Plutonija

FRITJOFA NANSENA ZEME

Tās pašas dienas vēlā vakarā migla un mākoņi pie ziemeļu apvāršņa pretēji paradumam izklīda, un, kad saule noslīdēja gandrīz līdz apvārsnim, pret sārtajām debesīm varēja atšķirt tālu, sīkrobotu kalnu virkni.

— Tā, bez šaubām, ir zeme! — kapteinis, tālskatī lū­kodamies, iesaucās. — Ledus laukiem nav tādu apveidu, un bez tam uz baltā fona redzami neskaitāmi tumši plankumi!

— Un viņa ir tuvāk, nekā mēs domājam! Man liekas, ka līdz tai nav vairāk par piecdesmit — sešdesmit kilo­metriem, — aizrādīja Makšejevs.

— Tātad polārā cietzeme eksistē, un mūsu ekspedi­cija nav velti rīkota! — Truchanovs apmierināti sacīja.

Ieraudzītā zeme visus bija satraukusi, un ilgi neviens neapgūlās. Skaidrais laiks deva iespēju novērot retu skatu: pusnakts saule, kā ugunīga lode aizritējusi līdz tālīnās kalnu grēdas virsotnei, atkal sāka pamazām kāpt uz augšu.

Visu nakti un visu rītu «Polārā zvaigzne» virzījās uz priekšu, joprojām spraukdamās caur vairāk vai mazāk sablīvētiem lediem. Pusdienā noteiktais platums norā­dīja, ka diennaktī kuģis atkal pavirzījies uz ziemeļiem gandrīz par pusgradu.

Pret vakaru saule, kopš rīta spīdējusi gandrīz bez pārtraukuma, kas šajā platumā bija reta parādība, aiz­slēpās aiz mākoņiem. Drīz apmācās visa debess un sāka plosīties sniegputenis kā dziļā ziemā. Smalkais sniegs aizlipināja acis, viss pazuda bālganā miglā. Spēcīgus viļņus šajā lediem cieši klātajā jūrā vējš nespēja sacelt, taču ledus lauki sāka kustēties, uzgrūdās cits citam un to malās blīvējās ledus gabalu blāķi četru un pat sešu metru augstumā. Kuģa stāvoklis bija bīstams. Ar iedarbinātu mašīnu vajadzēja stāvēt gandrīz uz vietas, atvairoties no lediem, gan mazliet pavirzoties uz priekšu, gan atkal at­kāpjoties. Sagaidīja visļaunāko, un, tikai pateicoties spe- cialajai konstrukcijai, kuģa korpuss izturēja ledus bries­mīgo spiedienu.

Beidzot «Polarajai zvaigznei» izdevās izkļūt lielā, brīvā spraugā milzīga ledus lauka austrumu pusē, kas bija pasargāta no tieša spiediena, kur kuģis arī pavadīja nakts atlikumu.

Ap pusdienu putenis norima, parādījās saule, un tas ļāva noteikt platuma grādus. Visiem par nepatīkamu pārsteigumu izrādījās, ka nords aizdzinis kuģi kopā ar lediem uz dienvidiem. Bet tas pats vējš līdz ar to bija stipri saskaldījis un salauzis ledus laukus, tā ka nāko­šajās divās dienās, pastāvot mākoņainam un klusam laikam, «Polārā zvaigzne» diezgan viegli izlauza sev ceļu un, bez šaubām, ievērojami pavirzījās uz ziemeļiem.

Zemei vajadzēja būt tuvu, jo lote, kas līdz šim Bofora jūrā nemainīgi bija uzrādījusi dziļumu 500—700 jūras asis, tagad atdūrās pret dibenu jau pie 80 asīm. Acīm redzami še jau sākās polārās cietzemes kontinentālā zem­ūdens pamatne. Bet, tā kā laiks bija apmācies un smidzi­nāja lietus, šī tuvā zeme nebija saredzama.

Tās pašas dienas pievakarē, 2. jūlijā, lote uzrādīja tikai 20 asis lielu dziļumu, un priekšā baltoja nepār­traukts ledus lauks. Kuģis kustējās lēnām, lai neuz- durtos sēklim, kas zemes tuvumā bija ļoti iespējams. Naktī vairākas stundas vajadzēja nostāvēt uz vietas, jo bieza migla pilnīgi aizsedza apkārtni.

No rīta sacēlās austrumu vējš, migla izklīda un izrā­dījās, ka «Polārā zvaigzne» atrodas netālu no metrus divdesmit augstas ledus sienas pamales, kas aizstiepās uz austrumiem un rietumiem līdz pat apvārsnim.

— Tā droši vien ir cietzemes ledus barjera, kas tāpat apjož polāro zemi kā dienvidpolu! — Truchanovs paskaid­roja ekspedicijas locekļiem, kas pulcējās uz klāja.

Tā kā kamanu ekspediciju šajā vietā izcelt nebija izdevīgi, kuģis uzņēma kursu uz austrumiem cerībā sa­stapt līci vai spraugu barjerā, kas ļautu nokļūt uz ledus lauka. Lote rādīja sešpadsmit asu dziļumu, un varēja iedomāties, ka ledus siena ar savu pamatni atbalstās pret jūras dibenu.

Braukt tuvu sienai bija bīstami, jo nereti no stāvas un pat pārkārušās ledus masas, ko šķēla daudzas plai­

sas, atlūza paprāvi gabali un ar dobju troksni iegā­zās ūdenī. Dažās plaisās, kas bija izveidojušās dzi­ļās, bet šaurās aizās — kanjonos, brāzās ūdens­kritumiem līdzīgas tērces.

