Plutonija

PLĒSĪGĀS UN ZĀLEDĀJAS ĶIRZAKAS

Nākošā dienā visai spēcīgs vējš jūrā bija sacēlis stiprus viļņus, un piekrastes bangu brāzmu šaltis at- šļāca līdz pašai teltij. Šādā laikā braukt nedrošā kuģī nebija iespējams, un ceļotāji nolēma doties ekskursijā ne­pazīstamās zemes iekšienē, izmantojot gultni, kas šķēr­soja mežu.

Tā kā nevarēja iedomāties, ka jūras ķirzakas uzbruktu tukšai teltij, pie tās atstāja tikai Ģenerāli, bet nepiesēja, lai tas briesmu gadījumā varētu paslēpties biezoknī .

Augstāk no gultnes sadales divās daļās, gar kreiso at­teku, pa kuru gāja mednieki, abās pusēs turpinājās kosu un paparžu siena. Tikai šur tur biezoknī vijās šauras, ne­lielu dzīvnieku iemītas takas. Gaisā virs koku galotnēm lidoja milzu spāres un citi tikpat lieli kukaiņi. Retumis aiztrauca nelieli pterodaktiļi, kas šos kukaiņus medīja. Bet meža biezoknis likās pilnīgi izmiris, neapdzīvots: ne­atskanēja ne putnu dziesmas, ne citi trokšņi, kas ik uz soļa bija dzirdami mežā Makšejeva upes krastos. Tikai reizi Gromeko, kas gāja pirmais, uz šaurās takas pama­nīja kādu tumšu dzīvnieku vidēja suņa lielumā, bet tas paslēpās tik ātri, ka nebija iespējams pat notēmēt. Vaja­dzēja apmierināties ar kukaiņu medībām, un Papočkins noķēra trīsdesmit piecus centimetrus platu taureni, kas bija nometies uz palmas zieda, un vairākas vaboles kriet­nas dūres lielumā, kuras sāpīgi koda un skrāpēja.

Pēdīgi mežs beidzās, un mednieki iznāca plašā kla­jumā, kas bija apaudzis ar to pašu aso zāli, bet vietām, kur augsne bija mitrāka, arī ar staipekņiem, sūnu un ne­lieliem staipīgu paparžu ceriem. Dienvidos klajums iz­stiepās līdz tumšsarkanu kalnu stāvajiem un kailajiem sāniem. Kalni pacēlās ap divsimt metru augstumā, un tos pāršķēla dziļa aiza, no kurienes droši vien iztecēja ūdens, kas pārpurvoja klajumu un lietus laikā pa gultni aizte­cēja jūrā. Klajums bija vairāk nekā kilometru garš un simt līdz divsimt metru plats.

Ģeologus vilināja aiza kalnos, un visi devās turp. Bet, mazliet pagājuši, viņi ievēroja, ka klajuma ziemeļu malā aiz meža stūra ganās neliels ķirzaku bars.

Citas, pakaļkājās stāvēdamas, ar biezajām lūpām plūca palmu lapas, kā arī kosu un paparžu jaunos, daudz mīkstākos dzinumus. Citas — bet tikai jaunās — ēda zāli, resnos dibenus smieklīgi augstāk par galvu izslēju- šas un astes vicinādamas. Brīžiem tās sāka plosīties un cita citu dzenāt, neveikli lēkādamas gan uz divām, gan četrām kājām.

Tik izdevīgu gadījumu nevarēja palaist garām, ne- ,nofotografējot iguanodonus ganoties un rotaļājoties. Ce­ļotāji steidzīgi atgriezās mežmalā un gar to sāka pie­zagties baram. Viņiem izdevās pielīst un izdarīt pirmo uz­ņēmumu, kad iguanodoni pēkšņi satraucās: pieaugušie mitējās ēst, sāka ausīties un tad griezīgi iesvilpās. To iz- dzirduši, jaunie izslējās pakaļkājās un, neveikli gāzelē­damies, piesteidzās pie vecākiem, kuri tos ielenca lokā ar mugurām pret ārmalu.

