Debora atgriežas pie datora. Markuss piezvanīs velreiz, viņa domas sev iegalvoja. Un, ja an nepiezvanīs, viņa, iespejams, jau zina to, ko viņš gribētu teikt. Markuss noskaidrojis, ka mirstīgas atliekas un viss parejais ir viltojums, ka viņu darbošanas bijusi velta, un tieši tadeļ viņa balss bija tik…
Bēdīga?
…nepacietīga. Vīlusies. Deborai bija pazīstamas šis izjūtas.
Tada pratošana palīdzēja sakartot domas, taču lika justies saspringtai, bažīgai. Debora atvēra Google majaslapu in- terneta un ilgu laiku veras kursora, kas mirgoja lauka, kur ierakstīt meklējamo vardu. Tad pirksti leni nospieda sešus taustiņus: Atrejs.
Fkrans vispirms kļuva balts, bet pec tam cits pec cita pa- radijas dažadi ieraksti: skolēnu projektu darbi par grieķu mītiem, spriedelējumi par antīko teātri, versija par torņiem un pūķiem senaja Grieķija, pat daži Mikenu skati. Pašreizēja noskaņojuma saules gaisma un smaidošas sejas šķita groteskas.
Debora atgriežas iepriekšējā lapa un mekletājā ierakstīja vel dažus vārdus: Agamemnons, 'lološu, zelts, Šlīmans…
Neka. Vispirms viņa parbaudija, vai pareizi uzrakstījusi visus vārdus.
Tad viņa izmeģinaja vardu Atrejs komplekta ar keramika, kaps, kapenes un mirstīgas atliekas. Fkrana paradijas tas pašas adreses, kas iepriekš, tikai mazliet citādākā kartība. Tad viņa līdzas vardam Atrejs ierakstīja 1940, Otrais pasaules karš un Šermana tanks. Paradijas citas vietnes, taču neviena no tam nebija atrodams vārds Atrejs - visas bija veltītas tikai kara notikumiem. Debora nopūtas, pulēdamas apslapēt apatijas vilni, un ierakstīja Atrejs, noziegums, naids. Kamēr viņa gaidīja meklēšanas rezultātus, pie durvīm atskanēja klauvejiens.
Viņa ieskatijas pulksteni. Pusvienpadsmit. Kaut tas nebūtu Kerniga vai, vel ļaunak, Kins!
Kelvins - Deborai iešāvās prata. Sirdi plosīja atvieglojums un vienlaikus ari kauns un nemiers.
Ieskatījusies durvju actiņa, viņa, saraukusi pieri, pakapas soli atpakaļ. Ta bija Tonja.