Nekadiene

Septītā nodaļa

grīdu sedza meldru klajums un salmu pakaiši. Lielā kamīnā sprakšķēdams liesmoja pamatīgs bluķis. Netālu no ta lepni pa­staigājās vistas, ik pa brīdim kaut ko ieknābādamas no zemes. Telpas malās stāvēja krēsli ar izšūtiem spilveniem, un pie logiem un durvīm karājās gobelēni.

Vilcienam uzsākot gaitu, Ričards tik tikko nepaklupa. Viņš pašāva rokas uz priekšu, pieķērās tuvāk stāvošajam cilvēkam un atguva līdz­svaru. Tuvāk stāvošais cilvēks izrādījās pavecs neliela auguma kungs pilnā bruņojumā, kurš, kā Ričards nosprieda, izskatītos pēc nesen pensionēta zemāka ranga ierēdņa, ja vien iespaidu neizjauktu bruņucepure, apmetnis, visai neveikli noaustais bruņukrekls un šķēps; toties, bruņojumā tērpts, vīrs izskatījās pēc nesen pensionēta zemāka ranga ierēdņa, kurš pret paša gribu ievilkts vietējā dramatiskā teātra pulciņā, kur viņam uzdots spēlēt karavīru.

Vīrelis tuvredzīgi pablenza uz Ričardu, kurš bija pieķēries viņa plecam, un sērīgi noteica: Lūdzu piedošanu.

Es biju vainīgs, Ričards sacīja.

— Es zinu, — vīriņš atteica.

Pa celiņu vagona vidu pretī panācās milzīga auguma īru vilku suns un apstājās pie lautas spēlētāja, kurš sēdēja uz grīdas un neritmiski strinkšķināja stīgas. Vilku suns paglūnēja uz Ričardu, nikni nošņaukajās, apgūlās un aizmiga. Vagona tālākajā galā stāvēja mednieks ar pieradinātu piekūnu uz rokas un apmainījās laipnībām ar bariņu pa­vecāku jaunkundžu. Daži pasažieri uzkrītoši blenza uz četriem klātpienācējiem; citi tikpat uzkrītoši nelikās par viņiem ne zinis. Tas viss kopumā, kā Ričards atskārta, izskatījās pēc maza viduslaiku galma, ko kāds ņēmis un kā prazdams ievietojis metro vagonā.

Galma ziņotājs pacēla pie lūpām ragu un izvilināja no tā nemelodisku pūtienu, vagonā ienāca milzonīga auguma vecs vīrs, tērpies ritakurpēs un platā apmetnī ar kažokādas oderi. Vīrs vienu roku bija atbalstījis uz pleca ākstam noplukušā triko. Sirmgalvis atstāja satrie­cošu iespaidu ne tikai ar milzu augumu vien: viņa kreiso aci sedza apsējs, un tas lika vīram izskatīties nedaudz bezpalīdzīgam un nedro­šam kā vienacainam vanagam. Vīra rudi sirmajā bārdā bija saķērušies dažādi ēdiena krikuči, un padilušā kažokādas apmetņa lejasgalā redzamās bikšu staras ļoti izskatījās pēc pidžamas biksēm.

Tas, Ričards nodomāja', laikam ir grāfs.

Grāfa āksts bija vīrs krietni gados ar sakniebtām, nebūt ne smaidī­gām lūpām un nogrimētu seju. Viņš pavadīja grafu uz tronim līdzīgo, kokgrebumiem rotāto krēslu, un grāfs mazliet nedroši apsēdās. Iru vilks piecēlās, šķērsoja vagonu visā garumā un apgulās pie grāfa čībās ieautajām kājām.

Ērlskorta, Ričards nodomāja, grāfa galms. Un tad viņš sāka prātot, vai Baronskortas metro stacijā būtu sastopams kāds barons un Reivenskortā — krauklis*, vai…

Bruņās tērptais vīrelis aslmatiski noklepojās un sacīja: Nu tad saciet, jūs, nācēji. Dariet zināmu, kāda lietā. Dora paspēra soli uz

* Reivenskortas (Raven's Cauri) stacijas nosaukuma burtisks tulkojums no angļu valodas ir «Kraukļa galms». Tulk. piez.

priekšu. Viņa stāvēja, augstu izslējusi galvu un piepeši izskatījās daudz garāka un drošāka, nekā Ričardam bija šķitis iepriekš. Mēs vēlētos tikt pieņemti uz sarunu ar Viņa gaišību grāfu, Dora teica.

