Plutonija

BEZGALĪGAIS LEJUPCEĻŠ

Kalnu grēdas ziemeļu nogāzei bija pavisam cits raksturs: tas bija bezgalīgs sniegots līdzenums, kas lē­zeni noslīdēja pret ziemeļiem, un suņi viegli vilka nartas

[1 Muskusa vērsis — zīdītājs, kas sevī apvieno auna un vērša pazīmes; tam ir īsi, galvas sānos nolaideni ragi, gara un bieza spalva, plati nagi, kas Jauj ātri skriet pa ledu un sērsnu. Pašreiz muskusa vērši sastopami tikai Grenlandē un Ziemeļamerikas salās aiz 60. ziemeļu platuma grada.]

pa nokāri lejup. Bet laiks pasliktinājās. Iecirtīgs dien­vidu vējš nesa biezus mākoņus, kas vēlās gandrīz pa sniega virsmu, pilnīgi aizsegdami tāli. Bieži plosījās putenis, un tikai tāpēc, ka pūta ceļa vējš, bet sals nepār­sniedza 10—15°, ceļotāji varēja turpināt doties uz priekšu bez sevišķām grūtībām. Plaisas atgadījās visai bieži, bet visas bija šauras, tā ka tām pārgāja viegli. Taču sniegputeņa dēļ vajadzēja iet ļoti uzmanīgi, jo svai­gais sniegs šos slazdus nereti pilnīgi aizsedza. Dienas beigās sniega vētra trakoja ar tādu spēku, ka jurtas uz­stādīšana prasīja lielu piepūli.

Nākošā rītā jurta izrādījās ieputināta sniegā līdz / jumtam, un Borovojs, kas meteoroloģisko novērojumu dēļ piecēlās agrāk par citiem, atvēris durvis, ar galvu iebrāzās kupenā. Nācās atrakt izeju. 'Izkļuvuši ārā, ce­ļotāji ieraudzīja, ka visas nartas un suņi pazuduši — ap jurtu pacēlās vienīgi milzu kupenas. Taču nebija grūti uzminēt, ka nartas un dzīvnieki vienkārši apbērti ar snie­gu, jo par braucamo rīku nozagšanu un suņu aizbēgšanu šajā sniega tuksnesī nebija ko domāt. Visiem vajadzēja stāties pie atrakšanas.

Izdzirduši cilvēku balsis, suņi paši sāka izkārpīties no kupenām, lai drīzāk saņemtu rīta maltītes porciju. Bija interesanti redzēt, kā gan šur, gan tur uz sniega virsmas sāka pacelties paugurs, no kura beidzot izsprau­cās melna, balta vai raiba spalvaina galva; suņi līksmi smilkstēja.

Bezgalīgajā līdzenumā svaigais sasnigušais sniegs gulēja plānā kārtā, ne vairāk kā pusmetra biezumā, un kupenās bija sakrājies tikai ap kādiem šķēršļiem — jurtu, nartām un suņiem. Tā kā sniegs bija snidzis ar stipru vēju, tas nebija visai blīvs, un slēpotāji tanī pā­rāk negrima, taču nartas un suņi iestiga. Nācās bieži mainīties vietām, jo priekšējai nartai, kas lauza ceļu arī pārējām, bija jāveic visgrūtākais darbs, un to vil­cēji suņi ātri nogura. Šīs maiņas irdenā sniega dēļ ka­vēja kustību ātrumu, tāpēc, neraugoties uz vēja mazinā­šanos, puteņa pierimšanu un uz to, ka ceļš veda pakalnā pa līdzenu nogāzi un visas plaisas bija piedzītas ar sniegu, dienā paguva nobraukt tikai divdesmit divus kilometrus, un ceļotāji apstājās piecdesmit piektajā kilo­metrā no pārejas. Še ierīkoja trešo noliktavu.

Naktī putenis atjaunojās agrākajā spēkā, un no rīta atkal vajadzēja izrakties, kaut gan no mazākām kupe­nām. Tagad svaigā sniega sega līdzenumā sasniedza gandrīz metru, un kustības kļuva daudz grūtākas. Tāpēc, nogājuši dienā tikai piecpadsmit kilometrus, visi bija tā noguruši, ka apstājās atpūtā agrāk, nekā bija parasts. Apvidus un laiks pauda to pašu nospiedošo vienmuļību.

