Plutonija

KUSTĪGAIS PAUGURS

Pirmos metrus ceļa vajadzēja izcirst ar cirvi caur liānu un krūmu chaosu. Bet tad zem milzu eikaliptu, miršu, lauru un citu koku augstajām zaļajām velvēm, kur valdīja puskrēsla, mežs paretinājās. Zemi starp pa­paržu ceriem un koku stumbriem klāja dažādas sūnas un krāšņas orchidejas. Augstu gaisā zumēja kukaini, bet apakšā valdīja klusums. Retumis bez trokšņa aizlīda čūska vai ķirzaka.

Pakalna piekājē mežs sāka paretināties, un Plutona iesarkanie stari aizsniedza zemi. Še bija vairāk dzīvības, vairāk krūmu, zāļu un ziedu. Mednieki nokļuva uz takas, kas aizvijās starp kokiem, un devās pa to, cerēdamijka tā izvedīs no meža. Pirmais gāja Kaštanovs, aiz tā Pa­počkins, abi ar pielādētām bisēm rokās, vērīgi skatīda­mies uz priekšu un uz abām pusēm. Gājienu noslēdza Gromeko, bieži apstādamies savākt augus.

Piepeši Kaštanovs apstājās un brīdinādams pacēla roku: priekšā atskanēja skaļi brikšķi urt viegla urdēšana. Tad uz takas parādījās milzīgs drausmīga izskata dzīv­nieks, kas līdzinājās lācim, bet ar garu, kuplu asti un garu, smailu galvu.

— Tas ir skudru lācis, — zoologs izdvesa. — Tie (Dienvidamerikā pazīstamie) ir ļoti miermīlīgi, nerau­goties uz briesmīgo izskatu un milzu nagiem. Bet tie gan .ir daudz mazāki par šo eksemplāru, kas taču ir vairāk nekā divus metrus augsts!.

Tikām skudru lācis bija pamanījis cilvēkus, kas tam aizsprostoja ceļu, un šaubās apstājās.

— Noiesim no takas, — čukstēja zoologs, — lai viņš paiet mums garām un ļauj sevi labāk apskatīt.

Mednieki atgāja sāņus un aizslēpās aiz bieza krūmu cera. Skudru lācis vēl dažas minūtes nostāvēja, nedroši vērodams mežu, tad lēnām sāka doties uz priekšu, pēc katriem pieciem sešiem soļiem apstādamies un apskatī­damies visapkārt. Šādā apstāšanās brīdī Papočkins pa­guva viņu no sāniem nofotografēt, pēc tam dzīvnieks, izdzirdis slēdzēja knikšķi, metās bēgt, uz resnajām ķet-

nam zvalstīdamies un asti izstiepis. No deguna līdz astes galam tas bija vismaz četrus metrus garš.

Iznākuši no meža, ceļotāji atradās pakalna piekājē, kura nolaidenā nokare pacēlās augšup. Kaštanovs saīdzis noraudzījās šai vienmuļīgajā nogāzē, turpretim botāniķis jūsmoja par nepazīstamu ziedu pārpilnību bie­zajā zālē un sāka tos savākt. Pēkšņi ģeologs pie pašas pakalna piekājes ieraudzīja diezgan lielu kupolveidīgu pauguru, kura kailie sāni spulgoja kā metāls.

— Beidzot arī man ieguvums! — viņš iesaucās, iz­vilkdams āmuru un gandrīz skriešus dodamies pie pau­gura, kamēr Papočkins medīja jaunu ķirzaku, kas no tā glābās nelielā kokā.

Sasniedzis pauguru, Kaštanovs izbrīnā apstājās: pau­gurs bija gluži kails, uz tā neauga ne visniecīgākās zā­lītes, un visa tā virsma sastāvēja no seššķautnainām brūnas krāsas plāksnēm ar tumšām apmalēm.

Pārsteigtais ģeologs ar āmuru mēģināja atskaldīt ieža gabaliņu, bet āmurs atlēca no paugura virsmas.

