Atreja maska

Trīsdesmit septītā nodaļa

Viņš bija apmēram desmit pedu attaluma, un Debora va­rēja derēt uz krietnu žūksniti naudas, ka tikai ķiveres deļ va- jatajs nav dzirdējis viņas tuvošanos. Viņa spēji - pat parak spēji - atravas un palika putekļainaja sausaja zalē, pratodama, vai strauja kustība nav piesaistījusi svešinieka uzmanību.

Un ko tagad?

Izskatijas, ka viņš ieracies bedrē, tada ka tranšeja - iespe­jams, tapai viņš bija rīkojies an augša, Akrokorintas drupas, -un gaida, kad upuris dzīvespriecīga stulbuma, uz kadu spē­jīgi tikai tūristi, valsēs leja. šī doma kaitinaja - ka barības vada iestredzis ediena kumoss.

Negaidīti uzgažoties virsu, varētu pārsteigt pretinieku, atvezēties ar mugursomu, kura paslēpts akmens… Taču ķi­vere šadu plānu varēja izjaukt, tadeļ Debora, juzdama tadu ka atvieglojumu, atmeta šo domu.

Varētu nogaidīt, kamēr viņš aiziet, taču Dievs vien zina, cik daudz laika tas prasītu. Saule jau tuvojas horizontam, un, lai gan vel vairakas stundas tumsa nebija gaidama, De­borai negribejas šeit palikt pec saulrieta - vel jo vairak ta­deļ, ka japaliek kopa ar vajataju.

Varētu novērst viņa uzmanību, metot akmentiņus - ka to dara filmas. Tad varētu aizbēgt, kamēr viņš dodas noskaid­rot, kas izraisījis troksni. Sadrumusi Debora apveļas uz, mu­guras un cauri koku lapotnēm veras debesis. Tas šķita pats nekļudigakais veids, ka tikt nogalinatai.

Nē. Atmetot naivo impulsu, kura rezultātā viņa atklas savu atrašanas vietu un atkal bus jadoma, ka izķepuroties no ši briesmīgā farsa, nekas cits neatlika ka gaidīt. Deborai tas nepatika, jo gribējās darīt kaut ko konstruktīvu, taču šis šķita pats drošākais plāns - pieņemot, ka izdosies nogulēt klusi līdz brīdim, kad vajatajs dosies prom.

Debora saka pārcilāt prata filmas redzētās ainas - lielā­koties tas bija piemērotas komēdijām, nevis traģēdijām, ta­ču ta vai citādi beigās lode butu viņai pierē: pēkšņa un ne­pārvarama vēlēšanas nošķaudīties, mobila telefona iezvanīšanās, neatliekama'vajadziba pačurat. Debora piespie­da sevi nedomāt par to un turpinaja rami gulēt, pratodama, cik dīvaina ir ši situācijā - viņi abi klusi pieplakuši zemei, un tikai ducis pedu šķir no vīrieša, kas vēlas viņu nogali- nat.

Tagad secinājums bija neizbēgams. I'ilnigi skaidrs, ka tas nav nekāds vajpratigais, kas ticis pie ieroča un nejauši sa­jaucis viņu ar zaķi. Tapat bija pilnīgi skaidrs, ka svešais gri­bējis nošaut tieši viņu. Un pirmo reizi jautajumu kas saka aiz­ēnot jauta jums kāpēc.

Viņa bija atbraukusi uz Grieķiju tadej, ka majas palikt šķi­ta parak bīstami. Guļot piecu jardu attaluma no ta motocik­lista, bija grūti nesaprast, cik ironisks bijis liktenis un cik muļķīgs - šis lēmums.

Nekavējoties brauc majas! Tavai dzīvībai draud briesmas.

Tagad šie vardi vairs nešķita tik dīvaini.

Viņa bija bažījusies, ka viens no policistiem, kas izmeklē Ričarda slepkavību, patiesība nemaz, nav policists, un bija pil­nīgi pārliecinātā, ka viņu kads izseko, turklāt ne jau ar va­ras iestāžu atļauju. Šis kads izrādījās Markuss, ar kuru viņa izmeklēšanas labad bija noslēgusi paktu. Bet nu ari šis lē­mums saka izskatīties apšaubams. Un tomēr - par spīti vi­sam idiotismam - Debora nespēja saprast, kadeļ kads varē­tu velēties viņas navi. Dievs bija liecinieks, ka viņa par Ričarda navi neko prātīgu nav noskaidrojusi. Ričarda slep- kavam noteikti bija izdevīgi, ka viņa paliek dzīva, lai savu aktivitašu deļ beidzot pamatīgi sakompromitētos.

Bet ja nu šie nezināmie vienkārši domāju, ka viņa zina kaut ko svarīgu?

