Nekadiene

Piektā nodala

viņiem garam slīdēja un plūda dažnedažādi ļaudis, rokās turēdami lampas un lāpas, lukturus un sveces. Ričardam tas atgādināja skolas laikā redzētas filmas par zivīm, kas spīguļojot šaudās okeāna dzīlēs… Dzelmē, kur mīt tādas lietas, kam redze vairs nav vajadzīga.

Ričards, sekodams ādās tērptajai sievietei, uzkāpa dažus pakā­pienus augstāk. Tie bija akmens pakāpieni ar metāla maliņu. Viņi atradās metro stacijā. Ričards un sieviete ādas tērpā pievienojās ļaužu rindai, kas gaidīja, lai izlīstu cauri režģim, kas bija pavērts par pēdas tiesu, atsedzot eju, kas veda uz ielu.

Viņiem priekšā stāvēja divi puišeļi, kuriem ap vidukli bija apsieta virve. Virves galu rokā bija saņēmis bāls, plikgalvains vīrietis, kurš oda pēc formaldehīda. Aiz viņiem rindā iestājās vīrs ar sirmu bārdu, — viņam uz pleca sēdēja melnbalts kaķēns. Tas mazgājās, aizrāvies nolaizīja ausi arī vīram, saritinājās viņam uz pleca un aizmiga. Rinda virzījās uz priekšu lēni, ļaudis pa vienam izspraucās cauri atvēru­mam starp sienu un režģi un pazuda naktī. Kādēļ tu dodies uz tirgu,

Ričard Meihjū? ādās tērptā sieviete zemā balsi vaicāja. Ričards aizvien vēl pūlējās noteikt, kāds akcents jaušams viņas runā: nupat viņš sāka domāt, ka viņa ir no Āfrikas vai no Austrālijas, vai varbūt no kādas vēl tālākas un eksotiskākas zemes.

- Es tur ceru satikt dažus draugus. Patiesību sakot, vienu draugu. Es šeit īpaši daudzus nemaz nepazīstu. Es jau tā kā saku iepazīt Anes­tēziju, bet… — viņš aprāvās. Un tad viņš izgrūda jautājumu, ko nebija uzdrošinājies uzdot līdz šim mirklim. Vai viņa ir mirusi?

Sieviete paraustīja plecus. — Jā, ir. Vai tikpat kā ir. Es ceru, ka tir­gus apmeklējums tev šķitīs šī zaudējuma vērts.

Ričards nodrebēja. Nedomāju vis, viņš noteica, juzdamies iz­tukšots un ļoti, ļoti viens. Viņi tuvojās rindas galam. Ar ko tu nodar­bojies? — viņš apjautājās.

Sieviete pasmaidīja. Es tirgojos ar personīgiem fiziskiem pakal­pojumiem.

- Ak tā, viņš noteica. Ar kādiem personīgiem fiziskiem pakal­pojumiem? -viņš vaicāja.

— Es izīrēju savu miesu. Viņa neieslīga sīkumos.

— Āa. Viņš necentās taujāt tālāk vai lūgt, lai sieviete izskaidro, ko tieši ar to domājusi; turklāt Ričards nojauta, kas tas varētu būt. Viņi izspraucās cauri ejai un iekāpa nakti. Ričards atskatījās. Uzraksts uz stacijas ēkas vēstīja: Naitsbridža. Viņš nesaprata, ko darīt prie­cāties vai skumt. Šķita, ka nakts sliecas uz rīta pusi. Ričards paskatījās pulkstenī un pārsteigts ievēroja, ka tā digitālā ciparnīca neko nerāda. Iespējams, ka beigušās baterijas vai arī, kas likās ticamāk, Apakšlondonas laiks tikai attāli līdzinājās tam laikam, pie kura Ričards bija pieradis. Taču viņam bija vienalga. Ričards noņēma pulksteni no rokas un iemeta to tuvākajā atkritumu kastē.

Ielu šķērsoja dīvaina paskata ļaužu straume tā plūda iekšā pa ielas otrā pusē stāvošā nama divviru durvīm. Tur? Ričards bailīgi jautāja.

Sieviete pamāja ar galvu. Jā, tur.

Tā bija milzīga ēka, ko pašlaik izgaismoja tūkstošiem degošu luktu­rīšu. Uz sienas ielas pusē dižojās ģerboņu virkne, nepārprotami nora­dot, ka šajā veikalā regulāri iepērkas visdažādākie Anglijas karaliskās ģimenes locekļi. Ričards, kurš bija mocījis savas pēdas ne vienu vien stundu, nedēļas nogalēs vazājoties Džesikai pakaļ pa Londonas visla­bākajiem veikaliem, to pazina uzreiz, pat nepaskatoties uz lielo uz­rakstu, kas apliecināja, ka šis veikals ir… «Harrods»?

Sieviete pamāja ar galvu. Tikai šonakt, viņa sacīja. Nākamais tirgus var notiki jebkurā cita vietā.

Nē, nudien… Ričards izbrīnīts novilka. «Harrods». Šķita teju vai zaimojoši te slepus ložņāt pa nakti.

Viņi iegāja pa sānu durvīm. Iekšā bija tumšs. Viņi pagāja garām bureau de change un dāvanu iesaiņošanas letei, izgāja cauri vēl vienai tumšai telpai, kurā bija izliktas pārdošanai saulesbrilles un dekoratīvas figūriņas, un nonāca Ēģiptes zālē. Krāsu un gaismu gūzma vēlās pār Ričardu kā vilnis pār krastu. Ričarda ceļabiedre pagriezās pret viņu un nožāvājās gari kā kaķis, mutes spilgto rozīgumu piesedzot ar karameļbrūno plaukstu. Nožāvājusies viņa pasmaidīja un sacīja: Tā. Nu tu esi šeit. Ar veselu ādu un daudzmaz pie pilna prāta. Man te ir šis tas darāms. Visu gaišu. Viņa skopi pamāja ar galvu un aizslīdēja pūlī.