Vakarā putenis pārstāja, un starp mākoņiem, kas vēl arvien gandrīz skāra bezgalīgā sniega līdzenuma virsmu, brīžiem parādījās saule, kas tikko pacēlās virs apvāršņa. Ainava, kas atklājās skatītāju acīm, bija gluži fantas­tiska: sniegbalts līdzenums, pelēku mākoņu kamoli un vērpetes, kas ātri traucās pa tā virsmu, nemitīgi savus apveidus mainīdami; gaisā virpuļojošo sīko snieg­pārslu stabi un gan šur, gan tur šajā bālpelēkajā, duļ­ķainajā miglā gaiši rožaini staru atspulgi, ko izlauzda­mās raidīja saule, kas gan parādījās kā sarkana lode, gan pazuda aiz pelēka aizkara. Mūsu Ceļotāji pēc va­kariņām ilgi tīksminājās ar šo skatu, līdz nogurums tos iedzina jurtā un guļamajos maisos.

Lejupceļa trešajā dienā barometrs rādīja, ka apvidus j.au atrodas vienā augstumā ar jūras līmeni, tomēr līdze­numa kritums pret ziemeļiem vēl arvien turpinājās.

Kad Borovojs, pierakstījis barometra datus, par to paziņoja saviem ceļabiedriem, Makšejevs iesaucās:

— Kas tad tas? Mēs jau esam nobraukuši no Krievu kalnu grēdas, nesastapdami neviena šlūdoņa, nevienas plaisas!

— Vēl dīvaināk, — aizrādīja Kaštanovs, — ka še jābūt jūras krastam, tātad še jābeidzas milzīgajam ledus laukam, kas stiepjas pa šās kalnu grodas ziemeļu nogāzi un, pēc mūsu mērījumiem, ir septiņdesmit kilo­metru garš. Še līdzīgi tam, ko mēs zinām par antark- tiskās cietzemes malieni, jābūt augstai kraujai, ledus sienai vairāk nekā simts metru augstumā, bet tās pie- kājē — atklātai jūrai vai vismaz ledus blāķu laukam, brīva ūdens jomām un to vidū atsevišķiem ledus kal­niem. Šļūdonis taču kustas, spiež jūras ledu!

Bet arī nākošā diena neatnesa pārmaiņas. Sniega līdzenums turpinājās ar to pašu raksturu un nokāri pret ziemeļiem. Vējš neatlaidīgi pūta ceļotājiem mu­gurās, it kā dzīdams tos uz priekšu. Jundījās zemi mākoņi un brīžiem bārstīja sniegu. Visi gaidīja, ka kri­tums inupat, nupat beigsies, steidzās, vērās tālē, apmai­nījās cerībām par drīzām ceļojuma beigām. Taču viss bija velti. Aizritēja stunda pēc stundas, palika aiz mu­guras kilometrs aiz kilometra, un beidzot vispārējs nogurums piespieda apstāties nakts atpūtai.

Kad bija uzstādīta jurta, visi sadrūzmējās ap Boro- voju, kas rīkojās ar dzīvsudraba barometru. Visi vēlē­jās redzēt, ko tas rādīs, jo kabatas aneroidos bultiņas jau pārsniedza ciparnīcas skaitļu sadales apmērus un gaisa spiedienu vairs nerādīja pareizi.

— Pēc pavirša aprēķina, mēs jau esam nokāpuši četri simti metru zemāk pār jūras līmeni, — meteorologs iesaucās, — ja vien virs Nansena Zemes pašreiz neat­rodas neparasti plašs anticiklona1 apgabals. Barometrs rāda astoņi simti milimetru.

— Cik man zināms, — aizrādīja Kaštanovs, — an­ticiklonu ar šādu spiedienu uz zemes nav. Bez tam, kopš mēs atrodamies Nansena Zemē, laiks nav mainījies un nepavisam nelīdzinās anticiklona laikam.

— Bet tādā gadījumā, ko tad tas nozīmē? — iesaucās Papočkins.

— Acīm redzot zeme nav beigusies un tās ziemeļu daļa veido ļoti dziļu iedobumu, ieplaku, kas noslīd sim­tiem metru zemāk par jūras līmeni.

— Vai tad tas iespējams? — Gromeko jautāja.

— Kāpēc gan ne? Uz zemes pazīstamas līdzīgas ieplakas, piemēram, Jordanas ieleja un Nāves jūra Pa- lestinā, Kaspijas jūras ieplaka, krievu ceļotāju atklātā Likčunas ieleja Centralazijā un beidzot Sibīrijā Baikala ezera dibens, kas atrodas vairāk nekā tūkstoš metru zem jūras līmeņa.

— Nāves jūras ieplaka arī nav mazā, tās dibens ir četri simti sešdesmit metru zemāk par okeana virsmu, •— piebilda Makšejevs.

— Katrā ziņā tik dziļas ieplakas atklājums polarajā cietzemē būs ļoti interesants un ievērojams mūsu ekspe­dicijas sasniegums, — Borovojs nobeidza.

[1 Ciklons — zema gaisa spiediena apgabals, anticiklons — augsta spiediena apgabals. Ciklonu, pārvietojoties virs zemes, pavada stipri vēji un lietus vai sniega nokrišņi. Anticikloni atnes pastāvīgu, labu laiku.]

