Plutonija

KLĪSTOŠIE PAKALNI

Nākošā dienā Igolkins un Borovojs palika pie jurtas: pirmais uzraudzīt suņus, otrais — novērot dažādas me­teoroloģiskas parādības. Pārējie četri, sadalījušies divās grupās, devās izlūkos: Kaštanovs un Papočkins aizgāja uz dienvidaustrumiem, bet Makšejevs ar Gromeko uz dienvidrietumiem. Visi aizbrauca ar slēpēm, bet nolēmuši tās pamest, ja zeme kļūtu pietiekami sausa.

Katrs pētnieks bija bruņojies ar bisi. Nevarēja iedo­māties, ka arī tundrā negadīsies nekāds medījums, kā tas bija sniega līdzenumā. Suņu nemierīgā izturēša­nās naktī lika cerēt, ka iespējams sastapt kaut kādus dzīvniekus. Svaigu gaļu vajadzēja ne vien cilvēkiem, bet arī suņiem.

Kaštanovs un Papočkins .savā ceļā drīz nonāca pie plata strauta, aiz kura tundra turpinājās.

Drīz tā kļuva tik sausa, ka slēpes vajadzēja pavisam pamest. Tās saslēja konusveidīgi, augšgalā sasienot ar saiti, lai vieglāk ievērotu un paņemtu atpakaļceļā.

Sausajā tundrā jau zaļoja jaunā zāle, bet zemie krūmi bija pārklājušies ar zaļām lapām un ziediem. Līdzenums tinās miglā, kas brīžam pārvērtās ļoti smalkā lietū. Bet starplaikā spīdēja un stipri sildīja sarkanīgā saule, kuras disks tomēr nebija skaidri saskatāms.

Kilometrus desmit no apmetnes ceļinieki priekšā ievēroja dažus tumšus, kraujus pakalnus, kuru apveidi miglas dēļ palika neskaidri.

— Lūk, lieliska vieta apkārtnes novērošanai, kad pašķiras migla! — iesaucās Papočkins. — No pakalna šo gludo līdzenumu varētu tālu pārredzēt.

— Vēl interesantāki būs tie pamatieži, kurus mēs uz tiem atradīsim, — Kaštanovs ceļabiedram aizrādīja.

— Līdz šim mūsu ekspedicijas ģeoloģiskā ieguve bijusi ļoti trūcīga.

— Zooloģiskā vēl trūcīgāka!

— Nu, tagad tundra mums atlīdzinās. Bet pēc pa­kalnu veida un krāsas var domāt, ka tie ir bazalta vai citu vulkānisko iežu jumoli.

Abi pētnieki gandrīz skriešus metās uz ilgoto mērķi, kas gan parādījās caur miglas plīvuru, gan atkal tajā pilnīgi pazuda.

Kaštanovs un Papočkins skrēja vairāk nekā ce­turtdaļstundu, bet tumšie pakalni šķita tikpat tāli kā sākumā.

— Šī nolādētā migla briesmīgi traucē pareizi noteikt attālumu! — sacīja zoologs, apstādamies atvilkt elpu.

— Es biju pārliecināts, ka līdz pakalniem 'nav tālu, bet mēs skrējām, skrējām un skrējām un nemaz tiem netu­vojamies. Es aizkusu.

— Labi, atpūtīsimies! — Kaštanovs piekrita. — Pa­kalni taču no mums nekur neaizbēgs.

Viņi stāvēja, atbalstījušies uz bisēm. Pēkšņi Papoč­kins, kas bija skatījies uz pakalniem, iesaucās:

— Dīvaini, ja tik tas nav redzes māns! Man likās, ka mūsu pakalni kustas.

— Migla veļas, tāpēc arī tā liekas! — Kaštanovs, pīpi aizsmēķēdams, mierīgi atbildēja.

— Nē, tagad es skaidri redzu, ka pakalni pārvietojas! Skatieties, skatieties ātrāk!

Netālu priekšā tagad bija labi saredzami četri tumši priekšmeti, kas lēni virzījās pa tundru.

— Bazalta vai citu vulkānisku iežu pakalni parasti stāv uz vietas! — Papočkins sarkastiski aizrādīja.

— Protams, iespējams, ka šajā neizskaidrojamo parā­dību zemē arī šādi pakalni klīst no vienas vietas uz otru! Cik žēl, ka mums līdzi nav Borovoja!

