Plutonija

EPILOGS

Pienāca un pagāja maijs, bet ilgi gaidītais pavasaris vēl neiestājās. Kaut gan saule vairs nenozuda no ap­vāršņa, tikai mazliet noslīdēja ziemeļu pusē un pacēlās dienvidos, tā tomēr sildīja vāji, un sniegs kusa vienīgi kuģa korpusa dienvidu pusē un stāvajās piekrastes klintīs. Bez tam saulainās dienas bieži mijās ar apmāk­tajām. Sacēlās vējš, virpuļoja sniegs, nereti sāka plosī­ties īsts putenis, un likās, ka atgriežas ziema. Šis svai­gais sniegs pastāvīgi aizkavēja kust veco, jau sablīvēto, kas bija gatavs pārvērsties par ūdeni jau pirmajās pie­tiekami siltajās dienās. Tās iestājās tikai jūnija pirmajā pusē un beidzot atnesa ilgi gaidīto pavasari.

No klintīm urdza neskaitāmi strautiņi, mazajos at­kailinātajos laukumiņos parādījās sīki ziedi, kas atplauka acu priekšā. Saules sasildītajās peļķēs ņudzēja kaut kādi ūdens kukaiņi, nezin no kurienes parādījušies. Bet ledus cieši iekaltā jūra vēl snauda. Tomēr skaidrajās dienās no masta gala tālu dienvidos varēja atšķirt tumšu ūdens joslu.

— Šogad pavasaris še novēlojies! — kapteinis aiz­rādīja klājā uznākušajiem ceļotājiem, kuriem ūdens dēļ, kas gandrīz visur pārklāja ledu, dienas lielāko daļu ta­gad vajadzēja pavadīt uz kuģa.

— Jā, pagājušajā gadā mēs šai laikā jau tuvojamies šīs zemes krastam.

— Tāpēc ka spēcīgs vējš saviļņoja jūru un ledu sa­lauza, bet tagad tik kluss jau desmito dienu vai arī pūš viegls dienvidu vējš.

— Vai nevajadzēs otrreiz pārziemot, ja jūra neat­brīvosies? — ieinteresējās Papočkins, kas jau garlaiko­jās.

— Nu, ne! Jūlijā, velakais augusta jura atbrīvosies, ja arī nebūs vēja.

— Jūlijā vai augustā! — Gromeko un Makšejevs iesaucās. — Tātad mēs še vēl nosēdēsim pusi vasaras?

— Jā, polarbraucienos ar to jārēķinās. Neizdevīgajos gados navigacijai atliek tikai viens vai pusotra mēneša, bet labajos — divi trīs mēneši.

«Polārās zvaigznes» iemītnieku pacietība tiešām tika ilgi pārbaudīta. Jūnijs padevās rāms, bet mēneša otrajā pusē iestājās apmācies un auksts laiks. Naktīs piesala, reizēm sniga, un šādās dienās šķita, ka vasara beigusies.

Beidzot jūlija sākumā no austrumiem atbrāzusies vētra gan apbēra visu ar sniegu, tomēr salauza ledu, un no ledus jau sen apcirstais un braucienam sagatavotais kuģis ar salutu atvadījās no skumjās Nansena Zemes un devās uz dienvidiem.

Laiks tomēr vēl arvien bija apmācies un mitrs, bieži lija vai .sniga, reizēm migla piespieda veselām stundām nostāvēt uz vietas.

Tikai augusta sākumā «Polārā zvaigzne» izrāvās no gūsta un pilnā gaitā iebrauca Beringa jūras šaurumā. Visi brīvi atelpoja. Atlika divu triju nedēļu ilgs brauciens līdz Vladivostokai.

Augusta vidū kuģis brauca Kamčatkas upes grīvas platuma grādos. Tālumā varēja labi saredzēt pussalas krastus, vulkānu konusus un kūpošo Kļučevas pauguru. Bija ļoti mierīga un skaidra diena, un vētrainais Beringa līcis izplētās līdz apvārsnim kā spogulis. Pateicoties dzidrajam rudens gaisam, dienvidaustrumos tikko re­dzējās Komandoru salu grupā Beringa salas virsotnes. No tās puses pilnā gaitā trauca liels kuģis, it kā doda­mies uz Ņižņekamčatsku.

