Nekadiene

Otra nodala

viņš atrodas dziļi P a z E m E. Kaut kādā tunelī vai kana­lizācijas šahtā. Brīžam uzplaiksnās gaisma, drīzāk pastiprinot tumsas radīto iespaidu, nekā mazinot to. Viņš nav viens. Viņam līdzās iet vēl citi, bet nevar saskatīt viņu sejas. Viņi visi sāk skriet, dubļiem un dūņām šķīstot uz visām pusēm. No augšas krīt ūdens piles, kas tumsā mirdz kristālskaidras.

Viņš nogriežas ap stūri, un tur saskrienas ar briesmoni.

Tas ir milzīgs. Ar savu ķermeni viņš aizņem visu šahtas eju. Bries­monis noliec smago galvu, no platajām nāsīm un sarainā ķermeņa vēsajā gaisā ceļas balti garaiņi. Kaut kāds kuilis, viņš vispirms nodomā, bet pēc mirkļa saprot, ka neviens kuilis nevar sasniegt tādus apmērus. Briesmonis ir tik liels kā bullis, kā tīģeris, kā vērsis.

Milzenis nenovērš no viņa ne acu; viņš satver zobenu un ceļ to aug­šup veselu mūžību. Pacēlis zobenu, viņš paskatās uz savu roku, un saprot, ka tā vairs nav viņa roka, bet gan spalvām apaugusi ķetna ar līkiem zvēra nagiem.

Tobrīd sarosās arī briesmonis.

Viņš met tam ar šķēpu, bet ir jau par vēlu, un briesmoņa ilknis aiz­ķer viņa sānu. Viņš jūt savu dzīvību aizplūstam dūksnājā un saprot, ka ir uz mutes iegāzies ūdenī; ūdens pamazām kļūst sarkans no bieza­jiem asins šļācieniem. Viņš mēģina kliegt, bet mutē sagāžas dubli, un asiņains ūdens, un visu ķermeni pārņem sāpes…

- Redzēji sliktu sapni? meitene vaicāja.

Saraustīti elpodams, Ričards uzrāvās dīvānā sēdus. Aizkari vēl ar­vien bija aizvilkti, dega gaisma, un televizors joprojām šņāca, bet pēc blāvās gaismas strēles, kas spiedās iekšā pa aizkaru spraugu, Ričards noprata, ka ir rīts. Viņš pasniedzās pēc pults, kas bija iekritusi dīvāna šķirbā, un izslēdza televizoru.

- Jā, viņš atteica. Tā varētu teikt.

Ričards izberzēja no acīm miegu un, uzmetis sev žiglu skatu, ar at­vieglojumu konstatēja, ka ir vismaz novilcis kurpes un žaketi, pirms licies gulēt. Krekla priekšpuse bija vienos dubļos un sakaltušās asinīs. Mazā bezpajumtniece neko neteica. Viņa izskatījās briesmīgi mei­tenes bālums bija saskatāms pat cauri netīrumu kārtai. Viņa bija pavi­sam sīciņa. Mugurā meitēns bija savilcis vienu drēbju kārtu pār otru visādas dīvainas jakas, vecas samta bikses, dubļainas mežģīnes viss caurumu caurumos, caur kuriem bija samanāmi vēl citi savādi apģēr­ba gabali. Ričards nodomāja, ka viņa izskatās tā, it kā naktī būtu ap­laupījusi Viktorijas un Alberta muzeja modes nodaļu un savilkusi mu­gurā visu, kas gadījies pa ķērienam. Viņas īsie mati bija saķcpuši, bet šķita, ka tie varētu būt tumši sarkani.

- Tu jau esi augšā, Ričards noteica.

Kā grāfiste šī ir? meitene vaicāja. — Kam pieder lēnis?

- Hmm. Ko, lūdzu?

Meitene aizdomīgi palūkojās visapkārt. Kur es esmu?

- Ņūtona nami, Mazā Kemdenstrita… viņš apstājās teikuma vidū. Meitene bija atvērusi aizkarus un samiedza acis vēsajā dienas gaismā. Pēc mirkļa viņa blenza laukā pa Ričarda logu, aiz kura pa­vērās visai ikdienišķs skats — mašīnas, autobusi, cieši cita pie cilās piespiedušās bodītes: maiznīca, aptieka, dzērienu veikals. Meitene lūkojās lejup plaši ieplestām acīm.

- Es esmu Augšlondonā, viņa smalkā balstiņā sacīja.

Jā, tu esi Londonā, Ričards teica, prātodams, ko viņa doma ar augšu. Man liekas, ka tu vakar biji pamatīgā šokā. Tā brūce tev uz pleca ir diezgan briesmīga. Viņš gaidīja, ka meitene kaut ko sacīs un skaidros, bet viņa aizvien lūkojās pa logu uz autobusiem un veikaliem. Ričards turpināja: Es, ē, atradu tevi uz ietves. Tu biji vienās asinis.

- Par to tu neuztraucies, meitene nopietni sacīja. Tās lielāko­ties nebija manējās.

Viņa ļāva aizkaram pašam aizkrist ciet un sāka raisīt sev no pleca nost apsēju, kas negribīgi kārtu pa kārtai lobījās vaļā. Meitene apska­tīja ievainojumu un saviebās. Mums būs ar šito kaut kas jādara, viņa noteica. Tu varēsi man palīdzēt?

Ričardu pamazām pārņēma viegla panika. Es īsti nesaprotu neko no tām pirmās palīdzības lietām, viņš stomījās.

- Lai nu paliek, meitene teica, ja tev pietrūkst dušas, pietiks, ja pieturēsi marli un sasiesi, kur es nevarēšu aizsniegt. Tev taču ir marle, vai ne?

Ričards pamāja ar galvu. Ak, jā, — viņš atbildēja, pirmās palī­dzības nodalījumā. Vannas istabā, skapītī zem izlietnes. To pateicis, viņš iegāja guļamistabā un pārģērbās, prātodams, vai kreklu jelkad iz­dosies izmazgāt (viņa labāko, Džesikas dāvināto kreklu, ak kungs, viņa spertu zemes gaisā, šito redzot!).

Asiņainais ūdens viņam kaut ko atgādināja, šķiet, kādu sen redzētu sapni, bet Ričards nekādi nespēja skaidri atminēties, kāds tas bijis. Viņš parāva aizbāžņi, izlaida no izlietnes ūdeni un ielēja tīru, šoreiz pievienodams arī dezinfekcijas līdzekli; tā asā un medicīniskā smaka šķita izgaisinām vakardienas notikumu un Ričarda viešņas dīvainību. Meitene pieliecās, un Ričards skaloja viņas plecu ar siltu ūdeni.

Ričards patiesībā nebija ne uz pusi tik mazdūšīgs, kā viņam šķita. Pareizāk sakot, viņš baidījās no asiņainām ainām ekrānā, ar iedves­mu radīts zombija tēls vai pat detaļās precīzs ārstu dzīves seriāls varēja viņu novest līdz tādam stāvoklim, kad viņš, stūrī ierāvies ar rokām aiz­sedzis acis murmina: «Pasakiet, kad šī aina ir galā!». Taču, kad bija darīšana ar īstām asinīm un īstām sāpēm, viņš vienkārši ķērās pie lietas. Viņi iztīrīja brūci, kas tagad šķita mazāka nekā vakar vakarā, pārsēja to, un meitēns visu šīs procedūras laiku turējās godam un nemaz nedīdījās. Ričards prātoja, cik gan viņai varētu būt gadu, un kā viņa varētu izskatīties bez kosmētikas un netīrumu kārtas, un kādēļ viņa dzīvo uz ielas, un…

Kā tevi sauc, viņa ievaicājās.