Kaštanovs tikām bija izņēmis binokli un pavērsa to pret klīstošajiem pakalniem.

— Bet vai jūs zināt, Semjon Semjonovič, — viņš uztraukumā drebošā balsī sacīja, — šie pakalni neietilpst manā, bet jūsu kompetencē, jo tie ir milzīgi ziloņiem līdzīgi dzīvnieki. Es skaidri atšķiru garu snuķi.

Viņi atkal sāka skriet tālāk un apstājās tikai tad, kad migla par jaunu kļuva retāka. Tumšie priekšmeti bija daudz tuvāk.

— Nogulsimies, — zoologs aizrādīja, — citādi viņi var mūs pamanīt un aizbēgt.

Viņi nogūla tundrā. Tagad Papočkins pieplaka binok­lim, gaidīdams izdevīgu mirkli. Beidzot migla tik daudz izklīda, ka četri pieci simti soļu attālumā varēja skaidri saskatīt četrus ziloņveidīgus dzīvniekus, kas aprāva stai­pīgo krūmu zariņus un ar skaisti izliektiem snuķiem iebīdīja tos mutē. Trīs dzīvnieki bija lielāki, bet viens mazāks.

— Tiem ir milzīgi, stipri izliekti ilkņi, — sacīja Pa­počkins. — Ķermenis pārklāts ar sarkanbrūnu spalvu. Viņiem ir īsas astītes, kuras tie līksmi vicina. Ja es ne­zinātu, ka mamuti no mūsu zemes virsas nozuduši, es teiktu, ka tie nav ziloņi, bet mamuti.

— Iespējams, ka šajā dīvainību zemē saglabājušies arī mamuti!

Kaštanovs tikām bija ielicis savā tālšāvējā bisē pat­ronu *ar sprāgstošu lodi un notēmēja uz tuvāko zvēru, kas kreisos sānus bija pavērsis pret mednieku.

Atskanēja apdullinošs šāviens. Zvērs pavicināja snuķi, nokrita uz priekškāju ceļiem, tad atkal pielēca, paskrēja dažus solus un smagi sabruka zemē.

Pārējie dzīvnieki pasitās sāņus, bet tad, snuķus izslē- juši un izgrūzdami rēcienu, kas atgādināja vērša mauša- nu, smagiem soļiem aizskrēja pa tundru un pazuda miglā.

Kaštanovs un Papočkins, degdami nepacietībā, metās pie ieguvuma. Tas gulēja uz labajiem sāniem, kājas iz­pletis un galvu ar varenajiem ilkņiem atmetis. No milzī­gās, sārtās brūces zem lāpstiņas tecēja vesels asiņu strauts, spalvainais vēders vēl krampjaini cilājās un snu­ķis raustījās.

— Uzmanīgāk! — Kaštanovs brīdināja. — Agonijā viņš var pakustināt snuķi vai kāju un salauzt mums kaulus.

Mednieki apstājās soļus desmit no ziloņa un aplūkoja to ar viegli saprotamu satraukumu un ziņkāri.

— Es arī domāju, ka tas ir mamuts, — sacīja Kašta­novs. — Milzīgie apmēri (šis milzenis taču ir metrus sešus garš!), uz augšu un iekšu saliektie ilkņi, garā, iesarkanā spalva — tās visas ir mamuta pazīmes. Bez tam ziloņi polarajās zemēs nekad nav mituši, bet ma­muts Sibirijā ir dzīvojis.

— Ja es to neredzētu savām acīm, es nevienam neti­cētu! — Papočkins atbildēja. — Tas ir tāds atklājums, tāds atklājums! …

— Nu, atvainojiet, ne lielāks par visu šo dziļo ieplaku un zaļojošo tundru uz 81. ziemeļu platuma grada. Acīm redzot šajā polarajā cietzemē, ko ledāji pilnīgi atgriezuši no citām mūsu planētas zemēm un kas apvel­tīta ar maigu klimatu, mamuti saglabājušies vēl mūsu dienās. Tie pārstāv dzīvus pārakmeņojumus.

— Vai arī Nansena Zemes izrakteņu faunu, kas pie­lāgojusies jauniem dzīves apstākļiem. Kā redzams, agrāk šo zemi ledāji un sniegi nav atdalījuši no citām, bet tai bijusi ar Amerikas un Āzijas ziemeļiem kopēja flora un fauna. Bet pēc tam, varbūt ledus periodā, mamuti še atraduši savu pēdējo patvērumu.