— Droši vien krievu kreiseris, kas dežurē šais ūde­ņos, — Maķšejevs sacīja biedriem, kas pulcējās klājā un, pateicoties mierīgajai jūrai un veiksmīgajam brau­cienam, bija ļoti līksmā omā.

— Kas tad šeit jāuzmana? — Kaštanovs ieintere­sējās.

— Plēsoņas — amerikaņi un japaņi. Komandoru sa­las pazīstamas kā labākā, ja ne vienīgā patvēruma vieta ļoti vērtīgajiem jūras kotikiem, kuru skaits nesaudzīgas iznīcināšanas dēļ sācis strauji samazināties. Tāpēc mūsu valdība atļauj kotikus» medīt tikai noteiktos gadalaikos un ar dažādiem ierobežojumiem attiecībā uz mātītēm un jaunajiem zvēriņiem. Taču alkatīgie lielrūpnieki cenšas aizliegumu apiet. Tāpēc salas tieši apmeklē kara flotes kuģi, kuriem tiesības aizturēt aizdomīgus kuģus, kas brauc šajos ūdeņos.

— Gaidiet vien, gan arī mūs pārbaudīs! — Trucha- novs iesaucās. — Kreiseris brauc tieši uz mums.

Kreiseris, liels trīsmastu kuģis, tiešām pilnā gaitā šķērsoja «Polārās zvaigznes» ceļu. Uz tā jau varēja at­šķirt lielgabalu spožos stobrus, cilvēku -grupu kapteiņa tiltiņā. Un pēkšņi no viena lielgabala izšāvās dūmu mu­tulis, nogranda šāviens un vienlaicīgi mastā uzvijās signāls: «Apstājieties vai šaušu!»

«Polārā zvaigzne» paklausīgi apturēja mašīnu. Tikko ieraudzījis kreiseri, kapteinis, sekodams jūras likumiem,

tūlīt bija pavēlējis uzvilkt krievu karogu. Kreiseris to­mēr šim piemēram nesekoja.

Pasažieri pulcējās pie borta, aplūkodami ātri tuvo­jošos skaisto kuģi.

— Kas tad tas? Tas nav krievu kreiseris, tas saucas «Ferdinands», un nosaukumam ir latiņu burti! — iesau­cās kapteinis, novērodams kreiseri tālskatī.

— Kādas tam tiesības aizturēt krievu kuģi krievu ūdeņos? — Kaštanovs brīnījās.

— Tūlīt uzzināsim! —i kapteinis atbildēja, šķirstī­dams jūras kabatas kalendaru.

— Atradu! «Ferdinands» — Austroungārijas kara flotes kreiseris, būvēts 1909. gadā, tik un tik tonnu til­puma, 10 tāda un tāda kalibra lielgabalu utt., komandā 250 cilvēku, ātrums utt.

Tikām kreiseris bija pienācis pavisam tuvu, samazi­nāja gaitu un apstājās kabeļtauvas attālumā no «Po­lārās zvaigznes». No tā tūlīt nolaida laivu, un varēja redzēt, kā apmēram divdesmit šautenēm bruņotu matrožu un divi virsnieki nokāpa pa kāpnēm. Laiva devās uz «Polāro zvaigzni», kuras pasažieri, kapteinis un visa ko­manda lielā izbrīnā pulcējās pie borta. Tomēr nelūgto viesu saņemšanai kāpnes gribot negribot vajadzēja no­laist.

Klājā uzkāpa abi virsnieki un desmit matrožu.

— Tas ir krievu kuģis? — jautāja vecākais viesis, militārā sveicienā pielikdams labo roku pie cepures.

— Krievu. Jachta «Polārā zvaigzne», privātīpa­šums, — Truchanovs atbildēja.

— Jūs pats kapteinis?

— Nē, kuģa īpašnieks.

— Tirdzniecības kuģis vai valzivju ķērājs?

— Ne viens, ne otrs. «Polārā zvaigzne» atgriežas ar zinātnisku ekspediciju no brauciena pa Ledus okeānu. Bet es vēlētos zināt, ar kādām tiesībām jūs aizturat krievu kuģi krievu ūdeņos un mūs nopratināt?

— Uz jūras kara un karastāvokļa pamata.

— Kā tā? Kas par karastāvokli? Kas noticis? — bira galīgi satraukto pasažieru jautājumi.

Virsnieks pasmaidīja.