Ričards palika viens ļaužu drūzmas vidū un reiba no tās. Viss no­tiekošais bija pilnīgs ārprāts — par to nebija nekādu šaubu. Pūlis bija skaļš, nekaunīgs, vājprātīgs, bet daudzējādā ziņā tas bija arī visai brī­numains. Ļaudis ķīvējās, kaulējās, dziedāja un bļaustījās. Tika solītas un piedāvātas dažnedažādas lietas, un katrs slavēja savas preces pārā­kumu. Skanēja mūzika — daudzi un dažadi mūzikas stili vienlaikus, spēlēti visos iespējamos veidos uz neskaitāmiem paštaisītiem vai pār­veidotiem, lielākoties pilnīgi fantastiskiem instrumentiem. Ričards sajuta ēdiena smaržu, pareizāk, veselu klāstu: visstiprāk smaržoja ar kariju un asajām garšvielām gatavotie ēdieni, tiem sekoja ceptas gaļas un sēņu smarža. Tirgotāju stendi bija izvietoti pa visu veikalu blakus vai pat uz tām pašām letēm, pie kurām pa dienu varēja nopirkt smar­žas vai pulksteņus, dzintaru vai zīda šalles. Visi kaut ko pirka. Visi pār­deva. Ričards, ieklausīdamies pārdevēju izsaucienos, sāka spraukties cauri pūlim.

- Jauki, svaigi sapnīši. Pirmklasīgi murgi. Mums iraid viss. Nāciet un pērciet sav' murdziņu pie mums!

— Ieroči! Apbruņojieties! Sargājiet savu mitekli, būdu vai alu! Gribat šiem sadot? Pērciet pie mums! Nāc nu, mīļumiņ, nāc nu šurpu…

Mēsli! paveca, resna sieva iebļāva Ričardam tieši ausī, kad viņš virzījās garām viņas smirdīgajai letei. Gruži! viņa turpinā­ja. Atkritumi! Grabažas! Ķidas! Būvgruži! Jums tie jādabū! Nekā ve­sela un nebojāta! Ķeskas, draņķi un pilnīgi nevajadzīgas sūdu čupas. Jūs jau zināt, ka gribat!

Bruņās tērpts vīrs dauzīja mazas bundžiņas un dziedāja: Pazu­dušas mantas. Sanāk, sanāk, un sameklē kaut ko sev! Pazudušas man­tas! Neviens neko savu te neatradīs. Viss pilnīgi un godīgi pazudis.

Ričards klīda cauri lielajām veikala zālēm kā transā. Viņam nebija ne jausmas, cik cilvēku varētu būt tirgū. Tūkstotis? Divi tūkstoši? Pieci tūkstoši?

Kādā stendā slējās augstas pudeļu grēdas tur bija tukšas pudeles un pilnas pudeles, visdažādāko formu un lielumu trauki — no paras­tām blašķitēm līdz kādai milzīgai, mirdzošai pudelei, kurā pilnīgi no­teikti reiz bijis iesprostots Džins; pie nākamās letes pārdeva lukturus ar visvisādām tauku un vaska svecēm; kāds vīrs, satvēris nocirstu bērna roku, vicināja starp tās pirkstiem ielikto sveci uz Ričarda pusi un mur­mināja: Vai vēlaties Triumfa roku, ser? Sūtiet viņus tieši uz Bedfordšīras mežaino pakalnu. Galvoju, ka tā darbojas. Ričards steidzās vīram garām, nevēloties nedz uzzināt, kas īsli ir Triumfa roka, nedz ari to, ko tā dara; viņš gāja gar stendu, kurā bija izliktas mirdzošas zelta un sudraba rotaslietas; uz nākamās letes bija rotas, kas šķita tai­sītas no vecu radioaparātu lampām un antenām; vairākās vietās tirgoja visvisādas grāmatas un žurnālus; nedaudz tālāk varēja nopirkt drēbes vecas, salāpītas, pāršūtas un sastiķētas; bija redzami pāris tetovētāji; nodalījums, kas aizdomīgi atgādināja nelielu vergu tirdziņu (viņš apgāja to ar krietnu likumu); zobārsta krēsls ar rokas urbi pie tā stāvēja rinda izmisušu ļaužu, kas gaidīja, kad viņu zobu raušanai vai labošanai ķersies klāt jauns cilvēks, kurš šķita visai labi pavadām laiku; sakumpis vīrs pārdeva aizdomīgus priekšmetus, kas varēja būt cepu­res, bet varēja būt ari modernā māksla; tika piedāvāts kaut kas līdzīgs pārnēsājamai dušas kabīnei; bija redzama pat smēde…

Un ik pēc pāris letēm bija kāda vieta, kur varēja nopirkt ēdienu. Dažviet tas tika gatavots uz atklātas uguns: tur cepās dārzeņi ar garš­vielām, kartupeļi un kastaņi, milzīgas sēnes un svešzemju maize. Ričards pieķēra sevi prātojam, kā tas var būt, ka ugunskuru dūmi neiedarbina ēkas ugunsdrošības signalizāciju. Vēl viņš prātoja, kādēļ viņi neaplaupa lielveikalu, bet gan slien augšā paši savas tirgus būdiņas. Varētu taču vienkārši paņemt kaut ko no šī veikala? Taču Ričards saprata, ka labāk nevienam neko nejautāt…

Viņš bija ievērojis, ka tiek pieskaitīts Augšlondoniešiem un kā tāds uzlūkots ar lielu neuzticību.

Ričards bija pamanījis, ka tirgus dalībniekus var iedalīt ciltīs vai at­sevišķās grupās. Bija tādi, kas izskatījās kā aizmukuši no viduslaiku vēstures atdarinātāju pulciņa; citi, savukārt, atgādināja hipijus; bija albīni cilvēki, kas valkāja pelēkas drēbes un tumšas brilles, bija drau­dīga izskata vīri, tērpušies spīdīgi melnos uzvalkos un ar melniem cim­diem rokās; bija liela auguma sievietes ar gandrīz vienādām sejām viņas parasti staigāja apkārt divatā vai trijatā un vienmēr palocīja gal­vas, kad redzēja citu šādu grupiņu; bija pagalam izspūruši ļaudis, kas, kā izskatījās, mitinājās kanalizācijas akās un briesmīgi smirdēja, un bija vēl simtiem citu dažādu ļaužu tipu un grupu…

Ričards iztēlojās, kā normālā Londona, viņa Londona, izskatītos svešinieka acīm, un tas viņam iedvesa drosmi. Viņš sāka uzrunāt garāmgājējus: Atvainojiet! Es meklēju vīru vārdā de Karabass un meiteni Doru. Vai jūs zināt, kā es varētu viņus atrast? Garāmgājēji šūpoja galvas, atvainojās, novērsa skatienus, devās tālāk.