Visiem par lielu izbrīnu lejup ceļš turpinājās arī nā­košajā dienā pa to pašu līdzenumu un tais pašos laika apstākļos.

— Mēs lienam kaut kādā caurumā bez dibena, — Makšejevs jokoja. — Tā nav līdzena ieplaka, bet drīzāk piltuve. Varbūt nodzisušā vulkānā krāteris?

— Bet tikai uz zemes neredzētos apmēros, — aizrā­dīja Kaštanovs. — Mēs nolaižamies šajā piltuvē jau ce­turto dienu, un šī kratera caurmērs acīm redzot sasniedz trīssimt kilometru vai vēl vairāk. Tik lieli vulkāni zi­nāmi vienīgi uz mēness. Par nelaimi visā lejupceļā mēs nesastapām nevienu klinti, ne visniecīgāko kalnu iežu atklājumu, kas mums izskaidrotu šīs ieplakas izcelsmi. Krātera nogāzēm jāsastāv no dažādām lavām un vulkā­niskiem tufiem.[5]

— Krievu kalnu grēdas ziemeļu nogāzē un tās vir­sotnē mēs redzējām bazaltus un bazalta lavas, — atgā­dināja Papočkins. — Daži norādījumi par šīs ieplakas vulkānisko dabu mums tomēr ir.

— Līdz virsai ar sniegu un ledu piepildīti nokritušu vulkānu krāteri pazīstami Aļaskā, — Makšejevs pie­bilda.

Tās dienas vakarā arī dzīvsudraba barometrs atsacī­jās kalpot: dzīvsudrabs piepildīja caurulīti līdz augšai. Nācās sadabūt hipsotermometru[6] un noteikt gaisa spie­dienu pēc ūdens vārīšanās temperatūras. Tā atbilda astoņi simti četrdesmit metru dzijumam zem okeana līmeņa.

Visi ievēroja, ka vakarā kļuva mazliet tumšāks. Pus­nakts saules stari acīm redzot dziļajā ieplakā tieši vairs neiekļuva. Ceļotāju mulsumu vēl palielināja tas apstāk­lis, ka arī kompass šajā dienā atteicās pildīt savu uzde-

vumu: tā bultiņa mētājās, drebēja un nevarēja nomieri­nāties un parādīt ziemeļu stāvokli. Lai turpinātu iepriek­šējo ceļu uz ziemeļiem, vajadzēja vadīties no vēja vir­ziena un līdzenuma vispārējā slīpuma. Kompasa trau­cējumus Kaštanovs izskaidroja ar ieplakas vulkānisko dabu, jo zināms, ka lielas bazalta masas magneta bul­tiņu neiespaido.

Taču nākošā dienā ceļotāji dažus kilometrus no nakts apmetnes sastapa negaidītu šķērsli; sniega līdzenums nobeidzās pie ledainu klinšu grēdas, kas, cik varēja vē­rot, šķērsoja ceļu abās pusēs. Vietām stāvās klintis pa­cēlās desmit, piecpadsmit metru, vietām pārvērtās cits uz citu sablīvētu lielu un mazu ledus gabalu chaosā. Uz- tikt šajās kraujās bija grūti arī ar tukšām nartām. Va­jadzēja apstāties, izlūkot. Makšejevs un Borovojs uzrā­pās visaugstākajā blāķī un pārliecinājās, ka priekšā, cik vien tālu varēja saredzēt, stiepās tādas pašas kraujas un klintis.

— Tas nelīdzinās jūras ledus blāķu joslai, — Makše­jevs, atgriezies pie nartām, paziņoja. — Piekrastes ledus blāķi nestiepjas nepārtraukti vairāku kilometru platumā,

— Acīm redzami mēs esam sasnieguši ieplakas di­benu, — Kaštanovs secināja, — un šis chaoss izveido­jies, pateicoties spiedienam, ko rada milzīgais šļūdonis Krievu kalnu grēdas ziemeļu nogāzē, no kurienes mēs nokāpām.

— Tātad visu ieplakas dibenu aizņem ledāju chaoss, — piezīmēja Borovojs. — Grēdas pārējās no­gāzes arī jāklāj šļūdoņiem, kas aizsniedz dibenu.

— Bet, pateicoties ieplakas milzu apmēriem, tā vēl nav paguvusi piepildīties ar ledu, kā piepildīti Aļaskas vulkānu krāteri, — Makšejevs piebilda.

— Mums tomēr nepieciešams tā vai citādi pārkļūt pāri, lai turpinātu ceļojumu uz ziemeļiem un noskaidrotu ieplakas apmērus un pretējās nogāzes raksturu, — Kaš­tanovs paskaidroja.