Otrais un trešais uzņēmums padarīja nemirstīgu šo iguanodonu trauksmi, kas neizrādījās velta. No klajuma pretējās malas gar mežu lieliem, vairāk metru gariem lēcieniem tuvojās nezvērs, kuru mednieki sākumā notu­rēja par iguanodonu.

Tas bija tikpat liels un tāpat pārvietojās tikai uz pa­kaļkājām. Bet, kad viņš pielēca tuvāk, varēja redzēt, ka tas atšķiras no zālēdājām ķirzakām ar izveidotāku ķer­meni un straujākām kustībām. Pielēkšojis pie iguanodo­nu loka, nezvērs apstājās un skaļi iešņācās, kam viņa pre­

tinieki atbildēja ar stieptu, žēlu svilpienu. Tad nezvērs īsiem lēcieniem sāka riņķot ap ķirzakām, bet no visām pusēm sastapa to izslietos dibenus un nikni vicinātās astes. Astu vai masivo pakaļkāju triecieniem droši vien bija drausmīgs spēks.

Pārliecinājies, ka iekļūt lokā un nolaupīt kādu mazuli nav iespējams, plēsonis piepeši izdarīja milzīgu lēcienu pār aizstāvju galvām un uzkrita loka vidū sabēgušo jauno iguanodonu ciešajai burzmai. Bailīgie zālēdāji metās uz visām pusēm, glābdamies no ienaidnieka, kas paguva satvert vienu mazuli un tūlīt pārkost tam rīkli.

Nofotografēja arī dažādos uzbrukuma momentus, pēc tam atskanēja divi šāvieni un plēsonis izstiepās blakām savam upurim. Kad tas vairs nekustējās, mednieki pie­gāja klāt un varēja aplūkot šo vēl neredzēto milzīgo rā­puļu pārstāvi. Ar garenajām pakaļkājām un resno asti, kas noderēja ķermeņa atbalstam, viņš tiešām atgādināja iguanodonus.

Priekškājas bija ļoti īsas un nobeidzās ar četriem pirk­stiem un asiem nagiem. īsais kakls turēja nelielu galvu ar milzīgu, asiem zobiem pilnu muti, bet uz virsdegunes slējās īss, plakans rags, kas drīzāk bija rota nekā uzbru­kuma ierocis.

Divi mazi ragi pacēlās virs acīm, bet no pakauša pār muguru un asti stiepās sīku, bet asu dzelkšņu virkne. Kailā, krokainā āda bija zaļpelēkā krāsā. Dzīvnieks sa­sniedza piecu metru garumu un neapšaubāmi bija ārkār­tīgi spēcīgs, bet par tā veiklību un drosmi varēja spriest no uzbrukuma iguanodonu baram.

Apskatījis nonāvēto ķirzaku, Kaštanovs atzina, ka tam jābūt ceratozauram no tās pašas dinozauru kārtas, kurai pieder arī iguanodoni un citas mezozoiskās eras saus­zemes ķirzakas.

— Ceru, ka šo riebīgo plēsoni mēs neēdīsim! — Gro­meko piebilda, kad bija beiguši dzīvnieku izmērīt un ap­rakstīt.

— Kāpēc ne? Ja nebūtu citas gaļas, vajadzētu apmie­rināties ar šo, — atbildēja Makšejevs. — Bet mēs-varam izmantot iguanodonu, kuru uzbrucējs paguva nokost.

— Tas tikai labi jāpaslēpj. Citādi pterodaktiļi neatstās mums ne gabaliņa. Paskatieties, viņi jau jūt laupījumu!

10 Plutonija

Virs klajuma tiesām riņķoja lidojošās ķirzakas, liekot atskanēt saviem gārdzošajiem kurkstiem.' Tāpēc med­nieki atcirta jauna iguanodona pakaļkājas un paslēpa bie­zoknī, pakardami tās pie zariem, bet tad pāri klajumam, kas pec cīņas un šāvieniem bija kļuvis tukšs, devās uz aizu.