Plutonija

MŪžIGAS GAISMAS ZEME

Visi ekspedicijas dalībnieki klausījās tās organizē­tāja vēstuli, arvien vairāk ieinteresēti un pārsteigti. Kad Kaštanovs beidza, brīdi valdīja klusums.

Visi pārdomāja dzirdēto un pūlējās ar tā palīdzību izskaidrot pēdējās dienās novērotos savādos faktus un parādības.

— Tagad man galvā noskaidrojās, — Borovojs, at­viegloti nopūzdamies, noteica. — Nu es saprotu kā šo sauli zenitā, tā siltumu, mamutu ar degunradzi, pastā­vīgās miglas un kompasa blēņas. Es tikai vēl nevaru sev pienācīgi izskaidrot barometra nedarbus.

— Jā, gandrīz viss saprotams! — Kaštanovs apstip­rināja. — Es domāju, ka nokāpšana zemeslodes at­verē sākās ar pāreju pāri Krievu kalna grēdai. Ledus valnis acīm redzot veido pašu malu, ieliekuma vietu, aiz kuras mēs jau atrodamies iekšējā dobumā un ziemeļu vietā esam devušies uz dienvidiem, kā kompass pareizi rādīja, kaut gan ceļa virzienu nemainījām. Tad mēs pacēlāmies un pārgājām plakano ledāju grēdu, nokā­pām no tās un atradāmies tundrā tuvu ledāju galienai, kuri izveidojas no dobuma iekšienē sanestiem ziemas sniegiem. Mamuts, degunradzis un pirmatnējais vērsis še saglabājušies, pateicoties labvēlīgiem temperatūras apstākļiem un šo dzīvnieku iznīcinātāju — cilvēku trū­kumam.

— Jā, bet mēs, tikko ieradušies šajā iekšējā dobumā, jau iznīcinājām trīs tā iemītniekus, — Gromeko aizrādīja.

— Saule, ko mēs skatām pastāvīgi zenitā, acīm redzot ir īstais mazais zemeslodes kodols, kas vēl atro­das izkusušā stāvoklī un dod gaismu un siltumu biezā un pilnīgi sacietējušā apvalka iekšējai virspusei. Līdz šim mēs pazinām tikai šī apvalka ārpusi. Tagad, patei­coties Truchanova ekspedicijai, mēs kaut daļēji varam iepazīties ar tās iekšējo virsmu, kas mums katrā ziņā sniegs ļoti daudz interesanta un necerēta. Jau ar pirma­jiem soļiem mēs sastapām floras un faunas pārstāvjus, kuri ārpusē sen izmiruši.

— Mums šī jaunatklātā zeme jānokristī, citādi visi tikai teiks: «iekšējā virspuse» un «iekšējā virspuse». Tā taču vairs nav Nansena Zeme! — Makšejevs paziņoja.

— Jā, tā ir pārāk plaša, un no Nansena Zemes to atdala ledāju josla. Kā mēs to nosauksim? — jautāja Gromeko.

— Sajā zemē pastāvīgi valda diena. Centralais, mūsu planētas dzīlēs apslēptais spīdeklis it kā atbilst seno tautu priekšstatam par pazemē degošās uguns dievu. Es ierosinu nosaukt spīdekli par Plutonu[11], bet zemi par Plutoniju, — Kaštanovs ieteica.

Bija arī citi priekšlikumi, bet pēc īsa strīda visi vie­nojās, ka Plutonija vispiemērotākais nosaukums.

— Tagad vēl viens svarīgs jautājums: vai mēs ap­mierināsimies, ka esam atklājuši ne vien atveri, bet arī nokāpuši tās iekšienē un apskatījuši stūrīti Plutonijas? Vai negriezīsimies atpakaļ uz «Polārās zvaigznes» ziņot Truchanovam par viņa secinājumu spīdošu apstiprinā­jumu? Vai arī mēģināsim iekļūt mūžīgās gaismas zemes dzīlēs?

— Protams, dosimies uz priekšu! Uz priekšu, kamēr pietiek spēka un līdzekļu! Mums vēl daudz laika! — at­skanēja balsis.

— Arī es tā domāju, — Kaštanovs turpināja. — Bet kā mēs Plutonijas tālāko pētīšanu organizēsim?

— Man liekas, — sacīja Borovojs, — ka tālāk iekšie­nē, tālu no sniegiem un lediem, kas ir zemes iekšpusē iekļuvušā aukstuma un nokrišņu sekas, temperatūra būs augstāka. Nartas, slēpes un suņi mums būs tikai par nastu un tie jāatstāj še.

— Suņus vienus nevar pamest. Tātad jāseko Tru- chanova padomam un jānodala daļa ekspedicijas lo­cekļu — vismaz divi cilvēki, jo kas gan apņemsies palikt tik ilgi vienatnē? Sie divi ar suņiem, nartām, slēpēm un pārējo lieko kravu gaidīs še un izdarīs novērojumus tundrā un ledāju malā. Bet, ja pārējie noteiktajā laikā neatgriezīsies, viņi ar vienu nartu dosies uz «Polāro zvaigzni» sniegt atskaiti par atklājumiem un būs pava­doņi jaunai ekspedicijai, ko izsūtīs uzmeklēt pazudušo grupu un izdarīt Plutonijā tālākus pētījumus.

— Bet kā pārklūs ledājiem pazudušie, ja tie atgrie­zīsies nedaudz vēlāk par noteikto termiņu? — ievaicājās Makšejevs.

— Divas nartas, slēpes un pārtikas noliktava jāat­stāj uz vietas, gadījumam, ko jūs aizrādījāt. Novēlotā- jiem vajadzēs iet bez suņiem, pašiem vilkt nartas, kas nebūs tik grūti, jo visā ceļā atstātās provianta nolikta­vas ļaus martām uzņemt minimālo kravu.