— Visvieglākais ir doties gar chaosa pamali, lai to apietu pa ieplakas dibenu līdz pretējai nogāzei, — Gro- meko ieteica.

— Un ja nu šī ieplaka nav vulkānā krāteris, bet ieleja starp divām kalnu grēdām? — aizrādīja Papočkins. — Tādā gadījumā tā var stiepties simt un vairāk kilo­metru un mēs nepagūsim šķērsot Nansena Zemi.

— Un kurp iet gar chaosa pamali, lai to apietu, — pa labi vai kreisi? — jautāja Borovojs.

— Iesim pa kreisi. Varbūt mēs sastapsim vietu, kur chaoss ļaus pāriet otrā pusē bez sevišķas piepūles.

Pieņēmuši šo lēmumu, ceļotāji turpināja iet pa kreisi — uz rietumiem, orientējoties pēc vēja, jo kom­pass vēl arvien nevarēja nomierināties un parādīt zie­meļus. Kreisajā pusē pacēlās sniega līdzenums ar tikko jaušamu nokāri, pa labi drūzmējās ledus kaudzes un klintis. Zemi mākoņi joprojām aizsedza debesis un pat skāra augstāko ledāju virsotnes. Ap pusdienu pamanīja vietu, kur ledus chaoss likās pārejams: ledus kaudzes bija zemākas, kaut kur rēgojās spraugas. Še apstājās ierīkot ceturto noliktavu, bet Borovojs ar Makšejevu bez liekas kravas devās izlūkot ledus joslu. Viņi atgriezās pret vakaru un ziņoja, ka josla ir ap desmit kilometru plata, ka to var pāriet, kaut gan ne bez grūtībām, un ka aiz tās ir līdzena uzeja ieplakas pretējā virzienā.

Joslas pārvarēšana prasīja divas dienas nopietna darba. Bieži nācās cirst taku caur sablīvētajiem ledājiem, lai ar kopīgām pūlēm vienu pēc otras pārvilktu nartas. Pārnakšņoja, jurtu neuzstādot, no vēja patveroties aiz milzīga, krauja ledāja. Suņi paslēpās ledus gabalu sprau­gās un bedrēs. Bet pēc smagā darba visi cieši gulēja, ne­raugoties uz vēja gaudām un smilkstiem, kas bija dzir­dami ledus chaosa dzīlēs.

Nākošā dienā izkļuva aizsprosta otrā pusē. Naktsguļā Borovojs aizdedzināja hipsotermometra spirta lampiņu pilnīgā pārliecībā, ka tas parādīs to pašu augstumu ko pirms ledus joslas — ap deviņi simti metru zem jūras līmeņa, bet, kad viņš ievietoja termometru verdošā ūdens caurulē, dzīvsudrabs pacēlās līdz 105, tad līdz 110° un vēl arvien turpināja kāpt.

— Stājies, stājies! — Borovojs uzkliedza. — Kur tu spiedies, gribi saplēst stiklu? …

— Kas ir? Kas noticis? — atskanēja izsaucieni.

Visi pietraucās kājās un sadrūzmējās ap aparatu,

kas atradās uz kādas mantu kastes.

— Tas ir kaut kas neredzēts un nedzirdēts! — Boro­vojs, uztraukumā aizraudamies, iesaucās. — Šajā no­lādētajā caurumā ūdens vārās pie —f— 120° temperatūras.

— Bet tas nozīmē? . ..

— Tas nozīmē, ka pa ledus joslu mēs esam nolaidu­šies kaut kādā bezdibenī. Es patlaban pat nevaru iedomā­ties, cik tūkstošiem metru zem jūras līmeņa šī vārīšanās temperatūra atbilst. Pagaidiet, jāpaskatās tabulās.

Viņš apsēdās uz sava guļammaisa, izvilka no kaba­tas rokasgrāmatu, parakņājās tabulās un lappušu malās sāka kaut ko aprēķināt. Tikām ceļotāji cits pie cita pie­gāja pie aparata pārliecināties, ka termometrs tiešām rādīja +120 grādu. Spožais stabiņš bija apstājies pie šīs iedaļas, un nevarēja būt nekādu šaubu.

Klusumu, kas apņēma izbrīnās pārsteigtos cilvēkus, traucēja vienīgi aparatā verdošā ūdens viegla guldzē- šana.

Bet tad atskanēja Borovoja dziļa nopūta, bet pēc tam svinīgi izteiktie sekojošie vārdi:

— Pēc pavirša aprēķina -1-120° vārīšanās tempera­tūrai atbilst pieci tūkstoši septiņi simti divdesmit metru liels negativs augstums.

— Nevar būt! Vai jūs nekļūdījāties?—atskanēja balsis.

— Pārbaudiet paši! Še jums tabulas. Tajās, protams, nav datu šai vārīšanās temperatūrai, kāda ārpus labo­ratorijas nekad nav novērota. Nākas aprēķināt aptuveni.