— Jums neko nezināt? Jums sen peldēt uz Ledus okeāns?

— Kopš pagājušā gada pavasara.

— Diese Russen sind wie von Himmel gefallen (šie krievi it kā no debesīm nokrituši!), — austrietis uzru­nāja savu biedru, kas acīm redzot vāji saprata krieviski, bet tagad arī pasmaidīja un atbildēja:

— Sie vissen var nichts von Kriege (viņi par karu neko nezin).

— Tad es jums pasludin, ka Austroungārijas impērija un Vācijas impērija jau vesels gads ved karš ar Krie­viju, un mēs imperatora flotes kreiseris «Ferdinands» ņemsim jūsu kuģis kā kara laupījums. Saprotait?

— Mana jachta taču nav kara kuģis, bet zinātnisks, miermīlīgs kuģis. Privātos kuģus nekonfiscē.

— Miermīlīgs kuģis? Bet kas tas tāds? — austrietis norādīja uz mazo salutu un signālu lielgabalu kuģa priekšgalā. — Tas ir lielgabals!

Truchanovs tikai pasmaidīja.

— Katrs miermīlīgs kuģis, — austrietis turpināja, — vai būs apbruņots, atvest desants, kara materials, kara posts. Miermīlīgs kuģis jāatņem, neko darait!

— Vai es nevaru runāt ar kreisera komandieri?

— Bet vai jūs vācu valods runāt, saprot?

— Nē, bet runāju franciski un angliski.

— Labs! Iesim kreisers.

Virsnieks pusbalsī kaut ko pateica savam biedram un tad kopā ar Truchanovu nokāpa laivā, kas aizbrauca pie kreisera. Otrais virsnieks un matroži palika uz «Po­lārās zvaigznes».

Kaštanovs, labi mācēdams vācu valodu, sāka runā­ties ar virsnieku, kas labprāt atbildēja uz jautājumiem un iepazīstināja pasažierus ar svarīgākajiem notiku­miem, kuri 1914. gada jūlijā bija izraisījuši Eiropas karu, un laiks, līdz atgriezās Truchanovs, aizritēja ne­manot. Pēdējais ieradās ar diviem virsniekiem un vēl dažiem neapbruņotiem matrožiem.

— Mūs sagaida izsēdināšana Kamčatkas krastā, — viņš paziņoja. — Dosimies uz kajitēm sakravāties, ka­mēr «Polāro zvaigzni» ar konvoju nogādās pie krasta. Viņi konfiscē bez ierunām ar visu kravu.

Kajītē bez austriešiem, kas bija palikuši rīkoties klājā, Truchanovs pastāstīja sekojošo:

— Kreisera komandieris paziņoja man to pašu, ko virsnieks. Sākumā, apspriedies ar saviem palīgiem, viņš gribēja aizvest mūs līdzi kā gūstekņus. Es taču teicami saprotu un runāju vāciski, — Truchanovs paskaidroja, — bet tīšām to noslēpu, vēlēdamies uzzināt, ko viņi savā starpā runās un par mums izlems. Un tā es uzzināju, ka viņiem maz pārtikas un tie ar mūsu krāiumiem cer iedzī­voties. Tāpēc liekas gūstekņu mutes viņiem nav vaja­dzīgas. Kaut gan viens no palīgiem uzstāia, ka viņiem vismaz jāaizved visi, kas jaunāki par 45 gadiem, — tātad kara dienestam pakļautie, tas ir, visi, izņemot mani, tomēr komandieris viņu nomierināja, apgalvo­dams: kamēr mēs no Kamčatkas nokļūšot līdz Maskavai, karš droši vien jau būšot beidzies ar Krievijas un Fran­cijas sakāvi.

— Tātad, — Truchanovs turpināja, — viņi nolēma mūs visus izsēdināt un atļaut ņemt līdzi tikai nepiecie­šamo apģērbu, nedaudz pārtikas un katra personīgo naudu, bet ne ekspedicijas kasi. Tā nu viss pārējais pa­kļaujams konfiskaciiai.

— Arī visas kolekcijas, visi ekspedicijas rezultāti? — Papočkins sašutis iesaucās.

— Jā, viss bez ierunām! Dienasgrāmatas mēs, pro­tams, paslēpsim kabatās, bet fotogrāfijās, galvaskausus, ādas, herbāriju utt. vajadzēs atstāt. Viņi apsolās visu veselu un neskartu nogādāt Vīnē un pēc kara beigām atdot.