Grāfs pāri visam vagonam nobļāvās: Ko meitēns teica, Halvar? Ričards nodomāja, ka grāfs, iespējams, ir kurls.

Halvars, bruņotais sirmgalvis, pagriezās pret grāfu, salika plauk­stas pie mutes un, pūloties pārspēt vilciena dārdoņu, nokliedzās: Vi­ņi atnākuši uz pieņemšanu, Jūsu gaišība!

Grāfs pastūma sāņus biezo kažokādas cepurīti un domīgi pakasīja galvu. Zem cepures vidēja pliks galvvidus. Ak tā? Pieņemšanu? Cik koši! Kas viņi tādi ir, Halvar?

Halvars pagriezās atpakaļ pret ienācējiem. Viņš vēlas zināt, kas jūs tādi esat. Pasakiet to īsos vārdos. Neizplūstiet.

- Es esmu lēdija Dora, Dora paziņoja. Mans tēvs ir lords Portiks.

To izdzirdējis, grāfs atplauka un, paliecies uz priekšu, vērās uz Doru ar vienīgo dūmakaini duļķaino aci. Vai viņa teica, ka esot Portika vecākā meita? grāfs jautāja ākstam.

- Ja-ā, Jūsu gaišība.

Grāfs pamāja Dorai ar roku. Panāc šurp, viņš teica. Nāc, nāc tuvāk. Gribu uz tevi paskatīties. Dora devās uz priekšu, pieķer­damās te vienai, te otrai virves cilpai, kas nokarajās no griestiem, lai varētu noturēties kājās šūpīgajā vilcienā. Pienākusi pie grāfa sēdekļa, Dora pakniksēja. Viņš lūkojās uz meiteni un kasīja bārdu. Mūs visus ļoti satrieca ziņa par tava tēva nelaimīgo… grāfs iesāka un tūdaļ sevi pārtrauca, turpinādams: Saprotams, visa jūsu ģimene bija… un viņš atkal apklusa teikuma vidū, lai sāktu nākamo: Zini, es vienmēr viņam vēlēju veiksmi, mēdzām ari šo to kopā darīt… vecais, labais Portiks… vienmēr ideju pārpilns… Grāfs apklusa. Tad viņš papliķēja ākstam pa plecu un žēlabainā čukstā, kas bija labi dzirdams, par spīti vilciena dārdoņai, sacīja: Ej un paķircini viņus, Tūlij. Pelni sev maizi.

Grāfa āksts artrīta izķēmotā soli aizsteberēja pa eju un nostājas pretī Ričardam. Un kas tu tāds būtu? jokdaris vaicāja.

- Es? Ričards pārjautāja. Hm. Es? Kā mani sauc? Es esmu Ričards. Ričards Meihjū.

- Es? āksts iespiedzās, vecmodīgā, teatrālā stilā atdarinādams Ričarda skotu akcentu. Es? Hm. Es? Paskat tik, kas par vīru. Tas jau nav vīrs, bet zābaks! Galminieki paklusi ieķiķinājās.

Un es, Marķīzs sacīja ākstam, atiezis zobus žilbinošā smai­dā, es esmu marķīzs de Karabass. Āksts bolīja acis.

- Dc Karabass zaglis? āksts jautāja. De Karabass laupītājs? De Karabass nodevējs? āksts pievērsās galminiekiem. Bet tas taču nevar būt dc Karabass. Kādēļ? Jo Karabass jau sen izdzīts no grāfa galma. Var jau būt, ka šis pieder pie kādas jaunas, īpaši gara auguma sesku sugas. No galminieku puses atskanēja neīsti smiekliņi, un sākās klusa, satraukta sačukstēšanās. Grāfs neko neteica, viņš bija cieši sa­kniebis lūpas, un viegli drebēja.

Mani sauc Medniece, — Medniece sacīja ākstam.

Galma ļaudis apklusa.

Āksts atvēra muti, it kā grasītos kaut ko sacīt, bet, paskatījies uz Mednieci, nolēma paklusēt. Mednieces ideāli veidoto lupu kaktiņos rotaļājās viegla smaida atblāzma. Nu, šauj vaļā, viņa teica. Pasa­ki kaut ko jautru.

