Nekadiene

Deviņpadsmitā nodaļa

vēl labu bridi pēc pamošanas Ričards nespčja atce­rēties, kas viņš tāds ir. Tā bija brīnišķīgi atbrīvojoša sajūta viņam piepeši bija ļauts būt, par ko vien iegribas, viņš varēja būt jebkas, iz­mēģināt jebkuru identitāti — viņš varēja būt vīrietis vai sieviete, žurka vai putns, briesmonis vai dievs. Tad atskanēja kaut kas līdzīgs šalko­ņai; viņš pamodās pilnīgi, un pamostoties saprata, ka viņš ir Ričards Meihjū, lai kas tas būtu un lai ko tas arī nozīmētu. Viņu sauca Ričards Meihjū, un viņš nesaprata, kur atrodas.

Viņš juta sev pie vaiga piespiestu gludu linu audumu. Viņam sāpēja visas maliņas, dažas, piemēram, kreisās rokas mazais pirkstiņš, sāpēja īpaši nejauki.

Kāds stāvēja viņam blakus. Ričards dzirdēja otra telpā esošā cil­vēka elpu un kluso, piesardzīgo rosīšanos viņam blakus. Ričards pacēla galvu, un atklāja vēl citas ļoti sāpīgas vietas. Vairākas no tām sāpēja gluži neciešami. Kaut kur attālu, cauri telpu telpām, varēja dzirdēt cilvēkus dziedam. Dziesma bija tik tāla un tik klusa, ka Ričar­dam šķita zemā, žūžojošā melodija pazudīs, tiklīdz viņš atvērs acis…

Viņš atvēra acis. Telpa bija maza un patumša. Viņš gulēja zemā gultā, un šalkoņu radīja cilvēks melnā mētelī ar kapuci, vīrs bija pa­griezis Ričardam muguru un slaucīja grīdu ar neiederīgi košu spalvu putekļu slotiņu. Kur es esmu? Ričards noprasīja.

Melnais stāvs likko neizmeta no rokām putekļu slotiņu; viņš pagrie­zās, un Ričards ieraudzīja kalsnu un ļoti nervozu, brūnu seju. Vai jūs vēlētos padzerties? viens no Melnajiem mūkiem vaicaja tā, it kā viņam butu iemācīts, ka gadījumā, ja pacients pamostas, ir jāpajautā, vai viņš vēlētos padzerties; šķita, ka mūks ir šo jautājumu domās atkār­tojis pēdējās četrdesmit minūtes, lai būtu pilnīgi drošs, ka to neaizmirsīs.

- Es… Ričards iesāka, un pēkšņi sajuta, ka ir mežonīgi izslāpis. Viņš piecēlās gultā sēdus. -Jā, es nudien gribētu padzerties. Liels pal­dies! Muks no apdauzītas metāla kannas ielēja apdauzītā dzelzs krū­zītē ūdeni un padeva to Ričardam. Ričards dzēra lēnām, ļoti valdī­damies ncizkampt ūdeni vienā malkā. Ūdens bija kristāldzidrs un auksts un garšoja kā dimanti un ledus.

Ričards uzmeta skatu savām drēbēm. Tās nebija viņa drēbes. Viņš bija ietērpts garā talārā, tāclā pašā, ka Melnajiem mūkiem, tikai pe­lēka. Viņa mazais pirkstiņš bija nostiprināts ar šinu un cieši nosaitēts. Ričards pacēla roku pie auss; arī tā bija nosaitēta, un šķita, ka zem pārsēja to kā šujot dursta sīkas adatiņas. Jūs esat viens no Melnajiem mūkiem, Ričards ierunājās.

- Jā, ser.

- Kā es šeit nokļuvu? Kur ir mani draugi?