— Ja ceļā uz turieni viņus nenolaidīs dibenā franču vai krievu zemūdene vai mīna! — saniknotais Borovojs aizrādīia.

— Tas ir pilnīgi iespējams! — Truchanovs turpi­nāja, — jo vairāk tāpēc, ka karā iestājusies Anglija.

— Vārdu sakot, ekspediciia pilnīgi aplaupīta, kā to­reiz, kad mūs aptīrīja skudras, — Makšejevs rūgti iesmējās.

— Ir kaut kāda iespēja mūsu mantas atgūt, — Tru­chanovs sacīja. — No viņu sarunām es nojautu, ka tiem kaut kur tuvumā atrodas bāze, visticamākais Koman- doru salās, no kurienes kreiseris mūs pārsteidza. Iera­dušies Vladivostokā, mēs to paziņosim saviem kara ku­ģiem un bazi ieņems.

— Kad gan mēs turp nokļūsim!

— Tā katrā gadījumā ir vienīgā cerība. Bet tagad sāksim kravāties.

Visi izklīda pa kajitēm. Kreisera pavadībā «Polārā zvaigzne» pilnā gaitā devās uz Kamčatku, turēdama kursu uz Ustjkamčatsku, pirmo apdzīvoto vietu jūras krastā ziemeļos no Petropavlovskas. Nomāktie pasažieri ar saviem čemodāniem un saiņiem drīz sapulcējās klāiā, kur austrieši bagažu pavirši pārbaudīja, tajā nerakņāda­mies un neokškerēdami kabatas. Tāpēc Makšejevam pa- gāia garām briesmas pazaudēt, savu zeltu, ko viņš biia sabēris savā platajā zeltrača jostā, kas atgādināia garu un šauru maišeli. Uzkrāvis sev veselu pudu. inženieris biia kļuvis loti tūļīgs. Bet ar zeltu piepildītā desa, ko viņš biia apsējis ap viduci, biia paslēota zem žaketes, un austrieši tās valkātāja neveiklību neievēroia. Kolekciias un visas ekspedicijas mantas, kas jau biia sakravātas pārvadā iumam pa dzelzceļu, pēc saraksta nodeva austriešiem. Par to. kur ekspedicija patiesībā bijusi, viņi, protams, neko nestāstīja.

— Mēs apmeklējām Čukču zemi, pārziemojām Vran- gela līcī, — Truchanovs paskaidroja virsniekam, kas pie­ņēma mantas. Tas līdzjūtīgi pamāja ar galvu un sacīia:

— Mans tēv bija polārā ekspedija, Franča Jozefa zeme, austriešu kornets Tegethofs, jūs, protams, lasījis?

— O, jā! — Truchanovs pasmaidīja.

Pret vakaru abi kuģi apstāiās pie garas zemes strē­les Kamčatkas upes grīvā, aiz kuras atradās neliels zvejnieku ciemats. Pasažierus un to bagažu ātri novie- toia trīs laivās un noveda krastā. Igolkins un kapteinis nekavēdamies devās uz ciematu sameklēt vedēiu. Pārē­jie palika krastā un skumii noraudzījās, kā laivas pa­cēla klājā un kā abi kuģi pagriezās un pilnā gaitā aiz­gāja jūrā. Jau krēslā, pirms ieradās cilvēki ar zirgu — vienīgo visā ciematā, — kuģi pazuda vakara miglā.

Mūsu ceļotājiem vajadzēja nodzīvot Ustjkamčatskā veselas desmit dienas, jo trūka satiksmes līdzekļu. Ne­daudzie Kamčatkas upes krasta iedzīvotāji bija ļoti aiz­ņemti zvejā, jo biia sākusies ziviu rudens pārvietošanās, un pamest šo darbu, kas sagādāja cilvēkiem un suņiem pārtiku visai ziemai, lai tik lielu sabiedrību batās (izdob­tās laivās) pārvadātu pa upi augšup, neviens, protams, nevēlējās. Tikai Igolkins, kas steidzās uz Petropav- lovsku pie sievas, paņēmis līdzi Ģenerāli, aizbrauca šo ceļu un aizveda arī vēstuli gubernatoram. Šai vēstulē Truchanovs ziņoja par «Polārās zvaigznes» konfiskāciju, ienaidnieka bazi Komandoru salās un lūdza palīdzību.