Āksts blenza uz nomītajiem kurpju purngaliem. Tad viņš nomurmulēja: Manam medību suņam nava ožamā.

Grāfs, kurš līdz šim bija vien uzkrītoši pētījis marķīzu ar degošu skatienu, nu pielēca kājās viņš bija ka vulkāns ar sirmu bardu, kā sa­niknots senlaiku dievs. Viņš rādīja uz marķīzu ar pirkstu un, siekalām šķīstot, auroja: Es to nepieļaušu, cs to negrasos pieļaut. Lai viņš panāk šurp!

Halvars pamāja ar nomelnējušu šķēpu uz marķīza pusi, kurš jau soļoja uz vagona priekšgalu, kur nostājās līdzās Dorai grāfa troņa priekšā. Bija dzirdama rūkoņa īru vilka rīkles galā.

- Tu, grāfs bakstīja uz marķīza pusi ar garu, mezglainu rādītāj­pirkstu, es tevi pazīstu, dc Karabas! Neko neesmu aizmirsis. Varbūt es esmu vecs, bet es neesmu aizmirsis.

Marķīzs paklanījās. Vai drīkstu Jūsu gaišībai atgādināt, viņš pieklājīgi sacīja, ka mūs vienoja darījums? Es vedu miera sarunas starp jūsu ļaudīm un Kraukļa galmu. Un par to jūs pickritāl sniegt ne­lielu atlīdzību. Tātad ir ari Kraukļa galms, Ričards nodomāja.

Nelielu atlīdzību? grāfs ierēcās, pietvīcis biešu sarkanumā. Tā tu to sauc? Tava stulbuma dēļ, atkāpjoties no Vaitsitijas, es zaudēju duci vīru. Un aci.

Ja atļausiet man sacīt, Jūsu gaišība, marķīzs majestātiskā (oni teica, tas apsējs jums ļoti piestāv. Lieliski izceļ jūsu sejas daili.

- Es zvēru… grāfs draudēja, es zvēru… ka, ja tu vēl reizi spersi kāju mana lēnī, es… viņš aprāvās. Grāfs samulsis un apjucis, ka aizmirsis sakāmo, papurināja galvu. Viņa bārda bija izspūrusi uz visām pusēm. — Tas nekur nepazudīs. Es nemēdzu aizmirst tādas lie­tas, viņš nobeidza.

Viņš varētu nebūt sevišķi iepriecināts tevi redzēt? Dora čuk­stus vaicāja de Karabasam.

- Nu, viņš jau arī nav, marķīzs atmurdēja pretī.

Dora pakāpās vēl vienu soli tuvāk grāfam. Jūsu gaišība, viņa skaļi un skaidri ierunājās, de Karabass ir ieradies kopā ar mani kā mans viesis un pavadonis. To saišu vārdā, kas vienojušas jūsu ģimeni ar manējo, jūsu un mana tēva draudzības vārdā es…

- Viņš nelietīgi izmantoja manu viesmīlību, grāfs nodārdināja. Es zvēru, ka… ja viņš vēl reizi ienāks manā lēnī, es likšu izraut viņa iekšas un pašu izžāvēt tā kā… tā ka kaut ko, kam vispirms izrauj iekšas un tad… ta kā…

- Piemēra pēc tā kā siļķi, mans kungs? āksts ierosināja.

Grāfs paraustīja plecus. Tas nav no svara. Sargi, sagūstiet viņu!

Un sargi paklausīja. Lai arī sargi izskatījās pēc tādiem, kam nekad vairs nebūs sešdesmit, viņi abi turēja rokā uz marķīzu notēmētus šaujamlokus, un viņu rokām nelika drcbel ne vecums, ne bailes. Ričards palūkojas uz Mednieci. Neizskatijas, ka notiekošais darītu viņu nemie­rīgu: viņa drīzāk vēroja to visu ar skatītāja aizrautību, kā teātri.