Viņai bija brīva pieeja - tagad gan tikai daļēja - Ričarda slepenajai kolekcijai un datora failiem. Iespejams, viņa tie­šam redzējusi kaut ko nozīmīgu, lai ari pati to nav sapratu­si, - kaut ko tadu, kas vieno Agamemnonu, Šlimanu, Ričar­du un viņa slepkavas. Debora veras neparasti zilajas debesis, klausijas circeņu sirsinašana un pratoja, ko butu palaidusi ga­ram.

Tad apakša kaut kas sakustejas. Motociklists bija sācis grozīties.

Ak dievs! Beigas klāt!

Pirmaja mirkli Debora iedomājās, ka svešinieks nolēmis uzrāpties uz sienas, lai ceļš butu labak redzams. Viņa aizvē­ra acis un sasprindzinaja dzirdi, taču vairs nekas nebija sa- klausams. Pieplakusi zemei, viņa centas radīt pec iespējas mazaku troksni un neapzinati pacēla mugursomu - gadīju­mam, ja pari betona malai paradītos roka un pec tam an ķi­vere.

Pēkšņi ierecas motocikls - rūkoņa šķita tik skaļa, ka De­bora tik tikko neiekliedzās. Jau nakamaja mirkli viņa instink­tīvi pieplaka zemei, lai vajatajs attālinoties neieraudzītu sa­vu upuri.

Nogulējusi vēl divdesmit vai trīsdesmit sekundes, Debora ieklausījās troksni. Svešais brauca atpakaļ kalna - acīmredzot cerēdams tur notvert bēgli. Nogaidījusi desmit sekundes, vi­ņa paskatijas pari ceļam, lai pārliecinātos, ka motocikls pa­zudis no redzesloka, un metas lejup. Samežģīta potīte pro­testēja, taču Debora skriešus devas pari ceļam - olīvkoku birzi, kas šķita pēdēja līdz zemnieku majam. Taluma vel bi­ja saklausama motora rūkoņa. Augša, Debora sprieda, viņš var pagriezties un ieraudzīt bēgošo stāvu. Bet varbūt viņš nemaz neatskatīsies, turklāt skriešana pa ceļu var prasīt vai­rak laika un tur viņa bus vel labak redzama. Ierasti platie soļi tagad kļuvuši sīki un nevienmengi - jo ilgāk viņa bija kajas, jo klibošana kļuva uzskatamaka. Ne - atgriežoties u/ ceļa, sastapšanas ar vajataju bus nenovēršama.

Līkumošanai starp kokiem bija vajadzīga ne vairak ka mi­nūte. Nonākusi pie stavas kraujas, kas veda atpakaļ uz ceļa, Debora pat neapstajas. Motocikla rūkoņa bija izplēnējusi, un viņa nešaubijas, ka, tiklīdz tas atkal tuvosies, troksnis atkal bus dzirdams. Paskatījusies uz visam pusēm, viņa nolēca uz ceļa un turpinaja skriet pa to. Piecdesmit jardus talak tas asi pagriezās uz ziemeļiem - Uz senlaicīgam drupām un līci. Pie- liekusi galvu, viņa centas nelikties ne zinis par sāpēm. Krekls bija sviedros samircis, un pa seju plūda sviedru straumes - saļais miklums koda acis. Tiekot līdz likumam, sāpes potītē vairs nebija paciešamas, un Debora iekrita lietus novadgravi.

Šoreiz, viņa iekliedzas - vairak vīlusies, neka bailes vai sāpes - it ka ilgu laiku miera dusējušais instinkts butu izlē­mis, ka ta ir pati piemērotākā emociju izpausme. Debora jau ceļas kajas, kad saklausīja - vai iedomājās, ka saklausa - klu­su motora rukoņu. Viņa sastinga un ieklausījās uzmamgak. ļa. Tas ir viņš. Atkal brauca leja un, spriežot pēc trokšņa, brauca ļoti strauji. Viņš ieraudzījis savu upuri.

Tagad sāksies īstais skrējiens.

Debora skatijas taisni uz priekšu. Ceļš atgadinaja platu karsta, spīdīga asfalta lenti. Apmēram simts jardu attaluma atradas ēkas, taču tas bija izvietotas parak talu pļavas un vai­rak atgadinaja šķunišus. Apkārt drupām bija redzams augsts žogs, un cauri kokiem, kas ieskava seno apmetni, dažas ko­lonnas tik tikko saskatamas. Vel divsimt jardus talak šis ceļš krustojas ar galveno. Nogriežoties pa labi, viņa jau pēc mi­nūtes vai divām bus pie turistu veikaliņiem un kafejnicam.

