Debora iebaza mute vel vienu sviestmaizi un noskaloja to ar nevīžīgi pielietu glāzi dzērveņu sulas. Viņa jau grasijas iet prom, kad ienaca Kelvins Bouverss.
- Kelvin, - Debora, neko nedomadama, iesaka, - vai jums patika Ričards?
Viņš sarauca pieri, it ka censtos atrast atbildi uz tik negaidītu jautajumu un apslapētu pārsteigumu par to, ka muzeja krājumā glabataja lietojusi viņa vardu, nevis uzvārdu.
- Mes, protams, ne reizi nebijām tikušies personīgi, taču domāju, ka ja, - Bouverss atbildēja. - Kadeļ ta jautajat?
- Vai jums butu grūti noticēt, ka viņš muzeja intereses vērtējis augstak par personīgo labumu, pat augstak par paša reputāciju?
- Nebūt ne, - atbildēja Bouverss.
Debora palocīja galvu. Ta bija pareiza atbilde. Viņa juta, ka ma/liet atmaigst pret šo cilvēku.
- Es ari ne, - viņa noteica.
Uz mirkli Debora iztēlojas, ka ši grieķu mākslās priekšmetu kolekcija ar masku centra izlikta visparejai apskatei apakšstava foajē vai speciāli šim nolūkam buveta telpa gara, tumša gaiteņa gala un pie sienam izlikti informatīvi teksti un attēli, kas apliecina, ka šis ir unikālākās Grieķijas senlietas, kuras savaktas vienkop ārpus Atenam. Tieši tadu sapni noteikti gribējis realizēt ari Ričards.
Kelvins palocīja galvu - šķita, viņš skaidri redz, kadas ainas raisas Deboras prata.
- Saprotu, - viņš teica. - Ja vien varu ka palīdzēt…
Debora pasmaidīja un nopūšoties atskarta, ka līdz šim aizturējusi elpu.
- Starp citu, - Kelvins piebilda, - man trūkst dažu Ričarda vēstuļu. Varbūt tas glabajas šeit?
- Kabineta, - Debora atbildēja. - Lielāko daļu dokumentu, kas saistīti ar muzeju, es glabaju tur. Vai meklejat kaut ko konkrētu?
Bouverss izskatijas mazliet pamuļķīgi.
- Ka jau teicu, Diksona kungs gatavoja vairakus dokumentus, kas skara gan viņa personīgās lietas, gan muzeju. Tie var but saistīti ar viņa testamentu. Policijai noteikti gribe- sies zināt, kada stāvokli ir viņa īpašums, jo tas savukart var noradīt uz slepkavības motīvu.
Debora palocīja galvu - lietišķi, lai neizrādītu, ka šl frāze izraisījusi apjukumu.
- Tad jau tas bus kaut kas personisks, - viņa teica, - un meklejams Ričarda majas kabineta, nevis muzeja. Ja vien nav pienācis pavisam nesen.
- Cik nesen?
- Ja noradīta majas adrese, ne vairak ka dienu vai divas, - Debora skaidroja. - Ja sūtījums bijis personisks, taču pienācis muzeja, paiet vairakas dienas. Viņai majai ir cits numurs: simt četrdesmit trīs. Muzejam ir simt piecdesmit septītais. F.ka ir viena un ta pati, bet neprasiet man, kadeļ ir dažadi numuri. Un ir divas pastkastītes. F.s atbildu par lietišķo korespondenci, atsijaju reklāmās sutijumus un parejo nododu viņam. Parasti šadu vēstuļu nav daudz, un, ja neesmu kadu īpaši atzīmējusi, Ričards tas izskata, kad atrod brīvu bridi. Vai tam ir kada nozīme?
Bouverss, piemiedzis acis, klusēja, taču pec ši jautajuma paraustīja plecus un pasmaidīja.
- Diez vai. Man vienkārši nepatīk, ka oficiāli papīri nonāk vel kadas rokas, nevis tieši pie adresata. Tads advoka- ta niķis.