Dora sakrustoja rokas par krūtīm un tad atkal nolaida tās gar sāniem, izstiepās taisnāka, atmeta galvu, izslēja spico zodiņu. Viņa aizvien mazāk un mazāk izskatījās pēc noskrandušas ielu laumiņas un aizvien vairāk pēc tādas, kas pieradusi panākt savu. Opālkrāsas acis zibeņoja. Jūsu gaišība, marķīzs ir šeit ieradies kā mans pavadonis, es viņu uzaicināju. Mūsu ģimenes ir bijušas draugos tik ilgu laiku…

Jā, tas tiesa, — grafs izpalīdzīgi pārņēma stāstījumu. Simtiem gadu. Simtu simtiem. Pazinu ari tavu vectētiņu. Vecs, jautrs brašulis. Maķenīt jokains, viņš atzinās.

Taču esmu spiesta sacīt, ka uzbrukumu savam pavadonim uz­tveršu tāpat kā uzbrukumu man un manam namam. Sīkais meitēns lūkojās augšup uz veco viru. Grāfs paliecās uz viņas pusi. Kādu brīdi viņi stāvēja kā sastinguši. Grāfs uztraukumā paplūkāja rudi sirmo bārdu, un tad uzmeta lūpu kā mazs bērns. — Es viņu te nepacietīšu, viņš teica.

Marķīzs izvilka no kabatas zeltīto kabatas pulksteni, ko bija pie­vads Portika darbistabā, un nesteidzīgi tajā palūkojās. Tad viņš pa­griezās pret Doru un sacīja, it kā nekas nebūtu noticis: Manu ledij, es acīmredzami būšu jums noderīgāks ārpus šī vilciena, nekā iekšpus. Un man ir arī citas avēnijas pārstaigājamas.

— Nē, Dora atteica, ja tu iesi prom, mēs visi iesim.

- Nedomāju vis, Marķīzs noteica. Medniece būs tev līdzās, kamēr vien tu būsi Apakšlondonā. Es tevi satikšu nākamajā tirgū. Pacenties pa šo laiku neizdarīt neko pārāk dumju. Vilciens tuvojās stacijai.

Dora pievērsa grāfam skatienu: un šajā skatienā bija kaut kas daudz senāks un varenāks nekā viņas jaunajos gados pieklātos. Ri­čards ievēroja, ka, viņai ierunājoties, visi citi telpā apklust. — Vai ļau­siet viņam iet, Jūsu gaišība? Dora vaicāja.

Grāfs parbrauca ar rokām pār seju, paberzēja labo aci un kreisās acs apsēju, un tad atkal pievērsās Dorai. Ļaujiet viņam iet, — grāfs noteica. Viņš palūkojās uz marķīzu. — Nākamreiz… viņš pārbrauca ar veco, stīvo pirkstu pār ādamābolu, … siļķe.

Marķīzs zemu paklanījās. Es pats atradīšu izeju, viņš sacīja sar­giem un devās uz atvērtajām durvīm. Halvars pacēla loku un notē­mēja uz marķīza muguru. Medniece pastiepa roku un nolieca Halvara loku ar atvilkto bultu atpakaļ prel zemi. Marķīzs izkāpa uz platformas, pagriezās un nedabiski sparīgi un līksmi pamāja. Durvis šņākdamas aizvērās.

Grāfs apsēdās milzu krēslā vagona pašā galā. Viņš klusēja. Vilciens atsāka gaitu un grīļodamies dārdēja tālāk pa tumšo tuneli. Kur pali­kušas manas manieres? grāfs pie sevis murmināja. Viņš lūkojās uz Doru un Ričardu. Kad viņš atkārtoja savu sakāmo, Ričards juta grāfa izmisušo, dimdošo balsi atbalsojamies vēderā kā basa bungu ri­bu. Kur palikušas manas manieres? — Grāfs pastūma vienu no veca­jiem bruņiniekiem uz Ričarda pusi. Viņi noteikti ir izbadējušies garajā ceļā, Dagvar. Un izslāpuši, kas tur ko jautāt.

— Jā, Jūsu gaišība.

Apturiet vilcienu! grāfs iesaucās. Durvis atvērās, un Dagvars izlēca uz platformas. Ričards vēroja cilvēkus uz perona. Neviens ncgrasījās iekāpt viņu vagonā. Neviens pat nešķita manām, ka tur notiktu kaut kas neparasts.

