Plutonija

POLĀRĀ TUNDRA

Pret vakaru ledus līdzenums pārvērtās ledus kraujās. Gaisā peldēja rēna migla, gandrīz neaizsegdama sarka­nīgo sauli, kas joprojām stāvēja zenitā, it kā zobodamas par ceļotājiem, kas izbrīnā turpināja tajā skatīties.

Tuvojās laiks apstāties nakts apmetnē. Uz ledāja kores tas nebija visai izdevīgi: kaut gan vietas pietika, tomēr ūdens bija tālu lejā, un noiet pēc tā pa gludo ledus nogāzi nevarēja. Tāpēc turpināja doties tālāk cerībā at­rast piemērotāku vietu, jo vairāk tāpēc, ka priekšā cauri miglai bija redzams kaut kāds tumšs līdzenums.

Un beidzot ap septiņiem vakarā ledus kraujas paze­minājās un kā platas, baltas mēles līdzīgi milzu vītnēm apņēma šo tumšo līdzenumu, kurā seklās gultnēs ielau­zās strauti un tecēja tālāk lēzenos, purvainos krastos. Nobraukušas no ledus, nartas tūlīt apstājās uz kailas, lipīgas zemes, suņi izkāra mēles un atlaidās vilkt. Visi nolēca no nartām; pēdējo kilometru jau bija braukuši, gaidīdami jaunu pārsteigumu, ko tiem atnesīs šis dīvai­nais bezsniega līdzenums — Nansena Zeme.

It kā norunājuši, cilvēki noliecās, aplūkodami un ro­kām taustīdami šo ilgi gaidīto zemi pēc tik daudzām sniegā un ledū pavadītām dienām. Zeme bija brūngani melna, ūdens piemirkusi, lipīga, tomēr ne pilnīgi kaila, bet apklāta ar zemei pieplakušiem sīkas, nodzeltējušas zāles stiebriņiem un zemu krūmu līkiem, staipīgiem za­riem bez lapām. Kāja iegrima zemē savus četrus centi­metrus, un no pēdas apakšas straumītēm un strūkliņām izspiedās dzeltens ūdens.

— Kā jums tas patīk? —norūca Kaštanovs. — Astoņ­desmit pirmajā ziemeļu platuma grādā pazūd sniegs, silts kā Somijā, kaila zeme un saule zenitā!

— Vai tiešām vajadzēs uzstādīt jurtu šai purvā? — Papočkins skumji ievaicājās.

— Tas nav purvs, bet ziemeļu tundra, — Makšejevs viņam paskaidroja.

— No tā nekļūst labāk, ka tā ir tundra, — Borovojs aizrādīja. — Suņi atsakās vilkt nartas, bet pārnakšņot dubļos tiešām nav visai patīkami. Tad jau labāk atgriez­ties uz ledus!

Visi sāka pārskatīt apkārtni cerībā ieraudzīt sausāku vietiņu.

— Lūk, tur, kā man liekas, būs labi! — iesaucās Gromeko, norādīdams uz priekšu, kur virs brūni melnā lī­dzenuma pacēlās lēzens pakalns apmēram kilometru no ledus mēļu galiem.

— Bet kā mēs turp aizvilksimies?

— Nekas, aizkulsimies! Palīdzēsim suņiem!

— Pamēģināsim piesiet slēpes, lai mazāk grimtu.

Tiešām, iet ar slēpēm izrādījās vieglāk. Suņi lēni vilka

atvieglotās .nartas, kuras cilvēki aizmugurē grūda ar slēpju kokiem. Pusstundā aizkūlās līdz pakalnam, kas pacēlās metrus astoņus virs līdzenuma un izrādījās sausa un piemērota vieta naktsmītnei. Pakalnā starp pērno no­dzeltējušo zāli jau spraucās svaigi, zaļi asni, bet zems krūms briedināja pumpurus.

Jurtu uzstādīja pakalna virsotnē, bet mantas un su­ņus novietoja zemāk, nogāzē. Aizmugurē, ziemeļos, kā augsts, līdzens valnis baltoja ledāja apmale, aizstiep­damās uz abām pusēm aiz apvāršņa. Priekšā melnbrū- nais līdzenums jau bija pieņēmis zaļganu nokrāsu.

Pussimts soļu no pakalna staignos krastos klusi te­cēja plats strauts. Pāri līdzenumam vērpās migla.

Brīžiem parādījās iesarkana saule, kas vēl arvien at­radās zenitā, kaut gan pulkstenis jau rādīja pusdeviņus vakarā. Šajā dienā bija veikti piecdesmit kilometri.

Kamēr Borovojs vārīja ūdeni, pārējie zīlēja, kādu vārīšanās temperaturu uzrādīs aparats pēc tik gara acīm redzama lejupceļa.

Vieni apgalvoja 125, citi — 115°. Makšejevs ar Pa- počkinu pat saderēja.

— Jūs neviens neesat uzvarējis! — beidzis novēro­jumus, meteorologs paziņoja. — Termometrs rāda tikai 110 grādu.

— Es tomēr esmu bijis tuvu patiesībai, — sacīja Makšejevs. — Es derēju par 115°.

— Bet vai jūs nedomājat, ka labāk būtu visus šos nederīgos instrumentus sasist? — Borovojs žultaini iejautājās.

— Jūs par šiem atmosfēras jokiem tiešām pārāk uz­traucaties, — Kaštanovs viņu mierināja, — it kā jums būtu par tiem jāatbild!

— Nav taču runa par atbildēšanu, bet par to, ka ne­derīgu instrumentu nav vērts vazāt līdzi!

— Šobrīd tas aiz mums nezināmiem iemesliem var būt nederīgs, bet notikumu tālākā gaitā droši vien atkal varēs mums pakalpot.

Pēc vakariņām apsprieda ceļojuma tālāko gaitu. Ja bezsniega tundra, lai tas būtu cik dīvaini būdams, aiz­stiepjas ari tālāk uz ziemeļiem, tad ievērojama kravas daļa izrādīsies ne vien nevajadzīga, bet pat kaitīga, jo tieši slēpes, nartas, siltie tērpi, vairums spirta un arī pati jurta kavēs straujas kustības. Ievērojot še iestājušos silto laiku, varēja apmierināties ar vieglu telti, kas bija rezervē, bet kurināmo savākt tundrā.

Tāpēc nolēma ierīkot pakalnā apmetni un izsūtīt di­vas grupas bez liekas bagāžas dažādos virzienos no­skaidrot apvidus raksturu un kustību iespējas. Pēc tam visu lieko varēja atstāt noliktavā uz pakalna atpakaļ­ceļam pa ledājiem.