Ričards paspēra soli atpakaļ un uzkāpa kādam uz kājas. Kāds bija vairāk nekā septiņas pēdas garš un viscaur klāts ar rudu, kumšķainu spalvu. Kāda zobi bija tik spici kā īleni. Kāds satvēra Ričardu ar ķetnu aitas galvas lielumā, pacēla viņu gaisā un piebāza Ričarda galvu tik tuvu savai mutei, ka viņš aiz pārbīļa gandrīz pārstāja elpot. E-cs meklēju meiteni vārdā Dora. Varbūt jūs zināt… — bet kāds viņu no­svieda zemē un aizslāja prom.

Pa grīdu atvējoja cepeša smarža, un Ričards, kuram kopš brīža, kad viņš atteicās no ceptas kaķa gaļas šķēles, bija izdevies piemirst par izsalkumu uz vairākām stundām, atkal juta mutē saskrienam siekalas, un viņš vairs nespēja sakarīgi padomāt.

Sieviete ar sudrabbalticm matiem, kas stāvēja aiz tuvākās ēdienu letes, nesniedzās Ričardam pat ne līdz jostasvietai. Kad viņš mēģināja pārdevēju uzrunāt, viņa papurināja galvu un pielika pirkstu pie lūpām. Viņa vai nu nevarēja, vai nedrīkstēja, vai negribēja runāt. Ričards lika lietā žestu valodu un sāka iepirkties viņš palūdza biez­pienu, sviestmaizes ar salātiem un glāzi dzēriena, kas izskatījās un smaržoja pēc mājās gatavotas limonādes. Par to visu viņš samaksāja ar lodīšu pildspalvu un sērkociņu kastīti, par kuras esamību kabatā bija piemirsis. Mazā sieviete laikam jutās lā, it kā Ričards būtu krietni pār­maksājis par pirkumu, jo, kad viņš pasniedzās pēc ēdiena turzas, viņa tajā iemeta arī pāris cepumiņus ar riekstiem.

Ričards stāvēja viens apkārtējā drūzmā un klausījās mūziku kāds, Ričardam neizprotamu iemeslu vadīts, dziedāja «Greensleev.es» vārdus ar «Yakkety-Yak» melodiju. Ričards vēroja, kā savada tirgo­šanas visapkārt pieņemas spēkā, un ēda savas sviestmaizes.

Notiesājis pēdējo maizīti, viņš aptvēra, ka nav paspējis sajust garšu nekam no tikko apēstā; viņš nolēma piebremzēt, un cepumus izgar­šoja daudz lēnāk. Limonādi viņš sūca maziem malciņiem, lai pietiktu ilgākam laikam. Vai jums ir vajadzīgs kāds putns, ser? Ričardam cicši blakus ieskanējās moža balss. Man ir krauķi un kraukļi, vārnas un strazdi. Skaisti, gudri putni. Gardi un gudri. Brīnišķīgi.

Ričards atteica: Nē, pateicos, un aizgriezās.

Virs tirgus būdas bija redzama ar roku rakstīta izkārtne:

Vecā Beilija putni un informācija

Tai apkārt bija redzami ari vairaki mazākiem burtiem rakstīti saukļi, piemēram: Tavs grib to, mēs zin to! un Resnu strazdu tk nedabūsi!!!! un Kad ir pienācis laiks krauķim, ir laiks vecajam Beilijam!! Ričards aizklīda atmiņās par kādu vīru, ko bija ievērojis, pirmoreiz ieradies Londonā vīrs mēdza stāvēt pie Lestera laukuma metro stacijas ieejas, turēdams roka milzīgu, ar roku aprakstītu maizes dēli, un centās pārliecināt pasauli, ka nepieciešams «Mazāk kārību: mazāk proteīna, olu, gaļas, pupiņu, siera un sēdēšanas».

Putni lēkāja un sita spārnus nelielos būrīšos, kas izskatījās kā izlo­cīti no TV antenām. Tātad informāciju? Vecais Beilijs turpināja, pielāgodamies paša izliktajiem uzrakstiem. Jumtu kartes? Vēsturi? Apslēptas un nezināmas gudrības? Ja mans to nezin, tad to labāk aiz­mirst pavisam. Lūk, ko mans teiks. Vecais vīrs aizvien vēl bija tērpies spalvu mētelī, apjoztā ar virvēm un veļas šņorēm. Viņš mirkli pablenza uz Ričardu un pacēla pie acīm auklā iekārtas brilles. Viņš rūpīgi nopētīja Ričardu caur briļļu stikliem. Paga, paga! Es tak tevi pazīstu. Tu biji kopā ar marķīzu de Karabasu. Uz jumtiem. Atceries? Ko? Es esmu Vecais Beilijs. Atceries mani? Vecais Beilijs pašāva sveicienam roku un sparīgi pakratīja Ričarda plaukstu.

Patiesībā, Ričards sacīja, es tieši meklēju marķīzu. Un jaunu lēdiju vārdā Dora. Man šķiet, ka viņi varētu būt kopā.

Vecais vīrs viegli nopurinājās, liekot no tērpa izbirt paris spalvām; tas izsauca sašutuma ķērcienus no apkārt stāvošajiem putniem. In­formācija! Informācija! viņš paziņoja pārpildītajai zālei. — Redzi? Es šiem teicu. Dažādību, es teicu. Dažādību! Nevar visu mūžu tirgot sautējamos krauķus viņi taču garšo pēc vārītām zolēm. Un viņi ir tik dumji. Trekni kā olu krēms. Esi kādreiz ēdis krauķi? Ričards papuri­nāja galvu. Par to viņš varēja būt pilnīgi drošs jebkurā gadījumā. Ko tu man dosi? Vecais Beilijs jautāja.

- Ko, lūdzu? — Ričards pārvaicāja, veltīgi pūlēdamies vecā vira apziņas plūsmā izlēkāt no viena ledusgabala uz otru.

- Nu, ja mans dod tev to informāciju. Ko es dabūšu pretī?

- Man vairs nav naudas, Ričards sacīja. Un es tikko atdevu savu pildspalvu.

Vīrs sāka vilkt laukā Ričarda kabatu saturu. Re, kur! Vecais Beilijs iesaucās, Šito!

Manu kabatdrānu? Ričards pārvaicāja. Tas nebija sevišķi tīrs kabatlakats; to viņam pagājušajā dzimšanas dienā bija uzdāvinājusi Modās tante. Vecais Beilijs paķēra kabatlakatu un laimīgs vicināja to ap galvu.