Dagvars piegāja pie našķu automāta perona malā. Vispirms viņš noņēma dzelzs bruņuccpuri. Tad ar bruņucimdā tērpto roku uzsita pa automāta sāniem. Grāfa pavēle, viņš paziņoja. Cok'lādes. No mašīnas dziļumiem atskanēja rūkoņa, un tā sāka spļaut laukā kaudzēm «Cadbury's» šokolādes tāfelīšu ar augļiem un riekstiem. Dagvars pielika pie aparāta mutes bruņucepuri, kur tās sabira iekšā. Vilciena durvis jau vērās ciet. Halvars iebāza starp durvīm šķēpa kātu, nu tās vairs nevērās ciet, bet bīdījās šurpu turpu, atsizdamās pret šķēpu.

- Lūdzu, nespiedieties pie durvīm! atskanēja balss skaļru­ni. Vilciens nevar uzsākt gaitu ar atvērtām durvīm.

Grāfs, galvu piešķiebis, lūkojās uz Doru ar vienīgo redzošo aci. Un tātad. Kas tevi šurp atvedis? viņš jautāja.

Dora aplaizīja lūpas. Vispārīgi runājot, Jūsu gaišība, tā ir mana tēva nāve.

Grāfs lēni pamāja ar galvu. Jā. Tu gribi atriebties. Ari diezgan prātīgi darīts. Grāfs noklepojās un piepeši dziļa krūšu basā dekla­mēja: Uzvarošs uguns zobens nozibsni neslēptā naidā, asākais asmens asiņu alkās auro; sārtojas sakautā sašķeltie… kaut kas. Tā ja.

- Atriebties? Dora brīdi padomāja. Jā. Tā lika darīt mans tēvs. Taču es pati galvenokārt gribu saprast, kas īsti notika, un aizsar­gāt sevi. Mūsu ģimenei nebija ienaidnieku. Vagonā ielumpačoja Dagvars, turēdams rokā ar šokolādes tāfelītēm un kolas skārdenēm pilnu bruņucepuri; durvīm beidzot izdevās aizvērties, un vilciens atkal uzsāka gaitu.

Lira mētelis, kas aizvien gulēja paklāts uz tuneļa grīdas, tagad bija ap­bērts ar monētām un naudaszīmēm, taču 11u to skāra arī neskaitāmu kurpju zoles tās izspārdīja monētas, nosmērēja un saplēsa papīra naudu un sarāva mēteli pa vīlēm. Līrs bija sācis raudāt. — Lūdzu! Kāpēc jūs nevarat mani atstāt vienu? — viņš vaimanāja. Līrs bija ar muguru pieplacis tuneļa sienai; pa seju viņam tecēja asinis, un koši sarkanās lāses krita vīram bārdā. Saksofons, iebuktēts un saskrāpēts, lempīgi un greizi nokarājās Līram uz krūtīm.

Viņu bija apstājis ne īpaši liels cilvēku pūlītis noteikti vairāk par divdesmit, taču mazāk par piecdesmit ļaudīm tie visi plati ieplestām, tukšām acīm blenza uz Liru un nekārtīgā drūzmā spiedās viņam virsū, cits ar citu plēsdamies un skrāpēdamies, lai tieši viņš vai viņa varētu iedot Līram naudu. Uz flīžu sienas vietā, kur Līrs bija krī­tot pārsitis galvu, vīdēja asins traips. Līrs bija atgaiņājies no kādas pusmūža dāmas, kura, rokassomiņu plaši atvērusi, bija grābusi un metusi Līram virsū sauju piecu mārciņu banknošu. Dāma, karsti vēlē­damās iedot Līram naudu, bija nejauši iegrābusi viņam sejā. Līrs bija palēcies, lai izvairītos no nagu cirtiena, un nogāzies uz tuneļa grīdas.

Kāds viņam uzkāpa uz rokas. Līra seja bija iespiesta monētu klā­jienā. Viņš sāka lamādamies šņukstēt. Es taču teicu, lai tu neaizrau­jies, kaut kur blakus ierunājās labi nostādīta balss. Palaidni tāds!

- Palīdzi man! Līrs izdvesa.

- Lai gan, runātājs teju vai negribīgi piebilda, naudai patie­šām ir savs vilinājums.