Ja vien viņai šis minūtes bija. Debora piespieda savas ka­jas kusteties pec iespejas veiklāk. Asinis no augšstilba jau bija notecējušas zemāk un sūcas zeķe - šķita, ka visas kajas ga­ruma stiepjas briesmīga brūce. Debora noskurinājās. Nebija nemaz, tik slikti ka izskatījās. Par sastiepto delnas locītavu vispār varēja nelikties ne zinis. Tagad pats svarigakais bija atudeņošanas, nogurums un nelaga potīte, kas lika uz pusi samazinat ātrumu.

Vēl tikai daži jardi…

Viņa pagaja garam šķūņiem, nopētīja vienīgo kazu visa pļava, taču neapstājās. Motocikla rūkoņa pirmīt bija kļuvusi mazliet klusākā, jo ceļš aizvijas kalna austrumu pusē, bet nu atkal pieņemas skaļuma. Vel viens ass likums, un svešais jau brauks taisni pie viņas. Debora saka skriet.

Taluma vidēja antīkas Apollona tempļa kolonnas, taču drupas šķita tukšas. Bet - ta ka viņu no drupām šķira biezs drāšu žogs, nepalīdzētu pat pulks atvaļinatu juras kājnieku, ja tie atrastos otraja pusē. Motora rūkoņa atkal bija pieklu­suši. Varbūt vajatajs pārdomājis? Izlēmis, ka viņa atkal pa­slēpusies, un meties atpakaļ. Debora sāpes saviebas un sa­koda zobus - ka romietis, kurš ķirurģiskas operācijās laika iekodies adas sloksne. Viņa ka apreibusi turpinaja skriet un nevilšus saka streipuļot pa saules nokaitēto ietvi.

Parmaiņas motora rūkoņa, kad motocikls pagriezās liku­ma viņai aiz muguras, šķita ka vel viens šāviens. Sakuma ta bija attala švirkstoņa, kas atgadinaja tadu ka cikādes dzies­mu vai zāles pļaujamo mašīnu kaimiņa darza, bet tad visas skaņas barjeras bija prom, un rēkoņa skanēja tieši aiz mu­guras. Debora neatskatījās, ja tas nelietis izlēmis šaut tagad, atliek tikai ceret, ka viņš aizšaus garam. Viņai vairs nebija speķa izvairīties no lodes.

Viņa turpinaja skriet - desmit jardi, piecpadsmit jardi, div­desmit pieci jardi. Nu viņa atradas pie krustojuma un, lai­dusies grīļīgos rikšos, pagriezās pa labi. Saja vieta antīkas celtnes ieskava augsta akmens bluķu siena, kas uz pusi ap­slapēja motocikla radītos trokšņus. Priekša vidēja uz ietves salikti galdiņi un krēsli. Pēkšņi uzzibsnīja pastkaršu stenda spožums, veikala skatlogs un autobuss… Cilvēki.

Debora iemetās pirmā ja kafejnīcā, kas gadijas ceļa - lauz­damas uz. virtuves pusi, viņa nejauši apgāza metala galdu. Apmekletaju nebija, viesmīlis pie bara smēķēja. Kad galds nobukšķeja pret zemi, viņš parbiedets un aizkaitinats pagrie­žas. Bet jau nakamaja mirkli Deborai pretī iznaca sieviete vi­dējos gados - melnas dranas, mezgla sasietiem matiem, bar­gu, krunkainu seju un apņēmīgi iznicinošu skatienu.

Deboras vēlēšanas turpināt iešanu izplēnēja - varbūt vi­ņa beidzot Java tai izplēnēt. Zaudējusi līdzsvaru, viņa sabru­ka uz grīdas - sašupodama krēslus un apgazdama vel vie­nu galdu. Savainota, asiņodama un pārguruši vairak neka jebkad mūža, viņa vairs nespēja pakustēties.

- Piedodiet, - viņa nočukstēja, kad redzesloka paradijas grieķietes seja.

Sieviete kaut ko uzsauca viesmīlim, tad atkal pieversas Deborai - barga ja seja bija savilkusies bažīga izteiksme.

- Ees OK, - viņa teica, kad viesmīlis atnesa pudeli ūdens.

Sieviete pacēla Deboras galvu un piespieda pudeli viņai pie lupām.

Debora iedzera krietnu malku, izbaudīdama gardo vēso dzīvības šķidrumu. Vēl joprojām šķita, ka varētu zaudēt sa­maņu, tomēr viņa piespieda sevi pacelties uz elkoņiem un cauri krēslu un galdiņu haosam paskatīties uz ceļu. Moto­ciklists jau bija klat - zaļas ķiveres tumšais sejsegs pavērsts tieši pret viņu. Tad motocikls atkal ierecās, aizjoņoja prom pa ielu un pazuda skatienam.