Mūks neko neteica, vien nervozi norādīja uz koridoru. Ričards izkāpa no gultas. Viņš pieskārās ķermenim zem pelēkā ietērpa — viņš bija kails. Rumpi un kājas no vienas vietas klāja zilganvioleti zilumi; šķita, ka tie apsmērēti ar kādu ziedi: smaržoja pēc klepus sīrupa un brūnināta sviesta. Labais celis bija apsaitēts. Ričards prātoja, kur gan varētu būt palikušas viņa drēbes. Pie gultas bija noliktas sandales; viņš tās uzvilka un izgāja gaitenī. Viņam pretī, ieķēries brāļa Kvēpa elkonī, nāca abats. Viņa neredzīgās acis kapuces ēnā mirdzēja pērļu pelēkas.

- Ak, tad esi pamodies, Ričard Meihjū, abats sacīja. Kā jūties?

Ričards saviebās. Mana roka…

Ieģipsējām tev pirkstu. Tas bija lauzts. Apziedām zilumus un brūces. Un tev vajadzēja labi atpūsties, ko mēs ari ļāvām.

Kur ir Dora? Un marķīzs? Kā mēs te nonācām?

- Es liku jūs šurp atvest, abats sacīja. Abi mūki turpināja iet uz priekšu, un Ričards gāja viņiem līdzi.

Un Medniece? — Ričards vaicāja. Vai jūs atnesāt viņas līķi?

Abats pakratīja galvu. Līķa nebija. Tikai Briesmonis.

Un, hmm, manas drēbes… Viņi bija nonākuši pie celles, kas līdzinājās tai, kurā Ričards bija pamodies. Dora sēdēja uz gultas malas un lasīja «Mensfildas parku», un Ričards skaidri zināja, ka brāļi par tā eksistenci savā bibliotēkā līdz šim pat nenojauta. Ari Dorai mugurā bija mūka tērps, kas viņai bija daudzkārt par lielu un izskatījās teju vai komiski. Viņiem ienākot, Dora pacēla acis no grāmatas. Sveiks, — viņa teica. Tu gulēji veselu mūžību. Kā jūties?

- Šķiet, ka labi. Un tu?

Viņa pasmaidīja. Diezcik pārliecinoši tas vis neizskatījās. — Drusku reibst galva, viņa atzina. Gaitenī atskanēja skaļa graboņa, un Ričards pagriezies ieraudzīja marķīzu de Karabasu, ko vecā, ļodzīgā ratiņkrēslā stūma milzīga auguma Melnais mūks. Ričards nevarēja vien nobrīnīties, kā marķīzs, šis trakulis un romantiķis, var pieciest, ka viņu vadā apkārt ratiņkrēslā. Marķīzs apveltīja viņus ar platu smai­du. Labvakar, draugi, viņš noteica.

- Tagad, kad nu jūs visi esat šeit sanākuši, abats sacīja, mums ir jāaprunājas.

Abats ieveda viņus lielā telpā, ko rūkdams piesildīja kamīns ar šķilu malku. Viņi nostājās ap galdu. Abats ar rokas mājienu aicināja visus apsēsties, un, sataustījis savu krēslu, apsēdās pats. Tad viņš palūdza brāli Kvēpu un brāli Lamentāciju (to, kurš bija stūmis marķīza rati­ņus) atstāt telpu.

- Nu tad tā, abats iesāka. Pie lietas. Kur ir Izlingtons?

Dora paraustīja plecus. Tik tālu, cik vien varēju viņu aizsūtīt. Pusceļā cauri laikam un telpai.

- Ak tā, abats noteica. — Tas labi.

Kāpēc jūs mūs nebrīdinājāt no viņa? Ričards vaicāja.

Tas nebija mūsu pienākums.

Ričards nošņaukājās. Un ko tagad? viņš jautāja pārējiem.

Abats klusēja. Kā ko? Kā tu to domā? Dora jautāja.

Nu, tu gribēji atriebt savu ģimeni. Tas nu būtu izdarīts. Un visi lietā iesaistītie ir aizgādāti uz kādu nomaļu nekurienes nostūri. Es domāju viņi taču vairs nemēģinās tevi nogalināt, vai ne?