Pūlis spiedās arvien tuvāk. Lidojoša piecdesmit pensu monēta pār­šķēla Līram vaigu. Viņš sarāvās čokurā uz grīdas un sargādamies pie­spieda galvu pie ceļgaliem. Spēlē taču, nolādētais, Līrs šņuk­stēja. Vienalga ko. Lai tikai viņi rimstas…

Atskanēja maigi stabules pūtieni un atbalsojās tunelī. Tā bija vien­kārša frāze, kas tika nemitīgi atkārtota, taču ikreiz mazliet citādi: tās bija de Karabasa variācijas. Soļi sāka attālināties sākumā it kā negri­bīgi, pēc mirkļa jau dienišķi žigli tie gāja no viņa projām. Līrs atvēra acis. Marķīzs de Karabass bija atslējies pret sienu un spēlēja stabuliti. Kad viņš pamanīja Liru skatāmies, viņš atrāva stabulīti no lūpām un iebāza to dziļi iekškabatā. Viņš pasvieda Līram mežģīņotu, šur tur pie­lāpītu lina kabatlakatiņu. Līrs tīrīja asinis no vaigiem un no pie­res. — Viņi būtu mani nogalinājuši, viņš pārmetoši sacīja.

- Es tevi brīdināju, Karabass atteica. Būtu labāk priecājies, ka man gadījās nākt pa šo ceļu atpakaļ. — Viņš palīdzēja Līram pieslie­ties sēdus. Un tagad, viņš teica, man šķiet, ka tu man esi vēl vie­nu pakalpojumu parādā.

Līrs pacēla no grīdas savu saplēsto, dubļaino un zoļu nospiedu­miem izraibināto mēteli. Viņam pēkšņi bija kļuvis ļoti auksti, vīrs aplika mēteli ap pleciem un cieši ietinās tajā. Monētas šķindēdamas nobira zemē, banknotes klājās uz grīdas. Līrs atstāja tās guļam. Vai man patiešām veicās, vai arī tu to visu sarīkoji?

Marķīzs izskatījās teju vai apvainots. Nesaprotu, kā tu varēji kaut ko tādu nodomāt!

Es tak tevi pazīstu, tāpēc nodomāju. Ko tu šoreiz gribi likt man darīt? Zagt? Nodedzināt kaut ko? Līrs rezignēti un mazliet skumji vaicāja, piebilzdams: — Slepkavot?

De Karabass noliecās un paņēma atpakaļ savu mutautiņu. Bai­dos, ka zagt. Ar pirmo reizi uzminēji, viņš smaidot noteica. Man ir trakoti ievajadzējies vienu Tangu dinastijas figūriņu. Līrs nodrebēja un tad lēni pamāja ar galvu.

Ričardam pasniedza «Cadbury's» šokolādes tāfelīti ar augļiem un riekstiem, un palielu sudraba kausu, kura malu rotāja dārgakmeņi Ričards nosprieda, ka tie ir safīri. Kauss bija piepildīts ar kokakolu. Āksts, kuru, kā varēja noprast, sauca par Tūliju, skaļi nokremšķinajās.

- Es gribētu uzsaukt tostu par mūsu viesiem, viņš teica. Par bērnu, par sargu, par muļķi. Lai viņi katrs dabū, ko pelnījuši.

- Kurš no tiem būtu es? Ričards čukstus vaicāja Medniecei.

- Muļķis, protams, viņa atteica.

- Vecos laikos mums bija vīns, Halvars drūmi noteica, iemal­kojis kolu. — Man vīns garšo labāk. Nav tik lipīgs.

- Vai visi automāti jums tāpat vien dod visādus labumus? Ričards apvaicājās.

- O, jā, vecais vīrs atteica. Viņi, redziet, klausa grāfa pavēlēm. Viņš valda pār to Apakšzemes daļu, kur braukā vilcieni. Viņš ir Cen­trālās, Apļa, Jubilejas, Viktorijas un Beikcrlu līnijas valdnieks, — nu vārdu sakot, visu, izņemot Apakšpuses līniju.

Kas ir Apakšpuses līnija? Ričards nesaprata.

Halvars pašūpoja galvu un saknieba lūpas. Medniece pieskārās Ričardam pie pleca un sacīja: Atceries, ko es tev teicu par Seperdsbušas ganiem?

Tu teici, ka es negribētu viņus satikt, un ka ir lietas, ko man labāk nezināt.

