Plutonija

MELNĀ TUKSNEŠA BEZGALĪBA

Atpūtušies viņi turpināja ceļu pa ieleju uz augšu. Abās nogāzēs stiepās tās pašas melnās, drūmās klintis, ko plaisas bija sašķēlušas gan milzīgos, neveiklos ku­bos, gan slaidos, tievos stabos. Augu valsts gar strautu kļuva arvien nabadzīgāka, kosas atgadījās re­tāk, papardes un palmas pavisam pazuda, un strauta krastus apjoza tikai zāle un saldā niedre.

Naktsguļai ceļotāji apmetās pie pēdējā sausā koka, lai to izlietotu kurināmam. Uzvārīja tēju un dzēra to ar niedru sulu lielā daudzumā, lai piemānītu izsalkumu, jo nekāds medījums nebija atgadījies.

Pēc tējas Makšejevs un Kaštanovs sadomāja uzkāpt ielejas nogāzē apskatīt apvidu. Tas bija līdzenums, kas plētās tālu uz visām pusēm, tikai dienvidos, apmēram pēc divdesmit kilometriem, virs tā pacēlās plakanu, ko- nusveidīgu kalnu puduris.

Kad abi pētnieki bija atgājuši pārdesmit soļu no kraujas malas, tā kā strauta ieleja pilnīgi pazuda ska­tam, viņi izjuta visu apkārtējā tuksneša drūmo diže­numu.

Kaila, melna klints, kas bija nobārstīta mūžīgi karsē­jošo staru augstās temperatūras iespaidā no klintāja atdalītām lielām un mazām šķembām, bija Šī tuksneša augsne. Nekur ne krūmiņa, ne smildziņas, zem kājām vienīgi melns akmens līdz pat apvārsnim, virs galvas debess ar iesarkano Plutonu — absolūts, nepārejams tuksnesis, kas pārdrošniekam, kurš apņemtos iekļūt tālāk šajās nepārskatāmajās tālēs, draudēja ar drošu bada un slāpju nāvi.

Pie Plutona nokveldētā melnā akmens bija karsti kā pie sakarsētas krāsns, bet no augšas dedzināja Plutona svērteniskie stari, no kuriem nebija kur tverties. Vienīgi kalni dienvidos mazliet dažādoja šo nospiedošo tuksneša vienmuļību, jo tie inebija melni, bet pārbagāti greznojās ar baltiem, sarkaniem un dzelteniem plankumiem un joslām.

Pārskatījis apvidu, Kaštanovs savam ceļabiedram sacīja:

— Es domāju, ka mūsu ceļojumam noslēpumainās zemes iekšienē netālu no šejienes nospraustas galējās robežas. Ieleja, pa kuru mēs ejam, droši vien nobeidzās tur pie kalnu pudura, un es baidos, ka tālāk izplešas tāds pats drūms tuksnesis, absolūti nepārejams bez spe­ciālām ierīcēm, lieliem ūdens, pārtikas un kurināmā krā­jumiem.

— Vai tiešām visa pārējā zemes iekšējās virsmas daļa ir šāds pārkarsēts tuksnesis?

— Droši vien jā, vismaz līdz atveres ieejas apkārtnei pie dienvidpola, ja tāda eksistē. Augu un dzīvnieku dzīvī­bai nepieciešamo mitrumu iekšējā virsma taču saņem caur šīm atverēm. Acīm redzami jūra, kuru mēs pār­braucām, ir šī mitruma pēdējais rezervuārs.

— Bet, kā mēs redzējām, še valdošie ziemeļu vēji var šo mitrumu aiznest arī tālāk.

— Pēdējā laikā mēs šo vēju vairs nejūtam, izņemot retas vētras ar negaisiem. Ticams, ka pēdējie mākoņi, kas atnāk no ziemeļiem, izkliedējas virs jūras un no tās dien­vidiem tuvākajā joslā, bet tālāk virs šī sakarsētā tuksneša atkļūst tikai valgmes atliekas, tās gaisu nepiesātina un lieti nav iespējami.

— Tātad mēs aiziesim tikai līdz tiem kalniem dien­vidos?

— Jā, nokļūsim līdz tiem un tad redzēsim, vai mani secinājumi bijuši pareizi.

— Bet ko darīt, ja šajā ceļā mes neatradīsim vajadzī­gās sēra rūdas?

