Plutonija

BRAUCIENS PĀRI JŪRAI

Nākošajā dienā laiks braucienam pāri jūrai izrādījās labvēlīgs. Debesis bija gandrīz bez mākoņiem, pūta ne­liels ziemeļu vējš, kas ļāva pielietot buras, bet nesacēla lielus viļņus. Gatavojoties ceļam, rūpīgi pārbaudīja lai­vas un plostu un starp diviem ķekšiem, kas aizvietoja mastus, uzvilka telts audeklu. Krastā uz Makšejeva uz­celtās koku piramidas vēl novietoja kārti ar baltu ka­rogu par orientieri atgriežoties. Nedaudz tālāk no krasta, pašā .saaudzēs malā, ko piekrastes bangas varēja aiz­sniegt tikai izņēmuma gadījumos, smiltīs izraka bedri un tur paslēpa savāktās kolekcijas — kalnu iežus, her­bārijus, dzīvnieku galvaskausus, kaulus un ādas, lai ne­riskētu tos braucienā saslapināt un nevadātu līdzi lieku

šttiagumu. Virs aizbērtās bedres no izskalotajiem kokiem uzcēla otru piramidu, lai kaut kādi dzīvnieki, ādu smaku vilināti, nevarētu to atkārpīt. Pie piramidas piekāra pu­delīti ar īsu ekspedicijas ce|a aprakstu no jurtas līdz jūras krastam.

Pabeiguši šos darbus, ceļotāji sēdās laivās un devās ceļā, turēdami kursu tieši uz dienvidiem, uz tālē tikko saredzamo pretējo krastu. Kad kuģis mazliet attālinājās no krasta, vējš sāka pūst burās un gaita stipri paātri- nājās.

Aizpeldējuši no jūras ziemeļu krasta, ceļotāji varēja labāk spriest par tā vispārējo raksturu. Abās pusēs, austrumos un rietumos no Makšejeva upes grīvas, krastu apņēma tā pati augstā, zaļā siena, kuru dažās vietās pārtrauca līdzīgu upju grīvas. Piramida ar karogu spilgti atdalījās pret zaļo fonu. Ne kalnus, ne pat pakal­nus aiz saaudzēs joslas .nevarēja redzēt, un acīm redzot šim jūras krastam pieguļošais apvidus ievērojamā pla­tībā bija zems, mežains un purvains līdzenums.

Pēc divu stundu brauciena nolēma atpūsties, ļaujot kuģim turpināt ceļu tikai ar burām.

Jūra bija gandrīz mierīga. Viegls vējiņš tikko ņirbi­nāja tās virsmu, kas tālu no krasta likās gluži tuksne­sīga. Dziļums bija liels, jo simts metru garā auklā pie­sietais atsvars dibenu neaizsniedza. Citu mērrīku ceļo­tājiem nebija. Atpūtušies viņi atkal ķērās pie airiem un airēja kādu stundu.

Tagad ceļotāji atradās apmēram jūras vidū, jo abi krasti likās vienlīdz tālu. Drīz vējš sāka pūst mazliet spirgtāk, gaita paātrinājis. Jau varēja labi saskatīt augstas klintis melnā, violetā un iesarkanā krāsā, kuras kāpņveidīgi pacēlās zemes iekšienē. Klintis stiepās gar pašu krastu, bet pa labi deva vietu meža zaļajai sienai. Vēl tālāk pa labi šo sienu nomainīja augsti, sarkanīgi pakalni, kas sniedzās gan līdz pašam ūdenim, gan at­dalījās no tā ar šauru zaļumu joslu.

Kad ceļotāji tuvojās krastam, jūra sāka atdzīvoties. Parādījās milzu medūzas līdz metram caurmērā, kas šū­poja viļņos savus recekļainos ķermeņus. Kad vīri pār­stāja airēt, ūdenī varēja saskatīt sīku un lielu zivju barus. Brīžiem parādījās nantilusi, savas buras un sar­kanos taustekļus virs sniegbaltās gliemežnīcas izlaiduši.

Divus kilometrus no krasta jūras iemītnieku skaits vēl pavairojās. Ūdensaugi vietām veidoja veselas peldo­šas salas, un airi ar grūtībām grima to zaļajā masā. Vietām līdz ar šo augu stiebriem varēja izcelt no jūras sīkus gliemjus, zivtiņas un kukaiņus.

Iemeta improvizēto loti. Dziļums izrādījās divdesmit pieci metri. No šejienes bija labi saredzama baltā pie­krastes un viļņu josla klinšu piekājē.

