Plutonija

KAŠTANOVA UGUNSSĀRTS

Paņēmuši līdz pārtiku, rezerves apģērbus un patro­nas gadījumam, ja ekskursija ieilgtu vairākas dienas, Kaštanovs un Papočkins ar vienu laivu devās pa upīti uz augšu. Tā kā dziļums nebija liels, bet straume visai ātra, viņi apmainīja airus pret kārtīm, ar kurām atstū­mis pret dibenu. Šauro gultni abās pusēs apņēma augsta meža siena. Nereti kosas, palmas un papardes, noliecoties pār ūdeni, gandrīz saskārās ar galotnēm, un upīte tecēja zem augstas, zaļas velves, caur kuru iespī­dēja tikai vāja gaisma.

Še bija krēslaini un vēsi. Laiva klusi slīdēja pa ūdeni, un bija dzirdama vienīgi urdzēšana zem tās priekšgala un kāršu čirkstēšana, atspiežoties pret oļaino dibenu.

Zaļā gaiteņa atklātākajās vietās zvanīja spāres, dūca lielas vaboles, bet vieglajās vēja brāzmās tikko čukstēja un šalca palmu paparžu lielās lapas un liegi čabēja kosas.

Pēc dažiem kilometriem zaļā siena pēkšņi atkāpās un atklājās liels klajums, kuru tieši šķērsoja upīte. Zemi klāja ļoti trūcīgs un sīks augājs — dažādu sausu, cietu zāļu puduri.

— Vai tik šī upīte nesākas tuvu tai pašai vulkānu grupai, kuru mēs izpētījām, — Papočkins aizrādīja.

— Iespējams. Tādā gadījumā mums nebūs ko darīt, — Kaštanovs piekrita zoologam. — Lai gan upītes lielais ūdens daudzums ļauj cerēt, ka tās augštece atro­das melnajā tuksnesī daudz tālāk.

Nobraukuši šķērsām pa klajumu vēl apmēram trīs kilometrus, pētnieki ieraudzīja pār upīti no viena krasta uz otru pārmestu diezgan resnu baļķi, kas gulēja tik zemu, ka laiva nevarēja zem tā izbraukt.

— Var iedomāties, ka tas ir tilts, ko kāds sev ierī­kojis pāri upītei, — zoologs iesmējās. — Katrā ziņā jā­piestāj krastā un šis šķērslis jānovāc.

— E, tas tiešām līdzīgs tiltam! — Kaštanovs iesau­cās, kad viņš piegāja pie šķēršļa un ieraudzīja, ka tas sastāvēja nevis no viena, bet trim rūpīgi kopā saliktiem baļķiem.

— Jā, upīte diezin vai varēja šos stumbrus tā no­vietot, — Papočkins piekrita. — Bet, ja tas ir tilts, tad kas gan to būvējis? Vai tiešām šajā juras laikmeta zemē ir cilvēki? Tas būtu ārkārtīgi interesanti!

— Kā jūs zināt, juras laikmetā augstāko zīdītāju nebija. Pat putnu pārstāvēja tikai ķirzakām tuvi paveidi.

— Bet ķirzakas taču neuzcēla tiltu!

— Jūs aizmirsāt skudras. Būtnes, kuras tik gudras, ka būvē sarežģītas mītnes pēc noteikta plāna, pilnīgi -spē­jīgas uzcelt arī tiltu, io peldēt neprot un ūdeni baidās.

— Jums taisnība. Lūk, arī šo nolādēto kukaiņu mā­joklis! — Papočkins iesaucās, norādīdams uz rietumiem.

Tajā pusē tiešām bija redzams milzīgs skudru pūznis gluži tādā pašā izskatā kā ceļotāju iznīcinātais.

Iesviest sausos un vieglos kosu stumbrus upītē bija tikai dažu minušu darbs, pēc tam ceļinieki devās pie lai­vas turpināt braucienu. Bet cik viņi bija pārsteigti, ieraudzīdami, ka laivā jau atradās nelūgta pasažiere — skudra, kas aptaustīja viņu lietas, kamēr otra stāvēja uz krasta.

— Ehē, šie velni ir klāt kā likts, bet mūsu bises laivā!

— Ņemiet nazi! Vispirms uzbruksim tai, kas krastā. Es došos no priekšas, bet jūs aizmugurē.