- Tuvākajā laikā ne, Dora nopietni atteica.

- Un tu? Ričards vaicāja marķīzam de Karabasam. Vai tu dabūji to, ko vēlējies?

Marķīzs palocīja galvu. Domāju gan. Mans parāds lordam Portikam ir pilnībā samaksāts, un lēdija Dora tagad man ir lielu pa­kalpojumu parādā.

Ričards paskatījās uz Doru. Viņa pamāja ar galvu. Un kā būs ar mani? viņš vaicāja.

- Skaidra lieta, Dora sacīja, — bez tevis mēs to nebūtu paveikuši.

- Nejau to es domāju. Kad jūs grasāties mani nogādāt mājās?

Marķīzs pacēla uzaci. Tu domā, ka viņa ir kaut kāds Ožas bur­vis? Mēs nevaram tevi nogādāt mājās. Šeit ir tavas mājas.

- Es mēģināju to pateikt tev jau iepriekš, Ričard, Dora sacīja.

- Tam ir jābūt iespējamam! Ričards iesaucās, un satraukumā gāza ar kreiso roku pa galdu. Viņš sadauzīja pirkstu, bet saglabāja mierīgu sejas izteiksmi. Viņš gan pateica «Au!», bet ļoti klusu, jo bija pieredzētas daudz briesmīgākas lietas.

- Kur ir atslēga? abats vaicāja.

Ričards pamāja ar galvai uz Doras pusi. — Pie tevis, viņš teica.

Dora papurināja savu laumiņas matu ērkuli. Pie manis tās nav, viņa sacīja Ričardam, kad mēs bijām tirgū, es to iebāzu tev kabatā. Tad, kad tu atnāci ar karija ēdieniem.

Ričards jau pavēra muti, lai kaut ko teiktu, bet tad to atkal aizvēra. Pēdīgi viņš sacīja: Tu gribi teikt, ka tobrīd, kad cs sacīju Krupam un Vandemāram, lai viņi mani pārmeklē, tā bija man kabatā? -Dora pamāja. Tad viņš atcerējās cieto nieciņu bikšu aizmugurējā kabatā, ko bija jutis, guļot zemē uz Daunstrītas; atcerējās, kā Dora uz bruņukuģa bija viņu apkampusi…

Abats pastiepa roku un ar brūnajiem, krunkainajiem pirkstiem pa­ņēma no galda zvaniņu un pazvanīja. Parādījās brālis Kvēps. Atnes man Karotāja drēbes! viņš lūdza.

Kvēps palocīja galvu un aizgāja.

— Es neesmu karotājs, Ričards iebilda.

Abats viegli pasmaidīja. Tu nonāvēji Briesmoni, viņš gandrīz vai ar nožēlu paskaidroja. Tāpēc tu esi Karotājs.

Ričards nikni sakrustoja rokas. Un pēc tā visa es neesmu pelnījis tikt uz mājām, bet tā vietā saņemu kaut kādu senilu apakšzemes goda titulu?

Marķīzs nolūkojās viņā bez vismazākās līdzjūtības. — Tu nevari at­griezties Augšlondonā. Daži atsevišķi indivīdi pamanās dzīvot tādu kā pusdzīvi gan te, gan tur pats redzēji Liru un īliastru. Taču tas nav pats labākais, kas cilvēku var gaidīt. Tā nav nekāda labā dzīve.

Dora pastiepa plaukstu un pieskārās Ričarda rokai. Piedod, viņa sacīja. — bet paskaties, cik daudz laba tu esi šeit paveicis. Tu atguvi atslēgu.