Līdz šim ceļojums bija veicies lieliski un līdzinājās izpriecas braucienam. Taču ceļotājiem bija lemts pārdzī­vot arī satraucošus mirkļus. Apmēram kilometru no krasta metrus trīsdesmit no kuģa virs ūdens ātri izšāvās plēsoņas galva un, graciozi uz garā kakla šūpodamās, sāka doties pretim kuģotājiem. Ķirzaka peldēja lēni, vērodama cilvēkus, kurus līdz ar kuģi viņa acīm redzot noturēja par kādu lielu, neredzētu zvēru.

Bises ar sprāgstošajām lodēm bija jau sagatavotas, un, kad pleziozaurs piepeldēja tuvāk, atskanēja divi šā­vieni. Abas lodes trāpīja mērķi. Slaidais kakls noraustī­jās, no pusatvērtās rīkles izšļāca asinis, galva bezspēkā noslīga uz sašķaidītā kakla, un dzīvnieks sāka ūdenī nāves cīņu, saceldams tādus viļņus, ka jūras braucējiem vajadzēja steidzīgi attālināties, lai tie nenogremdētu laivu.

Vīri sparīgi airēja uz krastu, kad tiem garām, uzban­gojot divas viļņu grēdas, līdzīgi zemūdenei aizjoņoja tumša masa. No ūdens pacēlās zaļganbrūna mugura un gara, milzīga galva, kas atgādināja krokodila galvu. Pusplētis asiem zobiem pilno rīkli, nezvērs traucās pie beigtā pleziozaura, cerēdams uz vieglu laupījumu.

— Tas droši vien ir ichtiozaurs! — Kaštanovs iesau­cās, skatieniem pavadīdams veiksmīgo ķirzaku.

— Nu, šis riebeklis ir vēl sliktāks par iepriekšējo, — aizrādīja Makšejevs. — Tas var brīvi satvert un pārkost cilvēku uz pusēm.

— Un ūdenī to grūti ieraudzīt un nošaut, — noteica Gromeko.

Krasts vairs nebija tālu. Tam tuvojoties, pētniekiem vēl bija izdevība redzēt, kā jauns ichtiozaurs medīja zivis, kas glābdamās lēca no ūdens gluži tāpat, kā izlec līdakas vajāti grunduļi, ālanti un mailītes. Ichtiozaura rīkle bija ļoti līdzīga līdakas rīklei.

Vairīdamies no kailo klinšu piekājes bangām, ceļo­tāji airēja uz zemo, zaļās sienas apjozto krastu, kur va­rēja saskatīt piestātnei piemērotu līdzenu, smilšainu lau­kumu. Bet jūra pie krasta bija tik sekla, ka vajadzēja iz­kāpt un vilkt laivas un plostu ar rokām. Brauciens pāri jūrai bija ildzis gandrīz sešas stundas, bija tuvu pus­dienu laiks, un pēc pusdienām un atpūtas vēl varēja paklaiņot pa apkārtni. Plostu un laivas izvilka krastā, uzstādīja telti un sāka vārīt pusdienas. Tagad noskaid­rojās, ka izbeidzas saldūdens krājums.

— Mēs rīkojāmies ļoti neuzmanīgi, — Papočkins sa­cīja. — Kas zin, vai šajā krastā ir saldūdens?

— Ja ūdeni neatradīsim, vajadzēs braukt atpakaļ pāri jūrai, šajā krastā gandrīz neko neredzējušiem, — Gromeko aizrādīja.

— Es domāju, ka jūsu bažas veltas, — Kaštanovs nomierināja. — Ja šajā krastā nemaz nebūtu augāja, tad būtu savādāk. Tad mēs, protams, būtu paņēmuši līdz arī saldūdeni. So domu mums būtu ierosinājis krasta tuksnesīgais izskats.

— Esmu pārliecināts, ka mēs tepat kaimiņos atradī-

sim vai nu strautu, vai avotu, — Makšejevs piebilda, — jo šī krāšņā augu valsts nevar eksistēt ar sāju ūdeni.

Pēc pusdienām un atpūtas zoologs un botāniķis de­vās uz mežu pēc ūdens, bet Kaštanovam un Makšejevam vajadzēja izpētīt piekrastes klintis austrumos no ap­metnes.

Visi pielādēja bises ar sprāgstošajām lodēm tādiem gadījumiem, Ja sastaptu sauszemes ķirzakas vai kaut kādus citus plēsoņus. Ģenerāli piesēja pie telts, bet bla­kām sakrāva lielu ugunskuru, kuram vajadzēja aizbaidīt nelūgtos viesus.