Abi pieskrēja pie kukaiņa, kas, ieraudzījis ienaidnie­kus, nostājās aizsardzības stājā, piespiezdamies pie krū­miņa. Viņa uzmanību saistīja Kaštanovs, kas tuvojās ar nazi, bet tikām Papočkins, pārliecies pār krūmu, pār­šķēla skudru uz pusēm.

Bet viņš neievēroja, ka skudra, kas atradās laivā, ātri izlēca krastā un ar žokļiem iekodās viņa kājas ikros. Zoologs sāpēs un pārsteigumā iekliedzās.

Palīgā piesteidzies Kaštanovs pāršķēla arī šo skudru, bet tikai ar grūtībām atsvabināja biedru: iekodušos galvu vajadzēja sagriezt vairākos gabalos.

Kukaiņa sakostā brūce caur biezo vilnas zeķi nebija liela, bet kodiena inde iedarbojās ātri, un kāja sāka kaist un satūkt.

— Pagaidām apsēdieties zemē, es tūlīt no ceļa aptie­kas dabūšu ožamo spirtu un saites, — Kaštanovs .sacīja.

— Nē, nē, palīdziet man iekāpt laivā! Atskatieties!

Pa klajumu tiem ātri tuvojās pārdesmit skudru. Vēl dažas minūtes — un vajadzētu sākt nevienādu cīņu. Kaštanovs zoologu, kas ar grūtībām vilka kāju, nekavē­damies satvēra aiz padusēm, nolaida viņu pa nogāzi laivā, tad ielēca pats, un tieši pieskrējušo ienaidnieku degungalā laiva atpeldēja no krasta.

Turpināt ekskursiju nebija ko domāt: viens airētājs gulēja bez spēka laivas dibenā un sāpēs vaidēja, bet satrauktās skudras varēja sekot laivai, kas pret straumi virzījās ļoti lēni, un neļaut piestāt malā. Tāpēc Kašta­novs, daudz nedomājis, pagrieza laivu lejup pa straumi un ķērās pie airiem. Viņš centās turēties upītes vidū, lai izvairītos kukaiņu uzbrukumu. Papočkins ar pūlēm noāva sakosto kāju, sadabūja ožamo spirtu un saites. Kāja jau bija satūkusi, sarkana, un katra kustība izsauca stipras sāpes.

Pēc pusstundas laiva tuvojās mežmalai, kas apņēma klajumu no ziemeļiem un atdalīja to no jūras. Ienaid­nieki vairs nebija redzami, un Kaštanovs nolēma apstā­ties, lai ievainoto iekārtotu ērtāk. Viņš izklāja laivas dibenā apmetņus, noguldīja uz tiem Papočkinu, paņēma rezerves kreklu, ko samērcēja ūdenī un kā atvēsinošu kompresi uzlika uz ievainojuma. Tā atviegloja sāpes, un zoologs aizsnaudās. Mazliet atpūties, Kaštanovs turpi­nāja airēt.

Pirms zaļā gaiteņa sākuma upīte meta nelielu līkumu. Kad laiva to bija apbraukusi, priekšā atklājās skats, kas piespieda Kaštanovu nodrebēt. Straujiem airu vēzie­niem viņš piedzina laivu pie krasta un, aiz krūmiem aiz­ķerdamies, to apturēja, un paslēpa ienaidnieku skatam.

Ienaidnieki bija tuvu. To vairāki desmiti rosījās upītes kreisajā krastā pašā gaiteņa sākumā. Viņi pārgrauza kosu stumbrus, kas auga virs ūdens, un meta to upītē, ierīkojot šķērsli, pār kuru laiva nevarēja pārbraukt. Ne­bija šaubu, ka skudras gribēja atgriezt saviem divkājai­najiem ienaidniekiem atkāpšanās ceļu uz jūru. Stāvoklis k|uva kritisks: Kaštanovs viens pats un fevainotais zoo­logs nevarēja izlauzties caur aizsprostu, ko apsargāja neskaitāmi kukaiņi. «Viens kodiens pirmajā nevienlīdzī­gajā cīņā ar tiem,» nodomāja Kaštanovs, «un es kļūšu tikpat nevarīgs kā Papočkins.»

«Griezties atpakaļ un stumties pa upīti uz augšu? Bet arī tur agri vai vēlu var uzbrukt skudras. Un tomēr upīte palika vienīgais ceļš, pa kuru izbēgt no viņu valstī­bas. Jāizlaužas, lai tas maksā ko maksādams. Varbūt, ka tās sabiedēs šāvieni, bet ja ne? Visas nenonāvēsi, viņas paslēpsies mežā, bet, kad es sākšu izjaukt šķērsli, tās uzbruks veseliem bariem,» Kaštanovs prātoja.