Kaštanovs pārbaudīja skaitļojumu un sacīja:

— Pilnīgi pareizi. Šajās divās dienās, rāpdamies pāri ledājiem, mēs kādos desmit, divpadsmit kilometros esam nokāpuši lejup četri tūkstoši deviņi simti metru.

— Un šādu kāpumu pat nepamanījām!

— Līdām no Monblanam līdzīga augstuma un nekā nezinājām! Tas nu gan ir kaut kas neticams!

— Un nesaprotams! Jāsāk domāt, ka šis ledus chaoss ir šļūdonis straujā kraujā, kas no kratera ved šī kolosālā vulkānā caurumā.

— No kura mums tagad vajadzēs izlīst pa tādu pašu šļūdoni otrā pusē!

— Bet es nevaru saprast arī šo biezo mākoņu segu, šo vēju, kas tik neatlaidīgi pūš no dienvidiem nepār­traukti tik daudz dienu, — atzinās Borovojs.

Minējums par otro ledus joslu tomēr neattaisnojās. Nākošajā dienā ceļš veda pa sniega līdzenumu ar no­laidenu kāpumu. Šī iemesla dēļ un pateicoties siltajam laikam, virzīšanās uz priekšu kļuva grūtāka. Termo­metrs rādīja nedaudz virs nulles, sniegs saslapa un lipa pie nartu sliecēm, suņi visu laiku vilkās soļos. Līdz va­karam ar grūtībām veica divdesmit piecus kilometrus. Ka apvidus kļuvis augstāks, nevarēja šaubīties, un, uz­stādīdams hipsotermometru, Borovojs bija pārliecināts, ka tas rādīs mazāku dziļumu nekā iepriekšējā dienā.

Ūdens tomēr ilgi nevārījās. Beidzot sāka celties tvaiki, un Borovojs ielika termometru. Nedaudz vēlāk atskanēja viņa kliedziens:

— Velns sazina, kas tas ir! Tas … tas … — viņš iz­plūda lāstos.

— Kas ir? Kas par lietu? Vai termometrs pār­sprāga? — atskanēja saucieni.

— Es pats pārsprāgšu vai arī zaudēšu šajā caurumā prātu! — meteorologs plosījās. — Paskatieties paši, kurš kļuvis traks — es vai termometrs?

Visi pielēca kājās un piesteidzās pie hipsotermo- metra. Dzīvsudrabs rādīja +125°.

— Mēs taču šodien kāpām uz augšu, nevis uz leju? — Borovojs trīcošā balsī jautāja.

— Protams, ka kāpām uz augšu! Visu dienu kāpām augšup! Par to nav ko strīdēties!

— Bet ūdens vārās par 5° augstāk nekā vakar pēc ledus barjeras. Un ta.s nozīmē, ka mēs šodien neesam pacēlušies, bet nokāpuši apmēram tūkstoti četri simti trīsdesmit metru.

— Un tātad atrodamies septiņi tūkstoši simt piec­desmit metru zemāk par jūras līmeni, — Makšejevs ātri aprēķināja.

— Bet tas tomēr nekādi nav saprotams! — Papočkins iesmējās.

— Straujam kāpumam lejup ledājos vēl varēja no­ticēt, — piebilda Kaštanovs. — Bet noticēt, ka mēs esam nokāpuši gandrīz pusotra kilometra, kad ceļš skaidri jaušami veda pa nokāri uz augšu, runā pretī veselam sa­prātam.

— Ja tik mēs neesam sasirguši ar ārprātu, tad es jums piekrītu, — Borovojs drūmi atbildēja.

Šai brīdī atgriezās Gromeko un Igolkins, kas bija izgājuši no jurtas pabarot suņus, un pirmais sacīja:

— Vēl viens dīvains fakts! Šodien ir daudz gaišāks nekā vakar pie ledājiem.

— Bet vakar bija gaišāks nekā aiz barjeras, — pie­bilda Makšejevs.

— Pilnīgi pareizi, — meteorologs apstiprināja. — Vistumšākā nakts līdzīga Pēterburgas baltajai naktij bija pirms ledus barjeras. Mēs domājām, ka atroda­mies ieplakas dibenā, un gaismas pavājināšanās bija saprotama: polārās saules stari nevar tik dziļi iekļūt.

— Tomēr mēs tagad esam nokāpuši nesalīdzināmi dziļāk, bet nakts ir daudz gaišāka.

Viņi vēl ilgi iztirzāja visus šos pretrunīgos faktus, tad, neko nenoskaidrojuši, aizmiga. No rīta Borovojs pirmais izlīda no jurtas izdarīt savus novērojumus.