Spriežot pēc izskata un krāsas, šie kalni ir nodzisuši vulkāni, bet vulkānu nogāzēs gandrīz arvien var atrast sēru. Esmu gandrīz pārliecināts, ka tur mēs atradīsim, visu nepieciešamo.

— Un griezīsimies atpakaļ?

— Pēc manām domām, jāizmanto apstākļi, ka mēs jau esam atkļuvuši tik tālu no jūras, un vēl jādodas eks­kursijā uz dienvidiem, lai pārliecinātos, vai tuksnesis nav pārejams. Tad mūsu sirdsapziņa būs mierīga. Mēs bū­sim darījuši visu, kas cilvēka spēkos.

— Bet varbūt citā vietā jūra aizsniedzas tālāk dien­vidos un tā dos mums iespēju ceļojumu turpināt.

— Ja atņemsim skudrām mūsu mantas, varam braukt gar jūras krastu uz austrumiem un rietumiem un par to pārliecināties.

Pietiekami aplūkojuši tuksnesi un ar skatu atvadīju­šies no zilā jūras līmeņa un tā zaļajiem krastiem, kuri tikko bija redzami ziemeļos aiz tuksneša malienes, ģeo­logi devās atpakaļ uz nometni. Nolaižoties aizā, slīdē­dami pa nobirām un lēkdami no iežu bluķa uz bluķi, viņi izdzirda vienu pēc otra divus šāvienus.

— Kas tas? Vai tiešām skudras atkļuvušas tik tālu un uzbrukušas mūsu biedriem? — Kaštanovs uztraucās.

— Jāsteidzas palīgā! — Makšejevs atbildēja. Kāpdami lejup divreiz straujāk, viņi pēc dažām minūtēm aizsniedza nogāzes piekāji un skriešus devās uz apmetni.

Viņi bija velti uztraukušies: biedriem nebija uzbruku­šas skudras, bet labvēlīgs liktenis izsalkušajiem atsūtījis pārtiku.

Sēdēdami strautmalā, Papočkins un Gromeko pama­nīja pār viņiem pārslīdam melnu ēnu. Viņi pacēla gal­vas un ieraudzīja, .ka virs ielejas riņķo liels pterodaktils, kura uzmanību, iespējams, saistīja saulē spulgojošā skārda kārba. Daudz nedomājuši, viņi paķēra bises un izšāva, kad ķirzaka, aplidodama jaunu loku, nolaidās zemāk. Viena lode trāpīja, un dzīvnieks nokrita. Tas bija ļoti liels eksemplārs, no galvas līdz astes galam vairāk nekā pusotra metra garš, un viņa ķermenis deva daudz gaļas.

Vakariņās saēdušies ķirzakas gaļu, ceļotāji apgūlās, pēc kārtas stāvēdami sardzē, jo apžūšanai uz akmeņiem

novietotā gaļa bija jāsargā no lidojošām ķirzakām, kas varēja atlaisties.

Nākošajā dienā turpinājās gājiens pa ieleju augšup. Ceļotāji bija apkrāvušies ar apžāvētās gaļas, kā arī sal­dās niedres un kurināmā krājumiem, jo baidījās, ka tālāk pa ieleju uz augšu to visu vairs nedabūs. Ieleja tiešām kļuva arvien tuksnesīgāka, un augi strauta krastos atga­dījās arvien retāk. Sēra rūdu neatrada, un tagad Kašta­novs vienīgās cerības saistīja ar vulkanveidīgajiem kal­niem ielejas augšgalā. Šie kalni pēc ilgā pārgājiena taigā šķita jau pavisam tuvu. Netālu no kalniem ieleja sašauri- nājās un pārvērtās nelielā aizā, kura izveda ceļotājus ieplakā pie pašas kalnu pakājes.

Viņi bija pārsteigti, ka ieplakas dibenā atradās diez­gan liels ezers, kura klinšainos krastus vietām klāja za­ļumi — pazemu klinšu vietumis pārtrauktā krasta no­laidenākajos iecirkņos auga nelielu kosu, paparžu un niedru puduri. Ezers bija izdevīga vieta apmetnei, kur varēja atstāt lieko kravu, lai atviegloti varētu doties kalnos meklēt sēru vai sēra rūdas.

Novietojušies paparžu ēnā, ceļotāji nolēma izpeldē­ties ezera tumšajā, mierīgajā ūdenī, kas atgādināja lielu, gludu spoguli melnkoka ietverē ar smaragda ro­tājumiem. Papočkins, kas izģērbās pirmais, drosmīgi uz galvas ienira ūdenī, bet tūlīt atkal iznira un izlēca krastā, _saukdams:

— Ūdens ir karsts, aizrauj elpu!

