Plutonija

PIRMATNĒJO CILVĒKU UZBRUKUMS

Naktsguļai apstājās liela meža klajumā. Jurtu katram gadījumam uzstādīja klajuma vidū, lai neviens nevarētu no krūmiem negaidīti uzbrukt. Apsargāja pēc kārtas. Bez tam arī suņi acīm redzot bija pazinuši jurtu un apgūlās netālu sniegā. Pie pašas jurtas Ģenerālis viņus nepie­laida.

Kaštanova sardzes laikā Ģenerālis sāka ausīties, ņur­dēt, bet tad sāka nepārtraukti riet. Kaštanovs ievēroja, ka krūmi visapkārt klajumam viegli kustas un brikšķ. Viņš klusi pamodināja biedrus, kas ar bisēm rokās pie­lēca kājās.

Pārliecinājušies, ka negaidīts uzbrukums nav izde­vies, pirmatnējie cilvēki iznāca no meža, nostājās ap visu klajumu un tagad sāka lēni un nedroši virzīties uz jurtu. Tās bija šķēpiem bruņojušās sievietes, kas zobos turēja arī nažus. Aiz viņām bija redzamas meitenes ar bultām. Bet laist ieročus darbā tās neiedrošinājās: acīm redzot viņas cerēja sagūstīt burvjus kailām rokām, kā pirmo reizi, lai tos piespiestu atgriezties nometnē. Tāpēc Igolkins atturēja biedrus no tūlītējas šaušanas, gribē­dams ar ordu aprunāties, tomēr ieteica katram gadīju­mam apmainīt visās bisēs vienā stobrā lodi pret patronu ar sīkām skrotīm.

— Ar skrotīm pa kājām viņām pietiks, — viņš aizrā­dīja. — Bet, ja par brīnumu tas nelīdzēs, pamēģināsim ar lodēm.

Kad sievietes bija pienākušas soļu trīsdesmit attā­lumā, Igolkins pavicināja roku un uzkliedza:

— Stāviet, klausieties! Es jums aizliedzu mums sekot. Jūs nepaklausījāt. Mūsu ugunīgās bultas ir .sagatavotas, un, kas iedrošināsies pienākt tuvāk, to tās iznīcinās! Ejiet atpakaļ!

Apstājušās mežones noklausījās matroža vārdus un sāka apspriesties. Tad viena sieviete kaut ko uzkliedza, bet pārējās piekrizdamas pavēcināja ar rokām.

— Viņas aicina mūs abus atgriezties pie viņām, orda nevarot bez mums dzīvot. Bet pārējie lai ejot projām, — Igolkins pārtulkoja, bet tad atkal atkliedza:

— Burvji nevar ilgi dzīvot pie cilvēkiem. Mēs aizejam pavadīt ziemu savās teltīs uz lielajiem ledājiem, bet pa­vasarī atgriezīsimies. Aizejiet ātrāk!

Daļa sieviešu tomēr pavirzījās dažus soļus uz priekšu, bet viena no ieroču nesējām jaunības pārgalvībā strauji raidīja bultu, kas aizlidoja gar Kaštanova labo ausi un ieurbās jurtā.

— Nu, neko darīt, jāšauj, kamēr tās nav atguvušas drosmi, — Borovojs iesaucās. — Skrotis pa kājām dažādās apļa vietās, kur tās stāv vairāk pūli! Viens, divi, trīs!

Nodārdēja seši šāvieni, un atbildei dažādās sieviešu loka daļās atskanēja kliedzieni un ievainoto vaidi. Pa­griezušās apkārt, visas traucās skriet uz mežu. Daudzas kliboja, atstādamas sniegā asins lāses. Meitene, kas bija raidījusi uz Kaštanovu bultu, pēc dažiem soļiem pakrita un palika nekustīgi guļot.

— Ko tālāk darīt? — Gromeko iejautājās, kad pēdē­jās bēgles bija pazudušas krūmos. — Gaidīt jaunu uz­brukumu vai arī viņas vairs neiedrošināsies?

— Es domāju, ka viņām pietiks, — Igolkins aizrā­dīja. — Katram gadījumam ieiesim jurtā, lai kāda ne­rātnas meitenes bulta mūs netrāpa.

