Apvidu apskatījuši, Kaštanovs un Makšejevs atgriezās pie saviem biedriem apspriest tālāko rīcību.
— Uzbrukt aizmigušam skudru pūznim nav grūti, — sacīja Kaštanovs, — bet es nezinu, vai tas būs lietderīgi. Mēs nezinām, kādā šīs milzīgās celtnes daļā atrodas mūsu mantas. Eju labirintā mēs viegli varam apmaldīties.
— Iekšpusē droši vien tumšs, bet mums nav ne sveču, ne lukturu, — aizrādīja Papočkins.
— Var pagatavot lāpas. Es mežā redzēiu šim nolūkam noderīgus sveķainus kokus, — Gromeko paskaidroja.
— Iedami ar uguni, mēs skudras, bez šaubām, uzmodināsim, un mums var draudēt uzbrukums, kas mums visiem beigtos bēdīgi, — sacīja Makšejevs.
. — Jā, viņām jābūt simtiem, ja ne tūkstošiem, un. lai mēs ar bisēm un nažiem tās nobeigtu cik nobeigdami, galu galā viņas mūs tomēr sakodīs un sadzels līdz nāvei.
— Ko mēs tad darīsim? — Kaštanovs nomurmināja. — No savām mantām mēs nevaram atsacīties, mums tās nepieciešamas atpakaļceļam.
— Bet ja skudru pūzni no vienas puses aizdedzinātu? Skudras sāks glābt savus krājumus, un tajā skaitā izvilks ārpusē arī mūsu lietas.
— Vispirms viņas glābs savus kāpurus un kūniņas, bet mūsu mantas tikām var sadegt. Ja viņas mūsu mantas arī iznestu, mums tās tomēr būs jāatņem ar varu.
— Vai neizkūpināt skudras ar dūmiem, bet, kad tās savu mītni būs pametušas, doties pēc mantām?
— Šis priekšlikums ir jau labāks, bet' mēs paši ne- iekļūsim dūmu piepildītajās ejās, bet, kad dūmi izklīdīs, arī skudras var atgriezties.
— Tātad stāvoklis ir bez izejas!
— Lūk, ko, — ierosināja Makšejevs, — es nogulšos skudru pūžņa tuvumā un izlikšos par beigtu. Skudras ievilks mani savā mītnē, un tur es varbūt pagūšu izpētīt, kur atrodas mūsu mantas, un nākošā naktī pagūšu tās izvilkt ārā.
— Šis plāns ir pārāk riskants, — Kaštanovs pretojās. — Skudras var neaizv.ilkt jūs neskartu, bet vispirms saplosīt gabalos. Taču kaut pielaidīsim, ka viņas ievilks jūs veselu un nenogalinās, kā jūs tumsā, pie tam vēl līķa stāvoklī pratīsiet orientēties eju labirintā, lai pēc tam atrastu izeju.
— Paņemšu kabatā diega kamolu un, to pamazām atritinot, mācēšu pēc tā izkļūt no labirinta kā Tezejs ar Ariadnes pavedienu.
— Protams, ja skudras to neievēro un nesāk jūsu diegu pievākt. Bet vai jums ir diegs?
Diega kamola nevienam nebija, un tāpēc šo bīstamo plānu noraidīja. Visi sēdēja, galvas nodūruši, izdomādami jaunus plānus, kurus kā nederīgus arī noraidīja.
— Lūk, ko es izdomāju, — paziņoja Kaštanovs. — Skudras jānoindē vai jāapdulina ar indīgām gāzēm, lai tās paliktu sastingušas tik ilgi, kamēr skudru pūznī sameklējam savas mantas. Šādas gāzes ir chlors, broms un sērs. Tātad vispirms jāatrod izejvielas, lai izgatavotu pietiekamu daudzumu gāzu. Chloru var iegūt no vārāmās sāls, kas atrodas jūrā. Broms droši vien ir šajā jūrā augošo aļģu pelnos, bet to iegūt būs grūtāk par chloru. Visvieglāk būtu izgatavot sēra gāzi, ja tik mēs atradīsim sēru, piritu vai citu sēra rūdu. Galenitu mēs jau redzējām pterodaktiļu aizā, var būt,, ka tas ir arī še, .augstienes, klintīs.