Ričards. Ričards Meihjū. Diks. Meitene palocīja galvu, kā apstiprinot, ka paturējusi to atmiņā. Atskanēja durvju zvans. Ričards palūkojās uz netīrību vannas istabā, uzmeta skatu meitenei un mēģi­nāja iedomāties, kā uz to varētu paraudzīties cilvēks no malas. Tāds kā, piemēram… Ak kungs, Ričards noelsās, aptverdams ļau­nāko. — Varu derēt, ka tā ir Džesa. — Avārijas seku kontrole. Seku kon­trole. Paklau, viņš pievērsās meitenei, — tu paliec šeit.

Viņš aizvēra vannas istabas durvis un izgāja priekšnama. Atvēris iekšdurvis, Ričards atviegloti uzelpoja. Tā nebija Džesika. Bet kas tie tādi bija? Mormoņi? Jehovas liecinieki? Policija? Nevarēja saprast. Lai nu kā, aiz durvīm stāvēja divi vīri.

Abi vīri bija ģērbušies melnos uzvalkos — mazliet netīros, nedaudz saburzītos, un pat Ričards, kuram nebija iemesla uzskatīt sevi par mo­des pazinēju, ievēroja uzvalku visai dīvaino piegriezumu. Izskatījās, it kā tos pirms divsimt gadiem būtu šuvis drēbnieks, kurš dzirdējis mūs­dienu uzvalka aprakstu, bet nekad tādu nav redzējis. Vīles un deko­ratīvās nošuves izskatījās pagalam greizas.

Lapsa un vilks, Ričards nevilšus nodomāja. Vistuvāk durvīm stāvēja lapsai līdzīgais vīrs. Viņš bija mazliet īsāks par Ričardu, un viņam bija gari, taisni, spilgti rudi un taukaini mati un bālgana sejas krāsa. Ričardam atverot durvis, viņš plati, tomēr ar mirkļa nokavē­šanos, pasmaidīja, atklājot skatu uz muti, kas līdzinājās izdemolētai kapsētai. Labu šo rītu, jums, ak cienītais, lapsīgais sacīja tādā skaistā un brīnišķā dienā.

- Aha. Sveiki, Ričards atbildēja.

- Mums ir radies viens delikātas dabas jautājums, uz ko mēs meklējam atbildi, staigādami no vienām durvīm pie otrām. Vai ļausiet ienākt?

Nu, patiesību sakot, šis gan nav pārāk piemērots brīdis, Ričards sacīja un pēc mirkļa pajautāja: Jūs esat no policijas? Otrs atnācējs, garš vīrs ar īsi apgrieztiem, iesirmiem matiem tas, kuru Ričards domās bija nodēvējis par vilku, stāvēja īsākajam aiz muguras un turēja pie krūtīm piespiestu papīru žūksni. Līdz šim viņš bija klu­sējis, stāvēdams tāds milzīgs un vienaldzīgs, bet nu iesmējās zemu, ne­patīkamu un piesmakušu smiekliņu. Šajos smieklos bija kaut kas indīgs.

- No policijas? Mēs diemžēl nevaram apstiprināt šo jauko pieņē­mumu, sacīja īsākais. Karjera likuma un kārtības sargātāju lomā, kas gan ir neapšaubāmi valdzinoša, tomēr nav ierakstīta tajās kārtīs, ko Fortūnas madāma iedalījusi man un manam brālim. Nē, mēs esam visai parasti pilsoņi. Atļaujiet iepazīstināt. Es esmu misters Krups, un šis džentlmenis ir mans brālis, misters Vandemārs.

Tic bija visatšķirīgākie brāļi, kādus Ričards jebkad bija redzējis. Viņš vispār neko tamlīdzīgu iepriekš nebija redzējis. Brāļi? Ri­čards jautāja. Vai jums nevajadzētu būt vienam uzvārdam?

Esmu aizkustināts. Kas par prātu, mister Vandemār! Viltībā un dzēlībā galvastiesu pārāks par citiem. Daži te ir tik trāpīgi, īsākais atbildēja, tik strauji pasniegdamies uz Ričarda pusi, ka ar pirkstiem gandrīz iebakstīja viņam sejā, ka gluži vai bailes uztrāpīties uz naža. Ričards nevilšus pakāpās atpakaļ. Vai drīkstam ienākt? misters Krups vaicāja.

- Ko jūs vēlaties?

Mēs meklējam savu māsu, Krups teica un nopūtās. Varēja just, ka viņš uzskata to par varen skumju nopūtu. Kaprīzu un stūr­galvīgu bērnu ar stingru gribu, kurš nupat nolēmis salauzt mūsu na­baga atraitnes māmuļas sirdi.

— Aizmuka no mājām, — misters Vandemārs klusi paskaidroja. Viņš iespieda Ričardam rokā vienu no kopētajām lapām. Viņa ir drusku… jokaina, Vandemārs piebilda un pagrozīja pirkstu pie de­niņiem plaši pazīstamajā žestā, kam jāapzīmē prāta nepilnība.

Ričards palūkojās lapā.

Tur bija rakstīts:

Vai esat redzējuši šo meiteni?

Zem uzraksta bija neskaidri nokopēta jaunas meitenes fotogrāfija — viņa izskatījās kā tīrāks un mazliet garmataināks tās meitenes variants, kura gaidīja Ričarda vannas istabā.

Zem fotogrāfijas bija rakstīts:

Atsaucas uz vārdu DorIna.

Kož un spārdās. Aizbēgusi.

Ziņojiet, ja esat redzējuši. Griisam viņu atrast.

Piedāvājam atlīdzību.

Zem šī uzraksta bija pievienots telefona numurs. Ričards vēlreiz palū­kojās uz fotogrāfiju. Tā pavisam noteikti bija tā pati meitene. Nē, viņš teica, neesmu redzējis. Man ļoti žēl.

Misters Vandemārs Ričardā nemaz neklausījās. Viņš bija pacēlis galvu un ošņāja gaisu, it kā saodis ko dīvainu vai nepatīkamu. Ričards jau pastiepa roku, lai atdotu Vandemāram lapiņu, bet viņš ar savu milzīgo stāvu vienkārši pastūma Ričardu malā un vilka gaitā devās iekšā dzīvoklī. Ričards metās viņam pakaļ. Ko jūs atļaujaties! Apstājieties taču! Ejiet laukā! Jūs nedrīkstat te nākt! bet misters

Vandemārs jau soļoja taisni uz vannas istabu. Ričards cerēja, ka mei­tene — Dorina? būs bijusi (ik attapīga un aizslēgusi vannas istabas durvis. Bet nē Vandemārs nospieda rokturi, un durvis atsprāga vaļā. Vandemārs ieslāja iekšā, un Ričards, juzdamies kā mazs un nevarīgs šunelis, kurš mēģina noķert pastnieka bikšu staru, devās viņam pakaļ.

Vannas istaba nebija no lielajām. 'lajā atradās vanna, klozetpods, izlietne, ziepju gabals, pāris šampūna pudeļu un dvielis. Pirms dažām minūtēm, kad Ričards bija devies atvērt durvis, viņš te bija atstājis arī ļoti netīru meiteni, asinīm piešķiestu izlietni un izvandītu zāļu skapīti, l'aču tagad telpa spīdēja un laistījās.