Nu? Ričards jautāja. Un kāda no tā bija jēga? Tu ņēmi un pasūtīji jaunu… Telpā atgriezās brālis Kvēps, un viņam rokā bija Ričarda džinsi. Bikses bija cauras, apkaltušas ar dubļiem un asinīm, un nelabi oda. Brālis padeva bikses abatam, kurš tūdaļ sāka pārmeklēt kabatas. Dora mīļi uzsmaidīja Ričardam. Kalējs nebūtu varējis uztaisīt atslēgas kopiju, ja mums nebūtu oriģināla, viņa atgādināja.

Abats nokremšļojās. — Jūs visi nudien esat ļoti dumji, viņš laipnā balsī pavēstīja, — un vispār neko nesaprotat. Viņš turēja roka sudraba atslēgu. Tajā atspīdēja kamīna uguns. Ričards izturēja

Pārbaudījumu un ieguva atslēgu. Viņš ir tās saimnieks līdz brīdim, kad nodod to atpakaļ mūsu gādībā. Atslēgai piemīt spēks.

Tā ir Paradīzes atslēga… Ričards sacīja, īsti nesaprazdams, ko abats cenšas viņiem paskaidrot un ko ar to grib panākt.

Sirmgalvja balss bija zema un melodiska. Šī ir atslēga uz ikvienu no realitātēm. Ja Ričards vēlas atgriezties Augšlondonā, tad atslēga ļaus viņam tur iekļūt.

Vai tas ir tik vienkārši? Ričards vaicāja. Vecais vīrs viegli pašū­poja kapuces segto galvu. Kacl mēs varam to darīt?

Tiklīdz tu būsi gatavs, abats atteica.

Mūki bija izmazgājuši un salāpījuši Ričarda drēbes, un atdevuši tās at­pakaļ. Brālis Kvēps pavadīja viņu cauri abatijai; viņi devās augšup pa galvu reibinošām kāpņu kaskādēm, līdz nonāca zvanu tornī. Torņa griestos aiz smagām koka durvīm bija lūka. Brālis Kvēps atslēdza to; abi vīrieši izspraucās pa lūku un nonāca šaurā, zirnekļtīklu pilnā šahtā, kuras sienās bija iestiprināti metāla riņķi. Viņi, pieturēdamies pie riņķiem, sāka rāpties augšup un kapa, šķiet, ne vienu vien tūkstoti jūdžu, līdz nonāca uz putekļainas metro stacijas perona.

Naitingeii.i.eina

Tā vēstīja zīme pie sienas. Brālis Kvēps novēlēja visu labu, un, pie­kodinājis Ričardam palikt uz perona un gaidit tos, kas atbrauks viņam pakaļ, norāpās lejup pa sienu un prom bija.

Ričards pavadīja uz perona minūtes divdesmit. Viņš prātoja, kas tā ir par staciju; tā nešķita nedz pamesta kā Britu muzeja stacija, nedz īsta kā Blekfraiersa; šī bija pavisam spokaina, visu aizmirsta un dīvaina vieta, kas šķita kā izcelta no kada sapņa. Ričards prātoja, kāpēc mar­ķīzs nebija pasacījis viņam ardievas. Kacl Ričards par to bija apjautā­jies Dorai, viņa bija teikusi, ka nezina, bet piebildusi, ka varbūt atvadišanās un tamlīdzīga laipnības izrādīšana nav gluži marķīza stiprā puse. Tad, nomurminājusi, ka viņai kaut kas iekritis acī, viņa bija iede­vusi Ričardam lapu ar norādēm un aizgājusi prom.

Tuneļa tumsā kaut kas māja. Gaisā zibinājās kaut kas balts, kas izrādījās zara galā piesiets kabatlakats. — Sveiki! Vai tur kāds ir? Ričards sauca.

No krēslas parādījās Vecā Beilija apaļīgais stāvs. Viņš izskatījās bikls un nokautrējies. Viņš vicināja gaisā Ričarda kabatlakatu un svīda. Tas mans mazais karodziņš, viņš teica un norādīja uz kabat­lakatu.

— Priecājos, ka tas izrādījies noderīgs.

