Plutonija

NEAICINĀTIE KAPRAčI

Pulkstenis jau rādīja desmito stundu vakarā, kad sarunas beidzot apklusa, visi apgūlās uz saviem mai­siem un aizmiga.

No rīta pie brokastīm pārrunāja jautājumu, kuriem braukt pēc mamuta un vai vispār vērts pēc tā doties vai labāk negatavoties ceļojumam.

— Ja mēs būtu pārliecināti, ka vēl sastapsim mamu­tus, pēc tā nebūtu vērts braukt. Tas jau aprakstīts un no­fotografēts. Bet, tā kā drīz sāksies mežs, iespējams, ka mēs tos vairs neredzēsim, jo viņi dzīvo tikai tundrā gar ledāju malieni, — sacīja Kaštanovs.

Tā brauciens pēc mamuta bija izlemts, un tajā pie­dalījās četri cilvēki ar trim nartām un suņiem.

Pie jurtas palika Gromeko, kas vēl pirms aizbrauk­šanas gribēja savākt ap pakalnu tundras pavasara au­gus, un Kaštanovs, kas posās atrakt pakalna nogāzi, lai noteiktu tā sastāvu, šis vientuļais pakalns tundrā vi­ņam likās neparasts.

Grupa aizbrauca Papočkina vadībā, jo viņš zināja ceļu uz medību vietu. Ceļa nošāva vairākus purva putnus, kas klaiņoja tundrā upītes tuvumā, un ļoti sa-

vādu zaķi, kas drīzāk līdzinājās milzu lēcējpelei[12] un ļoti iepriecināja zoologu.

Mamuta ķermenis līdzenajā tundrā no tālienes at­gādināja nelielu pakalnu. Piebraucot tuvāk, Igolkins, kam bija asāka redze, brīdināja pārējos, ka ap beigto dzīvnieku rosās kādi zvēriņi.

Atstājuši nartas zināmā attālumā, mednieki uzma­nīgi tuvojās mamutam un pārsteigumā pēkšņi apstā­jās — kustīgie zvēriņi pazuda kā zemē ielīduši.

— Ehē! — iesaucās Papočkins, kad visi beidzot bija piegājuši pie mamuta. — Paskatieties, še kaut kas kopš vakardienas jau saimniekojis.

Likās, ka ap mamutu būtu rakušies milzu kurmji: ap nošautā dzīvnieka ķermeni bija uzbērtas zemes kaudzes kopā ar krūmu saknēm metru augstumā, bet mamuta pakajējā daļa gulēja bedrē, pār tundras virsu gandrīz nemaz vairs nepacel dāmās.

— Kaut kādi veikli kaprači! Man liekas, ka tie ga­tavojušies ierakt visu ķermeni zemē, varbūt lai paslēptu no vilkiem vai arī lai uzkrātu barības rezerves, — Mak­šejevs aizrādīja.

Igolkins pieveda vienu suni, kas, paostījis izrakņāto zemi, pēkšņi metās zem mamuta vēdera un izvilka no turienes aiz kājas kādu dīvainu zvēriņu, kas ar īsām ķepām izmisis atgaiņājās un kvieca kā sivēns. To no­beidza ar nazi, atņēma sunim un sāka aplūkot. Izrādījās, ka tas pēc ķermeņa uzbūves un krāsas ļoti līdzinājās āpsim.

Turpinot meklēt, atrada vēl dažus līdzīgus dzīvnie­kus, kas bija paslēpušies zem mamuta, ko tie tiešām bija dzīrušies ierakt zemē, lai pēc tam pamazām apēstu.

Šo neaicināto kapraču darbs traucēja iegūt visu ma­muta ādu, un bija jāaprobežojas tikai ar ķermeņa kreiso pusi. Pēc tam izpētīja iekšas, atgrieza vienu priekšējo un pakaļējo kāju, nocirta vienu ilkni, izņēma aci, pusi smadzeņu, mēli un divus zobus. Turpat krietni pieēdināja suņus. Uz nartām novietoja arī vairākus lielus gurna un fileja gaļas gabalus, pēc kam grupa lēnām devās atpaka|ceļā. Kapracis, zaķis un putni bija šīsdienas zoolo­ģiskais ieguvums, ar ko Papočkins varēja pilnīgi ap­mierināties.

— Lai kaprači aprok pārējo, — Borovojs pajokoja. — Kad mums pietrūks gaļas suņiem, mēs ar Igolkinu vēlreiz atbrauksim šurp pēc provianta. Bet varbūt izda­rīsim to jau ātrāk, pirms gaļa nesasmok.