Tajā nebija neviena stūrīša, kur meitene būtu varējusi noslēpties, taču viņas te nebija. Misters Vandemārs izlāčoja no vannas istabas, at­grūda vaļā Ričarda guļamistabas durvis, un iegāja izpētīt ari to. Es nezinu, ko jūs te meklējat, Ričards draudīgi teica, bet ja jūs neaiz­vāksieties no mana dzīvokļa tūlīt pat, es izsaukšu policiju!

Tai mirklī misters Vandemārs, kurš pašlaik pētīja dzīvojamo ista­bu, pagriezās pret Ričardu, un Ričards piepeši apjauta, ka nekad nav bijis tik nobijies ne no vienas dzīvas būtnes, kā tagad.

Pēkšņi ierunājās lapsīgais misters Krups: — Jā, tiešām, kas gan jums uznācis, mister Vandemār? Varu derēt, ka rūpes par mūsu dārgo māšeli ir sajaukušas jums prātus. Uz karstām pēdām atvainojieties džentlmenim, mister Vandemār!

Misters Vandemārs nodūra galvu un, brīdi padomājis, sacīja: Man likās, ka man vajag uz tualeti. Vairs negribas. Atvainojiet.

Misters Krups devās uz ārdurvīm un bīdīja misteru Vandemāru sev pa priekšu. Redziet nu. Jūs taču piedosiet mana noklīdušā brāļa manieru trūkumu, vai ne? Rūpes par mūsu nabaga mīļo atraitni māti un par māsiņu, kas pašlaik maldās kaut kur Londonas ielās neaprūpēta un neapmīļota, ir viņu pagalam satraukušas. Bet, par spīti tam, viņš ir lielisks biedrs, un katrs tādu gribētu sev pie sāniem. Vai ne, manu stipriniek? nu jau viņi abi bija laukā no dzīvokļa un stāvēja kāpņu laukumiņā. Misters Vandemārs neko neteica. Raižu nomākts viņš nudien neizskatījās. Krups pagriezās pret Ričardu un veltīja viņam vēl vienu lapsīgu smaidu. Jūs mums pateiksiet, ja viņu redzē­siet, viņš noteica.

Visu labu, Ričards sacīja. Viņš aizvēra un aizslēdza durvis. Un pirmo reizi, kopš dzīvoja šajā dzīvoklī, Ričards izmantoja arī drošī­bas ķēdi.

Misters Krups, kurš, tikko izdzirdējis pieminam policiju, bija pārgriezis Ričarda telefona vadu, sāka prātot, vai tas bija pareizais vads vai ne. Divdesmitā gadsimta telekomunikāciju tehnoloģijas nebija viņa stiprā puse. Krups paņēma no Vandemāra vienu paziņojuma kopiju un pie­lika pie kāpņutelpas sienas. Spļauj! viņš pavēlēja Vandemāram.

Misters Vandemārs atkraukājās un dūšīgi uzspļāva uz lapas baltās puses. Misters Krups to pieblieza pie sienas blakus Ričarda durvīm. Lapa acumirklī pielipa un nebija kustināma.

Vai esat redzējuši šo meiteni? plakāts jautāja.

Krups pagriezās pret Vandemāru. Tu viņam tici?

Viņi sāka kāpt lejup pa kāpnēm. Ne velna, Vandemārs atbil­dēja. Es viņu saodu.

Ričards nogaidīja, līdz dzirdēja aizcērtamies kāpņu telpas durvis pāris stāvus zemāk, un jau devās atpakaļ uz vannas istabu, kad priekšnamā, Ričardu izbiedējot, ļoti skaļi iezvanījās telefons. Viņš aizlēkšoja atpa­kaļ un pacēla klausuli. Hallo! Ričards atsaucās, Klausos! .

Klausulē bija klusums. Toties uz galda blakus telefona aparātam noklikšķēja automātiskais atbildētājs, un atskanēja Džesikas balss. Tā sacīja: Ričard? Te Džesika. Man ļoti žēl, ka tevis nav mājās, jo šī būtu bijusi mūsu pēdējā saruna, un man tik ļoti gribējās pateikt to tev pašam. Ričards konstatēja, ka telefons ir pilnīgi mēms. Vads kādu gabaliņu no klausules bija pārgriezts.

- Tava vakarējā rīcība mani ļoti dziļi aizskāra, Ričard, balss runāja tālāk. Un, kas atliecas uz mani, saderināšanās ir atsaukta. Un man nav ne mazākās vēlmes nedz atdot tev gredzenu, nedz vispār tevi vēl kādreiz satikt. Visu labu.

Atbildētāja kasetē izbeidzās lente, un iemirgojās maza, sarkana lampiņa.

- Sliktas ziņas? meitene jautāja. Viņa stāvēja pie virtuves letes Ričardam aiz muguras un ar cieši pārsaitēto roku ņēma laukā no kār­biņas tējas maisiņus un lika tos krūzēs. Tējkannā vārījās ūdens.

- Jā, Ričards atteica, ļoti sliktas. Viņš piegāja pie meitenes un iedeva viņai lapu ar jautājumu «Vai esat redzējuši šo meite­ni?». Tā taču esi tu, vai ne?

Viņa pacēla uzaci. Tā ir mana fotogrāfija.

- Un tevi sauc… Dorina?

Meitene papurināja galvu. Mani sauc Dora, Ričardričardmeihjūdik. Pienu un cukuru?

Kopš šī mirkļa Ričards jutās galīgi izsists no sliedēm. Vienkārši Ričards, viņš sacīja, cukuru nevajag. Un pēc brīža: — Paklau, ja tas nav pārāk personisks jautājums, kas ar tevi īsti notika?

Dora ielēja verdošo ūdeni krūzēs. Tu to negribi zināt, viņa vienkārši sacīja.

- E, nu labi, atvaino…

- Nē, Ričard. Tu to patiešām negribi zināt. Tas tev nenāks par labu. Tu jau tāpat esi darījis vairāk, nekā tev vajadzētu darīt.

Viņa izņēma tējas maisiņus un pasniedza vienu krūzi Ričardam. Pastiepies pēc krūzes, Ričards attapās, ka aizvien tur roka telefona klausuli. Es taču nevarēju tevi atstāt tur guļam.

- Tu būtu varējis, Dora atteica, bet tu tā neizdarīji. Dora piespiedās pie sienas un palūkojās laukā pa logu. Ari Ričards piegāja pie loga un paskatījās laukā. No maiznīciņas ielas pretējā pusē iznāca Krups un Vandemārs, un skatloga vidū karājās uzraksts «Vai esat

redzējuši šo meiteni?».

- Vai tie patiešām ir tavi brāļi? viņš jautāja.

- Lūdzu, Dora nopūtās, kaut brītiņu miera no šitā visa.

Ričards malkoja tēju un centās uzvesties tā, it kā viss būtu pilnīgi

normāli. Un kur tad tu pirmīt biji? viņš jautāja.

- Es biju šeit, Dora atbildēja. Paklau, kamēr tie abi vēl te slais­tās apkārt, mums jāpaspēj nodot ziņu kādam… viņa uz mirkli aprā­vās, — kādam, kurš varētu palīdzēt. Es neuzdrošinos bāzt degunu no šejienes laukā.

