiniti, Debora meģinaja atcerēties, ko pir­kusi, taču nespeja.

- Gribi, lai aizvedu tevi uz, Atenam? - Tonja piedavaja.

- Es došos uz viesnīcu Korinta, - Debora atbildēja. - Pa­ņemšu savas mantas. Parbaudīšu, vai nav zvanījis Markuss vai Kelvins. Atpakaļceļa došos nt no rīta.

- Esi pārliecinātā?

-Ja.

Tonja palocīja galvu. Izņēmusi no somiņas mašīnas atslē­gas, viņa, it ka nespētu apslapēt kadu impulsu, satvēra De­boras roku un paspieda to. Viņu acis atkal sastapas - abas sievietes palocīja galvas un klusēdamas pasmaidīja, cenšo­ties neraudat. Tonja iekapa mašma un aizbrauca. Debora ne- maja ardievas.

* * *

Viņa soļoja atpakaļ uz autobusu pieturu. Notaureja mašī­na, un viņa paravas tuvāk majas sienai. Atkal signāls. Debo­ra aizkaitinata pagriežas - tas bija taksometrs. Šoferis bija ie­domājies, ka viņa veļas izmantot taksometra pakalpojumus.

Ko gan citu lempīga amerikāniete te varētu darīt?

- Gribat apskatīt seno pilsētu?

Viņa nevelejas - vairs nevelejas - taču saprata, ka tagad ir gatava atvadīties no Ričarda. Tagad viņš noteikti jau ir apglabats. Viņa atvadīsies šeit - cietoksni, kas Ričardu tik ļoti apbūris. Debora atvēra taksometra aizmugurējas durvis un, ne varda neteikusi, apsēdas.

Viss pēdējās dienās notikušais šķita tais un nesakarīgs - to bija aizslaucijusi ciemata atklata patiesība. Vel viena izrā­des aina, un viņa varēs doties mājup.

Deborai vel joprojām bija saglabājusies no nta pirkta bi­ļete, tadeļ iekļūšana cietoksnī neradīja ne mazako aizķer- šanos. Mikenas bija tadas pašas ka pirmīt, tikai tagad pil­sēta šķita mazaka, ne tik iespaidīga - ka teātris pec tam, kad esi pabijis putekļainajas aizkulises, kur valda ikdienī­ba. Viņa atkal izgaja cauri Lauvu vārtiem, apskatīja to pa­šu šahtu kapeņu apli, kur viss bija sācies, un kapa augšup uz akropoli. Bija jau vels, un lielākā daļa turistu devušies prom vai, visticamak, drūzmējas restorānos vai suvenīru veikaliņos. Daži jau ir ceļa uz Atenam, daži - uz Delfiem. Viņu ticība mitu un vēstures diženumam vel joprojām bija apskaužami dzīva.

No augstaka citadeles punkta Debora paveras pari ciklo- piskajiem mūriem, kapeņu apļiem un tolosiem, tad - uz tir­gotāju majam, ceļu un neizteiksmīgajiem smilšu pakalniem.

- Es šurp atbraucu tevis deļ, Ričard, - viņa čukstēja. - Mē­ģināju palīdzēt. Negribējās jau, taču biju pārliecinātā, ka tas ir mans pienākums. - Viņa pieliecas un pagraba pilnu sauju ar raupjajam smiltīm un oļiem. - Uz. redzēšanos, Ričard! Tu biji lielisks cilvēks. Slikts vēsturnieks un muzeja direktors, taču lielisks cilvēks. F,s tevi ļoti mīlēju.

Tad viņa pameta gaisa smiltis un oļus - daži no tiem, iespejams, iekrita šahtu kapenēs.

Vel bridi Debora klusēdama pastaveja un tad paskatijas apkart. Saule jau bija sākusi savu ceļu aiz kalniem, un pēdē­jas turistu grupas devas prom no citadeles, lai vel pakavē­tos pie Atreja dārgumu krātuves. Cietokšņa drupas bez vi­ņas bija palicis tikai viens cilvēks - uz kāpnītēm, pa kuram Debora bija gājusi, sēdēja izstīdzējis puisis, astoņpadsmit vai divdesmit gadus vecs, smēķēja un neatlaidīgi vēroja viņu. Tad puisis pamanīja svešinieces skatienu un leni piecēlās - viņa balas lupas savilkas greiza smīna. Viņš bija sēdējis ne­vis uz kāpnītēm, bet gan uz koši zaļas motociklista ķiveres.

Загрузка...