Plutonija

LIDOTĀJS PRET PAŠA GRIBU

Kaštanovs atkal sāka pētīt klintis, Makšejevs un zoologs ķērās pie kuiļa un sivēniem, bet Gromeko pār­gāja pakalna dienvidu nogāzē un lēnām devās lejup, aizrautīgi vākdams augus, starp kuriem bija daudz jaunu sugu un ģinšu. Pēkšņi pār pakalnu pavīdēja mil­zīga ēna, it kā tā nāktu no mākoņa, kas aizsedzis sauli. Zoologs un viņa palīgs satrūkās un pacēla galvas. Viņi ieraudzīja milzīgu, ērglim līdzīgu putnu, kas riņķoja virs klajuma.

Piepeši tas strauji metās lejup, satvēra noliekušos bo­tāniķi aiz muguras un aiznesa. Nesamais tomēr izrādījās pārāk smags arī šim spēcīgajam putnam. Sparīgi vēcinā­dams spārnus, putns lidoja tikai četru metru augstumā, nespēdams pacelties augstāk, bet arī nevēlēdamies savu laupījumu, kas nevarīgi karājās nagos, atlaist.

Papočkins un Makšejevs paņēma bises, bet pirmais savējo tūlīt nolaida, sacīdams:

— Manējā ir patrona ar kartečām, es varu viņu ievainot.

Makšejevs bisē bija ielādējis lodi, kas bija nolemta tīģerim. Viņš notēmēja un izšāva, kad putns atradās tiem blakām. Tas sāka nirt lejup, palaidis botāniķis, vēl maz­liet palidoja un tad nokrita uz klints.

Mednieki pieskrēja pie Gromeko, kas ar seju pret zemi nesamaņā gulēja un klints. Viņa biezais, adītais kamzolis bija putna nagu saplosīts, bet, pateicoties tam, ka tas nepiekļāvās augumam, bet brīvi krokojās, nagi bija satvēruši tikai kamzoli un ķermeni vienīgi stipri ap­skrāpējuši. Botāniķi atmodināja, pārsēja brūces, un, kad biedrs atžilba, Papočkins un Makšejevs uzlīda pakalna virsotnē pēc putna. Tā bija neredzēta lieluma lija[17], kuras atplestie spārni sasniedza vairāk nekā četrus metrus, un gandrīz pusotra metra bija no astes gala līdz knābim; spalvas uz muguras tumši brūnas, bet pavēderē gaiš- brūnas ar tumšiem plankumiem. Gandrīz kailo kaklu greznoja liela netīru, baltu spalvu apkakle, bet milzu knābja galā pacēlās liels, dzeltens puns.

Šāds putns varēja brīvi aiznest aunu, kazu vai ne­lielu cūku, bet septiņdesmit kilogramu smaga cilvēka nesums nebija tā spēkos, un viņš acīm redzot bija kļū­dījies, noturēdams botāniķi par brūnu četrkāji, kas klaiņoja pa zāli.

Liju izmērīja un nofotografēja ar izplestiem spārniem uz klints, kur uzkāpa arī Gromeko aplūkot savu vajātāju. Viņš paskaidroja biedriem, ka, putnam pēkšņi sagrābjot viņu aiz muguras un sāpīgi uzkrītot ar savu ķermeni, viņš nodomājis, ka ticis tīģera nagos, un zaudējis sa­maņu.

— Vai tagad neatgriezīsimies apmetnē? — iejautā­jās Papočkins. — Šodien mēs jau esam piedzīvojuši meža cūku un lijas uzbrukumu, tuvumā redzējuši tīģeri. Vai nepietiks kārdināt likteni?

Visi no gājiena un uztraukuma bija noguruši un lab­prāt devās atpakaļ, sivēniem, meža kuiļa šķiņķiem un treknajiem sāngabaliem, kalnu iežiem un augiem apkrā­vušies.