- Nebaidies ne nieka, puikiņ, viņš triumfēdams dziedāja. — Tavi meklējumi tuvojas galam. Ej tik tālāk pa šīm durvīm. Tu nevari paiet viņiem garām. Viņiem ir vērtēšanas sacīkstes. Beilijs norādīja uz «Harrods» plašo pārtikas nodalu. ICrauķis ļauni ieķērcās. Nebāz knābi, kur nevajag, Vecais Beilijs sacīja krauķim un, Ričardam pie­vērsies, piebilda: — Paldiesiņ par karodziņ'. Viņš apmierināts dan­coja pa savu bodīti, vicinādams Ričarda kabatlakatu šurpu turpu.

Vērtēšanas sacīkstes? Ričards klusībā pabrīnījās. Taču tad viņš pasmaidīja. Tam nav nozīmes. Viņa meklējumi, kā bija teicis jumtu vīrs, jau tuvojas galam. Ričards devās uz pārtikas veikalu pusi.

Izskatījās, ka stils miesassargu aprindās izšķir visu. Katram no viņiem bija kāda īpaša spēja, un katrs centās to par varītēm izrādīt pasaulei. Pašlaik viens otram pretī bija stājušies Raislips un Bezvārda Ģeķis.

Bezvārda Ģeķis atgādināja astoņpadsmitā gadsimta švītu, kurš nav spējis atrast īstas švīta drēbes un izlīdzējies ar tām, ko var atrast Pestī­šanas armijas veikalā. Seja viņam bija nopūderēta gluži balta, lūpas nosmiņķētas sarkanas. Raislips, Ģeķa pretinieks, lika iedomāties mur­gu tēlu, kāds varētu rasties, ja gaditos aizmigt, skatoties sumo cīņas televīzijā un tajā pašā laikā klausoties Boba Mārlija ierakstus. Šis mil­zīgā auguma rastafarietis visvairāk atgādināja pārbarotu zīdaini.

Viņi stāvēja viens otram pretī plača vidū, ko ielenca skatītāji, garāmgājēji un citi miesassargi. Nevienam no vīriem nepakustējās ne muskulis. Ģeķis bija krietnu galvastiesu garāks par Raislipu. Toties Raislips apjoma ziņā bija tik liels kā četri ģeķi, kam pie sāniem katram pa čemodānam, kas piestūķēts ar cūkas speķi. Viņi blenza viens uz otru, ne brīdi nezaudējot acu kontaktu.

Marķīzs de Karabass papliķēja Dorai pa plecu un norādīja uz vīriem. Kaut kam bija jānotiek.

Mazu brīdi vīri vēl stāvēja nekustīgi un turpināja skatīties viens otrā, tad piepeši Ģeķa galva pašāvās atpakaļ, it kā viņš būtu saņēmis sitienu pa seju. Uz Ģeķa vaiga parādījās neliels sarkanviolets plan­kums. Viņš saknieba lūpas un noplivināja skropstas. La, viņš no­teica un izstiepa lūpas spokainā, ķēmīgā smaidā.

Ģeķis novicināja rokas. Raislips paspēra pāris nedrošus soļus atpa­kaļ un saķēra vēderu.

Bezvārda Ģeķis ļauni pasmīnēja, pavirpināja pirkstus un sūtīja gaisa skūpstus paris skatītājiem. Raislips nikni pablenza uz Ģeķi un dubultoja mentālo uzbrukumu. No Ģeķa lūpām sāka sūkties asinis. Viņa kreisā acs pietūka. Ģeķis knapi turējās kājās. Publika atzinīgi murdēja.

— Nav nemaz tik iespaidīgi kā izskatās, marķīzs pačukstēja Dorai.

Bezvārda Ģeķis sazvārojās un nokrita uz ceļiem, it kā viņu kāds spiestu pie zemes, un sabruka uz grīdas. Nākamajā mirkli viņš saliecās līkumā, it kā būtu saņēmis niknu spērienu pa vēderu. Raislips trium­fēja. Skatītāji pieklājīgi aplaudēja. Ģeķis locījās zemē un spļāva asinis uz «Harrods» veikala gaļas un zivju nodaļas skaidām klātās grīdas. Daži draugi aizvilka līdz nemaņai sadauzīto Ģeķi malā.

- Nākamais, — marķīzs sacīja.

Nākamais potenciālais miesassargs arī bija tievāks par Raislipu (šis bija aptuveni divarpus ģeķu apmērā, turklāt viņiem kopā bija tikai viens ar speķi piebāzts čemodāns). Viņa bagātīgi tetovēto ķermeni pie­sedza drēbes, kas izskatījās sadiegtas no sadriskātiem automašīnu sēdekļiem un gumijas paklājiem. Miesassargs pagrieza gludi skūto galvu un veltīja apkārtējiem sapuvušu zobu greznotu smīnu. Es esmu Vārnijs, viņš noteica, nokraukājās un raidīja skaidu klājienā zaļu spļāvienu. Vārnijs izgāja plača vidū.

- Sāciet, tiklīdz esat gatavi, kungi, marķīzs sacīja.

Raislips pāris reižu pamīņājas no vienas kājas uz otru kā sumo cīk­stonis viena, otra, viena, otra, un sāka cītīgi blenzt uz Vārniju. Vārnijam pierē atvērās neliela brūcīte, un asinis no tās palēnām tecēja acī. Vārnijs nelikās to manām un šķita koncentrējamies uz savu labo roku. Viņš lēni cēla roku augšup kā cīnoties ar milzīgu pretsvaru. Tad viņš gāza ar dūri Raislipam pa degunu, un pa to saka šļākties asinis. Raislips izdvesa garu, šaušalīgu nopūtu un nogāzās garšļaukus ar tādu troksni, kādu varētu radīt, iemetot toveri pustonnu jēlu aknu. Vārnijs iespurdzās.

Raislips lēni pieslējās kājās; asinis no deguna plūda pār seju, tecēja uz krūtīm un pilēja skaidās. Vārnijs noslaucīja asinis no pieres un atvā­za sakropļoto muti atbaidošā smaidā. Nāc šurp, viņš teica. Nu, resnais izdzimteni. Iesit man vēlreiz.

- Šis izskatās cerīgs, marķīzs nomurkšķēja.