Šī piesardzība izrādījās lieka. Sievietes vaimanāda­mas attālinājās arvien tālāk, un drīz viss apklusa. Suņi mitējās riet, aizskrēja pie nokritušās meitenes un kāri laizīja siltās asinis, kas sūcās no brūces. Igolkins un aiz viņa arī pārējie tāpat aizsteidzās turp, lai aizdzītu pro­jām atjaucētos suņus.

Nokritušo apskatīdami, ceļotāji ieraudzīja, ka tai ir tikai viens ievainojums labajā gurnā, bet tas tomēr stipri asiņo.

— Savādi, sīkā skrots nevarēja radīt tik lielu brūci, — Papočkins aizrādīja.

— Kāds no mums kļūdīdamies izšāvis ar lodi pielā­dēto stobru.

— Es tēmēju uz viņu! — Kaštanovs atzinās.

— Nabadzīte dzīva, — sacīja Gromeko, gulētāju iz­meklējis. — Aiz izbailēm un sāpēm viņa tikai zaudējusi samaņu. Lode izgājusi caur kājas mīkstumu, kaulu ne­skardama, bet krietni saplosījusi muskuļus.

— Ko mēs ar viņu iesāksim? Pārējās taču aizbēgušas.

— Vajadzēs to ņemt līdzi kā gūstekni. Bet, kad at­labosies, atlaidīsim brīvībā.

— Atlaist! — Papočkins uztraucās. — Nekādā gadī­jumā! Mēs viņu nogādāsim uz «Polārās zvaigznes» kā pērtiķiem tuva pirmatnējā cilvēka lielisku eksemplāru. Kāds gan tas būs ieguvums antropoloģijai!

Gromeko iegāja jurtā pēc pārsējiem, apturēja asinis un pārsēja brūci. Šīs operācijās laikā meitene atvēra acis, ieraudzīja sevi burvju ielenktu un sāka bailēs trīcēt.

Viņa bija neliela auguma, bet slaida, vēl neieguvusi . ne masivas formas, ne spēcīgus muskuļus kā pieaugu­šās sievietes. Viņas ķermeni mugurpusē klāja īsi, bet visai biezi, melni mati. Uz sejas, plaukstām un pēdu apak­šām matu nebija. Galvu sedza ne visai gari, mazliet cir­taini mati. Kājas pēda bija it kā starploceklis starp cil­vēka un pērtiķa pēdu, ar stipri attīstītiem pirkstiem un tālu no pārējiem stāvošu lielo pirkstu.

Ielūkojies meitenes sejā, Borovojs iesaucās:

— Tā taču ir mana draudzene Katu!

— Vai tad jūs tās atšķīrāt citu no citas? — Kašta­novs apvaicājās. — Cik es ievēroju, viņas visas ir pilnīgi līdzīgas.

— Tas tikai ar pirmo skatienu, bet, ja ielūkojas, tad ir starpība, un mēs daudzus pazinām pēc vārdiem, se­višķi pusaudžus un bērnus. Katu man bieži atnesa gaļu, saknes un vispār pēc viņas ieskata gardus kumosiņus, ar to pierādīdama savu labvēlību.

— Tāpēc arī viņa iedrošinājās raidīt bultu uz vienu no tās mīļā nolaupītājiem! — Makšejevs iesmējās.

— Jā, četrus centimetrus pa kreisi, un es būtu zaudē­jis aci, — Kaštanovs piebilda.

Pēc pārsējuma Katu gribēja ienest jurtā, bet viņa sāka rauties no rokām un spiegt, kaut ko kliegdama. Igol­kins saprata, ka viņa lūdz atstāt to nomirt tepat, bet ne­nest teltī apēst.

— Kāpēc apēst? — Gromeko brīnījās. — Vai tad viņi ir cilvēkēdāji?

— Jā, medībās vai kautiņā nogalinātos vai smagi ievainotos viņi mierīgi apēd.

— Tad jūs viņu apmieriniet, sakiet, ka mēs to neēdī­sim, bet nesīsim teltī gulēt. Bet, kad viņa atlabosies, at­laidīsim pie savējiem.