- Vai tad nav neviena, kam tu varētu piezvanīt, pie kā varētu aiz­iet? Ričards jautāja.

Dora izņēma klausuli ar nogriezto vadu Ričardam no rokām un pašūpoja galvu. — Manus draugus nevar sazvanīt pa telefonu, Dora sērīgi novilka un novietoja klausuli atpakaļ uz aparāta, kur tā palika guļam skumja un nelietojama. Dora piepeši pasmaidīja ašu, sazvēr­niecisku smaidiņu. Maizes drupačas, viņa teica.

- Kā, lūdzu? Ričards pārvaicāja.

Guļamistabas stūrī bija mazs vēdlodziņš, kas vērās uz mājas pagalma pusi, ar skatu uz jumtu smailēm un lietus ūdens notekām. Dora pakā­pās uz Ričarda gultas, lai to aizsniegtu, un bārstīja uz palodzes maizes drupačas. Bet es nesaprotu, Ričards nerimās.

Protams, ka nesaproti, viņa piekrītoši atteica, bet tagad paklusē. — Atskanēja spārnu švīkstoņa, un pie loga parādījās violeti zaļganas nokrāsas balodis ar mirdzošu spalvu. Viņš knābāja nobērtās drupačas; Dora, izbāzusi pa logu vienu roku, iecēla putnu iekšā. Tas jocīgi palūkojās uz meiteni, bet nemaz nepretojās.

Viņi apsēdās gultā. Dora iedeva Ričardam paturēt balodi, kamēr pati ar koši zilu gumiju, ko Ričards līdz šim bija licis apkārt elektrības rēķinu kaudzītei, sēja balodim pie kājas zīmīti. Ričards pat vissaulai­nākajos laikos nebija diez ko aizrautīgs baložu audzētājs. — Neredzu tam nekādas jēgas, viņš komentēja. Tas taču nav mājas balodis.

Manuprāt, tas ir parasts Londonas balodis viens no tiem, kas apķēza lorda Nelsona statuju.

- Tā arī ir, Dora sacīja. Viņas vaigi bija vairākās vietās saskram­bāti, un netīri sarkanīgie mati izspūruši; izspūruši, bet ne savēlušies. Un acis… Ričards aptvēra, ka nespēj pateikt, kādā krasa ir Doras acis. Tās nebija ne īsti zilas, ne zaļas, ne brūnas, ne pelēkas; tās drīzāk atgā­dināja liesmu apspīdētus dārgakmeņus un brīžam vizmoja ar zaļu, zilu. dzeltenu un pat sarkanu spīdumu, kas mainījās, tiklīdz Dora pakustējās. Viņa uzmanīgi izņēma putnu Ričardam no rokām, pacēla to augstāk un ielūkojās putnam acīs. Balodis piešķieba galvu un pabo­līja meitenei pretī melnās ačteles. Labs ir, meitene teica un sacī­to pavadīja ar dīvainu skaņu, kas atgādināja baložu dūdošanu. La­bi, Krrprr, tagad dodies un sameklē marķīzu de Karabasu. Vai saprati?

Balodis dzidri atgulgoja kaut ko pretī. Atā, dārgumiņ! Nu gan pasteidzies, atceries, tas ir svarīgi… Putns viņu pārtrauca ar diezgan nepacietīgu dūdošanu. Atvaino, Dora noteica, protams, ka tu pats zini, ko dari. Viņa paņēma putnu un izlaida to laukā.

Ričards visā šai ceremonijā nolūkojās ar zināmu uzjautrināju­mu. Zini ko, izklausījās gandrīz vai tā, it ka viņš tevi saprastu, Ri­čards teica, noskatoties, kā putns paceļas spārnos un pazūd aiz augstā­ko namu jumtiem.

- Liela muiža, Dora paraustīja plecus. Tagad tikai jāgaida.

Viņa piegāja pie grāmatplaukta istabas stūrī, paņēma «Mensfildas

parka» izdevumu, par kura esamību šai mājā Ričardam nebija ne jausmas, un iegāja dzīvojamā istabā. Ričards viņai sekoja. Meitene iekārtojās uz dīvāna un atvēra grāmatu.

- Vai tas ir saīsinājums no Dorina? Ričards vaicāja.

- Kas?

Tavs vārds?

- Nē. Tā ari ir Dora.

- Kā to raksta?

D-o-r-a. Līdzīgi, kā, izrunā vārdu door[1] eja, pa kuru var tikt uz viskautkurieni.

Ak tā. — Ričards juta, ka jāpiebilst vēl kaut kas, un tāpēc vai­cāja: Kāds vārds tas ir skotu, vai?

Meitene paskatījās viņā ar savām dīvainajām acīm un atbildē­ja: Mans vārds. Pēc mirkļa viņa atkal bija atpakaļ Džeinas Ostinas grāmatā.

Ričards paņēma pulti, ieslēdza televizoru un sāka klejot no viena kanāla uz otru. Pārslēdza. Nopūtās. Pārslēdza. Nopūtās. Nu, tā­tad, viņš visbeidzot teica. Ko mēs īsti gaidām?

Dora pāršķīra lapu, nemaz nepaskatīdamās uz Ričarda pusi. Mēs gaidām atbildi.

- Kādu atbildi? Ričards jautāja vēl. Dora paraustīja plecus. Ak tā. Nu protams. Ričards pēkšņi ievēroja, cik balta ir Doras āda ta­gad, kad krietna daļa dubļu un asiņu bija nomazgāta. Viņš prātoja, vai meitene ir tik bāla kādas slimības dēļ vai tādēļ, ka zaudējusi daudz spēka, vai varbūt viņa vienkārši ļoti maz uzturējās laukā, vai arī viņai bija mazasiniba. Varbūt bijusi ieslodzīta, lai gan cietumam meitene iz­skatījās mazliet par jaunu. Bet varbūt, ka tas garais tips nemaz nebija melojis, sacīdams, ka Dora ir traka. Paklau, kad te ieradās tie vīri…

- Viri? Nozibsnīja meitenes varavīkšņainās acis.

- Nu, tas Krups un, ēē, Vanderbilts.

Vandemārs. Dora izskatījās samulsusi. Pēc mirkļa viņa pašū­poja galvu un noteica Laikam jau var viņus saukt par vīriem, tā gan. Divas kājas, divas rokas, galva.

Ričards runāja talak. Bet kur tu biji, kad viņi pirmīt ienāca iekšā?

Dora aplaizīja pirkstu un pāršķīra lapu. Es biju šeit.

Bet… Ričards iebilda, taču pēdīgi viņam aptrūkās, ko teikt. Viņa dzīvoklī nebija tādas vietas, kur varētu noslēpties, un Dora nebija to atstājusi. Bet kā tad…

Istabas stūri aiz televizora atskanēja skrapstoņa, un no videokasešu kaudzes izkūņojās melns grauzējs, sprīdi lielāks par peli. Jēziņ! Ričards noelsās un no visa spēka meta tumšajam radījumam ar tele­vizora pulti. Pults ar troksni ietriecās kasešu kaudzē. No kustīgās ēnas vairs nebija ne miņas.

Ričard! — Dora iesaucās.

Viss kārtībā, viņš mierīgi noteica, šķiet, tā bija žurka vai kaut kas tamlīdzīgs.