Vējš joprojām pūta no dienvidiem un nesa tos pašus zemos mākoņus, aizsedzot apkārtni jau nedaudz vairāk nekā simts metru attālumā. Termometrs rādīja —1°, un sniga sniegs.

— Šodien jāpārbauda, vai mēs paceļamies vai doda­mies lejup — Makšejevs ierosināja. — Mums starp in­strumentiem ir viegls nivelieris un kārtiņas.

Turpinājās tas pats sniega līdzenums, bet sniegs bija mazliet piesalis, un iet bija vieglāk. Nokare nebija liela, bet tā neapšaubāmi veda uz augšu, un nedaudzie dienā veiktie nivelējumi apstiprināja to, ko redzēja acs un ko rādīja suņu gaita.

Dienā nogāja divdesmit trīs kilometrus, jo nivēlē- šana prasīja diezgan daudz laika.

Tikko bija uzstādīta jurta, Borovojs izņēma savas ierīces. Vārāmais aparats rādīja +128°.

Borovojs sirdīgi izlamājās un nospļāvās.

— Vienīgais izskaidrojums, ka šajā bedrē zemes virs­pusē izstrādātie fizikas likumi nav pielietojami un jā­izstrādā jauni, — sacīja Kaštanovs.

— Viegli pateikt — jāizstrādā, — Borovojs skai­tās. — Vienā rāvienā neizstrādāsi! Simtiem zinātnieku pūlējušies gadu desmitiem, bet še tas viss jūk un brūk kā uz citas planētas. Es ar to negribu samierināties un esmu gatavs atteikties no saviem pienākumiem!

Par šo meteorologa izlēcienu visi sāka smieties. Viņš tomēr ķērās pie aprēķiniem un paziņoja, ka dienā pa­cēlušies, patiesībā gan nokāpuši astoņi simti metru, un dotā vieta atrodas deviņi tūkstoši metru zemāk par jūras līmeni.

— Skaidrs, ka pie šāda spiediena jūties nejauki un galva griežas, — Borovojs drūmi aizrādīja.

Pārējie apstiprināja, ka jau kopš barjeras ledājos pavadītās nakts pašsajūta pasliktinājusies, jūtams spie­diens krūtīs, smagums galvā, kustības kļuvušas gļēvas, miegs nemierīgs un murgains.

— Un arī sunīši jūtas slikti, — paziņoja Igolkins. — Viņi it kā novājējuši un velk nevarīgāk, kaut gan no­kare nav stāva. Es domāju, ka tie vienkārši noguruši, bet, lūk; kur tā vaina!

— Interesanti pārbaudīt visiem pulsu, — ieteica Gro- meko. — Cik jums ir normāls pulss, Ivan Andrejevič?

— Septiņdesmit divi, — Borovojs atbildēja, pastiep­dams ārstam roku.

— Nu, lūk, bet tagad četrdesmit četri! Jūtama star­pība. Sirds pie šāda spiediena darbojas lēnāk, un tas ietekmē arī pašsajūtu.

— Ko, ja nokāpšana turpināsies, sirds apstāsies pa­visam? — Makšejevs apvaicājās.

— Bet mēs taču -nenokāpsim līdz Zemes centram! — Gromeko iesmējās.

— Kāpēc ne? — Borovojs noņurdēja. — Varbūt šī baismīgā piltuve patiešām aizsniedz Zemes centru. Tagad es ticu visam. Un pat nebrīnītos, ja mēs izietu no tās starp dienvidpola lediem.

— Piedodiet, tās jau nu ir muļķības! — aizrādīja Kaštanovs. — Ne nepārtraukta cauruma caur zemeslodi, ne piltuves līdz centram nevar būt. Tas runātu pretī visiem ģeofizikas un ģeoloģijas dotumiem.

— Lūk, kā! Bet ar visu meteoroloģisko likumu pret­runām, ko mēs jau novērojam, jūs samierinājāties? Re­dzēsiet vien, gan jau sāks kūleņot arī jūsu ģeoloģijas li­kumi.

Kaštanovs iesmējās.

— Meteoroloģija, Ivan Andrejevič, ir vieglprātīga zi­nātne, — viņš jokodamies sacīja. — Tai ir darīšana ar nepastāvīgo atmosfēras vidi, ar tās cikloniem un anti­cikloniem, kuru izcelšanās vēl līdz šim ir neskaidra. Turpretim ģeoloģija balstās uz stingras bāzes — cietās zemes garozas.

— Stingrā bāze! — Borovojs iekaisa. — Līdz to ne- sapurinās pamatīga zemestrīce, kurā jebkurš ģeologs pazaudēs galvu, ja ne vēl ļaunāk.

Visi izplūda smieklos.