Visi piekrita, ka šis plāns ir vislietderīgākais, bet nevienam negribējās palikties tundrā, tā sakot, uz noslē­pumainās zemes sliekšņa. Vajadzēja izšķirt jautājumu, kuri no ekspedicijas locekļiem ceļojumam zemes iekšienē visnepieciešamākie. Tādi vispirms bija zoologs, botā­niķis un ģeologs, kam tundrā bija maz darba. Tātad Kaštanovam, Papočkinam un Gromeko bija jādodas ceļā. No otras puses, Igolkinam — vienīgajam nezināt­niskajam dalībniekam, kura galvenais uzdevums bija kopt suņus, — dabiski bija lemts sēdēt tundrā. Tādē­jādi atlika vēl Borovojs un Makšejevs. Viens no tiem varēja doties līdz.

Tā kā viņi viens otram augstsirdīgi atļāva piedalī­ties ceļojumā, nācās izlozēt. Borovojs izvilka zīmīti ar ierakstu «palikt», Makšejevs — «doties ceļā».

Ilgi apsprieda jautājumu, kā organizēt grupu, kas dosies Plutonijas iekšienē. Vajadzēja izvēlēties grupas kustības veidu un atkarībā no tā, ko ņemt līdzi. Pat pilnīgi atsakoties no konserviem un paredzot iegūt iztiku tikai ar medībām, katram ceļotājam nāktos nest krietnu kravu, bet uz iebrauktiem ceļiem, protams, nevarēja cerēt.

— Ja mēs ņemtu līdzi daļu suņu un uzliktu kravu tiem, kaut gan nabadziņi tam nav pieradināti un siltajā apvidū jutīsies slikti, — sacīja Gromeko.

— Šis projekts grūti izpildāms, — aizrādīja Makše­jevs. — Mēs riskējam šos dzīvniekus zaudēt, bet tie ne­pieciešami atpakaļceļam pāri ledājiem. Es ieteiktu iz­mantot daudz paklausīgāku un varenāku spēku, kas pa­nesīs ne vien mūsu mantas, bet arī pašus.

— Kas tas ir par spēku? — iesaucās pārējie.

— Ūdens spēks. Dziļā upīte, kuru mēs šodien sasta­pām un nevarējām pāriet, taču tek uz dienvidiem, kurp arī mums jādodas. Bet mūsu bagažā ir divas nelielas saliekamās laivas, kas paņemtas līdzi, lai pārbrauktu lāsmeņus ceļojumā pa ledājiem. Mēs tās pavisam aiz­mirsām, jo līdz šim laivu nevajadzēja. Katra var uz­ņemt divus cilvēkus, iesēdīsimies un brauksim. Bet, kad sāksies meži, uztaisīsim plostu, ja laivas būs pārāk pār­slogotas, un kuģosim, kamēr upe mūs nesīs.

— Lielisks plāns! — iesaucās Kaštanovs.

— Viegli un ērti! Brauc, skaties uz visām pusēm un pieraksti, — Papočkins jūsmoja.

— Tikai mūsu redzes loku ierobežos upes krasti, kas droši viens būs biezi apauguši, mēs brauksim pa zaļu gaiteni un neko neredzēsim! — Gromeko aizrādīja.

— Bet kas mūs traucē apstāties, izkāpt krastā un doties ekskursijās, kur vajadzēs un būs interesanti? Mēs taču krastā arī pārnakšņosim, — Makšejevs pa­skaidroja.

— Un šīs ekskursijas veiksim, viegli ģērbušies, svai­giem spēkiem, bez kravas mugurā, tā būs daudz ērtāk! — Papočkins piebilda.

— Laivas un plosts mums ļaus mazāk ierobežoties, vācot kolekcijas. Nest visus savākumus uz muguras un katru dienu šo kravu palielināt nebūtu pārāk viegli, — Kaštanovs aizrādīja.

— Beidzot, laivas mums sniegs lielāku drošību pret dažādiem zvēriem un rāpuļiem, kas dzīvo mežos un pur­vos. Vēl nav zināms, kādus pārsteigumus mums gatavo šī noslēpumainā zeme, kuras iekšienē mēs dodamies! — piebilda Gromeko.

— Vārdu sakot, jūs mums devāt lielisku padomu, Jakov Grigorjevič, un esat izpelnījies vispārēju patei­cību, -— Kaštanovs nobeidza. — Tāpēc es ierosinu upi, pa kur 11 mēs brauksim, nosaukt jūsu vārdā. Bet tagad es ieteiktu apgulties mūsu maisos vai uz tiem, jo ir silts, bet rītā doties ekskursijā pēc mamuta un atvest ar nartām šurp ādu, ilkņus un gaļas krājumu.

— Mēs taču gribējām pārvietot mūsu apmetni pie mamuta? — atgādināja Papočkins.

— Šaubos, vai tas būs izdevīgāk. Upīte, pa kuru mēs brauksim, tek pretējā virzienā, un nebūtu jēgas no tās attālināties. Bez tam šim pakalnam, kur esam novieto­jušies, ir daudz priekšrocību: tas ir sauss, saredzams no tālienes, atrodas patālu no meža malas un dažādiem zvēriem, tuvu ledājiem, to skar vēji, kas ļoti noderēs suņiem, kad kļūs vēl siltāks. No tā paveras tāls skats, var viegli ievērot tuvojamies kādus ienaidniekus.

— Un tas izdevīgs meteoroloģiskiem un citiem no­vērojumiem, — piebilda Borovojs. — Mēs še ierīkosim īstu staciju, un es ceru, ka mani barometri sāks rādīt atmosfēras spiediena pārmaiņas.