Matrozis ar pūlēm viņu pārliecināja, bet Borovojs satvēra tās roku, pēc kam viņa nomierinājās un ļāvās aiznest. Jurtā viņu novietoja gultā, kur tā drīz aizmiga, Borovoja roku neatlaizdama.

Tā kā nakts atpūtai paredzētais laiks jau beidzās, sāka posties ceļam. Iekūra uguni, uzvārīja tēju un sāka brokastot. Igolkins, kas bija izgājis no jurtas piepildīt tējkannu ar sniegu, ievēroja, ka mežmalā vēl klaiņo suņi, kas acīm redzot bija aizskrējuši līdzi pirmatnējiem cilvēkiem un tagad tos pametuši. Iespējams, ka jurtas izskats viņiem atgādināja gardo jukolu, ar ko tos kaut kad ba­roja, un tie sāka atcerēties savus saimniekus. Uz mat­roža svilpienu sapulcējās vēl divpadsmit suņu, tā ka, pie­skaitot Ģenerāli un pirmos piecus suņus, kas jau bija pievienojušies ceļotājiem, kaut kā varēja aizjūgt visas trīs nartas.

— Ar ko mēs viņus barosim? — Igolkins apvaicā­jās. — Noturēt tos pie jurtas un pieradināt var tikai ar barību.

— Mums bija paņemta pārtika mēnesim, — Gromeko aizrādīja. — Pēc septiņām astoņām dienām sasniegsim pakalnu. Tātad ir šķiņķu krājums, ko varam sadalīt su­ņiem.

— Daudz tiem dot nevar! — Borovojs piebilda. — Viņi skries aiz mums cerībā dabūt pusdienas un va­kariņas.

Pēc brokastīm suņiem iedeva atliekas, kaulus un ga­baliņu gaļas, bet tad sāka kravāties. Vienās nartās uz filca virs jurtas kārtīm novietoja Katu, bet otrajā — visu, pārējo. Sniegs jau ļāva izlietot slēpes, tā ka, neraugoties uz palielināto kravu, varēja virzīties ātrāk nekā iepriek­šējā dienā. Kad brauciens sakustējās un Katu ieraudzīja, ka viņu neved vis virzienā, kur atradās viņas ordas no­metne, bet pretējā, viņa iekliedzās, izlēca no nartas un metās bēgt, bet pēc dažiem soļiem pakrita. Kad pienāca pie viņas un gribēja uzcelt uz nartas, tā sāka pretoties, sita dūrēm un mēģināja iekost.

No Igolkina paskaidrojuma viņa acīm redzot bija sa­pratusi, ka viņu aizvedīs atpakaļ nometnē un tur atlaidīs, bet burvji turpretim gribēja aizvest sev līdz uz lielajiem ledājiem. Vajadzēja sasiet viņai rokas un piesiet pie nartas, lai novērstu jaunus mēģinājumus aizbēgt. Na­baga Katu bailēs trīcēja un šņukstēja, pilnīgi pārlieci­nāta, ka no apēšanas neizvairīsies.

Tās dienas pēcpusdienā jau pārgāja uz upītes gultni, kur sniega sega bija plānāka un vēju sablīvēta, tā ka nartas un slēpes iegrima mazāk nekā uz meža takas.

Naktsguļā apmetoties, sardzē stāvēja pēc kārtas, bet viss bija mierīgi. Katu visu dienu atteicās no barības, un nakti viņu vajadzēja atstāt sasietu sarga uzraudzībā. Redzēdama spožos nažus, ar kuriem baltie burvji pus­

dienās un vakariņās grieza šķiņķus, viņa visa drebēja un šausmās vēroja roku kustības, acīm redzot gaidīdama, ka tūlīt tūlīt pienāks viņas kārta un to sagriezīs.

Tā turpinājās ceļojums uz ziemeļiem, un brauciena astotajā dienā ceļotāji iznāca tundrā, bet ap pusdienu sasniedza pakalnu. Katu pamazām samierinājās ar savu likteni, pierada pie burvjiem un sāka pieņemt nevārītu barību. Ēst kaut ko vārītu vai ceptu viņa riebumā attei­cās. Ceļojuma trešajā dienā viņai atraisīja rokas, bet piektajā dienā arī kājas, kad tā bija apsolījusies nebēgt.