Plutonija

APSPRIEDE MASKAVĀ

1914. gada 2. janvara pusdienā profesors Kaštanovs automobilī piebrauca pie «Metropoles» viesnīcas un pie­klauvēja pie šveicara norādītā 133. numura durvīm. Durvis atvērās, un profesors atradās plašā, gaišā istabā, kurā jau bija vairāki cilvēki. Viens no tiem piecēlās Kaštanovam pretī un, sniegdams roku. iesaucās:

— Jūs esat noteikts kā pulkstenis, Pjotr Ivanovič, ne­skatoties uz šādu laiku, īstu Sibīrijas puteni. Tā ir tei­cama pazīme mūsu pasākuma veiksmei. Ļoti priecājos, ka atbraucāt un ka man ir gods redzēt jūs pie sevis! Es esmu Truchanovs. Atļaujiet jūs iepazīstināt ar pārējiem klātesošajiem.

Cits pēc cita viņi piecēlās un tika iepazīstināti ar Kaštanovu:

— Zoologs privātdocents Semjons Semjonovičs Papočkins.

— Galvenās fiziskās observatorijas meteorologs Ivans Andrejevičs Borovojs.

— Botāniķis un ārsts Michails Ignatievičs Gromeko.

Uz apaļa galda istabas vidū bija izklāta liela Ark­tiskā apgabala karte, uz kuras spilgtām, krāsainām līni­jām bīļa parādīti pēdēio piecdesmit gadu ekspediciju maršruti. Ziemeļos no Taimiras pussalas biia jau at­zīmēta Viļkicka tikai 1913. gada vasarā atklātā zeme[2].

Kad visi bija apsēdušies ap galdu, Truchanovs sāka savu runu:

— Kā jums parāda šī karte, Arktiskā apgabala piecas sestdajas starp Sibīriju, Ziemeļeiropu, Grenlandi un Ziemeļameriku izraibinātas ar loti daudzo ekspediciļu maršrutiem. Tomēr pārsteidzošais zemes atklājums, ko nesen veica Viļkickis, pierādīja, ka arī šajā apgabalā vēl iespējami lieli iekarojumi zinātnei. Savas pūles tikai jāvirza mērķtiecīgi, izmantojot visu priekšteču pieredzi.

XVII un XVIII gadsimtu slaveno Prončiščova. Lap- tieva, Dežņeva, Beringa ekspediciju un Vrangela un Midendorfa pētījumu darbu XIX gadsimta pirmajā pusē Sibirijas galējos ziemeļos tagad turpina Sedova, Brusi- lova un Rusanova ekspedicijas, kas veic pētījumus Kari- jas jeb Barenca jūrā. To pašu apgabalu sasniedza Viļ- kickis un savus meklējumus, protams, turpinās. Ar viņiem es negribu konkurēt.

— Mani plāni, — pēc neliela pārtraukuma turpināja Truchanovs, — skar citu Arktiskā apgabala daļu.

Palūkojieties uz šo lielo, balto plankumu ziemeļos no Čukču pussalas un Aļaskas. To nešķērso neviena krā­saina līnija! Neveiksmīgā «Zaneta», ledu ieskauta, aiz­peldēja no šī plankuma vairāk uz dienvidiem. Sverdrupa un Amundsena pēdējās ekspedicijas darbojās vairāk austrumos, starp Ziemeļamerikas archipelaga salām.

Bet šī plankuma robežās jābūt vēl nevienam nezi­nāmai zemei vai lielai salai, tikai divreiz mazākai par Grenlandi. Ir pat iespējams, ka tur atrodas vesels archi- pelags. Paskatieties, šī plankuma austrumu malienē at­zīmēta problemātiskā zeme, ko no tālienes redzēja Kru- kers, bet dienvidu malienē — Kinana zeme. Nansens domā, ka lielas zemes šajā Ledus okeana daļā nav; tur­pretim Pirī pārliecināts, ka no Toma Gobarda zemes raga viņš ziemeļrietumos redzējis lielas cietzemes ma­lieni.

