Mazaja interneta kafejnīciņa Debora ieradas, tiklīdz ta atveras. Puisis ar meness apaļo seju šķita priecājāmies viņu redzēt. Debora centas neiesaistīties saruna un pieklājīgi atteicas no kafijas - puiša skatiena bija jaušamas emocijas, kuram viņa negribeja dot vaļu. Puisis šķita mazliet apbedinats, taču netrauceja apmeklētajai.
Bija pienākušās divas elektroniska pasta vēstules. Vienu bija nosutijusi elektroniska pasta pakalpojumu sniedzēja firma, lai apsveiktu jauno klienti, otru - Kelvins. Mokoši īsu.
Datori konfiscēti, bija teikts vēstulē. Viņi zina, kur tu esi. Ari man tevis pietrūkst.
Pielikuma nebija.
Debora izdvesa dziļu noputu un pratoja, vai vajadzētu rakstīt atbildi. Viņa nezinaja, ko gribētu teikt un kādēļ. Galu gala viņa šo vīrieti tik tikko pazina. Taču Ričards bija viņam uzticejies, un tas kaut ko nozīmēja. Vel vairak - iespejams, bija lietderīgi kadam pavēstīt, ka viņa dodas uz Korintu kopa ar cilvēku, kuru vel pirms divdesmit četrām stundām bija uzskatījusi par Ričarda slepkavu. Deboras acis pievērsās pēdējam teikumam: art man tevis pietrūkst. Viņu parņema neizprotama apmierinājumā vilnis, kas atri vien tika aizpurinats.
Tu vairs neesi nekada pusaudze!
Viņa ievilka elpu un saka rakstīt, iekams vel nav pārdomājusi.
Došos uz Korintu kopa ar Markusu. Laiciņš šeit ir jauks. Kaut tu varētu but līdzās!
Tas domāts ka joks, viņa pati sev iegalvoja, mēģinājums mazināt spriedzi šaja divainaja situācijā. Tiklīdz vēstulē bija nosūtīta, Debora saka šaustīt sevi par to, ka rakstītais bijis tik tukšvardigs. Bet nu jau ir par veļu, viņa domas nosprieda. Ja Kelvins uzskata, ka viņai ir kadas siltas jutas, patlaban, atrodoties Grieķija, viņa neko ietekmet nevar, turklāt neko ļaunu tas nenodarīs. Iespējams, tādejādi Kelvins ne- velesies izpaust policijai viņas atrašanas vietu. Ta bija nomācoši cietsirdīga doma. Un liekulīga. Šis divdomīgais un parasti pusaudžiem raksturīgais flirts taču nebija uzsākts, lai noturētu vīrieti sava puse. Viņa to darīja tadeļ, ka gri- boja, ka patika ši cilvēka smaids, patika, ka viņš izstiepj kajas, kad apsēžas…
Nesāc nu aizrauties!
Debora taču nekad neielaidas dēkas. Viņa nekad nejavas attiecībam (lai ko ari šis riebīgais vārds nozīmētu) un pilnīgi noteikti nekad neiemīlējās.
Un tu netici vīriešiem, viņa sev atgadinaja.
Pat tādiem smukulišiem?
īpaši smukulišiem.
Iespejams, Kelvins Bouverss, sajutis, ka viņa sākusi izradīt interesi, laidīsies lapas. Viņam Atlanta, droši vien, bija guzmam advokašu un biznesa sieviešu precību gados. Attiecības (riebīgs vārds) ar milzīga auguma bēgli, iespējams, nebija viņa prioritāšu saraksta.
Kamēr Debora ta sēdēja pie datora ekrana, bija pienākusi vel viena vēstule. Vispirms viņa nodomaja, ka Kelvins jau paguvis atbildēt, tadeļ šķita, ka aizraujas elpa - viņu parņe- ma pēkšņa un iznicinoša pazemojuma sajuta, lāču vēstulē bija pienākusi no nepazīstamas adreses - ta sastaveja no cipariem un dažiem burtiem. Saraukusi pieri, viņa to atvēra.
Vēstulē bija septiņi vardi, taču neviens no tiem neļava noprast, kas ir sūtītājs.
Nekavejoties brauc majas! lavai dzīvībai draud briesmas.