Meitene nikni paskatījās Ričardā. Protams, ka tā bija žurka. Un ja nu tu viņu, nabadzīti, tagad pārbiedēji? Viņa palūkojās visapkārt un klusu iesvilpās caur priekšzobiem. Sveiki! viņa iesaucās un no­tupās uz ceļiem, pametusi «Mensfildas parku» pa roku galam. Kui­ļu pazudi?

Viņa uzmeta Ričardam piktu skatu. Ja tu būsi viņai nodarījis pāri… viņa draudīgi norūca un pēc brīža atkal pievērsās istabai un maigā balstiņā teica: Atvaino, viņš ir stulbenis. Vai tu te vēl esi?

- Es neesmu stulbenis, Ričards protestēja.

- Kuš! Dora nošņāca. Atsaucies! No dīvāna apakšas parādī­jās sīks rozā purniņš un divas melnas, spīdošas ačteles. Pēc brīža no paslēptuves izlīda visa galva, un zvērēns aizdomīgi nopētīja apkārtni. Ričards bija pārliecināts, ka šis radījums ir krietni lielāks par pe­li. Sveikiņi, Dora mīļā balsī ierunājās. Vai viss kārtībā? Viņa izstiepa roku. Radījums iekāpa meitenei plaukstā, uzskrēja augšā pa roku un iekārtojās elkonī. Dora ar pirkstu uzmanīgi paglaudīja zvēri­ņam sānus. Tas bija tumši brūns, ar garu rozā asti. Pie viena sāna viņam bija piesiets kaut kas līdzīgs salocītai papīra lapiņai.

- Tā ir žurka, Ričards noteica.

- Jā, žurka. Vai tu negrasies atvainoties?

- Ko?

- Atvainoties.

Var jau būt, ka viņš bija pārklausījies. Var jau būt, ka viņš bija mazliet jucis. Atvainoties žurkai?

-

Dora zīmīgi klusēja. Atvainojiet, ja jūs nobiedēju, Ričards cie­nīgi sacīja.

Žurka palūkojās uz Doru. Nē, viņš patiešām tā domā, tikai nesa­ka, Dora apstiprināja. Nu, ko tu man atnesi? Viņa paknibinājās žurciņai gar sāniem un noraisīja vairākkārt pārlocītu brūna papīra strēmeli, kas bija sasieta ar kaut ko, kas stipri atgādināja Ričarda koši zilo gumiju.

Dora atlocīja zīmīti vaļā brūnā, robotā papīra driska bija aprak­stīta sīkiem, ķeburainiem burtiņiem. Viņa to izlasīja un palocīja galvu. Paldies tev, viņa sacīja žurkai. Es esmu ļoti pateicīga par to, ka tu man palīdzēji.

Žurka nolēca uz dīvāna, mirkli paglūnēja uz Ričardu, pēc brīža no tās vairs nebija ne miņas.

Meitene vārdā Dora padeva zīmīti Ričardam. Nem > ~ viņa sacī­ja, — un izlasi.

Bija vēla pēcpusdiena, un Londonas centrā rudens atgādināja par savi, — tumsa iestājās arvien ātrāk. Ričards bija ar metro aizbraucis līdz Totnemkortroudai un nu soļoja pa Oksfordstritu, turēdams rokā papīra lapu. Oksfordstrīta ir viena no rosīgākajām tirdzniecības ielām Londonā, un pat šai pievakares stundā ielas bija pilnas tūristu un iepirkties kāru ļautiņu.

- Sī ir vēsts no marķīza de Karabasa, viņa. bija teikusi, iedodama viņam zīmīti.

Ričards skaidri zināja, ka ir šo vārdu kaut kur dzirdējis. Jauki, viņš noteica. Sim pastkartes beigušās, vai?

- Sādi ir ātrāk.

Viņš pagāja garām «Virgin» lielveikala izgaismotajiem skatlogiem un troksnim un bodītei, kur pārdeva Londonas policistu suvenīrķiveres un miniatūrus, sarkanus Londonas autobusiņus; nonācis līdz bistro, kur tirgo picu līdznešanai, Ričards pagriezās pa labi.

- Tev jāvadās pēc šeit minētajām norādēm. Pielūko, lai neviens tev neseko, viņa noteica un nopūtās. Man nudien nevajadzēja tevi tai visā iesaistīt.

- Vai tas, ka es sekoju šiem norādījumiem, palīdzēs tev ātrāk tikt no šejienes projām?

-Jā.

Viņš nogriezās Hanveistritā. Lai gan no Oksfordstritas spoži iz­gaismotās kņadas to šķira vien paris soļu, šķila, ka te ir pavisam cita pilsēta: Hanveistrīta bija tukša un pamesta, un drīzāk līdzinājās tumšai un saspiestai ejai, kas tomēr bija pārāk plata, lai to sauktu par šķērsieliņu. Ielas malās nīka skumja paskata ierakstu veikali un slēgtas ēstu­ves, un vienīgie gaismas avoti bija pusslcpcnas dzertuves namu augšē­jos stāvos. Ričards soļoja uz priekšu, juzdamies aizvien nomāktāks.

- «Nogriezies pa labi Hanveistritā, tad pa labi uz Hanveipleisu, pēc tam, atkal pa labi Ormus pasāžā. Apstājies pie pirmās laternas, ko ieraugi…» Vai tu pavisam droši zini, ka tas ir pareizais ceļš?

-Jā.

Ričards neatcerējās, ka būtu iepriekš ievērojis Ormus pasāžu, lai gan Hanveipleisā viņš bija bijis arī pirms šī gājiena: tur kādā pagra­biņā atradās indiešu restorāns, kuru bija ļoti iemīļojis viņa draugs Ge­rijs. Cik Ričards spēja atsaukt atmiņā, Hanveipleisa beidzās ar strup­ceļu. Lūk, jau ari «Mandeer», indiešu restorāns. Ričards pagāja garām spoži izgaismotajām parādes durvīm un pakāpieniem, kas vedināt vedināja iegriezties restorānā, un pēc pāris soļiem devās pa kreisi…

Viņš bija maldījies. Ormus pasāža bija. Ričards pat ieraudzīja ielas nosaukumu augstu uz nama sienas.

Ormus pasāža Wi

Nav nekāds brīnums, ka viņš iepriekš to nebija pamanījis: ta bija tikai tāda palielāka sprauga starp namiem, kurā gaismu meta vien sprēgājošs gāzes radziņš. Sitos tik bieži vairs nedabū redzēt, Ričards nodomāja, un pacēla ar norādēm aprakstīto lapiņu tuvāk gaismeklītim.

- «Un tad trīsreiz apgriezies šķērsumsvārpst»?

Šķērsumsvārpst nozīmē pretēji pulksteņa rādītāju kustības vir­zienam, Ričard.

Viņš trīsreiz apgriezās riņķī, juzdamies pagalam muļķīgi. Paklau, kāpēc man tas viss jādara, lai satiktu tavu draugu? Nu, es domāju, vi­sas sitās muļķības…

- Tās nav muļķības. Patiešām. Izdari to man par prieku, labi? un viņa. bija viņam uzsmaidījusi.

Viņš beidza griezties. Pagājās pa celiņu līdz galam. Nekā. Neviena nebija. Tikai metāla atkritumu tvertne un tai blakus kaut kāda lupatu kaudze. Hallo? Ričards sauca. Vai te kāds ir? Es esmu Doras draugs. Atsaucieties!

