Plutonija

GŪSTEKŅU ATBRĪVOŠANA

Labi izgulējušies, ceļotāji sakrāva mantas uz nar­tām un sagatavoja visu, lai nekavējoties dotos ceļā. Tad viņi devās uz mežoņu nometni, paņēmuši līdzi ap­ģērbus un apavus gūstekņiem, viņu bises un dāvanu sainīšus mežoņiem. Tuvojoties klajumam, viņi izdzirda no turienes atskanam kliedzienus un suņu rejas. Acīm redzot cilvēki vēl nebija aizgājuši. Tāpēc ceļotāji slēp­damies aizgāja līdz mežmalai un aiz krūmiem sāka no­vērot.

Viņi ieraudzīja, ka visā nometnē valda liela burzma. Aplis starp teltīm bija mednieku pilns. Sievietes nesa šķēpus, lokus, saspraudes, siksnu saišķus. Starp pieau­gušajiem visur jaucās bērni, aizskāra ieročus, saņēma dunkas, spiedza un auroja. Pusaudži izmēģināja lokus, apskatīja šķēpus un, pārbaudīdami to asumu, jokoda­mies cits citu durstīja. Ap piecpadsmit suņu, kuros ne­bija grūti pazīt ekspedicijai piederīgos, bet pa daļai at- jaucētus dzīvniekus, uzturējās ārpus apļa, nomaļus no teltīm, acīm redzot gatavodamies medniekus pavadīt, un gaidīdami plosījās un cits ar citu kodās.

Beidzot visi ieroči bija iznesti, un šķēpiem apbruņo­jušies pieaugušie barā sāka doties uz austrumiem. Viņiem sekoja pusaudži, nesdami lokus, nažus un siksnas. Tie acīm redzot izpildīja ieroču un medījumu nesēju lomu. Bērni gan uz divām kājām, gan četrrāpus skrēja nopakaļ un blakām spiegdami un klaigādami. Suņi sekoja no tālienes. Klajuma galā bērni apstājās un griezās atpakaļ, bet mednieku bars, ne mazāk kā pus­simts cilvēku, zosu gājienā aizstiepās pa taku, pamazām pazūdot mežā.

Tagad nometnē bija redzami tikai veči, kas uzposa teltis un purināja ādas, ko paklāja un uzsedza gulētāji. No dažām teltīm izlīda sakņupušas vecenes un apsē­dās pie ieejas. Izrāpoja vismazākie bērni, bet zīdaiņus iznesa rokās un, teltis uzpošot, nolika uz ādām telšu tuvumā.

Vienīgi pie gūstekņu telts bija palikušas trīs pie­augušas sievietes, acīm redzot izpildot sardzes pienāku­mus. Viena no tām ar kaula nazi sagrieza ādu siksnās, otra ar tādu pašu nazi drāza nūjas bultām, bet trešā sasmalcināja resnus kaulus, lai iegūtu šķembas šķēpu un bultu uzgaļiem.

Drīz no telts iznāca Igolkins tikpat puskails kā iepriekšējā dienā un apsēdās blakām sievietēm. Kaut ko ar tām parunājis, viņš īpaņēma savu lielo matroža nazi un sāka palīdzēt griezt siksnas. Viņam palīdzot, darbs rosījās ātrāk. Tad parādījās arī Borovojs, taču viņš pie darba neķērās, bet sāka skatīties virzienā, no kurienes vakarvakarā bija atskanējuši biedru šāvieni.

Redzēdami šo XX gadsimta matroža un akmens laik­meta cilvēku kopējā darba ainu, novērotāji nevarēja atturēties nepasmaidījuši. Palikušo cilvēku niecīgais skaits un to primitīvais apbruņojums radīja pārliecību, ka ar labu vai spēku biedrus izdosies sekmīgi atbrīvot. Tomēr vēl vajadzēja nogaidīt pusotras vai divi stundas, lai mednieki aizietu pietiekami tālu un nesadzirdētu ne saucienus, ne šāvienus un lai arī sardzes sievietes neva­rētu tos drīz panākt un atsaukt.

Bērni, kais bija pavadījuši medniekus, drīz atgriezās un uzsāka aplī un aiz tā dažādas rotaļas. Viņi cīkstējās, kūleņoja, kāvās, bet daži vecākie šāva gaisā vai telts pārvalkos bultas.

Adu sagriezis, Igolkins iegāja savā teltī un iznesa gabalu gaļas, sagrieza šķēlēs, uzmauca uz bultai saga­tavotās nūjiņas, lai izceptu šašliku. Acīm redzot gūstek­ņi vēl nebija brokastojuši un pirms bēgšanas posās kār­tīgi paēst. Kad gaļa izcepa, abi apsēdās netālu no ugunskura un sāka šašliku notiesāt. Igolkins šad tad pasniedza gaļas šķēli gan vienai, gan otrai sievietei, kas strādāja pie ugunskura, bet tās smējās un novērsās. Tad viena iznesa no savas telts lielu jēlas gaļas gabalu, un viņas sāka to tāpat ēst, kaula nažiem atgriezdamas ga­ras, plānas šķēles, kuras pasniedza arī pieskrējušiem bērniem.