Pārējie pārbaudīja ūdeni gan ar roku, gan kāju un pārliecinājās, ka zoologam taisnība.

Gromeko izvilka kabatas termometru, vienīgo eks- pedicijas instrumentu, kas bija saglabājies tikai tāpēc, ka arvien atradās pie viņa. Ezerā iegremdēts, tas rādīja 40° pēc Celzija.

— Nu, tas vēl nav tik briesmīgi! — botāniķis sacīja. — Četrdesmit grādu pēc Celzija līdzinās trīsdesmit diviem grādiem pēc Reomira, bet tā ir karstas vannas temperatūra, ko pilnīgi var paciest.

Bet karsta vanna tveicīgā dienā nevarēja atsvaidzi­nāt, un ceļotāji aprobežojās ar to, ka kārtīgi nomaz­gājās, ziepju vietā lietodami smalkās, baltās dūņas, kas biezā kārtā gulēja ezera dibenā. Šīs dūņas bija vēl kar­stākas par ūdeni, un pilnīgi apdedzināja tajās iegrimu­

šās kājas, toties putoja tāpat kā ziepes un tās lieliski at­vietoja.

— Lūk, vēl viena necerēta bagātība, kas šajā brī­numu zemē stāv neizmantota! — sacīja Makšejevs, cī­tīgi berzdamies ar dūņām.

— Jā, uzņēmīgi ļaudis te izveidotu milzu pasākumu. Dziedinošas dūņas no zemes dzīlēm izārstē visas sli­mības, sākot ar iesnām un beidzot ar vēzi, — tā ap­mēram skanētu reklāmās, kas pārpludinātu laikrakstu un žurnālu lappuses, — smējās Gromeko, kas ironizēja par visām bagātībām, kuras satrauca agrākā zelta mek­lētāja uzņēmīgo garu.

— Ja jau runā par Plutonijas bagātībām, tad nevar aizmirst arī dzīvnieku valsti, — iesaucās Papočkins, pēc vannas saulē žāvēdamies. — Es organizētu akciju sa­biedrību, kas izvestu visus šos dzīvos pārakmeņojumus un apgādātu ar tiem zooloģiskos dārzus un muzejus visās valstīs mūsu planētas virspusē. Šādai sabiedrībai būtu milzīgi panākumi, lielāki nekā jūsu kalnrūpniecības uz­ņēmumiem, jo zelts, varš un dzelzs, — tas viss ir pietie­kamā daudzumā arī tur augšā, bet dzīvu mamutu, ple- ziozauru un pterodaktiļu tur nav.

— Mani interesē šis karstais ezers, — sacīja Gro­meko. — Es jau agrāk ievēroju, ka ūdens strautā silts, bet domāju, ka tas sasilis, tecēdams kailajā ielejā ar melnajām nogāzēm. Tagad skaidrs, ka strauts iegūst savu siltumu no šī ezera.

— Mēs neapšaubāmi atrodamies senu vulkānu pa­kājē, — Kaštanovs paskaidroja, — un ezers saņem pie­plūdumu karstu avotu veidā, kas izplūst no vēl karsta­jiem vulkānā dziļumiem.

— Jāizpētī visa šī ezera apkārtne un šī pieteka jā­noskaidro, — zoologs pavēstīja.

— Lūk, tad arī dariet to divatā ar Michailu Ignatje- viču, kamēr vārās vakariņas, bet mēs dosimies aplūkot vulkānu, — Kaštanovs ierosināja.

Pēc «vannas» apģērbušies, viņš un Makšejevs ap­gāja e^era rietumu galu, no kura iztecēja strauts, urdzē­dams starp sakritušajiem melnajiem klinšu bluķiem, un sāka kāpt pilnīgi kailajos un melnām šķembām nokaisī­tajos pakaVnos vulkānā piekājē. Pār tiem pārkļuvuši, pētnieki atradās pie pirmā lielā kalna, kura stāvajā no­gāzē varēja atšķirt lavas straumes, kas dažādos laikos bija izplūdušas no kratera kalna virsotnē un sastingušas virspusē gan kā gludi viļņi, gan kā cits uz cita chao- tiski nogāzti bluķi.

Aplūkodams vecākās straumes, kuru virsma vietām bija dzeltena, sarkana un balta, Kaštanovs savam ceļa­biedram paskaidroja, ka še atrodas okers, salmiaks[25] un sērs.