Dora pacēla uzaci. Es gan neteiktu, ka viņš būtu sevišķi jauks.

- Jauks attiecībā uz miesassargu, marķīzs pamācoši sacīja, ir tikpat noderīga īpašība kā spēja atvemt veselus vēžus. Galvenais, ka viņš izskatās bīstams. Publikā atskanēja atzinīga murdoņa Vārnijs bija izdarījis kādu visai veiklu un sāpīgu manevru, kas ietvēra Vārnija adās tērptās kājas pēkšņu saskari ar Raislipa sēkliniekiem. Pūļa mur­doņa bija samērojama ar tiem atturīgajiem un dziļi vienaldzīgajiem aplausiem, kas dzirdami tikai Anglijas miestiņos saulainās, miegainās svētdienu pēcpusdienās vietējo kriketa maču laikā. Marķīzs līdz ar citiem pieklājīgi aplaudēja. Ļoti labi, ser, viņš sacīja.

Vārnijs, pirms atkal pievērsās Raislipam, palūkojās uz Doru un gandrīz vai ipašnieciski piemiedza viņai ar aci. Dorai pārskrēja šermuļi.

Ričards izdzirdēja aplausus un devās to virzienā.

Viņam garām pagāja piecas gandrīz vienādi ģērbtas jaunas dāmas. Visām mugurā bija garas samta kleitas, katra tumša kā vistumšākā nakts, viena tumši zaļa, otra tumši brūna, trešā zila, ceturtā pur­pursārta un piektā ogļu melna. Visām sievietēm bija melni mati un visām sudraba rotaslietas; visas bija perfekti safrizētas un uzkrāso­jušās. Viņas gāja klusēdamas: Ričards sadzirdēja vien smagā samta švīkstus, švīkstus, kas izklausījās gandrīz kā nopūtas. Sieviete, kura gāja pēdējā tā, kas bija tērpusies viscaur melnā, visbālākā un vis­skaistākā no visām — uzsmaidīja Ričardam. Viņš piesardzīgi pasmai­dīja pretī un devās tālāk uz sacīkšu norises placi.

Vērtēšanas sacīkstes notika gaļas un zivju nodaļā, stāva hallē lielās zivs skulptūras pakājē. Skatītāji stāvēja ar muguru pret Ričardu visi bija pievērsušies diviem vai trim cilvēkiem pūļa viducī. Ričards jau bažījās, vai spēs bez grūtībām atrast Doru un marķīzu, bet tad pēkšņi pūlis pašķīrās un Ričards ieraudzīja viņus abus sēžam uz kūpināto lašu letes stikla vāka. Ričards atvēra muti, lai saukļu Doru, bet tajā pašā mirklī saprata, kāpēc pūlis bija pašķīries cauri pūlim, it kā milža mests, drāzās milzonīgs vīrišķis ar drediem matos; viņa miesas kai­lumu nedaudz piesedza vien ap gurniem apvīts sarkani, dzelteni un zaļi svītrots auts; un šis radījums nupat gāzās Ričardam tieši uz galvas.

Ričard? •viņa sacīja.

Viņš atvēra acis. Priekšā parādījās un pazuda kāda seja. No bālas laumas sejiņas viņā urbās ugunīgas opālkrāsas acis.

- Dora? viņš vaicāja.

Viņa izskatījās pārskaitusies; viņa izskatījās pat vairāk nekā pār­skaitusies.

- Pie Tempļa un Arkas, Ričard! Afeticu savām acīm. Ko tu te dari?

- Es arī priecājos tevi redzēt, Ričards vārgā balsī atteica. Viņš pietrausās sēdus un prātoja, vai nav dabūjis smadzeņu satricinājumu. Vēl viņš domāja par to, kā gan varētu zināt, ja būtu dabūjis, un brīnī­jās, ka viņam jebkad varēja ienākt prātā doma, ka Dora varētu prie­cāties, viņu atkal redzot. Viņa cītīgi blenza sev uz nagiem un mirkšķi­nāja acis, nepārprotami cenzdamās vairāk neko neteikt.

Lielais vīrs ar draņķīgajiem zobiem, tas pats, kurš bija notriecis Ričardu zemē pie tilta, cīkstējās ar rūķi. Viņi cīnījās ar dzelzs stieņiem, un viņu spēki nebūt nebija tik nevienlīdzīgi kā varētu iztēloties. Rūķis bija nedabiski veikls: viņš ripoja pa zemi, belza ar stieni, lēca gaisā un šāvās lejā; katra viņa kustība lika Vārnijam izskatīties arvien neveiklā­kam un stīvākam.

Ričards pagriezās pret marķīzu, kurš vērīgi sekoja cīņai. Kas te notiek? Ričards vaicāja.

Marķīzs uzmeta viņam īsu skatienu, bet tūdaļ atkal pievērsa acis cīņas placī notiekošajam. Tu, marķīzs sacīja, esi atrāvies no sava bara, iekūlies sūdos līdz ausīm, un, kā es viegli varu iztēloties, esi vien pāris stundu attālumā no droša, nenovēršama un nožēlojama gala. Mēs, savukārt, izvēlamies miesassargus. Vārnijs savienoja savu stieni ar rūķi, kurš tajā pašā mirklī beidza lēkāt un šaudīties riņķī un tikpat strauji sāka gulēt bezsamaņā. Es domāju, ka esam redzējuši pietie­kami, marķīzs skaļi sacīja. Liels paldies visiem. Mister Vārnij, vai jūs varētu šeit mazliet uzkavēties?

- Kādēļ tu nāci šurp? Dora saltā balsī vaicāja.

- Man, patiesībā, nebija daudz iespēju izvēlēties, Ričards atteica.

Dora nopūtās. Marķīzs staigāja apkārt pa laukumu, atvadoties no

miesassargiem, kas bija beiguši sacensības, dāļādams pa uzslavai vie­nam, pa kādam padomam otram. Vārnijs, malā nogājis, pacietīgi gaichja. Ričards veltīja Dorai smaidu. Tas tika ignorēts. Ka tu nokļuvi līdz tirgum? — viņa vaicāja.

- Ir tādi žurkcilvēki, Ričards iesāka.

- Zurkmēļi, Dora izlaboja.

- Nu klausies, un tā žurka, kas atnesa mums marķīza vēstuli…

- Pavēlnieks Garaste, Dora sacīja.