— Un bez tam, — meteorologs indīgi turpināja, — jūs pazīstat zemes garozu tikai divu triju kilometru dziļumā, bet spriežat par zemes dzīļu stāvokli! Un, cik galvu, tik hipotēžu par šo dzīļu raksturu. Vieni domā, ka zemes kodols ciets, pēc citu domām — šķidrs, pēc trešā domām — gāzveidīgs. Saprotiet nu!

— Ar laiku arī sapratīsim. Katra hipotēzē, ja vien tā pamatota, ir lieks solis noskaidrot patiesību. Bet at­tiecībā uz zemes dzīli jums nav taisnība. Seismoloģija, tas ir, zemestrīču pētniecība, tagad mums sniedz jaunas iespējas vairāk uzzināt par zemes kodola stāvokli.

— Interesanti, kas būs rīt, — viņš nobeidza. —- Tagad katru dienu var sagaidīt kaut kādus faktus, kas ar pirmo skatienu liekas nesaprotami, bet, kad tos izprot, savienojas kopējā cēloņu un seku virknē.

Nākošajā dienā sniega līdzenum.s turpinājās, bet ar mazāku kāpumu. Vējš • turpināja pūst no dienvidiem, zemie mākoņi vēlas un staipījās gandrīz pa zenieš virsmu, aizsegdami tāli. Ap pusdienu' līdzenuma nokare bija vairs tikko manāma, bet pievakarē pārgāja kri­tumā — suņi sāka skriet ātrāk, tā kā slēpotāji tikko paguva tiem sekot. Temperatūra turējās nedaudz zem nulles, ceļš bija viegls. Pēkšņi Borovojs, kas gāja pir­mais, savicināja rokas un uzkliedza:

— Stāviet, pagaidiet! Baidos, ka esam noklīduši no ceļa.

Visi pieskrēja pie tā. Viņš turēja rokās kompasu un -neatlaidīgi skatījās tajā.

— Kas ir? — Kaštanovs -noprasīja.

— Mēs neejam uz ziemeļiem, bet dienvidiem, atpakaļ uz ledus joslu. Paskatieties, bultiņas ziemeļu gals ne­rāda uz priekšu, mūsu ceļa virzienā, bet atpakaļ.

— Kad jūs to ievērojāt?

— Tikko. Kopš tā laika, kad kompass sāka ērmo­ties, es tam vairs neuzticējos un vadīju karavani pa vē­jam, kas visu laiku neatlaidīgi pūš no dienvidiem. Bet tagad mani samulsināja līdzenuma pretējais slīpums, jo no piltuves mēs vēl nevarējām izkļūt. Es izņēmu kom­pasu un ieraudzīju, ka tas beidzis dzīt jokus un rāda ceļa virzienu uz dienvidiem, nevis uz ziemeļiem.

— Bet vējš joprojām pūš mums mugurā!

— Naktī tas varēja pārmainīties.

— Nē, — paziņoja Borovojs, — vējš nav mainījies. Mēs visu laiku uzstādām jurtu ar izeju pavēja pusē, pret ziemeļiem, lai nepūstu iekšā. Es ļoti labi atceros, ka šorīt jurta vēl stāvēja pa vējam.

— Tātad tas mainījies pakāpeniski dienas ritumā. Mēs esam apgājuši pusloku un devušies atpakaļ.

— Vai arī kompass kaut kādā veidā pārmagnetizē- jies!

— Kaut paradītos saule vai paspīdētu zvaigznes, lai mēs pārbaudītu, kurp ejam, — Borovojs žēlojās.

— Katrā gadījumā jāapstājas nakts apmetnē un ar kompasu rokā jāpārbauda daži kilometri mūsu noietā ceļa, kas skaidri saredzams pēc pēdām sniegā, — aizrā­dīja Kaštanovs. — Ātri vien noskaidrosies, vai mēs bū­sim riņķojuši.

Uzstādīja jurtu. Makšejevs un Gromeko aizsteidzās atpakaļ pa pēdām. Borovojs uzvārīja hipsotermometru, kas rādija to pašu, ko iepriekšējā vakarā. Nelielo kāpumu dienas pirmajā pusē acīm redzot izlīdzināja kritums ot­rajā. Pēc divām stundām pēdu dzinēji atgriezās. Viņi bija pārbaudījuši desmit kilometrus ceļa, kas visu laiku gāja taisnā līnijā saskaņā ar vēja virzienu. Tāpēc no­lēma, ka pēdējam var vairāk uzticēties nekā kompasam un ka arī tālāk jāiet pa vējam.

Un arī šoreiz nakts tumsa tā arī neiestājās. Blāvā gaisma zem mākoņu aizsega nepārmainījās.