— Tad paņemiet līdz arī galvaskausu, — lūdza Pa­počkins. — Es domāju, ka kaprači to teicami notīrīs.

Tuvodamies jurtai, mednieki ieraudzīja, ka Kašta­novs un Gromeko aizņemti kādā savādā darbā. Viņi vilka no pakalna nogāzē izraktas bedres kaut kāda balta akmens gabalus un krāva kaudzē.

— Šis pakalns mūsu ekspedīcijai izrādījās īsta no­liktava, — Kaštanovs pienākušajiem biedriem paskaid­roja. —- Lai noskaidrotu tā sastāvu, es izraku pusotrā metra dziļu bedri un šai dziļumā uzdūros blīvam ledum. Citā vietā izrādījās tas pats. Tad es iedomājos izrakt pakalna ledū alu, kas būs lielisks ledus pagrabs pārtikas un ādu uzglabāšanai. Mamuti un degunradži taču katru dienu neatskries pie mums vakariņām!

— Vai tiešām viss pakalns sastāv no ledus un tikai virsū pārklāts ar zemi? — jautāja Borovojs.

— Domāju gan! Sibirijas ziemeļos gadās atrast šā­dus izrakteņu ledus pagrabus. Vai nu tā ir liela, nejauši saglabājusies ziemas kupena, vai atslīdējušas ledus masas daļa. Pamazām to pārklājušas no šjūdoņa tekošo strautu dūņas un smiltis, tāpēc tas arī saglabājies.[13]

Šis Kaštanova atklājums izrādījās ārkārtīgi noderīgs ceļotāju grupai, kas palika uz vietas, un bija ieguvusi tieši zem savas mītnes lielisku pārtikas krājumu gla­bātavu.

—• Vēlāk mēs dziļumā ierīkosim lielu kameru ar īstām durvīm, — Borovojs paskaidroja.

— Un pakalna otrajā pusē vēl izraksim otru alu, kur ļoti karstā laikā turēsim suņus, — piebilda Igolkins.

Izkrāvuši nartas, visi sāka palīdzēt Kaštanovam un Gromeko ierīkot pietiekamas telpas, kur uzglabāt at­vestās mamuta daļas un degunradža gaļas atlikumu. Kad telpa bija gatava un piepildīta, tās ieeju aizkrāva ar ledus gabaliem un aizsprostoja ar slēpēm un nartām, lai pie krājumiem nepiekļūtu suņi.

Nākošā rītā sāka gatavoties aizbraukšanai. Izšķiroja visu bagažu. Konservus, spirtu un jukolu salika ledus pagrabā, uz nartām novietoja laivas un pārējo ceļoju­mam Plutonijas iekšienē nepieciešamo kravu. Pēdējo reizi visi kopā pabrokastoja un, atvadījušies no Boro- voja, kas palika sargāt jurtu un noliktavu, devās ceļā uz Makšejeva upīti. Igolkinam ar nartām pret vakaru va­jadzēja atgriezties. Nolēma braucienā ņemt līdzi vienu suni par sargu: izvēlējās Ģenerāli. To nocirpa, lai dzīv­nieks mazāk ciestu no karstuma, un pinkainais suns ieguva tik jocīgu izskatu, ka neviens nevarēja savaldīt smieklus. Uz galvas tam bija atstāts cekuls, uz kāju apakšdaļām — bārkstis un astes galā — ota. Makše­jevs, kas suni cirpa, paskaidroja, ka šos rotājumus at­stājis tāpēc, lai suns ar savu dīvaino izskatu baidītu plēsoņus, kurus nāksies sastapt.

Aizsnieguši līdz sešiem metriem platās un no viena līdz diviem metriem dziļās upītes krastu, ielaida laivas ūdenī, un katrā iesēdās divi — viens pie stūres, otrs — pie airiem. Ģenerālis ieņēma vietu pirmās laivas priekš­galā, kurā novietojās Makšejevs un Gromeko. Pār bortu pacēlās Ģeneraļa smieklīgā galva ar izstieptajām liela­jām ausīm un cekulu starp tām.

Igolkins palika krastā, līdz abas laivas, ātri slīdēda­mas pa straumi lejup, pazuda tālē. Virs jurtas, kas tikko bija saredzama pie apvāršņa, Borovojs bija pacēlis baltu karogu. Ekspedicija, kas līdz šim saliedēti tika panesusi visas grūtības, bija sadalījusies, un četri tās dalībnieki aizbrauca noslēpumainās zemes plašumos. Vai viņi at­griezīsies un, ja atgriezīsies, kad, vai visi un kā?