Ziemeļamerikas Savienoto Valstu Krastu un ģeodē­zisko mērījumu institūta loceklis Hariss. pārliecināts par šīs cietzemes esamību, pamatojoties uz pētījumiem par paisumiem un bēgumiem Aļaskas ziemeļu piekrastē. Viņš norāda, ka visa šo jūras līmeņa svārstību norise Bofora jūrās pierāda, ka tās nenāk no Klusā okeana caur šauro un seklo Beringa jūras šaurumu, bet no Atlantijas oke­ana, pa dziļo spraugu starp Norvēģiju un Grenlandi, bet pēc tam starp iespējamo cietzemi un Aļaskas un Si­bīrijas krastiem šīs svārstības arvien vairāk un vairāk apsīkst. Ja cietzemes nebūtu, paisuma vilnis nāktu no Grenlandes jūras pāri ziemeļpolam tieši no Aļaskas un čukču zemes krastiem, nenokavēdamies un neatslāb­dams. Cietzemes esamību vēl apliecina arī tas, ka no rie­tumiem Bofora jūrā rietumu vēji paisuma vilni pastip­rina, bet austrumu vēji to pavājina, pie kam viļņa augstuma starpība sasniedz divus metrus. Tas iespējams tikai šaurā jūrā starp divām cietzemēm. No Ziemeļameri­kas archipelaga salām iedomāto cietzemi šķir vienīgi niecīgs jūras šaurums. Ja šis jūras šaurums būtu plats, Atlantijas okeana paisuma vilnis varētu aizsniegt

Banka salas krastus, še sastapdamies ar paisuma vilni, kas apiet šo cietzemi no rietumiem un dienvidiem, un abiem viļņiem vajadzētu vienam otru iznīcināt. Taču Makklira novērojumi Banka salas rietumu krastā pierā­dījuši, ka tur vēl arvien valda paisuma vilnis, kas nāk no rietumiem, no Bofora jūras.

Tādējādi, — Truchanovs nobeidza savu ziņo­jumu, — cietzemes vai lielu salu blīvas grupas esamība šajā arktiskā apgabala daļā jāatzīst par gandrīz neap­šaubāmu, atliek tikai to atklāt un pasludināt tās piede­rību Krievijai. Es Uzzināju, ka Kanadas valdība gatavo ekspediciju, kuras mērķis šā gada vasarā iekļūt baltajā plankumā no austrumiem. Ilgāk vairs nevar vilcinā­ties — mums jānokļūst tajā pašā apgabalā no dienvi­diem un dienvidrietumiem, no Beringa jūras šauruma puses, citādi Arktikas pēdējo neizpētīto daļu pilnībā iz­pētīs un sagrābs amerikaņi.

Lūk, kāpēc es nolēmu organizēt un sūtīt turp ekspe­diciju, bet jūs lūdzu tajā piedalīties.

Bet tagad atļaujiet jums paziņot tuvākos plānus. «Frama» tipa kuģi, tikai daudz pilnveidotāku, balstoties uz pēdējo braucienu pieredzi, būvē jau kopš rudens. Ša­jās dienās kuģi ielaidīs ūdenī, un kapteinis dosies vadīt pēdējos sagatavošanas darbus. Pēc līguma aprija beigās kuģim jābūt pilnīgi gatavam, un ap pirmo maiju tas ieradīsies Vladivostokā pēc ekspedīcijas locekļiem. Maija sākumā mēs pacelsim enkuru un dosimies tieši uz Kam­čatku un Petropavlovskā uzņemsim braucamos suņus ar vienu vai diviem iezemiešiem — piedzīvojušiem suņu braucējiem. Ja Kamčatkā mums tas neizdosies, mēs varam paņemt suņus Čukču pussalā. Beringa jūras šaurumā, kur vajadzēs piestāt, lai iegādātos jukolu[3]suņiem un polarapģērbus cilvēkiem. Izbraukuši cauri Beringa jūras šaurumam, mēs dosimies nevis uz ziemeļ­rietumiem kā «Zaneta», bet uz ziemeļaustrumiem, tieši uz meklējamo zemi. Protams, mēs drīz vien sastapsimies ar lediem un lauzīsimies tiem cauri, cik tik tālu vien pa- gūsim, taču iespējama varbūtība, ka ar kuģi mēs šīs zemes krastus nesasniegsim un izsēdināsim kamanu eks­pediciju, kam tad arī vajadzēs aizkļūt pēc iespējas tālāk uz ziemeļiem. Kamanu ekspedicija būs apgādāta ar pār­tikas krājumiem vienam gadam, ja tai līdz rudenim ne­izdosies atgriezties un nāksies pārziemot vai arī ja kuģis, kas braukās gar zemes dienvidu malieni vai blī­vajiem lediem, nevarēs uzņemt ekspediciju, pirms iestā­sies ziemas polārā nakts. Zemes piekrastē kuģis zināmos atstatumos ierīkos novietnes, lai kaut kādas nelaimes gadījumā kamanu ekspedicija varētu papildināt savus krājumus arī otram gadam. Ja nākošās vasaras beigās kuģis neatgriezīsies kādā ostā, kam ir telegrāfiski sakari ar Eiropu, nākamā gada pavasarī izsūtīs glābšanas eks­pediciju uzmeklēt kuģi un uzņemt kamanu ļaudis.

