Plutonija

ATKAL JURTĀ

Pie sava pakalna ledāju malā ceļotāji ieradās de­cembra pēdējā nedēļā un nolēma atpūsties, nosvinot Jaungadu, dienvidu ekspedicijas panākumus un gūstekņu atbrīvošanu. Pārtikas un malkas bija sagādāts pietie­kami, un pagaidām nevajadzēja doties ne uz mežu, ne tundru.

Attīrīja laukumu, uzstādīja jurtu un izraka sniegā, kas bija vairāk nekā metru dziļš, ejas uz noliktavu, suņu galeriju un meteoroloģisko būdiņu. Pēc tam va­rēja atpūsties. Jurtā kurējās neliels ugunskurs. Bija silti un tīkami. Mielastu, pastaigu un miega atstarpēs visi seši pārrunāja savus piedzīvojumus un atcerējās dažā­dus atgadījumus ceļojumā uz dienvidiem vai arī no dzīves ordā.

Katu bija šo sarunu mēma dalībniece un arvien vai­rāk iecienīja baltos burvjus, kuru rīcībā bija tik daudz dīvainu lietu. Viņas kāja sāka sadzīt, un viņa jau varēja mazliet staigāt. Bieži viņu atrada pie jurtas, sēžot sa­krustotām kājām un noraugoties uz dienvidiem, kur pie apvāršņa redzējās tumša mežu josla. Viņa acīm redzot ilgojās pēc savas cilts.

Igolkins mēģināja pierunāt Katu palikt pie viņiem un tad kopā doties pāri ledājiem uz silto zemi, kur viņa redzēs visus balto cilvēku radītos brīnumus. Bet viņa stūrgalvīgi purināja galvu un atkārtoja:

— Es mežs, telts mātes, gaļa, asiņaina gaļa, medī­bas, jautri!

Ceļotāji tomēr cerēja, ka pamazām viņa pie tiem pieradīs un beidzot piekritīs braukt līdzi. Pirmatnējā cilvēka dzīvs eksemplārs ekspedīcijai būtu lielisks triumfs.

Kad aukstums pastipri­nājās, meitenei sala, bet piedāvāto apģērbu atraidī­ja. Iziedama no siltās jur­tas ārā, viņa vīstījās vienī­gi savā tērpā. Jurtas uz­kopšanā, trauku mazgāša­nā, eju atjaunošanā sniegā, malkas atnešanā viņa ne­piedalījās. Vina apvaicājās Igolkinam, cik tam sievu, vai tās iet medībās, vai baltie burvji pieder lielai ordai] un neticīgi kratīja galvu, kad tai pastāstīja par eiropiešu dzīvi, par pil­sētām, jūrām, kuģiem utt.

Viņas vienīgā nodarbība atstarpēs starp ēdienu un miegu bija drāzt bultu nūjiņas un izgriezt no mīksta koka rupjas mamutu, degunradžu, lāču un tīģeru figūriņas. Viņa pagatavoja veselu šo elku kolekciju, tos pielūdza un prasīja Igolkinam asinis tēliņu apziešanai. Bet ce­ļotāji medībās negāja. Tundrā neredzēja ne zvēru, ne putnu, un viņas vēlēšanos nevarēja apmierināt.

Janvarī sāka doties nelielās ekskursijās ar nartām, lai pieradinātu iejūgā suņus, kas jau bija uzbaroti, pie­raduši pie agrākajiem saimniekiem un mita ledus gale­rijā pakalna piekājē, izņemot Ģenerāli, kurš bija palicis jurtā par sargu. Kad suņi aizjūgā pierada, ceļotāji sāka doties garākās ekskursijās tundrā līdz mežu malai pēc malkas, kuras krājumi beidzās. Šais braucienos devās piecatā ar trim nartām, vienu atstājot jurtā sargāt Katu.

Reiz janvara beigās par kārtējo sargu jurtā vajadzēja palikt Papočkinam. Katu arvien vērīgi sekoja aizbrau­cējiem meža virzienā un nevarēja tos sagaidīt atgrieža­mies. Viņa cerēja, ka tie sastaps kādu medījumu un at­vedīs tai svaigu, asiņainu gaļu, pēc kuras viņa tā ilgojās. Bet viņa savās cerībās arvien vīlās, jo nekāds medījums negadījās.

Nosēdējis stundas divas pēc pārējo aizbraukšanas jurtā pie uguns, Papočkins aiz garlaicības aizsnaudās

un droši vien bija nogulējis krietni ilgi. Kad viņš pa­modās, Katu jurtā nebija. Viņš izskrēja ārā un ieraudzīja tālu dienvidos sniegbaltā līdzenuma vidū melnu punktu, kas arvien vairāk attālinājās. Gūstekne bija paņēmusi viņa slēpes, ar kurām bija iemācījusies braukt, un viņš bez slēpēm pa dziļo sniegu nevarēja tai sekot.Viņa bija paņēmusi arī savas drēbes, iesākto šķiņķa gabalu, kas bija karājies jurtā, lielo nazi un sērkociņu kārbiņu, ar kuriem bija iemācījusies rīkoties.

Pievakarē atgriezušies biedri uzzināja par Katu bēg­šanu un ļoti noskaitās. Papočkinam par savu tūļību va­jadzēja noklausīties ne mazumu pārmetumu. Taču bēglei sekot nebija ko iedomāties, viņa jau bija paguvusi aiz­iet pārāk tālu, un vajadzēja sarīkot veselu ekspediciju, lai dzītos pēc viņas, un tad arī būtu jārēķinās, ka bēgli nepanāk. Katu bija aizbēgusi vieglā tērpā un medībās bija pieradusi veikt līdz simts kilometru dienā. Ekspedi- cija ar nartām labi ja varēja veikt pusi šā attāluma. Doties atkarot meiteni tuviniekiem pret tās gribu nebija nekādas jēgas.

Par laimi pirms bēgšanas viņi bija paguvuši Katu vairākas reizes nofotografēt no visām pusēm, kā arī apmērīt pēc visiem antropoloģijas likumiem, noņemt tās sejas ģipša masku, tāpat roku un kāju no­spiedumus.

Doties atceļā pa ledājiem, kad zemes virspusē būs iestājusies pietiekami gara diena un vasaras sākumā no­kļūt līdz Nansena zemes dienvidu krastam varēja ne agrāk kā marta beigās vai pat apriļa sākumā. Līdz aiz­braukšanai vēl atlika gandrīz divi mēneši. Šo laiku no­lēma izlietot cilvēku un suņu treniņam ilgākās ekskur­sijās ar nartām. Pēdējās dienās mežu malienē viņi bija ievērojuši briežu, droši vien ziemeļbriežu, kā arī mus- kusa vēršu un vilku svaigās pēdas. Tāpēc, aizbraucot vienas vai divu dienu brauciena attālumā no jurtas, va­rēja cerēt uz medībām. Svaigu galu ļoti vajadzēja kā cilvēkiem, tā suņiem: žāvētais šķiņķis bija diezgan ap­nicis, kā arī tā krājumi Katu lielās ēdelības dēļ bija krietni sarukuši. Žāvētā gaļa bija jātaupa ceļam, bet līdz aizbraukšanai iztikai jāiegūst svaigi medījumi. Šajās eks­kursijās devās pēc kārtas trijatā ar divām nartām un telti, bet trīs cilvēki un viens aizjūgs suņu palika jurta, atpūšoties no iepriekšējā brauciena.