Nekā. Tuvumā patiešām neviena nebija. Ričards jutās atvieglots. Nu viņš varēja mierīgi doties mājās un pateikt, ka tikšanās nav noti­kusi. Pēc tam sazināties ar attiecīgajām instancēm un to visu atrisināt. Viņš saņurcīja līdzpaņemto lapiņu mazā bumbiņā un meta to uz mis­kastes pusi.

Tas, ko Ričards bija noturējis par lupatu kaudzi, piepeši veikli izslē­jās stāvus un noķēra papīra lodīti.

- Izskatās pēc manējās, marķīzs dc Karabass sacīja. Viņš bija tērpies milzīgā melnā mētelī, kas nebija ne īsti šinelis, ne fraka un kas darīja marķīzu gandrīz vai par dendijstila paraugu; kājās marķīzam bija gari, melni zābaki, un no mēteļa apakšas rēgojās vairākas noplī­sušu drānu kārtas. Neparasti tumšajā sejā spīdēja spoži baltas acis. Marķīzs, it kā uzjautrinādamies par sev vien zināmu joku, pasmīnēja, nozibinādams baltu zobu rindu, un, paklanījies Ričardam, sacī­ja: — De Karabass ir jūsu rīcībā, un jūs esat…?

- Ec, -.Ričards izdvesa, ē-hmm.

- Jūs esat Ričards Meihjū, jauneklis, kurš izglābis mūsu nabaga ievainoto Doru. Kā viņa tagad jūtas?

- Ē-mm… Ar viņu viss ir kārtībā. Roka gan vēl drusku…

- Jā, viņas atveseļošanās ātrums pārsteidz mūs visus, marķīzs viņu pārtrauca. Doras ģimenei piemita ļoti ievērojamas reģenerā­cijas spējas. Brīnums, ka viņus kādam vispār izdevās nogalināt, vai ne? Vīrs, kurš sevi dēvēja par marķīzu de Karabasu, nemierīgi stai­gāja šurpu un turpu pa īso ieliņu. Ričards ievēroja, ka marķīzs ir no tiem cilvēkiem, kas nemitīgi kustas gluži kā liels kaķis.

Tātad kāds nogalinājis Doras ģimeni? Ričards vaicāja.

- Šitā mēs nekur tālu netiksim, ja tu vienā laidā atkārtosi, ko es sa­ku, vai ne? noteica Karabass, kurš nu stāvēja Ričardam cieši pre­tī. Apsēdies, viņš pavēlēja. Ričards palūkojās apkārt, meklēdams, kur gan varētu apsēsties. Marķīzs smagi uzlika roku viņam uz pleca, un Ričardam nācās pietupties turpat uz bruģa. Viņa zina, ka mani pakalpojumi nav no lētākajiem. Ko īsti viņa man piedāvā?

- Kā, lūdzu?

- Par kādu samaksu mēs vienojamies? Viņa atsūtīja tevi šurp no­slēgt darījumu, jaunais cilvēk. Mani nevar dabūt par lētu naudu, un par velti es nekad nestrādāju.

Ričards paraustīja plecus, cik nu šajā pozā tas bija iespējams. Vi­ņa sacīja, ka gribot, lai jūs pavadāt viņu uz mājam lai kur tas ari būtu un lai sameklējat viņai miesassargu.

Pat tad, kad marķīzs stāvēja mierīgi, viņa acis nemitīgi kustējās. Skatiens šaudījās augšup un lejup, pavērās riņķī, it kā marķīzs kaut ko meklētu, kaut ko pārdomātu. Saskaitītu, atņemtu, pārbaudītu. Ri­čards šaubījās, vai de Karabass maz ir pie pilna prāta. Un tātad, cik viņa man piedāvā?

- Patiesību sakot, necik.

Marķīzs uzpūta elpu uz labās rokas nagiem un paberzēja tos pret sava ievērības cienīgā mēteļa atloku. Tad viņš pagrieza Ričardam muguru. Man. Nepiedāvā. Necik. Viņš izklausījās aizvainots.

Ričards pielēca kājās. Lieta tāda, ka viņa neteica neko par naudu. Viņa tikai sacīja, ka piedāvās jums kādu pakalpojumu.

Marķīza acis iezibējās. Tieši kadu pakalpojumu?

- Ļoti lielu, Ričards sacīja. Viņa solīja jums izdarīt ļoti lielu pakalpojumu.

De Karabass pie sevis pasmīnēja kā izsalcis lūsis, uzlūkojot apmal­dījušos zemnieku puišeli. Tad viņš cieši paskatījās uz Ričardu. Un tu atstāji viņu vienu? viņš dusmīgi jautāja. Tagad, kad Krups un Vandemārs brīvi blandās apkārt? Paklau, ko tu vēl gaidi? Marķīzs pietupās ielas malā un izņēma no kabatas metāla stienīti, ko iespieda kanalizācijas lūkas vākā un pagrieza. Vāks viegli atvērās; marķīzs to nocēla malā, nolika nost metāla stienīti un no citas kabatas izvilka kaut ko, kas līdzinājās nelielam spēļu spridzeklim vai arī signālraķetei.

Vai drīkstu jautāt…? Ričards ierunājās.

Nekādā gadījumā, marķīzs atteica. Tu neko nejauta. Es neko neatbildu. Tu nenovirzies no ceļa. Un pat necenties domāt, kas ar tevi pašlaik notiek. Skaidrs?

- Bet…

- Galvenais nekādu «bet». Saprati? Karabass noteica. Laiks ir pats svarīgākais. Viņš norādīja dzelmē, kas bija pavērusies zem kanalizācijas lūkas vāka. Un Ričards kapa, cieši turēdamies pie metāla kāpņu spraišļiem, kas iestiepās lūkas dziļumā, un jutās tik ļoti atrauts no sevis paša, ka uzdot vēl kādus jautājumus viņam nenāca ne prātā.

Ričardam nebija ne jausmas, kur viņi ir nokļuvuši. Pēc kanalizācijas šahtas īsti neizskatījās. Varbūt, ka šis tunelis bija paredzēts telefona kabeļiem, vai ļoti maziem vilcieniņiem. Vai varbūt kaut kam citam. Ričards apsvēra, ka viņam nav ne jausmas, kas atrodas zem Londonas ielām. Nervozi sperdams soļus, viņš nemitīgi bažījās, ka tumsā paklups un izmežģīs kāju. De Karabass devās taisni uz priekšu, acīmredzami nelikdamies ne zinis, vai Ričards vēl turas viņam nopakaļ vai ne. Tumšsarkanais gaismeklis, ko viņš nesa, meta garas ēnas uz ejas sienām.

Ričardam nācās paskriet, lai de Karabasu noķertu. Vajadzēs viņu dabūt uz tirgu, Karabass sacīja. Nākamais, ja pareizi atceros, ir pēc divām dienām, un es, protams, kā allaž pareizi atceros. Līdz tam laikam varu viņu noslēpt.

- Uz tirgu? Ričards vaicāja.

- Uz Klīstošo tirgu. Bet tu to nevēlies zināt. Un vairs nekādu jau­tājumu.

Ričards paskatījās visriņķī. Patiesību sakot, es nupat grasījos vai­cāt, kur mēs īsti esam, bet jūs jau droši vien, man neteiksiet.

Marķīzs lieku reizi nozibināja savus spožos zobus. Prātīgi vār­di, marķīzs atzinīgi noteica. Tu jau tāpat esi iekūlies diezgan lielā ķezā.