Kā redzat, — Truchanovs nobeidza, — kaut gan ekspedicijas mērķis nav sasniegt ziemeļpolu no jaunas puses, bet tikai, izpētīt šķietamo cietzemi ziemeļos no Beringa jūras šauruma, tomēr arī šis uzdevums ir visai grūts. Labākā gadījumā mēs atgriezīsimies dzimtenē šā gada vēlā rudenī, varbūt meklējamo zemi pat neieraudzī- juši. Tomēr drīzāk ticams, ka nāksies pārziemot ledos uz kuģa vai uz cietzemes un atgriezties vienu vai divus gadus vēlāk. Ļaunākā gadījumā varam aiziet bojā — tas mums ikvienam jāpatur prātā un attiecīgi arī jānokārto savas lietas.

Pēc zināma klusuma brīža, kas katram klausītājam deva iespēju pārdomāt savu attieksmi pret pasākumu, Truchanovs piebilda.

— Ja kāds no jums tagad, iepazinies ar ekspedicijas plānu, ir atzinis par neiespējamu tajā piedalīties, es to palūgtu par mūsu nodomu līdz maija sākumam ne­vienam tomēr nestāstīt, lai ārzemnieki neaizsteigtos mums priekšā.

— Ja es nemaldos, — piezīmēja Kaštanovs, — jūs, Nikolaj Inokentjevič, runādams par kamanu ekspediciju, izteicāties: «Mēs to izsēdināsim krastā vai uz ledus.» Vai tad jūs pats nepazīstamās cietzemes pētīšanā ne­domājat piedalīties?

— Diemžēl, ne, Pjotr Ivanovič. Es braukšu jums līdz kuģī un palikšu uz tā, tāpēc ka es gandrīz nemaz nevaru iet kājām. Man taču viena kāja zem ceļgala ir mākslīga. Ceļojumā pa mežonīgajiem Sajaniem es to tik neizdevīgi pārlauzu, ka kļuvu invalids, kas derīgs vienīgi sēdošam dzīves veidam.

— Kas piedalīsies kamanu ekspedicijā?

— Visi klātesošie, izņemot mani un kapteini, kā arī viens vai divi Kamčatkas iezemieši vai čukči, tātad pieci vai seši cilvēki. Visu triju dabas valstību pētīšana būs nodrošināta, bet meteorologs bez atmosferiskajām parā­dībām uzņemsies noteikt arī garumu un platumu. Vai ne, Ivan Andrejevič?

— Gluži pareizi. Šai ziņā man ir pietiekama pie­redze, — atbildēja Borovojs.

— -Es neuzstāju izšķirt jautājumu par piedalīšanos ekspedicijā nekavējoties, — Truchanovs turpināja. — Lai katrs pārdomā manu priekšlikumu mierīgi vie­natnē.

— Kad jādod galīgā atbilde? — jautāja Papočkins.

— Pēc nedēļas šajā pašā laikā. Garāku termiņu pār­domām es jums, diemžēl, nevaru dot, jo, kādam atsako­ties, man jāmeklē cits attiecīgais speciālists, bet janvara beigās man jāatgriežas Sibirijā nokārtot lietas savā la­boratorijā, ko atstāju uz ilgu laiku.

Pēc nedēļas tajā pašā laikā Truchanova istabā sapul­cējās tās pašas personas, izņemot kapteini, kas jau bija aizbraucis pieņemt kuģi. Neviens zinātnieks nebija attei­cies piedalīties ekspedicijā, kas bija pārāk valdzinoša, neraugoties uz sagaidāmām grūtībām un briesmām. Tru­chanovs jūsmoja un aizrādīja, ka šī dalībnieku vienprā­tība un nešaubīgums jau iepriekš nodrošina pasākuma sekmes. Plānu apsprieda vēlreiz, un katrs dalībnieks iz­teica piezīmes savā specialitātē par nepieciešamo apgādi zinātniskajām un personīgajām vajadzībām.

Nākošajā dienā visi aizbrauca dažādos virzienos, sa­gatavoties ekspedicijai un nokārtot personīgās lietas.