Nākošā dienā slīpums lejup turpinājās un kļuva pat vēl jūtamāks. Temperatūra cēlās nedaudz virs nulles, sniegs saslapa, un ceļš, neraugoties uz kritumu, kļuva smagāks. Pēcpusdienā parādījās peļķes un nelielas tēr­ces, kas līkumoja starp nelīdzenumiem, un beidzot pa­zuda sniegu piedzītajās plaisās. Naktsguļai nācās izrau­dzīties augstāku vietu un ap jurtu izrakt grāvīšus, lai novadītu kūstošā sniega ūdeni.

Uzstādīdams hipsotermometru, Borovojs bija pārlie­cināts, ka tas uzrādīs vēl vairāk grādu nekā iepriekšējā vakarā, jo visu dienu bija turpinājusies nokāpšana no­slēpumainā ieplakā. Taču termometrs rādīja 126° un negativais augstums, neraugoties uz kritumu, nebija pa­lielinājies, bet par piecsimt metriem pamazinājies. Gluži samulsušais meteorologs nervozi iesmējās.

— Jauns pārsteigums, jauna nesaprašana! Šorīt mēs nolēmām neticēt kompasam, tagad vajadzēs sākt apšau­bīt arī hipsotermometru.

Atkal visi ceļotāji sapulcējās ap draisko aparatu, pār­baudīja tā rādījumu, vēl un vēl vārīja ūdeni, tomēr rezul­tāts nemainījās. Neraugoties uz skaidro kritumu, ko ne­varēja apšaubīt, jo tērces plūda tai pašā virzienā, gaisa spiediens nepalielinājās, bet gan pamazinājās. Iepriek­šējās dienās, gluži otrādi, paceļoties spiediens nebija pamazinājies, bet palielinājies. Likās, ka fizisko parādību likumi, ko bija izstrādājušas zinātnieku paaudzes, bal­stoties uz novērojumiem zemes virspusē, še nebija piemē­rojami vai arī ieguva gluži citu jēgu. Neizskaidrojamās parādības vairojās.

Visi bija ieinteresēti un satraukti, bet saprast un iz­skaidrot neviens to nevarēja. Atlika cerēt, ka tuvākā nākotne dos atslēgu mīklas atrisinājumam.

— Bet kāds sniega tuksnesisl — piebilda Papočkins. — Pēc .sastapšanās ar muskusa vēršiem kalnu grē­das pārejā varēja cerēt, ka nākošās dienas man un Mi- chailam Ignatjevičam sagādās kādu zinātnisku guvumu. Bet kopš tā brīža mēs ejam jau gandrīz divpadsmit die­nas, esam nogājuši vairāk nekā divi simti piecdesmit kilometru … un absolūti nekā, tikai sniegs un ledus.

— Un pat Pjotrs Ivanovios, kuram līdz šim ar ko­lekcijām vislabāk veicās, nav ne ar ko iedzīvojies, — Gromeko piebilda.

— Kolekcionē vienīgi Ivans Andrejevičs! — Makše­jevs smiedamies piezīmēja.

— Es? Ko tad es esmu šai laikā savācis? — Borovojs brīnījās.

— Neizprotamu fizisku parādību kolekciju, — Kaš­tanovs atbildēja Makšejeva vietā, nojauzdams, ko tas grib teikt.

— Tā ir ļoti dīvaina kolekcija, toties viegla, nevis kā jūsējie akmeņi, — Borovojs smējās. — Tā mūsu nartas nesaspiedīs!

— Bet var izrādīties ļoti smaga attiecībā uz ekspedi­cijas iznākumu. Katram pētniekam taču gribas atrast kaut ko jaunu, iepriekš nepazītu! Jums līdz šim veicies labāk par mums.

Nākošajā dienā kritums turpinājās un kļuva pat vēl jūtamāks. Ledus līdzenums sāka sadalīties plakanos pa­kalnos. To ieplakās tecēja strauti, sniegs saslapa, un kļuva grūti slēpot: slēpes slīdēja, gāja sāņus. Tāpēc pār­vietošanās veidu izmainīja: uz katras nartas nosēdās divi cilvēki, suņi tās ātri rāva pa nokāri lejā, nartas vadīja ar slēpju kokiem un ledus grumbuļos noturēja tās taisni.

Braucēji ievēroja, ka mākoņi, kas joprojām vēlās ļoti zemu, nav vairs pelēki, bet iesārti, it kā tos apspīdētu rietoša, bet neredzama saule.

Ledus tuksnesis izplētās uz visām pusēm līdz netā­lajam apvārsnim un arī šķita iesarkans. Šis dīvainais apgaismojums dziļās ieplakas dibenā, kur polārā saule nevarēja ielūkoties, arī piederēja Borovoja vākto neiz­skaidrojamo parādību kolekcijai.

Šajā dienā apstājās uz pakalna kores blakām lielam, brāzmainam strautam ar tīru ūdeni, kas paglāba no ne­pieciešamības zupai un tējai kausēt sniegu.