— Tagad to atklājusi mūsu ekspedicija! Bet ko mēs ar šo briesmoni iesāksim? Lai to nogādātu apmetnē, va­jadzīga preču vagona platforma un lokomotive!

— Ja mamutu nevar pārvietot uz apmetni, t!id ap­metni katrā gadījumā var pārvietot pie mamuta, — zoologs atjokoja.

— Tā ir ideja! Bet, ja tundrā var dzīvot mamuti, tad var dzīvot arī lāči, vilki, polarlapsas un vispār kaut kādi plēsoņi. Un, kamēr mēs pārvietosimies šurp, viņi pagūs mūsu medījumu sabojāt!

— Tas taisnība! Mamuts tūlīt rūpīgi jāizmēra, jā­apraksta un jānofotografē. Uz «Polāro zvaigzni» mēs paņemsim līdz tikai vienu ilkni un smadzeņu, ādas un gaļas paraugus spirtā.

— Bet es domāju, ka snuķi katram gadījumam no­griezīsim un parādīsim biedriem! Viņi gan būs pārsteigti! Bet pēc tam to apēdīsim. Tādu maltīti nebūs baudījis ne­viens dabas pētnieks. Stāsta, ka ziloņu snuķi esot ļoti gardi! Bet snuķa gals jāsaglabā, jo tas nekad pie ma­muta līķiem nav atrasts un nav zināms, kā tas veidots.[7]

Mednieki piegāja pie mamuta, kas jau gulēja nekus­tīgi, un sāka to rūpīgi apskatīt un izmērīt.

Papočkins mērīja, Kaštanovs pierakstīja. Tad nofoto­grafēja kritušo dzīvnieku no dažādām pusēm, pie kam zoologs lepni nostājās blakām vai salīdzinājumam uz­rāpās uz tā, iesaukdamies:

— Vai nav brīnišķīgi: ekspedicijas atskaitē būs ilus­trācijā — zinātnieks Papočkins nevis uz izrakta, bet tagad dzīvojoša mamuta līķa!

Savu darbu pabeiguši, zinātnieki nogrieza dzīvnie­kam asti, snuķi un garās spalvas kumšķi, pacēla bises un apkrāvušies posās atgriezties uz jurtu. Pēkšņi zoo­logs, mulsi vērdamies apkārt, iesaucās:

— Bet kādā virzienā mūsu apmetne atrodas? Apkārt līdzena tundra, plešas migla, tāle nav saredzama, Pjotr Ivanovič, mēs esam apmaldījušies! Es noteikti nezinu, kurp iet…

Izdzirdis šo izsaucienu, Kaštanovs sākumā mazliet samulsa, bet tad smaidīdams sacīja:

— Cilvēks, kam kabatā kompass, nevar nomaldīties pat miglā, ja zin, kādā virzienā gājis. No nakts apmet­nes mēs devāmies tieši uz dienvidaustrumiem, tātad ta­gad jāiet uz ziemeļrietumiem.

— Šķiet, ka, mamutus ieraudzījuši, mēs pēc kompasa neskrējām!

— Nē, pirms es kompasu noglabāju, es pēc ieraduma atzīmēju virzienu, kādā skrējām. Neraizējieties, es jūs aizvedīšu līdz jurtai!

Kaštanovs ar kompasu rokā droši devās tundrā, zoo­logs viņam sekoja.

Stundas divas ceļotāji gāja pa līdzenumu. Migla jo­projām gan vēlās pavisam zemu, gan atkal izklīda, ļau­dama redzēt .apkārtni dažu simtu metru attālumā. Tieši šai mirklī Kaštanovs sev priekšā, mazliet iesāņus viņu ceļam, ieraudzīja kādu savādu priekšmetu, kas pacēlās virs līdzenuma. Viņš to parādīja zoologam.

— Kas tas tāds? — Papočkins atjautāja. — Līdzi­nās samojedu jurtas sastatnēm. Vai tiešām še ir arī cil­vēki!

— Es domāju, ka tās ir mūsu slēpes. Jūs aizmirsāt, ka mēs tās atstājām.

— Tātad mēs ejam pareizi!

Nokļuvušiem pie slēpēm, ceļotājiem vairs nebija jā­bažījas, un viņi kompasu noglabāja, jo slēpju pēdas mitrajā tundrā bija labi saskatāmas. Drīz vien tālumā parādījās pakalns ar jurtu.