Šajā bezizejas stāvoklī Kaštanovs pēkšņi iedomājās pasākumu, kas, kā likās, solīja drošas sekmes, ja tik to nekavējoties varēja paveikt. Darbā aizņemtās skudras krastam starp krūmiem pievilkto laivu vēl nebija pama­nījušas. Tāpēc Kaštanovs, izvairīdamies no straujām kustībām, tverdamies aiz krūmiem, klusām sāka vilkties pa upīti augšup, lai atgrieztos aiz gultnes līkuma, kur krasts viņu pilnīgi paslēpa no kukaiņiem. Še sākās mež­mala, kur bija ļoti daudz sausu kosu stumbru un vispār kritalu. Piebraucis pie krasta un laivu ar aizmigušo zoo­logu piesējis, Kaštanovs ievilka upītē vairākus resnus stumbrus, steidzīgi sastiprināja ar lokanām krūmu klū­gām un tad sagāza uz šī plosta milzīgu stumbru, stiebru un žagaru kaudzi, apklājot sauso materialu ar kosu za­ļajiem zariem un niedru stiebriem.

Kad kaudze bija gatava, Kaštanovs atgriezās laivā un sāka lēni braukt pa straumi uz leju, garā kārtī pie­sieto plostu bīdīdams ūdenī sev priekšā, aiz tā pilnīgi pa­slēpdamies ienaidnieka skatam. Aiz pagrieziena upīte tecēja taisnā virzienā uz to vietu, kur skudras cēla aiz­sprostu, kas vēl atradās simts metru atstatu. Pievilcis plostu pie laivas, Kaštanovs aizdedzināja kaudzi un brauca tālāk, tāpat grūzdams plostu sev pa priekšu. Ap­ņemot sausās kosas, uguns arvien palielinājās, bet no kārtām saliktiem zaļumiem pacēlās biezi, melni dūmi.

Kad laiva un plosts atradās simts soļu no šķēršļa, Kaštanovs palaida plostu pa straumi, bet pats satvēra kārti, lai aizturētu laivu upītes vidū. Gigantiskais uguns­kurs piepeldēja pie aizsprosta un pie tā apstājās, ap- šļācot darbā aizņemtās skudras ar kodīgu dūmu mutu- jiem un liesmu mēlēm. Daļa skudru apdedzinātas vai apdullinātas sakrita ūdeni, pārējās sabēga krastā un, neredzētā skata pārsteigtas, sadrūzmējās barā. Tad Kaš­tanovs pielādēja divstobreni ar smalkām kartečām un sāka pamielot skudras ar veselām šāviņu kārtām, pie­braukdams tām arvien tuvāk un tuvāk. Briesmīgas, nere­dzētas uguns sprakstoņa, liesmu mēles, dūmu mutuļi un nemitīgie šāviņi, kas kukaiņus ievainoja, atstāja uz tiem tādu iespaidu, ka veseli palikušie un viegli ievainotie metās bēgt. No degošā plosta aizsvilās arī aizsprosts, kas pa pusei sastāvēja no sausiem stumbriem, un, kamēr skanēja šāvieni, uguns apņēma visu tā vidējo daļu.

Pārliecinājies, ka ienaidnieks aizbēdzis, Kaštanovs piebrauca krastā pie paša ugunsgrēka, ar nazi nobeidza ievainotās skudras, bet pēc tam sāka izjaukt šķērsli, sviezdams degošos sausos un kūpošos zaļos stumbrus ūdenī. Pēc stundas ceturkšņa aizsprosts bija pazudis un dziestošais ugunskurs uz plosta devās pa upi tālāk, bet aiz viņa, nemēģinādama to apdzīt, peldēja laiva ar cil­vēku, kas bija izrādījies viltīgāks par saviem daudza­jiem un gudrajiem ienaidniekiem.

Lejup pa straumi brauciens šajā zaļajā gaitenī vei­cās ātrāk, un drīz vien priekšā parādījās jūras spoguļa zilgme.

Tuvodamies upītes grīvai, Kaštanovs izdzirdēja šā­vienus, Ģeneraļa riešanu un biedru kliedzienus. Viņš iegūla airos, pēc dažām minūtēm piebrauca pie krasta un ar bisi rokās traucās uz apmetni.