— Nu, lūk, arī sērs, kas mums tik vajadzīgs! Tikai še tā ir maz un to grūti iegūt, bet ceru, ka krāterī to atradīsim lielākos daudzumos.

Rāpdamies pa lavas straumes gabaliem, pētnieki pēc stundas sasniedza kalna virsotni. Tā bija plakana, un tās centrā rēgojās melns bezdibenis ar gandrīz stāvām sienām.

— Lūk, arī krāteris diezgan solidos apmēros!

— Diemžēl, gluži nepieejams.

— Apiesim tam apkārt, varbūt atradīsies piemērota vietiņa nokāpšanai.

Arī kalna virsotne sastāvēja no sastingušas gaba­lainas lavas. No kalngala pavērās plašs skats uz visām ipusēm. Ziemeļos pakalnu piekājē gulēja ezers zaļi melnā ietverē. Ezeram piemita gandrīz pareiza apļa veids, un tas varbūt bija vēl vecāka vulkānā krāteris. Austrumos un rietumos noplūda milzīgas lavas straumes, pamazām pārvērsdamās melno klinšu grēdās un kraujās un pazuz- damas tuksnesī. Dienvidos pacēlās otrs mazliet augstāks pakalns, acīm redzot vulkānā galvenais konuss, kas aiz­sedza tālāko skatu. Abus kalnus savienoja šaura un klin­šaina sedliene.

Apgājuši krāteri no rietumiem un pārliecinājušies, ka arī no šās puses nevar tajā nokāpt, pētnieki pa sed­liem devās uz otru kalnu. Arī tā virsotnē bija dziļš krā­teris, bet dienvidaustrumu pusē tam bija izrauts liels robs, no kura lejup pa nogāzi bija noplūdusi gigantiska lavas straume, droši vien vulkānā pēdējā izvirduma sekas.

Šis robs kratera valnī ļāva nokļūt tā dibenā bez se­višķa riska.

Tagad skats uz dienvidiem bija brīvs. Tuvos kaimi­ņos galvenajam vulkanam pacēlās vēl vairāki zemāki vulkāni ar sagruvušiem krāteriem, bet aiz tiem līdz ap­vārsnim plētās tas pats melnais tuksnesis, kam, likās, nebija gala.

— Jā, tālāk uz dienvidiem — Plutonijas iekšienē — še ceļa nav! — Makšejevs iesaucās, ar savu aso ska­tienu vērīgi vērdamies tālē. — Simts kilometrus tā­lumā cita nekā neredz kā vienīgi kailu akmeni.

— Un doties šajā virzienā nav vērts! — piebilda Kaštanovs. — Apskatīsim vulkānu, savāksim sēru — un .atpakaļ uz skudru pūzni atgūt savas mantas.

Skats no kalna virsotnes viņu nomāca.

Zem novērotāju kājām stiepās melnu kalnu puduris, kuru kā krokas šķērsoja dziļas aizas ar dzelteniem, bal­tiem un sarkaniem plankumiem, it kā nemākulīga krā­sotāja ar gigantisku otu uztrieptas, bet tālāk uz visām pusēm plētās melns, līdzens tuksnesis bez jebkādām dzīvības pazīmēm, drūms plašums, kas Plutona iesar­kanajos staros izskatījās sevišķi baigs.

— Tā ir nāves valsts, baismīgāka par polarajiem sniega tuksnešiem! — Kaštanovs iesaucās.

— Jā, ja eksistētu ļaunais gars, tad labāku mītni viņš nekur neatrastu! — Makšejevs piekrita.

— Jūs ierosinājāt labu domu. Nosauksim šo apvidu par Velna tuksnesi.

— Bet šos vulkānus — par Sātana troni. Man tā vien tēlojas nelaimi vēstoša aina: tajās dienās, kad Plu­tons satumst un iestājas sārtā krēsla, no kratera pace­ļas ļaunais gars līdzīgs milzīgam pterodaktilam, lidinās virs šiem kalniem un tuksneša, piepildīdams gaisu ar saviem kurkstiem, mazgājas karstā ezera viļņos, atpūšas uz augstajām, melnajām klintīm, tīksminādamies par savu valstību.

Aplūkojuši apvidu un sameklējuši izdevīgāko vietu nokāpšanai krāterī, pētnieki atgriezās pie ezera, izvēlē­jušies no galvenās virsotnes taisnāko ceļu, lai nākošā dienā četratā dotos pēc sēra.