- Vārdu sakot, viņš lika tiem mani uz šejieni atvest.

Dora sarauca pieri un viegli pielieca galvu uz vienu pusi. — Tevi šurp atveda žurkmēlis?

Ričards pamāja ar galvu. Gandrīz visu ceļu. Viņu sauca Anestē­zija. Viņa ir… nu, viņai kaut kas notika. Uz tilta. Un tālāk mani pava­dīja tā sieviete. Man šķiet, ka viņa bija… nu, tu saproti. — Viņš nopū­tās un tad saņēmās to pateikt. Prostitūta.

Marķīzs bija atgriezies. Viņš nostājās pretī Vārnijam, kurš izskatī­jās pretīgi apmierināts pats ar sevi. Prasme rīkoties ar ieročiem? marķīzs jautāja.

- Ilē, noteica Vārnijs, sāksim labāk šitā. Ja ar to var kādam iegriezt, nokniebt kādam galvu, salauzt kaulus vai iztaisīt kada ne­smuku caurumu, tad Vārnijs ir šī ieroča meistars.

- Iepriekšējie apmierinātie darba devēji?

Olimpija, Ganu Karaliene, Kraučenderi. Esmu bijis arī apsargs Maija svētkos.

Lieliski, — marķīzs sacīja Karabasam, — mēs visi esam ļoti ap­mierināti ar jūsu spējām.

- Es tā dzirdēju, — sacīja sievietes balss, ka jūs meklējot miesas­sargus. Nevis entuziasma pilnus amatierus. Sievietes āda bija kausē­tas karameles krasā, un viens viņas smaids spētu pārtraukt revolūciju. Viņa bija viscaur tērpusies mīkstās, lāsumainās, brūnpelēkās ādās. Ričards viņu pazina uzreiz.

- Tā ir-viņa, Ričards pačukstēja Dorai. Prostitūta.

- Vārnijs, aizvainotā balsī sacīja cīkstonis. ir vislabākais miesassargs un pavadonis visā Apakšlondonā. Visiem tas ir zināms.

Sieviete palūkojās uz marķīzu. Jūs jau esat beiguši pārbaudīju­mus? viņa jautāja.

- Jā, Vārnijs atteica.

. Ne gluži, marķīzs sacīja.

Tādā gadījumā, sieviete teica, es gribētu tikt novērtēta.

Pirmais sitiens nozibēja, vēl pirms marķīzs de Karabass notei­ca: Lai notiek! un pakāpās atpakaļ.

Vārnijs gan bija neapšaubāmi draudīgs, nerunājot nemaz par to, ka arī kauslīgs, sadistisks un izteikti nelabvēlīgs apkārtējo fiziskajai veselībai. Taču vienā lietā gan viņš nekad nebija pirmais, un tā bija apķērība. Viņš blenza uz marķīzu vienā laidā un nevarēja vien beigt bolīties. Visbeidzot viņš neticības pilnā balsī pajautāja: Man jācīnās ar viņu?

- Jā gan, — ādās tērptā sieviete sacīja. Ja vien tu, protams, ne­gribi vispirms maķenīt nosnausties. Vārnijs sāka smieties maniakālu smiekliņu. Viņš mitējās smieties īsu brīdi vēlāk, kad sieviete viņam iespēra pa saules pinumu, un viņš nogāzās kā baļķis.

Uz grīdas rokas stiepiena attālumā gulēja stienis, ko viņš bija iz­mantojis cīņā ar rūķi. Vārnijs to sagrāba un trieca sievietei sejā, parei­zāk sakot, būtu triecis, ja viņa nebūtu stieni aizlidinājusi pa gaisu. Viņa zibenīgi iegāza ar plaukstām Vārnijam pa ausīm. Metāla stienis aizlidoja šķērsām pāri telpai. Aizvien vēl apdullis no sāpēm ausīs, Vār­nijs izvilka nazi no zābaka stulma. Par to, kas notika pēc t?m, viņš vairs nebija īsti drošs: viņš tikai manīja, ka zeme sazvārojas zem kājām un ka viņš guļ ar seju pret grīdu, pa ausīm tek asinis, un ka viņa paša nazis ir pielikts viņam pie rīkles, un ka marķīzs tai brīdī saka:

- Pietiek!

Sieviete palūkojās augšup, neatlaižot nazi no Vārnija rīkles. Kā bija? viņa vaicāja.

- Ļoti iespaidīgi, marķīzs sacīja. Dora pamāja ar galvu.

Ričards sēdēja kā zibens ķerts: tas, ko viņš bija redzējis, bija kā

ieraudzīt Emmu Pīki, Brūšu Lī un īpaši negantu tornado, kas apvie­nojušies vienā veselumā un, laipnam mangustam piepalīdzot, noga­lina milzu kobru. Tik izveicīgi viņa bija kustējusies, tā viņa bija cīnī­jusies.

Ričardam parasti šķita, ka īstas nežēlības atainojums viņam atņem drosmi. Taču šīs sievietes cīņas māksla bija viņu uzmundrinājusi, it kā atklājusi viņā kādu jaunu šķautni, par kuras esamību Ričards nebija pat nojautis. Tagad, šajā nereālajā viņam kādreiz pazīstamās Londo­nas spoguļattēlā raugoties, šķita pilnīgi pareizi, ka sieviete ir te un ka viņa cīnās tieši tik nežēlīgi un tik labi.

Viņa bija Apakšlondonas daļa. Tagad viņš to saprata. Un, to ap­tvēris, viņš iedomājās par Augšlondonu un to pasauli, kurā neviens necīnījās tā kā šeit, jo nebija tādas vajadzības tā bija drošības un veselā saprāta pasaule, un uz brīdi viņu pārņēma drudžainas ilgas pēc mājām.

Sieviete palūkojās lejup uz Vārniju. Pateicos, mister Vārnij, viņa pieklājīgi sacīja. Baidos, ka mums jūsu pakalpojumus tomēr ne­vajadzēs. Viņa palaida Vārniju vaļā un aizbāza viņa nazi sev aiz jostas.

— Un jūsu vārds ir… — marķīzs vaicājoši sacīja.

— Mani dēvē par Mednieci, — viņa atteica.

Neviens neko neteica. Pēc mirkļa minstinādamās ierunājās Do­ra: -Jūs esat tā Medniece?

- Tieši tā, Medniece atteica, tīrīdama no ceļgaliem grīdas gru­žus. Esmu atgriezusies.