Cerībā, ka paugura virsotnē būs vairāk plaisu, Kaš­tanovs uzrāpās uz tā, kas viņam tūlīt tomēr nepaveicās; kaut gan paugurs bija tikai trīs metrus augsts, tā sāni bija ļoti slideni. Augšā iezis bija tikpat nesašķelams, tā­pēc ģeologs izņēma no jostas lielu cirtni, ielika to spraugā starp divām plāksnēm un sāka ar āmuru sist pa cirtni, kura smaile pamazām pazuda iezī.

Piepeši stiprs grūdiens ģeologu, kas bija nometies ceļos, nogāza guļus, un viņš tikko paguva noturēties aiz ciļņa, lai nenoveltos no paugura. Grūdieni turpinājās, un Kaštanovs neizpratnē atskatījās. Viņam likās, ka visa zeme sākusi kustēties, bet koki līgojas.

— Briesmīga zemestrīce! — viņš uzkliedza saviem biedriem, kas no viņa atradās soļus četrdesmit at­statu. — Vai jūs jūtat, kādi grūdieni?

Izdzirduši šo saucienu, Gromeko un Papočkins iz­brīnā saskatījās. Viņi nejuta nekādu zemestrīces pa­zīmju. Bet, paskatījušies uz to pusi, kur atradās Kašta­novs, tie iztrūkās: paugurs ar ģeologu lēnām kustējās pa pakalna nogāzi.

Pēc apmulsuma mirkļa abi skrēja pretī šim dīvaina­jam, kustīgajam pauguram, kura pamatne aiz biezās zāles nebija redzama. Pieskrējis tuvāk, Papočkins smie­damies iesaucās:

— Tas taču ir milzu bruņurupucis! Pjotr Ivanovič, jūs iājat uz bruņurupuča!

Tajā brīdī paugurs pagriezās pret sekotājiem, un viņi ieraudzīja no tā izbāztu visai garu kaklu ar riebīgu, sī­kiem vairodziņiem apklātu galvu, kas nebija mazāka kā vērsim. Atplestajā rīklē bii'a saskatāmi plakani zobi.

Nojauzdams stāvokli, Kaštanovs pameta savu bruņu­rupuča bruņās iedzīto cirtni, noslīdēja no dzīvnieka lin strauji atlēca sāņus. Tagad viņš ieraudzīja ātri kusta­mies milzīgu, resnam baļķim līdzīgu asti, kuras sitiens varēja pārlauzt kājas.

Juzdamies brīvs, dzīvnieks aizskrēia gar nogāzi, viņa galva un aste pazuda zālē. Tas atkal pārsteidzoši atgā­dināja kailu, kustīgu pauguru.

Kad visi trīs bija izjokojušies par ģeologa dīvaino piedzīvojumu, noturot dzīvu bruņurupuci par klinšu pa­kalnu, bet tā kustības par zemestrīci, Kaštanovs bied­riem aizrādīja:

— Es tomēr domāju, ka tas nepavisam nebiia bru­ņurupucis, bet gliptodons. bruņnešu dzimts dzīvnieks, kas uz zemes dzīvoja terciārā perioda pliocena laikmetā reizē ar lielajiem skudru lāčiem, gigantiskajiem sliņ­ķiem, mastodontiem un milzu degunradžiem. Šo dzīv­nieku atliekas lielā vairumā atrastas Dienvidamerikā.

— Lielo skudru lāci mēs jau sastapām mežā, — Pa­počkins atgādināja.

— Šī tikšanās manī arī ierosināja izteikto pārlie­cību. Ja jau mēs daudz tālākā ziemeļu joslā, tuvu lpdāiu robežai sastapām dzīvus tādus pārakmenouimus kā ma­mutu, garspalvaino degunradzi, pirmatnējo vērsi, alu lāci, milzeni briedi, kas uz zemes dzīvoja pēcterciaraiā laikā, nav nekāds brīnums, ja vairāk dienvidos, kur valda tāds siltums, saglabājušies vēl senāka laika — pliocena[18]paveidi.

