Atreja maska

Divdesmita nodaļa

Tas ir neprāts. Tieši tā- domās secinaja Debora, kamēr mil­zīga pelēka nāvējošā betona masa nepielūdzami tuvojās.

Tada rīcība droši vieri bija pēdējais, ko furgona šoferis gaidīja. Bridi, kad viņš saprata, kas notiek, Debora jau bija desmit jardus viņam priekšā un grieza pa kreisi. Siena tu­vojas mežonīgā atruma.

Pagriezienā viņu pavadīja spēcīga stiklu vibrēšana, taču tas nesamazinaja mašīnas ātrumu un, citu braucamo signāl­tauru kora pavadīta, ta iejuka satiksmes straume.

Neprāts! Tu varēji aiziet boja!

-Ja es apstatos, tas tiešam butu noticis.

Iekšējā balss pec tada argumenta apklusa. Uz bridi.

Debora iekārtojās vidēja josla - elpošana stabilizējas. Sā­kusi dajat līdzas braucošajiem niknajiem šoferiem atvaino­šanas žestus, viņa pameta acis atpakaļskata spoguli - mel­nais furgons jau stūrēja tuvakaja nobrauktuve un izgaisa.

Uz parku Debora negaja. Nobraukusi no starpštatu ma­ģistrāles, viņa apstajas pie bankomata, no kura izņēma tik daudz naudas, cik vien bija iespējams, un tad metas atpa­kaļ. Saskrapeto un sadauzīto mašīnu viņa atstaja stāvlauku­ma pie Tempļa - reformatu sinagogas, uz kuru reiz bija ap­ņēmusies aiziet. Tad viņa devas uz. Atlantas pilsētas atra tranzīta parvaldes metro staciju pie Mākslās centra un bei­gas nonaca tieši līdz 1 Iartsfilda-Džeksona Atlantas starptau­tiskajai lidostai.

Vispirms kads ielaužas viņas dzīvokli, vēl ļaunak - gaida viņu tur. Tad kads cenšas nostumt viņu no maģistrales. Kads ir nogalinajis Ričardu. Pati divainaka un tadeļ ari vismoko­šākā bija apziņa, ka cilvēkiem, kuriem viņa grasijusies lugt palīdzību, - policistiem - vairs nevareja uzticēties. Jabeg! Tā­lu prom! I.idzi viņai bija tikai rokassomiņa, kas piebāztā ar vēstulēm, kuras adresetas muzejam un kuras viņa vel jopro­jām nebija paguvusi izskatīt. Citas bagažas nebija, taču De­bora par to sevišķi neraizējas, jo par drebem parak nepār­dzīvoja. Visu nepieciešamo nopirks, kad nonāks galapunkta.

Kur tas būs?

To Debora vel nebija izlēmusi, un ši doma nodarbinaja viņas pratu visu laiku, ko nacas pavadīt metro vilciena va­gona uz cieta plastikata sēdekļa, kas neizprotamu apsvēru­mu deļ bija žultaini oranža krasa, kura garantēja nelabuma sakapšanu rīkle.

Varēja doties uz majam Bruklina - pie matēs un masas, taču šo domu Debora atmeta nekavējoties. Viņa uz Masačūsetsu, ka allaž, noradīja mate, brauca reti, tadeļ, iespejams, ciemošanās reizes bija stresa, nepatīkamu, pat apgrutinošu sarunu un neveiklu minstinašanos pārpilnās - ta tas notika jau kopš teva nāves.

Sveika, mamm, te Debija. Kads grib mani nogalināt. Neiebilsti, ja es kadu laiku padzīvošu pie tevis?

Nē, tas neies krasta.

Debora izkapa no vilciena, iegaja lidostas dienvidu ter­minālā un cauri burzmai devas pie Delta Airlines reģistrāci­jās galda. Debora nopriecājās, ka nav iepriekš piezvanījusi un tadeļ atbrīvota no skaidrošanas, ka pareizi uz biļetes no­rādāms viņas uzvārds - lai izskatītos pec drukas kļūdas, bet pietiekamas, lai policijai neizdotos lidostas datoros atrast, kurp viņa devusies.

Nē! Tā taču ir policija! Viņiem var uzticēties. Izstāsti viņiem par to furgonu! Tev jāuzticas policijai vai an…

Atkal haoss? Tieši tā.

Debora izpētīja monitorus un tad iestājās īsakaja rinda, ku­ra bija tikai nemierīga ģimenīte ar milzīgiem čemodāniem, kas tik tikko turējās divos ratiņos. Reģistratūras darbiniece - sie­viete ar rūpīgi safri/etiem matiem un nogurušam acīm - skaidroja kaut ko par elektroniskajam biļetēm. Debora ska- tijas viņai pari. Dažu jardu attaluma organiskā stikla siena bija durvis - durvis uz kravas nodošanas zonu, uz ceļu, uz. nor­mālo, ikdienišķo pasauli…

Kur slepkavniecisks šoferis cenšas iegrūst tevi bieza betona siena vai, ja tu apstatos, iedzītu stūri kadā tukša apakšzemes pareja un caurdurtu ar nazi, kas abās1 puses brūcei atstaj simetriskus nobra- zumus…

Debora spēji pagriezās un uzgrūdās virsu vīrietim vidē­jos gados un nepiemērota trīsdaļīga uzvalka. Viņš bija sa­svīdis un, tapat ka gandrīz visi lidmašīnu pasažieri, izskati- jas nervozs.

- Piedodiet, - Debora teica.

Vīrietis, kas šķita vairak pārsteigts neka aizvainots, ne­ko neatbildeja. Debora, vairs neuztraukdamas par viņu, at­kal pieversas reģistratūrai.

Meklē policistu!

Kurš nodotu tevi Kernigam? Nu ne. Vienīgais cilvēks, kurš, šķita, ir viņas pusē, bija advokats, par kura eksistenci vel tikai pirms divām dienam viņa pat nenojauta.

- Ka varu jums palīdzēt? - jautaja reģistratūras darbinie­ce, veltīdama klientei dežūrsmaidu.

Ģimene jau kravajas prom, nikni rājoties un pētot lidma­šīnas biļetes ta, it ka tas butu rakstītas šifrēta valoda.

- Vai vel ir brīvas vietas? - Debora vaicaja.

- Uz šo reisu? - darbiniece precizēja. - Tik tikko pagu- vat, vai ne?

Debora vari pasmaidīja, taču neko neteica. Darbiniece ieskatijas datora ekrana.

- Ja, - viņa teica, - tikai vajadz.es pasteigties. Biļeti viena virzienā vai an atpakaļ?

- Turp un atpakaļ, - atbildēja Debora. - Bet vai es varē­tu vel nepaziņot atgriešanas datumu?

- Protams, - atteica reģistratūras darbiniece, klabinada- ma tastaturu. - Tatad, ka maksasit?

Debora negribēja izmantot kredītkarti, taču izvēles, šķiet, nebija. Viņi taču vel nebūs sākuši meklet, ko? Viņa nolika uz letes savu MasterCard, bet darbiniece vel skatijas, kada ir bi­ļetes cena.

- Tatad, - viņa turpinaja, - viena biļete turp un atpakaļ uz Atenam Grieķija…