Braukšana veicās lē­nām. Vajadzēja apiet sēk­ļus un ledus laukus, tā ka diennaktī pavirzījās tikai kilometrus četrdesmit. Bet tās pašas dienas vakarā priekšā parādījās garš iz­cilnis. Šķita, ka siena, mainīdama savu virzienu, izbīdītos pret dienvidiem. Taču, kad «Polārā zvaig­zne» piekļuva tuvāk, izrādījās, ka šis izcilnis nav ledājs, bet pašas zemes klinšains rags.

Vakariņu laikā kopējā kajitē apsprieda jautājumu, kā jaunatklāto zemi nokristīt, un nolēma to nosaukt parFrit- jofa Nansena Zemi par godu lielajam polārjūru un zemju pētniekam. Neievērojot Truchanova protestus, zemes ragu nosauca viņa kā ekspedicijas organizētāja vārdā.

Pie paša zemes raga ledus siena atkāpās mazliet uz ziemeļiem, tā radot nelielu, bet pietiekami dziļu līci, lai varētu izsēdināt kamanu ekspediciju.

Uz kuģa kūsāja darbs visu nakti. Izmantojot labvē­līgo laiku, vajadzēja pasteigties. Dienvidu vējš varēja piedzīt pie krasta ledus gabalus un ar tiem pieblīvēt līci. Visi piedalījās bagažas izkraušanā. Zemes raga sā­kumā ledus siena pazeminājās un sadalījās atsevišķos posmos, starp kuriem nebija grūti rast ceļu uz ledus virsmu. Kamēr ekspedicijas locekļi šķiroja krastā iz­krautās mantas un novietoja tās uz nartām, matroži uz­kāpa Truchanova raga virsotnē un sakrāva ap kārti augstu piramidu no akmeņiem, un, atskanot trīskārtējam «Polārās zvaigznes» lielgabalu .salūtam, uzvilka krievu karogu.

Piramidai vajadzēja arī kalpot par signālu gan ku­ģim, kam bija jābraukā gar zemes krastu, izdarot tās

topogrāfiskos uzņēmumus un izpētīšanu, gan arī kamanu ekspedicijai, kura devās zemes iekšienē, bet kurai vaja­dzēja atgriezties pie tā paša raga, lai atkal nokļūtu uz kuģa. Starp piramidas akmeņiem novietoja aizlodētu cinka kasti ar ziņojumu, ka šo zemi 1914. gadā no 4. līdz 17. jūnijam atklājusi Truchanova ekspedicija ar kuģi «Polārā zvaigzne» un ka tā nosaukta par Fritjofa Nan- sena zemi. Šo ziņojumu parakstīja visi ekspedicijas da­lībnieki un apstiprināja ar kuģa zīmogu.

Nākošās dienas vakarā visi ekspedicijas locekļi pē­dējo reizi sapulcējās «Polārās zvaigznes» kopējā kajitē atvadu vakariņās, kad arī galīgi izlēma jautājumus par kuģa turpmākajiem braucieniem un palīdzības pasāku­miem kamanu ekspedicijai, ja tā noteiktā laikā neat­grieztos.

«Polarajai zvaigznei» blakus piramidai vajadzēja ierīkot noliktavu, atstājot tanī pārtikas, kurināmā un apģērbu krājumus vairākiem mēnešiem, lai ekspedicija, ja tā aiz kaut kādiem iemesliem kuģi še nesastaptu, va­rētu iekārtoties pārziemot.

Kamanu ekspedicijai taisnā ceļā sešas vai astoņas nedēļas bija jādodas uz ziemeļiem, bet tad pa iespējami citu ceļu jāatgriežas dienvidos, katrā ziņā cenšoties atkal nokļūt pie Truchanova raga. Lai atvieglotu savu kravu un nodrošinātu atgriešanos, tai apmēram pēc katriem piec­desmit kilometriem bija jāierīko provianta novietnes trīs­dienu vajadzībai un jāatstāj vēstis par sava ceļa virzienu gadījumam, ja vajadzētu meklēt pa tās pēdām.

No rīta karogiem rotātā «Polārā zvaigzne» ar abu lielgabalu salutu pavadīja kamanu ekspediciju ceļā. Atva­doties Truchanovs nodeva Kaštanovam aizzīmogotu ap­loksni un sacīja:

— Ja jūs ceļojumā pa Nansena Zemi nokļūsiet bez­izejas stāvoklī vai arī nesapratīsiet un nespēsiet izskaid­rot to, ko redzēsiet ap sevi, nezināsiet, ko pasākt turp­māk, atdariet šo aploksni! Iespējams, ka tās saturs jums palīdzēs pieņemt attiecīgu lēmumu. Es tomēr jūs lūdzu bez nopietna iemesla aploksni neatvērt. Ja viss noritēs vairāk vai mazāk gludi un normāli, manus norādījumus nevajadzēs un tie var izrādīties pat gluži nepamatoti.

Pēc draudzīgiem roku spiedieniem uz ledus barjeras virsmas, kurp ekspediciju pavadīja gandrīz visa apkalpe,

seši cilvēki uti trīs smagi piekrautas nartas, kurām kat­rai bija aizjūgti astoņi suņi, devās ceļā uz ziemeļiem. Blakām skrēja seši rezerves suņi.