Vecais Beilijs neveikli pasmīkņāja. Tā ja. Tikai gribēju pateikt. Man ir viena lietiņ' priekš tevis. Re, te būs. Viņš iebāza roku mēteļa kabatā un izvilka lielu, melnu spalvu, kas laistījās vietām zilganā, vietām violetīgā, vietām zaļā nokrāsā; spalvai ap kātu bija apsiets sar­kans diegs.

Mm, paldies, Ričards pateicās, īsti nesaprazdams, ko lai ar to

dara.

— Tā ir spalva, — Vecais Beilijs paskaidroja. Un patiešām laba spalva. Piemiņas lietiņa. Suvenīrs. Nieciņš. Tā ir par brīvu. Dāvana. Tev no manis. Tāds kā mazs paldies.

—Jā. Pateicos. Ļoti mīļi no jūsu puses.

Ričards iebāza spalvu kabatā. Tunelī parādījās silta vējpūsma: tuvojās vilciens. Sitas būs tavs vilciens, Vecais Beilijs sacīja. Es gan nebraucu ar vilcieniem. Man tik vajag kārtīgu jumtu, un viss iet, kā nakas. Viņš žigli sarokojās ar Ričardu un aizskrēja.

Vilciens tuvojās pieturai. Ta starmeši bija izslēgti, un pie priek­šējām durvīm neredzēja nevienu mašīnistu vai pavadoni. Vilciens ap­stājās. Visi vagoni bija tumši, un visas durvis ciet. Ričards pieklauvēja pie durvīm, kas atradās viņam tieši priekšā, cerībā, ka tās būs īstās. Durvis atvērās, piepludinot dūmakaino staciju ar siltu, dzeltenu gaismu. No vilciena izkāpa divi maza auguma pavecāki kungi ar garām vara taurēm rokās. Ričards viņus pazina tie bija Dagvars un Halvars no Grāfa galma; viņš, pat, ja reiz to bija zinājis, vairs nespēja atminēties, kurš no džentlmeņiem ir kurš. Viņi pielika pūšamos pie lūpām un nospēlēja fanfaras pašķībi, taču no sirds. Ričards iekāpa vilcienā, un abi vīri sekoja.

Grāfs sēdēja vagona galā un glaudīja milzīgu iru vilku suni. Āksts, ko, Ričards atcerējās, sauca par Tūliju, stāvēja viņam blakus. Izņemot viņus un divus vīrus bruņutērpos, vagonā neviena cita nebija.

- Tas ir viņš, ser-r, paziņoja āksts. Ričards Meihjū. Tas, kurš nogalināja Briesmoni.

- Karotājs? Grāfs domīgi pakasīja rudi sirmo bārdu. Atvediet viņu šurp.

Ričards pats piegāja pie grāfa sēdekļa. Grāfs viņu nopētīja no gal­vas līdz kājām; nešķita, ka viņš atcerētos, ka Ričardu jau reiz redzē­jis. Biju domājis, ka tu būsi garāks, grāfs pēc laba laika noteica.

- Piedodiet.

- Nu labi, jāķeras pie lietas. Vecais virs pieslējās kājās un uzru­nāja tukšo vagonu. Labvakar! Mēs godinām jauno Meiflaueru. Kā sacīja slavenais bards: Sārtojas sakautā sašķeltie sāni, Nogāžas ne­kavējoties naidnieks, Karstasinīga kareivja kauls, Zēna zobenam zaudējis, zudis… Par zēnu viņš gan īsti vairs nebūtu saucams, vai ne, Tūlij?

- Ne gluži, Jūsu gaišība.

Grāfs pastiepa roku. Dod savu zobenu, puis.

Ričards pasniedzās aiz jostas un izvilka Mednieces doto nazi. Vai šis derēs? viņš jautāja.

- Jā, jā, paņemdams nazi, attrauca vecais vīrs.