Kaut kur tālumā atskanēja zvans ar dobju, dunošu skaņu, kas lika Ričarda zobiem sakustēties smaganās.

- Piecas minūtes, marķīzs nomurmināja. Palikušajiem skatītā­jiem viņš sacīja: Domāju, ka esam atraduši sev miesassargu. Liels paldies jums visiem. Tas arī viss.

Medniece piegāja pie Doras un nopētīja viņu no galvas līdz kā­jām. Vai tu vari pasargāt no tiem, kas vēlas mani nogalināt? Dora vaicāja. Medniece pameta ar galvu uz Ričarda pusi un sacīja: Es šodien trīs reizes izglābu viņa dzīvību, kad nācām pāri tiltam uz tirgu.

Vārnijs, kurš bija ticis atpakaļ uz kājām, ar prāta spčku pacēla dzelzs stieni. Marķīzs vēroja Vārniju un neko neteica.

Doras sejiņai pārslīdēja vārs smaids. — Jocīgi, viņa iesāka, Ri­čards domāja, ka jūs esat…

Bet Medniece tā arī neuzzināja, ko Ričards par viņu domājis. Viņai virsū lidoja dzelzs stienis. Medniece vienkārši pastiepa roku, no­ķēra stieni: tas apmierināts noplališķēja viņas delnā.

Viņa piegāja pie Vārnija. Vai tas ir tavs? viņa apvaicājās. Viņš atieza savus dzeltenīgi brūni melnos zobus. Pašlaik, Medniece sacīja, ir spēkā Tirgus pamiers. Bet, ja tu vēlreiz mēģināsi kaut ko tādu izdarīt, es lauzīšu pamieru un pie viena izlauzīšu tev abas rokas, tā ka tu tās varēsi zobos stiept mājās. Un tagad, viņa sacīja, atlauz­dama Vārnija apakšdelmus uz muguras, atvainojies kā pienākas.

Au, Vārnijs sacīja.

Nu? viņa iedrošinoši teica.

Vārnijs izgrūda atvainošanās vārdus tā, it kā tic viņu grasītos no­smacēt. — Es atvainojos. Medniece palaida viņu vaļā. Vārnijs, acīm­redzami nobijies un pārskaities, aizstreipuļoja drošā attālumā, neat­raudams no viņas skatienu. Kad Vārnijs sasniedza pārtikas nodaļas durvis, viņš, mirkli minstinājies, nokliedzās: Tu esi beigta! Dirsā un pagalam, beigta tu esi! Vārnija balss drebēja uz asaru robežas; viņš pagriezās un metās ārā no telpas.

Amatieri, Medniece nopūtās.

Viņi devās ārā no telpas pa to pašu ceļu, pa kuru Ričards bija ienācis. Zvans, ko viņš bija dzirdējis jau pirmīt, tagad skanēja dobji un nepār­traukti. Kad viņi pienāca tam tuvāk, Ričards ieraudzīja, ka lielais misiņa zvans ir iekārts koka sastatnēs. Virvi, kurā iesieta zvana mēle, raustīja garš, melns vīrietis, ģērbies melnā dominikāņu mūka tērpā; zvana vieta bija uzstādīta blakus «Harrods» gardēžu želejkonfekšu stendam.

Lai ari tirgus norises Ričardam bija likušās visai iespaidīgas, vērot to, kādā ātrumā tika izjauktas, sakārtotas un aizvāktas visas tirdznie­cības vietas, bija vēl interesantāk. Zibens ātrumā lika nozumēts viss, kas varēja liecināt par veikalā notikušo: letes tika apgrieztas otrādi, uz­stutētas uz ļaužu mugurām un iznestas ielās. Ričards pamanīja Veco Beiliju, kurš, apkrāvies ar savas būdas kliedzošajiem uzrakstiem un putnu būriem, steberēja laukā no veikala. Vecais vīrs līksmi pamāja Ričardam ar roku un pazuda naktī.

Pūļi izklīda, tirgus izčibēja, un pēc neilga brītiņa «Hanods» telpas izskatījās tikpat rāmas, izturētas un elegantas kā vienmēr, un tikpat tīras kā jebkurā sestdienas pēcpusdienā, kad viņš te bija klīdis līdzi Džesikai. Izskatījās ta, it kā nekāda tirgus te nebūtu bijis.

— Medniece, Marķīzs ierunājās, — esmu par jums, protams, dzirdējis. Bet kur jūs bijāt visu šo laiku?

- Medīju, viņa vienkārši atteica un pievērsās Dorai. Vai tu spej paklausīt pavēlēm?

Dora pamāja ar galvu. Ja nepieciešams.

— Labi. Tad varbūt es spēšu nosargāt tavu dzīvību, Medniece sacīja. — Ja es pieņemšu šo darbu.

Marķīzs apstājās. Viņa skatiens nedroši pārskrēja Medniecei pā­ri. Jūs teicāt, ja jūs ņemsiet šo darbu…?

Medniece atvēra durvis, un viņi izgāja uz naksnīgās Londonas ietves. Pa tirgus laiku bija lijis, un asfaltā atspīdēja laternu gaismi­ņas. Esmu pieņēmusi šo darbu, Medniece noteica.

Ričards lūkojās uz mirdzošo ielu. Viss šķita tik normāls, tik kluss un ierasts. Vienubrīd viņam pat likās, ka, lai atgrieztos vecajā dzīvē, pietiktu vien pamāt taksim un lūgt, lai aizved viņu mājās. Un kārtīgi izgulēties pašam savā gultā. Taču taksis neievērotu viņu un neapstātos, un, pat ja tomēr apstātos, viņam tik un tā nebūtu, kurp cloties.

- Es esmu piekusis, viņš sacīja.

Neviens neko neteica. Dora vairījās ar viņu saskatīties, marķīzs vienā mierā viņu ignorēja un Medniece izturējās kā pret nepiederošu personu. Ričards jutās kā mazs bērns, kurš, neviena negribēts, velkas līdzi lielākajiem bērniem, un tas viņā iesvēla dusmas.

— Paklausieties, viņš nokremšļojies sacīja, es zinu, ka jūs visi esat ļoti aizņemti. Bet kas būs ar mani?

Marķīzs spēji pagriezās. Viņa acis tumšajā sejā vizēja lielas un bal­tas. Tu? viņš jautāja. — Kas būs ar tevi?