Labi, Medniece noteica. Tagad vari tām lietām pievienot ari Apakšpuses līniju.

Dora atgriezās no vagona priekšgala. Viņa smaidīja. Grāfs pie­krita mums palīdzēt, viņa teica. Nāciet. Viņš mūs pieņems biblio­tēkā. Ričards, iedams Dorai nopakaļ, saprata, ka no viņa lūpām šoreiz nav izskanējis jautājums «Kādā bibliotēkā?». Jo ilgāk viņš šeit uzturējās, jo mazāk centās izprast visas šejienes dīvainības. Viņš devās Dorai līdzi, aizgāja tukšajam grāfa tronim otrā pusē, atvēra durvis uz blakus vagonu un nokļuva bibliotēkā. Tā bija milzīga zāle ar akmens sienām un augstiem koka griestiem. Pie visām sienām atradās plaukti, piekrauti pilni ar visdažādākajām mantām. Protams, plauktos bija grāmatas, bet arī lērums citu lietu: tenisa raketes, hokeja nūjas, lietus­sargi, lāpsta, piezīmjdators, koka kāja, paris krūzīšu, neskaitāmas kur­pes, vairāki binokļi, blociņš, sešas uz rokām uzmaucamas lelles, viena lavas lampa ar kustīgiem burbuļiem iekšā, vairāki kompaktdiski, dažā­das skaņuplates (ilgspēlējošās, 45 un 78 apgriezienu plates), audio­kasetes un astoņceliņu lentes, mctamkauliņi, mašīnītes, dažādi zobu protēžu veidi, rokaspulksteņi, kabatas lukturīši, četri dārza rūķi (divi ar makšķerēm rokās, viens rūķis pastaigā un viens ar cigāru zobos), avīžu un žurnālu kaudzes, burvestību folianti, trijkāju ķebļi, cigāru kārba, plastmasas vilku suns, kas klana galvu, zeķes… šī telpā bija īsta pazudušo mantu impērija.

Tas ir viņa īstais lauciņš, Medniece nočukstēja. — Pazaudētas mantas. Aizmirstas mantas.

Akmens sienā bija logi, un pa tiem Ričards redzēja drebam tumsu un aizzibam metro tuneļu gaismas. Grāfs sēdēja uz grīdas ar izplestām kājām, glaudīja vilku suni un kasīja tam pazodi. Grāfam blakus stāvēja apvainojies āksts.

Grāfs, ieraugot ienācējus, pieslējās kājās. Viņš sarauca pieri. Ak tā. Te nu jūs esat. Bija kaut kāds iemesls, kādēļ lūdzu jūs atnākt, tūdaļ atminēšos… Grāfs papluinīja rudi sirmo bārdu, un šis žests tik lie­lam vīram izskatījās nepiedienīgi sīciņš.

- Eņģelis Izlingtons, Jūsu gaišība, Dora pieklājīgi atgādināja.

- Ak, jā. Tavam tēvam, zini, bija daudz ierosinājumu pārmaiņām. Daudz man par to jautāja. Es neuzticos pārmaiņām. Aizsūtīju viņu pie Izlingtona. Te viņš apstājās. Vai es to jau stāstīju?

- Jā, Jūsu gaišība. Un kā mēs varētu nokļūt pie Izlingtona?

Grāfs palocīja galvu, it kā Dora būtu pateikusi kaut ko svarī­gu. Tikai vienu reizi pa īsāko ceļu. Pec tam jāmēro tālais ceļš lejup. Bīstams.

Un kāds būtu īsākais ceļš? Dora pacietīgi vaicāja.

Nē, nekas nesanāks. Ir jābūt atvērējam, lai pa to ietu. Tas der tikai Portika ģimenei. Grāfs uzlika savu lielo plaukstu Dorai uz pleca. Tad tā uzslīdēja augstāk un pieskārās vaigam. Labak paliec tepat pie manis. Varētu pasildīt vecam vīram sānus, ko? Viņš pašķie­lēja uz Doru un ar vecīgajiem pirkstiem pieskārās Doras matu ceku­lam. Medniece pakāpās soli uz Doras pusi. Dora noraidoši pamāja ar roku: nē. Vēl ne.