- Meties ceļos, — teatrālā čukstā pavēlēja Tūlijs un norādīja uz vagona grīdu. Ričards nometās uz viena ceļa; grāfs viņam viegli uzsita ar naža asmeni pa abiem pleciem. — Celies, — viņš nodārdināja. — Ser Ričard no Meiberijas. Ar šo nazi es piešķiru tev Apakšzemes brīvības. Kopš šī brīža tev ir ļauts brīvi staigāt it visur bez šķēršļiem, bez aiz­kavēšanās… un tā tālāk, un tā joprojām… blā, blā, blā, viņš ne­skaidri nomurmināja un apklusa.

- Paldies, Ričards sacīja. Vispār jau mans uzvārds ir Mei­hjū. Taču grāfs viņu neuzklausīja, jo vilciens tobrīd gatavojās apstā­ties.

- Šeit tev jāizkāpj, grāfs sacīja. Viņš atdeva Ričardam nazi Mednieces nazi un tad, vēlreiz papliķējis viņam pa plecu, norādīja uz durvīm.

Vieta, kur Ričards izkāpa, nebija metro stacija. Tā bija parasta virs­zemes stacija, kas Ričardam nedaudz atgādināja Sentpenkrasas sta­ciju tās arhitektūrā bija kaut kas tikpat pārspīlēts un pseidogotisks. Taču šis stacijas gaisotnē jautās kaut kas nepareizs, kas bija visai droša zirne, ka viņš joprojām atrodas Apakšlondonā. Gaisma bija dīvaina, pelnu pelēka, kāda mēdz būt tikai īsi pirms rītausmas un kādu mirkli pēc saulrieta tad, kad pasaule pamazām izšķīst tumsā un kad attā­lumi un krāsas kļūst nenosakāmi.

Uz koka sola sēdēja kāds vīrs un vēroja viņu: Ričards viņam tuvo­jās piesardzīgi, jo biezajā krēslā nebija saskatāms, kas tas ir par vīru kāds pazīstams vai ne. Ričardam rokā aizvien bija Mednieces nazis viņa nazis, un Ričards drošības labad satvēra tā spalu vēl ciešāk. Virs, pamanījis Ričarda tuvošanos, pielēca kājās un piešāva pirkstus pie pieres, izrādot pazemību tā, kā Ričards to bija redzējis darām vie­nīgi klasikas romānu ekranizācijās. Virs izskatījās reizē smieklīgs un atbaidošs. Ričards viņu pazina tas bija lords Zurkmēlis.

Tātad tātad. Jā-jā, — virs satraukti runāja, sākdams it kā no teikuma vidus. Par to meiteni Anestēziju. Neturam ļaunu prātu. Žurkas aizvien ir jūsu draugi. Un žurkmēļi tāpat. Nāciet pie mums. Mēs visu nokārtosim.

Ričards pateicās. Anestēzija viņu pavadīs, viņam ieskanējās galvā. Viņu nav žēl upurēt.

Lords Zurkmēlis paliecās zem sola un izvilka no turienes melnu vinila sporta somu ar rāvējslēdzi. Tā izskatījās kaut kur redzēta. Tur viss ir iekšā. Nekas nav pazudis. Palūkojiet pats. Ričards atvēra somu. Tur bija visas viņa mantas, ieskaitot naudas maku, kas bija no­likts pašā augšā uz kārtīgi salocītām džinsu biksēm. Viņš aiztaisīja somu ciet, uzmeta to plecā un devās projām, ne paldies nesacījis un skatu atpakaļ nepamezdams.

Ričards izgāja no stacijas un nokāpa pāris pakāpienus lejup.