— Attīstot jūsu domu tālāk, vēl vairāk uz dienvidiem mums jāsastop vēl senāka — miocena, eocena, krīta, juras utt. fauna? — zoologs mazliet neticīgi ieiautājās.

— Es par to nemaz nebrīnos, — aizrādīja Gro­meko. — Kopš mēs esam atklājuši šo savādo zemes

iekšienes pasauli, esmu mitējies brīnīties, lai notiktu kas notikdams. Es esmu gatavs apsveikt iguanodonus, plezio- zaurus, pterodaktiļus, trilobitus1 un citus paleontoloģijas brīnumus.

— Tādā gadījumā jānožēlo, ka mēs skudru lāci un gliptodonu nenošāvām! Ar ko mēs oierādīsim to esa­mību? Gliptodonu es pat nenofotografēju.

— Varbūt sastapsim vēlreiz.

— Laiks atjaunot arī gaJas krājumus, — paziņoja Gromeko, — citādi rīt vajadzēs ēst tikai cūkas speķi.

Šīs sarunas laikā mednieki bija lēni kāpuši pa pa­kalna nogāzi un aizsnieguši tā kori, gar kuru šaurā joslā stiepās diezgan biezi krūmi, kas par prieku Kaštanovam slēpa nelielus kalnu iežu atsegumus. Ģeologs nekavēda­mies laida darbā savu āmuru, bet Papočkins, kas jau bija izlīdis caur krūmiem, iesaukdamies viņu apturēja:

— Klusāk, pretējā nogāzē redzama zāles ēdāju zvēr­nīca!

Kaštanovs pārstāja sist, iebāza iegūtos paraugus ka­batā un līda caur krūmiem. Gromeko viņam sekoja.

Pakalna dienvidu nogāzē, kas bija vēl nolaidenāka, viņi ieraudzīja mierīgi ganāmies dažādus dzīvniekus. Viņiem vistuvāk atradās degunradžu ģimene. Sie dzīv­nieki stipri atšķīrās kā no Indijā un Āfrikā dzīvojošiem, tā arī no garspalvainā degunradža. Tie bija drukni, zemi, īskājaini radījumi, kas drīzāk līdzinājās nilzirgiem. To­mēr galvas veids un tēviņa īsais, resnais rags uz deguna norādīja tā sugu. Mātītei raga vietā bija tikai liels, tul­znai līdzīgs puns. Mazulis, kas draiskoja ap māti, atgā­dināja milzīgu aknu desu. Lai piekļūtu piena avotam, viņš nogūlās zemē un sāniski parāpās zem mātes vēdera. Māte kustēdamās mazuli spieda un tas neapmierināts rukšķēja.

Mazliet tālāk nogāzē ganījās milzu ziloņu bars. Ap­lūkojis tos binoklī, Kaštanovs paziņoja, ka tie droši vien esot mastodonti. Viņi atšķīrās no mamutiem ar gariem un taisniem ilkņiem, slīpu pieri un garāku ķermeni.

Tiem kaimiņos pastaigājās dažas loti lielas antilopes ar dzeltenbrūnu spalvu, melniem lāsumiem kā leopar­dam un gariem, zobenveidīgiem ragiem. Viņas pārvieto­jās lēkdamas, jo pakaļkā jas bija daudz garākas par priek­šējām. Gromeko sākumā tās noturēja par milzu zaķiem.

Mežmalā atradās vēl dīvaināki dzīvnieki, kas dalēii līdzinājās žirafēm, dalēii kamieļiem; žirafes tie atgādi- nāia ar savu loti garo kaklu un galvu, pamaziem radzi­ņiem, bet kamieļa pazīmes pauda brūnā krāsa un ķer­menis ar nelielu kupri. Šis dzīvnieku pāris, kuru Kašta­novs atzina par kamieļa un žirafes priekštečiem, klaiņoja gar mežmalu, brīvi apraujot zariņus un lapas četru metru augstumā.