Dora palūkojās augšup uz grāfu un sacīja: Jūsu gaišība, es esmu Portika vecākā meita. Kā es varu nokļūt pie eņģeļa Izlingtona? Ri­čards bija pārsteigts, cik Dora spēj būt savaldīga, redzot grāfa sakāvi laika plūduma priekšā.

Grāfs koncentrēdamies pamirkšķināja labo aci: galvu uz sāniem piešķiebis, viņš izskatījās pēc veca vanaga. Viņš atrāva roku no Doras matiem. — Tātad tu tā esi. Tu esi. Portika meita. Kā klājas dārgajam tētim? Jādomā taču, ka labi? Labs, krietns cilvēks.

Kā lai mēs tiekam pie eņģeļa Izlingtona? — Dora jautāja atkal, un šoreiz viņas balss nedaudz drebēja.

Hmm? Tur jums, protams, noderēs Angelus.

Ričards mēģināja iztēloties, kāds grāfs varētu būt bijis pirms piec­desmit, sešdesmit gadiem vai pieciem simtiem gadu: varens karotājs, viltīgs stratēģis, liels mīlnieks, labs draugs, šausminošs ienaidnieks.

Kaut kur tepat aizvien vel bija jūtama ši vīra atblāzma. Tieši tas viņu padarīja lik biedējošu un tik skumju. Grāfs čamdījās pa plauktiem, cilādams zīmuļus un pīpes kātus, kaķenes, caurulītes un sakaltušas lapas. Tad, kā padzīvojis kaķis, kas piepeši pamanījis peli, viņš sagrāba mazu papīra rullīti un padeva to Dorai. Te nu būs, meitiņ, grāfs teica. — Te viss ir uzrakstīts. Un es domāju, ka mēs tevi pievedīsim tieši tur, kur vajadzīgs.

Pievedīsiet mūs? — Ričards izbrīnīts jautāja. Ar vilcienu?

Grāfs palūkojās visriņķī, meklēdams skaņas avotu, ieraudzīja Ri­čardu un plaši pasmaidīja. Ak, ko niekus, viņš nodārdināja. Por­tika meitas labā darīšu visu. Dora satvēra ciešāk papīra rullīti un uz­varoši pasmaidīja.

Ričards manīja, ka vilciens samazina ātrumu, un viņi visi trīs ar Doru un Mednieci atstāja akmens telpu un atgriezās vagonā. Ričards, kamēr vilciens bremzēja, skatījās uz platformu.

Atvainojiet, kas šī ir par pieturu? viņš vaicāja. Vilciens bija ap­stājies iepretī zīmei «Britu muzejs». Lai nu kā, bet tas bija par daudz. Ričards vēl varēja saprast brīdinājumu «Uzmanieties no spraugām!», un pieņemt, ka ir tāds Grāfa galms un viņa dīvainā bibliotēka. Taču sasodīts, gluži tāpat kā jebkurš londonietis, viņš pārzināja metro shēmu, un šis nu jau gāja par tālu. Nav tādas Britu muzeja staci­jas, Ričards nopietni noteica.

Ak tad nav, ko? grāfs iesaucās. Nu tad, mm, tad jums jābūt ļoti uzmanīgiem, kāpjot ārā no vilciena. To pateicis, viņš apmierināts nozviedzās un, papliķējis ākstam pa plecu, sacīja: Dzirdēji, Tūlij? Es esmu tikpat asprātīgs kā tu.

Āksts atbildēja ar visaukstāko smaidu, kāds jebkad redzēts. Mani sāni plaisā, ribas krakšķ, un mana jautrība it nekādi nav savaldāma, āksts teica.

Durvis atslīdēja vaļā. Dora uzsmaidīja grāfam. Paldies, viņa teica. Tiš, tiš, laukā, atgaiņājās vecais, nogurušais vīrs. raidīdams Doru, Ričardu un Mednieci ārā no vagona siltā, piedūmotā gaisa.

Viņi izkāpa uz tukšā perona. Durvis aizvērās, un vilciens devās tālāk. Ričards stāvēja un blenza uz stacijas nosaukumu, kurš, lai kā ari Ričards pūlētos palūkoties citur un tad žigli atkal atpakaļ, lai ierau­dzītu it kā no jauna, bija un palika tas pats:

Buitu muzejs