— *Bet, lai atrastu izejvielas un pagatavotu gāzes, vajadzēs daudz laika! — Makšejevs aizrādīja..
— Ko darīt! Dažām dienām mums pietiks patronu pārtikas iegūšanai. Labāk sagatavosim drošāku paņēmienu, riskantie mums paliks krājumā nepieciešamības gadījumā.
— Tātad mums jāaiziet no šejienes, atstājot laupītājus sveikā!
— Labāk aiziet, pirms skudras mūs nav pamanījušas, un ar sasteigtiem mēģinājumiem nepamodināt viņās aizdomas. Ja mēs viņas patraucēsim, tās kļūs uzmanīgākas, novietos pie ieejām sargus, pārmeklēs apkārtni un
apgrūtinās mūsu tālāko rīcību, jo mēs taču nezinām šo juras perioda dabas valdnieku attīstības līmeni.
Visi piekrita Kaštanovam, lai gan ne bez sarūgtinājuma sajūtas par nepieciešamību atteikties no atriebšanās laupītājām. Nolēma atgriezties uz smilšu kāpām un gar gultni nokļūt augstienē uzmeklēt sēru vai sēra rūdas.
Ceļotāji sasniedza gultni gar mežmalu. Neredzēja ne dzīvnieku, pat ne kukaiņu. Acīm redzot skudru pūžņa apvidū skudras sistemātiski izmedīja jebkuru dzīvu radījumu. Tikai retumis tuksnesīgo klajumu pārlidoja kāda ķirzaka, steigdamās tālāk. Gultne stiepās gar tukšā klajuma malieni, bet nedaudz tālāk uz augšu šķēla smilšainos pakalnus, aizlocīdamās pa diezgan dziļu ieleju. Še gultnes abos krastos auga krūmi, nelielas kosas, saldā niedre un papardes. Pa šo ieleju uz augšu ceļotāji vēl nogāja vairākus kilometrus un tad nolēma pēc diennaktīm ilgajiem uztraukumiem un pārgājieniem kārtīgi atpūsties. Ūdens strautā jau bija daudz, bet palmu un kosu ēna vilināja pie sevis. Uzvārīja tēju, vakariņās apēda atlikušo olas dzeltenumu un teicami .izgulējās. Bet tad kaimiņos parādījušās skudras spieda brokastis pasteidzināt, lai drīzāk aizietu tālāk no skudru pūžņa un neatklātu sevi ienaidniecēm.
Pēc dažiem kilometriem ielejas smilšainās nogāzes nomainījās ar klintīm, jo gultne sāka iegra.uzties masivā
augstienē. Meklējot sēra rūdu, Makšejevs un Kaštanovs pārbaudīja klintis soli pa solim — viens labo, otrs kreiso nogāzi, kas kustību ātrumu, protarfts, samazināja. Papočkins un Gromeko palika gultnes tuvumā ar sagatavotām bisēm, lai iegūtu kādu medījumu vai atvairītu ķirzaku jeb skudru uzbrukumu. Bet uzbrucējus viņi nesastapa, apvidus kļuva arvien tuksnesīgāks, pat koki un krūmi gar strautu auga retāki, un krastus visgarām vēl
apņēma tikai šailra zāļu un saldo niedru josla. Niedres ceļotājus ļoti iepriecināja, jo tās šajā tuksnesī bija palikušas viņu vienīgā barība.
No dzīvniekiem viņiem atgadījās tikai milzu spāres, kas laidelējās virs ūdens, un reti pterodaktiļi, kuri šos kukaiņus medīja. Gaiss bija pilnīgi mierīgs. Plutona stari šajā šaurajā ielejā dedzināja bez žēlastības. Kailās nogāzes bija sakarsētas kā krāsns, un tikai tuvējais ūdens, ar ko pastāvīgi varēja dzesēt slāpes un saslapināt galvu, vēl uzturēja ceļotājus možus un ļāva tiem virzīties uz priekšu.
Sameklēt sēra rūdu pagaidām nesekmējās.
Pusdienas atpūtā apmetās strauta krastā, uzvārīja tēju, pasūkāja saldo niedri un sadalīja pēdējo sausiņu.
— Vakarā mums vajadzēs pamēģināt ēst spāri vai nošaut plezodaktilu! — skumji sacīja Papočkins, uzlasīdams pēdējās sausiņa drumslas.