Detektīvi Kerniga un Kins atradas augšstava - kabineta līdzas Ričarda guļamistabai, kur parskatija viesu sarakstu un muzeja inventarizācijas dokumentus. Debora noskatījās uz kapnem, bet tad izlēma, ka pirms došanas augša, lai apru- natos ar policistiem, jāsper vel viens piesardzības solis.
Damu istaba līdzas kabinetam atgadinaja kastei līdzīgu kambari un bija paredzeta tikai muzeja darbiniecem. Taja atradas tualetes pods, izlietne, flakons ar šķidrajam ziepem un viens no tiem elektriskajiem roku žavetajiem, pec kuriem rokas allaž nacas noberzēt gar biksēm. Gaismas slēdzis bija savienots ar gaisa nosūcēju, kas duca un šņaca gandrīz tikpat skaļi ka tualetes skalojama kaste. Kad vienlaikus darbojas gaisa nosūcējs un roku žāvējamais, butu jābrīnās, ja varētu saklausīt vel kaut ko, tadeļ paceltas balsis parsteidza.
Tikai pec mirkļa Debora atskarta, no kurienes tas nak. Siena virs tualetes poda bija ierīkots ventilators, nevis gaisa nosūcējs, apsildes vai gaisa pieplūdes sistēma. Sakuma viņa tam nepieversa uzmanību, bet tad prāts piefikseja, ka tas ir vi- nesu balsis - to detektīvu balsis, ar kuriem viņa tikko grasi jas aprunaties. Pat cauri roku žavejama aparata dūkšanas Iroksnim viņa par to bija pilnīgi pārliecinātā.
Caurule droši vien iet cauri kabinetam augšstāva.
Nekad agrak Debora to nebija pamanījusi, un kadeļ lai butu? Cik gan bieži kads taja telpa sarunajas skaļa balsi? Tas taču bija Ričarda privatais patvērums.
Viena balss bija skaļaka par otru. Kerniga? Nē, Kins.
Nevajadzētu likties par tām ne zinis, Debora pratoja. Tu jau pieliekami esi okšķerējusi.
Koku žavejamais apklusa, izdvešot pedejo ducienu. Un balsis varēja saklausīt daudz skaidrak.
- To saki tu, - auroja Kins. - Ka, pie velna, lai es to zinu?
Kernigas atbilde nebija saprotama, un tai sekoja Kma
smiekli. Tad Kerniga atkal kaut ko nomurminaja, bet Debora nespeja izšķirt vārdus.
Impulsīvi viņa pastiepa roku un izslēdza gaismu. Telpa iegrima pilnīga tumsa, un apklusa an gaisa nosūcējs. Kernigas balss, kas ventilatora atbalsojas mazliet metāliskā, vijas ka dumu mutulis.
- es jau tev teicu, - Kerniga rami, taču aizkaitinats sacīja, - ja tev ir problēmas, aprunajies ar kapteini.
- Jau darīts, - Kins atkliedza, - un tu zini, ar ko tas beidzas.
- Tad jau visam beigas, vai ne? - iebilda Kerniga.
- Ne, sasodīts, nav gan! - nobreca Kins. - Tu tiki pārcelts no I Ienn apgabala? Es uz turieni šont piezvanīju, un izrādās, ka par tevi tur neviens nekad neko nav dzirdējis! Neviens!
Deboru pēkšņi parņema aukstums un nedrošība. Šermuļi parskreja mugurai tieši tapat ka tobrīd, kad viņa pie sava dzīvokļa durvīm saoda odekolonu un pīpes tabaku.
- Tavs kapteinis tev pavēlēja strādāt kopa ar mani, - teica Kerniga. Viņa balss tagad bija teraudcieta, it ka viņš pūlētos apslapēt negantas dusmas. - Ja tev ir problēmas, tas jāapspriež ar kapteini.
- Vai tu vispār esi policists? - noprasīja Kins. - Fs redzēju tavu ģīmi, kad iedevu tev tas veidlapas. Tu nekad agrak neko tadu aizpildījis neesi. Ļauj apskatīt tavu žetonu!
Tanī bridi kads paraustīja tualetes durvis, un Deborai vairs nekas nebija dzirdams.