Jau tuvodamies teltij, mednieki izdzirda Ģenerāli nikni rejam un steidzās tam palīgā. Izskrējuši upes krasta pļaviņā, viņi ieraudzīja, ka suns rej aiz telts, bet pa pusei ūdenī, pa pusei uz sauszemes stāv milzīgs nīl­zirgs. Nezvērs acīm redzot bija gribējis paganīties vai pagulšņāt pļaviņā, bet suņa saceltais troksnis to pār­steidzis. Nilzirgs ar savām mazajām ačtelēm truli no­raudzījās šajā neredzētajā, nemierīgajā zvērā un brīžiem paplātīja savu briesmīgo rīkli ar retajiem, garajiem zo­biem un ar lielo, sārto mēli. Ieraugot šo rīkli, Ģenerālis aiz bailēm sāka kaukt un smilkstēt.

Pamanījis pļaviņā izskrējušos cilvēkus, nezvērs ne­veikli pagrieza ķermeņa priekšdaļu, mīksti ievēlās ūdenī un aizpeldēja lejup pa upi, plato, trekno muguru ar sī­kajām kārpām izliecis.

— Labi, ka mēs atgriezāmies apmetnē, — sacīja Gro­meko, atraisīdams Ģenerāli. — Šis briesmonis varēja sa-

gādāt mums nepatikšanas: saplēst telti, samīdīt visas mantas un nogremdēt vai sabojāt laivas.

— Bet vai laivas vēl ir savā vietā? iesaucās Makše­jevs un aizskrēja pie krasta, no kurienes tūlīt at­kliedza: — Viena stāv, bet otra pazudusi! Vai tik šis ne- jaucēns nav pārrāvis tās valgu?

— Vajag tūlīt dzīties tai pakaļ, pirms tā neaizpeld pārāk tālu! — Kaštanovs uzsauca, arī pieskriedams pie krasta.

Abi iesēdās atlikušajā laivā un, katram gadījumam paņēmuši bises, aizbrauca pa straumi. Drīz viņi bēgli ieraudzīja. Tā nepeldēja mierīgi lejup, bet griezās uz vietas upes vidū. Viņi ātri tuvojās, un Kaštanovs jau gribēja to satvert ar ķeksi, bet laiva pēkšņi kā dzīva pa­rāvās sāņus un aizpeldēja tālāk, tikai daudz ātrāk par straumi. Vajadzēja atkal sekot. Makšejevs airēja visiem spēkiem, bet Kaštanovs stāvēja ar ķeksi rokās.

— Viņu jau kaut kas velk, — viņš iesaucās, kad laiva, kas atkal bija atradusies pavisam tuvu, par jaunu rāvieniem atkal >sāka attālināties.

— Vai tik to nav aizķēris nilzirgs? Viņš varēja sapī­ties ar kāju vai satvert valgu zobos.

— Tas pats jau ir, — Kaštanovs iekliedzās, laivas priekšgalā tagad pamanījis dzīvnieka plato muguru un galvu, kas uzpeldēja, lai ieelpotu gaisu.

— Ja mēs uz šo gaļas blāķi izšausim, viņš sāks pel­dēt vēl ātrāk un novilks laivu dibenā.

— Atliek to panākt un valgu pārgriezt, citādi mēs laivu neatbrīvosim.

Makšejevs atkal iegula airos. Drīz viņam izdevās aiz­tvert bēgli ar ķeksi un, nilzirga vilktam, piekļūt tās priekšgalam. Kaštanovs ātri pārgrieza stingri izstiepto valgu, kura gals tūlīt pazuda zem ūdens.

— Vēl mazliet, un man būtu pietrūcis spēka, — sa­cīja Makšejevs, pēc pakaļdzīšanās atvilkdams elpu. — Ja nebūtu žēl šāviņa, vajadzēja tam ķēmam par šiem jokiem ielaist mugurā lodi.

— Mēs esam aizpeldējuši tālu no telts, — Kaštanovs aizrādīja. — Tagad nāksies airēt pret straumi. Palai­diet, es sēdīšos pie airiem, bet jūs atpūtieties.

Abi pārmainījās vietām, piesēja notverto laivu valgā un devās pa upi augšup.

— Mūsu upīte kļuvusi dziļa, — sacīja Makšejevs, pa­mēģinājis pagrūst laivu ar ķeksi, bet neaizsniedzis di­benu, līdz kuram bija divi metri. — Ne par velti tajā parādījušies tik lieli dzīvnieki. Tagad mums piesardzī­bas dēļ naktī un ekskursiju laikā laivas vajadzēs iz­vilkt krastā.