Jā, varat neatgādināt, Ričards nopūtās. Līgava iedeva man kurvīti, un telefons arī, droši vien, ir neglābjami sabojāts, būs jāpērk…

- Mīļo pasaulīti Pie Tempļa un Arkas, zvēru, ka telefons ir pati mazākā bēda. De Karabass nolika gaismekli zemē, kur tas sprakšķē­dams turpināja liesmot, un sāka kāpt augšup pa sienā iestiprinātiem metāla spraišļiem. Ričards nopūtās un sekoja marķīzam. Spraišļi bija auksti un sarūsējuši; rūsas kārta lupa un drupa ikreiz, kad tai pieskā­rās, un Ričards juta, kā acīs un uz lupām birst rūsas gabaliņi. Sarkanā gaismiņa, ko viņi bija atstājuši lejā, raustījās arvien stiprāk, līdz izdzisa pavisam, un tālāk viņi kāpa pilnīgā tumsā.

- Es tā saprotu, ka mēs tagad dodamies atpakaļ pie Doras? Ričards vaicāja.

- Vēlāk. Vispirms ir jānokārto viena sīka lietiņa. Drošībai. Un, kad mēs nokļūsim dienasgaismā, neskaties uz leju.

- Kāpēc ne? Ričards jautāja. Nākamajā mirklī viņam sejā iešļācās dienasgaisma, un viņš paskatījās lejup.

Bija gaišs ka diena [ka tas var bul? kaut kur tālu pakausi pīkstēja sīka balstiņa. Kad šeit ienācām pirms kādas stundas varbūt bija taču tik tikko satumsis!), un Ričards stāvēja, krampjaini ieķēries metāla kāpšļos, kas atradās kādas ļoti augstas celtnes ārpusē (bet pirms pāris sekundēm viņi vēl bija kāpuši pa tādām pašām kāpnēm, tikai iekšpusē, vai tomēr viņš maldījās?), un zem sevis viņš redzēja…

Londonu.

Sīciņas mašīnītes. Niecīgus autobusiņus un taksometrus. Nelielas mājeles. Kociņus. Miniatūras ieliņas. Mazus mazītiņus cilvēciņus, kas peldēja cauri ielas gabaliņam, uz ko Ričards kā sastindzis vērās.

Ja teiktu, ka Ričardam Meihjū nepatika augstums, tā būtu pilnīga taisnība, taču nebūt neatklātu visu, ko Ričards juta netālu no klintsmalām un ēku augšējos stāvos, proti, viņu šausmināja tādas vietas. Viņā mita bailes stindzinošas, krampjainas, mēmi kliedzošas bailes no sajūtas, ka, nokļūstot pārāk tuvu malai, kāds neredzams spēks viņu pārņemtu savā varā, un viņš paspertu vēl pāris soļus uz priekšu, un iekāptu izplatījumā. Ričardam bija tāda sajūta, it kā viņš nevarētu sev līdz galam uzticēties, un šī sajūta viņu biedēja daudz vairāk, nekā bai­les no kritiena. Viņš dēvēja šo sajūtu par reiboni un neieredzēja to, un neieredzēja pats sevi, un turējās pa gabalu no augstām vietām.

Viņš stāvēja, krampjaini ieķēries kāpņu reliņos. Dziļi acu dobumos sākās spiedošas sāpes. Elpa kļuva nedabiski strauja un nedabiski dziļa. Dažs labs neklausīja, ko es teicu, vai ne? kaut kur virs Ričarda galvas atskanēja zobgalīga balss.

— Es… Ričardam bija pilnīgi izkaltusi rīkle. Viņš norīstījās, mē­ģinādams atgūt runas spējas. Es nevaru pakustēties. Viņam sāka svīst rokas. Un ja nu tās nosvīst tik ļoti, ka sāk slīdēt, un viņš vienkārši iegāžas tukšumā!?

- Protams, ka tu vari pakustēties. Vai arī, ja tomēr nevari, tu vari palikt te karājamies, līdz rokas sastingst un kājas sāk ļimt, un tu iegāzī­sies smirdīgā pilsētā tūkstoš pēdu zem sevis. Ričards paskatījās aug­šup uz marķīzu. Viņš lūkojās uz Ričardu un aizvien vēl smaidīja; pa­manījis, ka Ričards uz viņu skatās, marķīzs atlaida abas rokas no kāpšļiem un pamāja Ričardam.

Ričards juta ķermenim pārskrienam karstas tirpas. Maita, viņš nosčca, un atlaida labo roku no spraišļa, pasniedzās astoņas collas augstāk un satvēra nakamo spraisli. Tad viņš pacēla labo kāju par pakāpienu augstāk. Tad paveica to pašu ar kreiso roku. Pēc kāda lai­ciņa viņš jau bija pie līdzena jumta malas. Uzkāpis uz tā, viņš saļima.

Ričards gulēja un noraudzījās, ka marķīzs aizsoļo pa jumtu un attālinās no viņa. Ričards juta cieto jumta segumu zem sevis un varēja ar delnām sataustīt tā raupjo virsmu. Sirds krūtīs vēl aizvien dauzījās kā traka.

No tālienes atskanēja piesmakusi balss: Tevi te neviens nav sau­cis, de Karabass! Nu, tinies miglā! Pazudi!

Vecais Beilij, moži ieskanējās de Karabasa balss, tu nu gan šodien labi izskaties!

Ričards dzirdēja šļūcošus soļus panākam uz viņa pusi, un kāds viegli iebakstīja ar pirkstu viņam sānos. Ar tevi viss kārtībā, puikiņ? Man te viens stūķis sautējas, gribēsi? Strazda gaļiņa.

Ričards atvēra acis. Nē, paldies.

Vispirms viņš ieraudzīja spalvas. Nevarēja saprast, vai tas ir kažoks vai apmetnis, vai kāds vārdā nenosaucams apģērba gabals, šā vai tā, izskatījās, it kā tērps sastāvētu tikai no putnu spalvām. No spalvu kalna augšas staroja omulīga, krunkaina seja ar sirmu vaigubārdu. Katrs miesas pleķītis, ko nesedza putna spalvas, bija aptīts ar veļas auklām. Ričards neviļus atcerējās «Robinsona Krūzo» izrādi, ko viņš reiz bērnībā bija redzējis. Lūk, šis vīrs izskatījās tā, kā varētu izskatīties Robinsons Krūzo, ja nejauši būtu izmests uz augstceltnes jumta, nevis uz vientuļas salas.

Mani sauc par Veco Beiliju, zēn, vīrs ierunājās. Viņš sačam­dīja kaklā iekārtas, stipri cietušas brilles un uzstutēja tās uz deguna. Vīrs kārtīgi nopētīja Ričardu caur saplaisājušajiem stikliem. Es tevi nepazīstu. Kā muižā tu kalpo? Kā tevi sauc?