Visinteresantākais ieguvums medniekiem šķita anti­lopes un kamielveidīgās žirafes. Tāpēc viņi sadalījās pa trim: Kaštanovs aplinkus ceļā devās pie kamieļveida žira­fēm, Papočkins pie antilopēm, bet Gromeko vajadzēja nofotografēt degunradžus un mastodontus.

Gromeko, kuru bija iekārdinājis mazais degunradzis, kas tam likās iesma vērts, izšāva un neko nenojautušo mazuli tūlīt noguldīja. Viņa vecāki tomēr neglābās bēgot, kā mednieks bija cerējis, bet apošņāja līķi un tad, skaļi urkšķēdami, metās uz botāniķi, kas neuzmanīgi bija pa­rādījies krūmmalē. Viņš atkal paslēpās krūmos un pa­guva aizskriet dažus soļus sāņus, kad tai vietā, kur viņš

bija stāvējis, atskanēja neganti lauztu zaru brīkšķis, un abi degunradži, krūmus mīdīdami un ar žokļiem izmē­tādami uz visām pusēm, parādījās uz pakalna kores un aizskrēja tālāk. Bet, ievērojuši, ka viņu ienaidnieks pazu­dis, tie pagriezās atpakaļ un traucās turp, kur krūmu līgošanās atklāja mednieka klātbūtni.

Šajā brīdī antilopu tuvumā atskanēja Papočkina šā­viens, un šo dzīvnieku bars metās augšā pa nogāzi. Snu­ķus izslējuši un raidīdami satrauktas tauru skaņas, turp devās arī mastodonti. Gromeko stāvoklis kļuva draudīgs: no vienas puses viņam vajadzēja sekot degunradžiem un skraidelēt caur krūmiem uz priekšu un atpakaļ, bet no otras — draudēja antilopu un mastodontu briesmas. Taču botaniķim ienāca prātā laimīga iedoma: ievērojis, ka antilopes un mastodonti skrien augšā pa nogāzi no dažādām pusēm, bet apmēram uz vienu kores punktu, viņš pārtrauca bēguļot no degunradžiem, skraidīdams pa krūmiem turp un atpakaļ, bet tagad devās lejā pa nogāzi spraugā starp antilopēm un mastodontiem, cerēdams, ka vai nu vieni, vai otri viņa vajātājus aizturēs. Šis aprēķins attaisnojās: viens no saniknotajiem degunradžiem, kuri atkal bija izlauzušies cauri krūmiem, uzdūrās masto- cjontlern, otrs — antilopēm. Izcēlās apjukums. Pirmo de?

gunradzi notrieca zemē un samīdīja, otro antilopes pie­spieda bēgt, un tas pats aizskrēja viņām līdzi, bet Gro­meko palika kaujas laukā uzvarētājs.

Atpūties no neprātīgā skrējiena, viņš atgriezās pie krūmiem, atrada savu bēgot no degunradžiem pamesto bisi, bet tad sāka meklēt medījumu — mazo degunra- dzēnu, kura dēļ bija pārcietis tādas izbailes. To atrast nenācās grūti, jo apaļais ķermenis, kas atgādināja krietnu mučeli, nomīdītajā zālē bija tālu saskatāms. Tad viņš uzmeklēja savus biedrus, un visi kopā, ar ādām, galvas kausiem un gaļu smagi apkrāvušies, devās at­ceļā uz apmetni, kur Makšejevs jau uztraucās par viņu ilgo prombūtni. Kaut gan bija sēdējis uz vietas, arī viņš nebija palicis bez medījuma. Teltij bija piezadzies plē- sonis, droši vien lai saplosītu Ģenerāli, bet tā vietā sa­ņēma lodi. Tas bija vilkam līdzīgs dzīvnieks, bet ar ļoti lielu galvu, kaķveidīgu ķermeni un samērā lielām krē­pēm uz galvas un kakla. Kaštanovs atzina, ka tam jābūt tagadējo vilku pliocena laikmeta priekštecim.