Viss bija kluss. Un tukšs. Laukumā stacijas priekšā vējš dzenāja kri­tušas rudens lapas. Gaisā pašāvās dzeltenu, brūnganu un okera toņu sajaukums, krāsas nespodrajā gaismā izskatījās blāvas. Ričards šķēr­soja laukumu un nokāpa pazemes pārejā. Viņam aiz muguras tumsā kaut kas sakustējās, un Ričards piesardzīgi pagrieza galvu. Viņas bija vairākas un slīdēja uz viņa pusi tikpat kā nedzirdami; varēja saklausīt vien iešalcamies tumšo samtu un šur tur iešķindamies pa sudraba rotai. Lidojošo lapu saceltais troksnis skaļumā bija daudzkārt pārspējis šis bālās sievietes. Viņas lūkojās uz Ričardu ar badīgām acīm.

Tad viņš nobijās pa īstam. Tiesa gan, viņam rokā bija nazis, taču ar to cīnīties viņš spētu tikpat labi kā pārlēkt pāri Temzai. Viņš vienīgi cerēja, ka gadījumā, ja sievietes uzbruks, viņš varēs tās aizbaidīt ar nazi. Viņa nāsis skāra sausserža, maijpuķīšu un muskusa smarža.

Lamija izvirzījās māsu Samšu bariņa priekšā un paspēra soli uz Ričarda pusi. Ričards nervozi pacēla nazi, atceroties viņu ledaino, kaislīgo apskāvienu gan to, cik tas bijis patīkams, gan to, cik auksts. Tad Lamija pielika pirkstu galus sev pie lūpām un aizsūtīja Ričardam gaisa skūpstu.

Viņš nodrebēja. Pazemes pārejas tumsā kaut kas sakustējās, un kad viņš atkal atskatījās, tur bija vairs tikai ēnas.

Izgājis cauri pazemes pārejai, Ričards uzkapa pāris pakapienu augšup un piepeši atradās zāļaina kalniņa galā. Ausa rīts, un apkārtējā ainavā lik tikko varēja izšķirt kokus: ozolu, kam nobirušas gandrīz visas lapas, vienu osi un dižskābaržus, ko varēja sazīmēt pēc varenajām stumbru formām. Starp zaļajiem laukiem un pakalniem izlocījās plata, tīra upe. Palūkojies visapkārt, Ričards aptvēra, ka atrodas uz tādas kā salas — ap kalniņu, kura galā viņš stāvēja, tecēja divas nelielas upītes, kas saplūda vienā lielākā, atdalot pakalnu no cietzemes. Ričards, pats neapjaušot, kā to zina, saprata, ka joprojām atrodas Londonā, taču tādā Londonā, kāda tā bijusi kādu trīstūkstoš gadu senā pagātnē, kad pirmais cilvēks šajā zemē vēl nebija nolicis akmeni uz akmens.

Ričards atvēra somu un ieslidināja tajā nazi tas nonāca blakus naudas makam. Tad viņš somu atkal aizvēra. Debesis kļuva gaišākas, taču gaisma bija ļoti neparasta. Ta bija tāda kā jaunāka par to saules gaismu, ko viņš bija pieradis redzēt varbūt tīrāka. Austrumos lēca oranžsarkana saule ap to vietu, kur reiz būs Doklcnda, un Ričards skatījās, kā pār purviem un mežiem, ko viņš aizvien uzlūkoja kā Griniču, Kentu un jūru, slīd pirmie gaismas stari.

- Sveiks, sacīja Dora. Viņš nebija pamanījis meiteni pienākam. Zem viņas apbružātās ādas jakas varēja saskatīt mazliet citādas drēbes nekā iepriekš; tās joprojām bija kārtu kārtām savilktas un atgādināja skrandas, taču tagad starp tām vīdēja tafts, zīds, mežģīnes un brokāts. Viņas īsie, sarkanie mati saullēktā spīdēja kā nospodrināts varš.

- Sveika, Ričards atbildēja. Viņa nostājās blakus un ar saviem sīkajiem pirkstiņiem pieķērās Ričarda labajai rokai tai, kurā viņš turēja sporta somu. Kur mēs esam? viņš vaicāja.