Ričards uzslējās sēdus. Māja, uz kuras jumta viņi atradās, bija celta no brūna akmens, un tai bija ari tornis, kas slējās virs runātāju galvam. No torņa stūriem drūmi noraudzījās dažādi akmens nezvēri, kas radīti, lai gadu desmitiem spļautu lielus ūdeni no baisajiem purniem; lielākajai daļai trūka kādas ķetnas vai pleznas, dažiem laika zobs bija laupījis ari galvu. No pilsētas augšup cēlās klusināts ielu troksnis, kaut kur tālu lejā varēja dzirdēt aizgaudojam policijas sirēnu. Netālu no jumta malas torņa ēnā bija uzstutēta tāda kā brezenta būda, ka no­jume ieskatoties ciešāk, varēja redzēt, ka tā ir gaužām veca, daudz­kārt lāpīta brūna telts, ko pamatīgi izraibinājuši putnu mēsli. Ričards atvēra muti, lai beidzot pateiktu vecajam vīram savu vārdu.

- Ei, tu! Aizveries, marķīzs noskaldīja. Neiedomājies vēl kaut ko teikt. Un, pagriezies pret Veco Beiliju, Karabass sacīja: Zini, nevienam nepatīk cilvēki, kas bāž savu degunu, kur nepieklājas. Marķīzs pasita knipi vecajam vīram zem deguna tā, ka tas palē­cās. Tā var palikt bez deguna. Nu pie lietas. Tu man jau divdesmit gadus esi vienu pakalpojumu parādā, veco zēn. Lielu pakalpojumu. Un nu es atnācu tam pakaļ.

Vecais Beilijs blisināja acis. Es biju muļķis, viņš klusi noteica.

Nu, muļķis kā jau muļķis, marķīzs piekrītoši noteica. Viņš iebāza roku mēteļa iekškabatā un izvilka bagātīgi izrotātu sudraba lādīti, nedaudz lielāku par tabakdozi un mazāku par cigāru kār­bu. — Vai tu zini, kas tas ir?

- Es justos daudz labāk, ja nezinātu.

- Tev tā kādu laiku būs jāpaglabā pie sevis.

- Es negribu.

- Tev nav izvēles, marķīzs noteica. Jumta vīrs negribīgi paņēma lādīti un nedroši turēja to ar abām rokām, it kā tā kuru katru bridi va­rētu uzsprāgt. Marķīzs piebikstīja Ričardam ar melnā zābaka kantai­no purngalu. — Labs ir, — viņš noteica, mums laiks kustēties. Mar­ķīzs devās uz jumta tālāko stūri, un Ričards, beidzot uzslējies kājās, viņam sekoja, turēdamies cik vien iespējams nostatu no jumta malas. Marķīzs atvēra aiz skursteņu pudura paslēptas durvis torņa sānos, un viņi sāka rāpties lejup pa vāji apgaismotām vītņu kāpnēm.

- Kas viņš tāds bija? Ričards vaicāja, mēģinādams saskatīt pa­kāpienus blāvajā kāpņu gaismiņā. Abu kāpēju soļi smagi atbalsojās metāla kāpnēs.

Marķīzs de Karabass nošņaukājās. Tu tak laikam nenieka neesi sapratis no tā, ko es teicu, vai ne? Tu jau tāpat esi nepatikšanās līdz ausīm. Viss, ko tu dari, viss ko tu saki, viss, ko tu dzirdi, tikai padara lietu vēl trakāku. Tev atliek vienīgi cerēt, ka jau tagad neesi aizgājis par tālu.

Nu jau visapkārt bija pilnīgi tumšs, un Ričards gandrīz paklupa, kad izrādījās kāpnes ir atdūrušās zemē, un pakāpieni vairs nese­ko. Uzmani galvu, marķīzs ieteica un atvēra kādas durvis. Ričards ietriecās ar pieri durvju aplodā, novaidējās un pārkapa pār slieksni, iekļūdams tik spoži apgaismotā telpā, ka nācās aizlikt acīm priekšā roku.

Ričards vispirms paberzēja pieri un tad acis. Telpa, kurā viņi tikko bija ienākuši, nebija nekas cits kā viņa mājas kāpņu telpas saimnie­cības kambaris. Tas bija piekrauts ar slotām, vecām lupatām, dažne­dažādiem tīrīšanas līdzekļiem, veļas pulveriem un grīdas vaska tūbām. Tā tālākajā stūrī, cik Ričards spēja saskatīt, nekādu trepju nebija, vien siena, pie kuras karājās pilnīgi nelietojams kalendārs ja vien, pro­tams, negrasījās atgriezties 1979. gads.

Marķīzs pētīja plakātu ar uzrakstu Vai esat redzējuši šo meite­ni?, kas aizvien vel karājās pie Ričarda durvīm. Nav viņas labākais foto, — viņš īsi noteica.

Ričards aizvēra aiz sevis saimniecības kambara durvis. Izņēmis no bikšu kabatas atslēgas, viņš atslēdza durvis un bija mājās. Aiz loga, kā viņš konstatēja drīzāk ar atvieglojumu nekā izbrīnu, joprojām bija vakars.

- Ričard, Dora priecīgi ierunājās, tu to izdarīji. Viņa, savu­kārt, bija nomazgājusies, un, kā izskatījās, mēģinājusi daudzmaz savest kartībā savas drēbes. No sejas un rokām bija nozudusi netīrumu kārta. Doras mati, ka izrādās, bija kastaņbrūni ar tādu kā vara un bronzas spīdumu. Ričards atsāka prātot, cik gan Dorai varētu būt gadu. Piecpadsmit, sešpadsmit? Vairāk? Nevarēja pateikt.

Dora bija uzvilkusi to pašu brūno ādas jaku, kas viņai bija mugurā tajā vakarā, kad Ričards viņu atrada; jaka bija meitenei daudz par lielu un šajā lidotāju formastērpam līdzīgajā apģērba gabalā Dora izskatījās vēl mazāka un trauslāka.

- Ja, tā varētu teikt, Ričards atbildēja.

Tad marķīzs de Karabass nometās Doras priekšā uz viena ceļa un, noliecis galvu, ierunājās: Mana kundze…

Dora acīmredzami sajutās neērti. Ak, celies, lūdzu, augšā, de Karabas! Man prieks, ka tu atnāci.

Marķīzs strauji piecēlās. Es tā saprotu, viņš sacīja, ka te iz­skanējuši tādi vārdi kā pakalpojums, ļoti un liels. Savienojumos.

- Vēlāk, Dora attrauca. Viņa piegāja pie Ričarda un saņēma viņa roku. Ričard. Paldies tev! Es ļoti augstu novērtēju to, ko tu esi darījis. Es nomainīju tavai gultai palagus. Un man ļoti gribētos, kaut es spētu tev kaut kā atlīdzināt par visu, ko esi manā labā darījis.

- Vai tu dodies prom?

Dora palocīja galvu. Tagad es būšu drošībā. Vairāk vai mazāk. Uz kādu laiciņu.

- Kurp tu dosies?

Viņa viegli pasmaidīja un pašūpoja galvu. Nē, nē. Par mani vairs nedomā manis tava dzīvē vairs nav. Tu biji brīnišķīgs. Viņa pastie­pās uz pirkstgaliem un uzspieda vieglu, draudzīgu buču Ričardam uz vaiga.

- Un ja es kādreiz gribētu dot tev kādu ziņu…?

- Tu to nedarīsi. Nekad. Un… Dora mirkli sastomījās, pa­klau, man ir ļoti žēl, saproti?

Ričards muļķīgi blenza uz savām kurpēm. — Tev ne par ko nav jā­atvainojas, viņš teica. Tas bija visai interesanti, viņš nedroši pie­bilda. To pateicis, Ričards sadūšojās atkal pievērst skatienu meitenei.

Bet viņa istabā vairs neviena nebija.