Augusta beigās Ustjkamčatskā piestāja japaņu zveias šoneris un par lielu atlīdzību apņēmās visus iz­sēdinātos nogādāt Japanā. Lai atbrīvotu vietu pasažie­riem, viņiem vajadzēja atstāt dalu savējās kravas.

Šis trīs nedēļas ilgais brauciens nebiia patīkams. Citi bija novietoiušies klājā, citi kravas telpās starp zivju mucām. Eda japaņu ēdienus — zivis, rīsu un tēju, izbaudīja spēcīgu šūpošanos, miglas, lietu un puteņus. Pie Kūriju salām viņi vētras laikā tikko nepiedzīvoja katastrofu uz zemūdens klintīm. Terpeņija līcī iapaņi gribēja visus izsēdināt ar ieganstu, ka iapaņu Sachalina ir tā pati Japana, un piekrita vest tālāk tikai pret papildu samaksu.

Vakanajā, Hokoido salas ziemeļu galā, ziemeļos vis­tālākajā Japanas salā, izmocītie pasažieri paši atstāia šoneri, jo tālāk — Hakodatas ostā varēja ātrāk un ērtāk nokļūt ar vilcienu.

No Hakodatas — salas dienvidu galā un gandrīz uz viena platuma grada ar Vladivostoku — satiksme ar pē­dējo bija diezgan bieža un regulārā. Pēc garākas aptau- ias un formalitātēm, ko izraisīja apstāklis, ka arī Japana bija pievienoiusies karotājām valstīm Antantes pusē, pasta tvaikonis aizveda visu sabiedrību uz Vladivostoku.

Cik liels bija ceļotāju pārsteigums, kad tie, tuvoda­mies piestātnei, starp kuģiem ieraudzīja «Polāro zvaig­zni», kuras klājā sēdēja sargs. Viņi ātri ievāca izziņas, un izrādījās, ka Kamčatkas gubernators, saņēmis Trucha- nova vēstuli, bet nespēdams rīkoties ar pietiekami lie­liem kuģiem, lai uzbruktu austriešu kreiserim, bija ziņojis uz Vladivostoku. No turienes nosūtītais ātrgājējs krei­seris atrada Komandoru salās gan «Polāro zvaigzni», bet austrietis bija paguvis laikā nozust.

Ostas komandants, kas sniedza šīs ziņas, tūlīt arī sa­grāva mūsu ceļotāju cerības atgūt savas kolekcijas. Austrieši «Polāro zvaigzni» bija galīgi aptīrījuši — ko­lekcijas, ierīces, pārtikas krājumi, pat kajišu iekārta un vērtīgākās mašīnas daļas bija aizvestas, tā ka kuģi bija nācies atvest tauvā. Bez remonta ar to vairs nevarēja braukt, un Truchanovs piekrita jūras resora priekšliku­mam nodot kuģi pa kara laiku sakaru dienestam.

Nomāktie ceļotāji iesēdās Sibirijas ekspresī un devās uz dzimteni. Pārrunājuši radušos stāvokli, viņi nolēma, ka līdz kara beigām, ko visi vēl cerēja sagaidīt visai drīz, un līdz kolekciju un fotouzņēmumu atgūšanai par ekspediciju uz Plutoniju jāklusē. Ja nerēķina savus apgalvojumus, tad ar ko viņi varēja pierādīt, ka Plutonija ar saviem brī­numiem tiešām pastāv un ka tajā var nokļūt? Katrs sa­prātīgs cilvēks atzītu viņu stāstu par kailu fantaziju, bet stāstītājus par meļiem vai vājprātīgiem.

Bet karš ieilga, tam sekoja revolūcija un citi noti­kumi … Pagāja desmit gadu, ekspedicijas dalībnieki iz­klīda; citi krita frontēs, citi nomira. Nav zināms, kur at­rodas kolekcijas un dokumenti. Truchanovs, kas atgriezies savā observatorijā Munku-Sardikā un dzīvo tur kā vientulis, vairs necer tos atgūt.

Autora rokās nejauši nokļuva kāda miruša ekspedi­cijas dalībnieka dienasgrāmata un zīmējumi. Pēc šiem materialiem arī sarakstīta šī grāmata.