Kad brokastis beidzās, slēpnī sēdētāji, paskatījušies pulkstenī, pārliecinājās, ka jau pagājis pietiekami ilgs laiks.

Viņi iznāca no meža, sakārtojās ierindā un, bises pa­cēluši un šaudīdami tikai ar pulveri pielādētām patro­nām gaisā, steidzās uz teltīm.

Pie pirmajiem šāvieniem nometnē iestājās klusums. Sēdošie cilvēki pietrūkās kājās, stāvētāji sastinga uz vie­tas, pagriezušies pret pienācējiem, kas raidīja tik dīvai­nas, pērkonam līdzīgas skaņas. Kad ceļotāji ienāca telšu aplī, cilvēki klusēdami viņu priekšā noslīga ceļos un tikai vismazākie bērni bailēs sāka brēkt.

Piegājuši pie gūstekņu telts un pasnieguši tiem ap­ģērbus un bises, ceļotāji turpināja pēc kārtas šaut. Ka­mēr Igolkins un Borovojs ģērbās, Makšejevs matrozim aizrādīja:

— Paskaidrojiet cilvēkiem, ka jūs esat diezgan pie viņiem viesojušies un ka. pēc jums tagad atnākuši vēl varenāki burvji. Par jums parādīto viesmīlību tiem at­nestas dāvanas, lai viņi atcerētos neparastos atnācējus, kas ieradušies no mūžīgo ledāju zemes. Sakiet tiem, lai viņi neiedrošinās mums sekot, pretējā gadījumā tos bargi sodīs. Sakiet, ka ledus dievi prot taisīt ne vien pērkonu, bet arī zibeni, kas nepaklausīgos iznīcina.

Kad Igolkins un Borovojs pārģērbušies iznāca no telts, viņu biedri pārtrauca šaut, un matrozis, kas, patei­coties savam sabiedriskumam, labāk pārvaldīja pirmat­nējo cilvēku valodu, griezās pie zemē nokritušajiem ar runu, kurā vispārējos vārdos atkārtoja Makšejeva pa­skaidrojumu. Bet, griezdamies pie trim sievietēm, kas viņus apsargāja, viņš beigās piebilda:

— Šīs veltes nodosiet vecākajiem, kad tie atgriezī­sies no medībām, lai viņi tās sadala. Mēs jums atstāsim arī uguni, bet neļaujiet tai nekad nomirt, barojiet to, kā mēs barojām. Un vēlreiz atkārtoju pavēli — ne- dzenieties mums pakaļ. Mēs aizejam turp, mūžīgo ledāju zemē, bet, kad iestāsies silts, atgriezīsimies pie jums.

Kad viņš beidza un nolika saiņus ar dāvanām pie sa­vas telts ieejas, visi seši, atkal pēc kārtas šaudami gaisā, izgāja no apļa starp samulsušajiem cilvēkiem, kas ne­uzdrošinājās pakustēties, un pazuda mežā.

Mežmalā viņi brīdi apstājās paskatīties, ko cilvēki darīs. Kad šāvieni norima, telšu iemītnieki sāka piecel­ties un paklusi sarunājās, acīm redzot neparasto noti­kumu apspriezdami. Daļa cilvēku pulcējās ap viņu pār­ziņā nodoto ugunskuru un raudzījās ugunī, kas bija zau­dējusi savus saimniekus, it kā tā varētu kaut ko paskaidrot. Drīz divas no sardzes sievietēm, apbruņoju­šās šķēpiem, aizskrēja virzienā, kurp bija aizgājusi orda, acīm redzot ziņot par notikušo. Trešā sieviete pa­lika pie gūstekņu telts, droši vien tāpēc, lai bērni un pus­audži neizvazātu dāvanas, kam viņa pati neiedrošinājās pieskarties.

Sasnieguši mežā atstātās mantas, ceļotāji devās at­pakaļceļā uz ziemeļiem. Nartas vajadzēja vilkt pa šauru, nobirušām lapām klātu taciņu.

Attālinoties no nometnes, Igolkins brīžiem griezīgi iesvilpās. Pie šī signālā viņš bija pieradinājis suņus. Tie visu laiku bija uzturējušies ap ordu un paklausīja šim svilpienam. Igolkins bija barojis tos ar atkritumiem, bet suņi bija kļuvuši stipri mežonīgi, tā kā pirmatnējie cilvēki baidījās un nelaida tos pie teltīm. Daļa suņu bija gājuši bojā cīņā ar dažādiem plēsīgiem zvēriem, pārējie tagad bija aizgājuši līdzi ordai medībās, un uz matroža svilpienu atskrēja tikai pieci nometnes tuvumā palikušie. Viņi zināmā atstatumā sekoja nartām, bet rokās nedevās un pret Ģenerāli, kas pie tiem pieskrēja, ņirdza zobus. Suņus vajadzēja vairākas dienas pieradināt ar barību, lai dabūtu aizjūgu kaut vienai nartai.

Nosoļojuši divpadsmit stundas un veikuši ap piec­desmit kilometru, ceļotāji beidzot apmetās naktsguļā, pārliecināti, ka viņus vairs nepanāks.