Rāmi virzīdamies pa upi uz augšu, abas laivas pel­dēja tumšajā ūdenī starp divām zaļām krūmu un koku sienām, kas veidoja necaurejamu biezokni. Daži upes izskalotie krūmi bija nolīkuši un gremdēja savus zarus ūdenī. Uz kāda nepazīstama vīteņauga sarkanajiem ziediem šūpojās skaisti, lieli tauriņi un dūca bites.

Ūdens čaloja zem laivu priekšgaliem, airi viegli šļakstēja, no biezokņa atskanēja putnu čalas un dzies­mas.' Makšejevs noliecās pār malu un skatījās ūdenī, sekodams zivīm, kas vietām parādījās un pazuda dziļumā.

— Cik še jauka daba, ja to pavēro no laivas, — viņš noteica. — Bet izkāp krastā, neiziesi caur biezokni, ne­paspersi ne soli, neuzdūries kādam indīgam vai plē­sīgam zvēram. Vienkārši grūti ticēt, ka pēc daudzu dienu ilgas cīņas ar ledājiem, miglu un puteņiem mēs peldam pa upi, kas tek pa mūsu zemes iekšējo virsmu. Un tik tuvu šiem ledājiem atrodas daba, kas atgādina Āfrikas vai Dienvidamerikas mūžamežus. Būtu intere­santi uzzināt, zem kāda Ziemeļamerikas platuma grada mēs pašreiz atrodamies.

— To nav grūti noteikt, ja atzīmē uz kartes mūsu maršrutu, sākot no ledus vaļņa. Es domāju, ka mēs vēl esam tikai zem Bofora jūras, zem ļoti augsta platuma grada vai labākā gadījumā zem Aļaskas ziemeļu krasta tundras. Tur ir velnišķīgi auksts, ledāji, baltie lāči, bet še krāšņs augājs, tīģeri, nilzirgi un čūskas.

Šajā mirklī Makšejevs ieraudzīja ūdenī skaidru sau­les attēlu, strauji pacēla galvu un iesaucās:

— O, sarkanā saulīte beidzot parādījusies pie skaidrām debesīm! Paskatieties!

Ceļotājiem, kas bija pieraduši redzēt Plutonu tikai caur biezāku vai plānāku miglas plīvuru vai mākoņiem, vēl nebija priekšstata par debess krāsu un šī zemes spī­došā kodola īsto izskatu. Tagad migla bija saīrusi, vei­dojot blāķainus mākoņus, kuru spraugās varēja redzēt skaidru debesi, tomēr nevis gaišzilas kā zemes augšējā virspusē, bet tumši zilas.

Zenitā stāvēja Plutons, kura diametrs šķita nedaudz lielāks kā saulei.

Šis pazemes jeb «zemes iekšpuses» spīdeklis vispār atgādināja sauli pirms rieta vai drīzāk īsi pēc lēkta caur biezu atmosfēras slāni. Uz tā diska varēja atšķirt daudz tumšu dažāda lieluma plankumu.

— Šis centralais spīdeklis jeb mūsu zemes īstais ko­dols jau atrodas savas degšanas pēdējā stadijā, atgādi­nādams dziestošu sarkanu zvaigzni. Vēl brīdis — un tas nodzisīs! Uz iekšējās virsmas iestāsies tumsa, un visa šī krāšņā dzīvība pamazām aizies bojā, — Kašta­novs sacīja.

— Labi, ka mēs paguvām atkļūt šurp un ar to "iepa­zīstamies! — Makšejevs iesaucās. — Mazliet vēlāk mums būtu vajadzējis griezties atp.akaļ, jo mēs būtu ieraudzījuši priekšā tikai melnu nakti.

— Nē, es aizrādīju «vēl brīdis» ģeoloģiskā nozīmē. Pārrēķinot to zemes gados, tas varbūt līdzināsies vese­liem gadu tūkstošiem, tā kā arī mūsu tālākajiem pēcte­čiem vēl būs izdevība izpētīt šo iekšējo virsmu un to pat kolonizēt.

— Pazemīgi pateicos! Pārvietoties uz zemi, kas no­lemta bojā ejai mūžīgas nakts tumsā!