- Varenajā un briesmīgajā Vestminsteras salā, viņa atbildēja. Izklausījās pēc kāda citāta, taču viņš nevarēja atminēties, kur būtu šo frāzi iepriekš dzirdējis. Viņi sāka brist uz priekšu pa garo zāli, kas, sar­mai kūstot, bija balta un slapja. Aiz viņiem zālē palika tumšzaļas pēdas.

- Paklau, Dora sacīja. tagad, kad eņģeļa vairs nav, Apakšlondonā ir ļoti daudz darāmā. Un darītāja esmu tikai cs. Mans tētis gribēja apvienot Apakšlondonu… Es domāju, ka man pieklātos pabeigt to, ko viņš ir iesācis. Viņi roku rokā gāja uz ziemeļiem, pro­jām no Temzas. Virs viņu galvām sakliegdamās riņķoja baltas kai­jas. Ričard, tu taču arī dzirdēji, ko Izlingtons mums teica ka mana māsa katram gadījumam ir atstāta dzīva. Varbūt, ka es nemaz neesmu vienīgā, kas palikusi no mūsu ģimenes. Un tu izglābi man dzīvību. Ne vienreiz vien. īsu mirkli viņa klusēja un tad steidzīgi nomurmi­nāja: Tu man esi bijis patiešām labs draugs, Ričard. Un man visādā ziņā ir iepaticies, ka tu esi man blakus. Lūdzu, neej prom.

Viņš viegli saspieda meitenes roku savējā. Jāsaka, viņš ierunā­jās, ka arī man visādā ziņā ir iepaticies, ka tu esi blakus. Taču es ne­iederos šajā pasaulē. Manā Londonā… nu, tur visbīstamākais, kas var gadīties, ir saskriešanās ar kādu pārlieku steidzīgu taksometru. Tu man arī patīc. Ļoti, ļoti. Bet man ir jāiet mājās.

Viņa palūkojās uz Ričardu ar savām dīvainās krāsas acīm, kurās liesmoja zilganzaļa uguntiņa. Tad jau mēs nekad vairs nesatiksimies, viņa teica.

- Laikam gan ne.

- Paldies par visu, ko tu esi darījis, viņa nopietni sacīja. Tad Dora apskāva Ričardu tik cieši, ka viņa nobrāztās ribas iesmeldzās, un viņš satvēra meitēnu tik stiprā skāvienā, ka visas skrambas un rētas iesāpējās kā negudras, taču viņam tas nerūpēja.

- Un vispār, — viņš visbeidzot sacīja. Tas ir tik jauki, ka mēs sa­tikāmies. — Viņa bez mitas mirkšķināja acis. Ričards jau gaidīja, ka viņa atkal stāstīs, ka acī kaut kas iebiris, taču tā vieta Dora tikai pajau­tāja: Vai esi gatavs?

Viņš pamāja ar galvu.

- Atslēga ir?

Ričards nolika somu zemē un ar veselo roku parakņājās bikšu aiz­mugurējā kabatā. Viņš izvilka atslēgu un padeva to Dorai. Viņa paņēma to rokās un turēja sev priekšā, it kā tā būtu iebāzta iztēlotu durvju slēdzenē. Kārtībā, viņa teica. Tagad ej. Un neskaties at­pakaļ.

Viņš sāka soļot lejup no uzkalniņa, uzgriezis muguru Temzas zila­jiem ūdeņiem. Garām pašāvās pelēka kaija. Nonācis kalna piekājē, viņš tomēr paskatījās atpakaļ. Viņa stāvēja kalna galā ar austošo sauli fonā. Meitenes vaigi mitri spīdēja. Uz atslēgas krita oranža gaisma.

Tad Dora to pagrieza ar vienu izlēmīgu rokas kustību.

Pasaule satumsa, un Ričarda galva ieskanējās dobja rūkoņa, it kā tur rēktu tūkstoš saniknotu nezvēru.