— Es gribētu zināt, Ričards sacīja, kā lai es tieku atpakaļ nor­mālajā dzīvē? Man šķiet, ka esmu nokļuvis murgā. Pagājušajā nedēļā visam vēl bija jēga, bet tagad nekam vairs nav jēgas… viņš aprāvās. Savaldījās. — Es gribu zināt, kā dabūt atpakaļ savu veco dzīvi, — viņš paskaidroja.

Ar mums kopā tu to atpakaļ nedabūsi, Ričard, Dora sa­cīja. Tev jau tāpat būs pietiekami grūti. Es… man patiešām ir ļoti žēl.

Medniece, pagājusies uz priekšu, notupās uz ietves. Viņa noāķēja no jostas mazu metāla ķeksīti un ar to atvēra kanalizācijas lūkas vāku. Viņa atrāva to vaļā, piesardzīgi tajā ielūkojās un sāka rāpties lejup, pamādama Dorai, lai lien iekšā. Dora neskatījās uz Ričardu, kad kāpa lejup. Marķīzs kasīja degunu. Jaunais cilvēk, viņš sacīja, sapro­tiet jel beidzot: ir divas Londonas. Ir Augšlondona tā, kurā jūs reiz dzīvojāt, un ir Apakšlondona Apakšzeme, kurā dzīvo tie, kas iz­krituši cauri parastās pasaules šķirbām. Tagad jūs esal viens no tiem. Arlabvakaru!

Marķīzs sāka rāpties akā. — Pagaidiet! — Ričards iesaucās un sa­grāba lūkas vāku, pirms tas paspēja aizvērties. Viņš sekoja marķīzam un ielīda akā. Akas augšdaļā bija sastājusies pretīga, ziepjaina, kāpostaina smaka. Ričards paredzēja, ka lejā tā kļūs vēl briesmīgāka, taču, nokāpis tunelī, viņš juta, ka smaka izzudusi. Pa zemi tecēja sekla, bet strauja pelēka ūdens straume. Ričards tajā iekāpa. Kādu gabaliņu tālāk viņš redzēja spīdam pārējo lukturīšus, un viņš, saceldams šļaka­tas, skrēja viņiem pakaļ, līdz panāca.

— Ej projām, marķīzs sacīja.

- Neiešu, Ričards atteica.

Dora palūkojās uz viņu. Man ir ļoti žēl, Ričard, viņa teica.

Marķīzs nostājās pa vidu starp Ričardu un Doru. Tu nevari dabūt atpakaļ ne savas mājas, ne darbu, ne veco dzīvi, viņš teju vai iecietīgā balsi skaidroja. Tā visa vairs nav. Tur augšā tevis vairs nav. Viņi bija sasnieguši sazarojumu, kur savienojās trīs tuneļi. Dora un Medniece nogriezās vienā no tiem, tajā, kurš bija sauss, un gāja neatskatoties. Marķīzs vēl bridi palika turpat.

— Tev vienkārši jāmēģina pierast, marķīzs sacīja. Pierast pie tumsas un tuneļiem, un burvestībām. Tad viņš atieza zobus platā, baltā un mirdzošā smaidā, kas bija monumentāls savā neīstumā. Tā­tad — bija prieks tevi atkal satikt. Vēlu veiksmi. Ja spēsi izturēt šeit dienu vai divas, marķīzs pačukstēja, tad ir cerības izvilkt pat veselu mēnesi. — To pateicis, marķīzs pagriezās un aizsoļoja pa tuneli pakaļ Dorai un Mcdniecei.

Ričards atspiedās ar muguru pret sienu un klausījās, kā aizskan viņu soļi, kā pa rensteli uz Austrumlondonas attīrīšanas iekārtām stei­dzas ūdens un kā atbalsojas kanalizācijas trokšņi. Mēsli, viņš no­teica. Un tad, pašam par pārsteigumu, sāka raudāt pirmo reizi kopš dienas, kad nomira viņa tēvs, Ričards Meihjū stāvēja viens pats tumsā un raudāja.

Metro stacija bija visai tukša un visai tumša. Vārnijs gāja pa tuneli, turēdamies tuvu sienai un mezdams nervozus skatus atpakaļ, uz sāniem, un uz priekšu. Viņš bija izvēlējies staciju uz labu laimi un devies uz to pāri jumtiem, slapstīdamies skursteņu ēnās un ik pa brī­dim pārbaudīdams, vai viņam neviens neseko. Vārnijs nedomāja iet atpakaļ uz savu midzeni Kemdentaunas dziļajos tuneļos. Pārak bīs­tami. Bija ari citas vietas, kur Vārnijs bija noglabājis ieročus un ēdamo. Jānoiet uz kādu laiciņu pagrīdē, kamēr viss šis trakums pie­rimst.

Viņš nostājās aiz biļešu automāta un ieklausījās: tumsa un pilnīgs klusums. Pārliecinājies, ka ir viens, Vārnijs ļāva sev bridi atpūsties. Viņš apstājās vītņu kāpņu augšgalā un izdvesa garu nopūtu.

Viņam blakus atskanēja glumas balss tērgāšana. Vārnijs ir visla­bākais pavadonis un sargs visā Apakšzemē. Tas taču visiem zināms. Misters Vārnijs pats mums to teica. Otrpus Vārnijam atskanēja dobja atbilde: Melot nav glīti, mister Krup.

Piķa melnajā tumsā bija dzirdams, kā misters Krups izvērš aizsākto tēmu.

Jā, nav vis, mister Vandemār. Jāsaka, es to uztveru kā nodevību pret sevi, un mani tas ir dziļi ievainojis. Un aizskāris. Un brīžos, kad nav nekā, kas mazinātu zaudējuma sāpes, cilvēks aizvainojumus neko labi vis nepanes, vai ne, mister Vandemār?

Nepavisam ne, mister Krup.

Vārnijs spēji metās uz priekšu un klupdams krizdams joņoja lejup pa tumšajām vītņu kāpnēm. Kāpņu augšgalā turpināja skanēt Krupa balss: Nudien, balss sacīja, nogalināt viņu būtu gandrīz vai žēl­sirdība.

Metāla trepes tālu un skaļi atbalsoja Vārnija skrējienu. Viņš pūta un elsa, ik pa brīdim ar plecu ietriecās sienā, akli klumburēdams lejup tumsā. Noskrējis līdz kāpņu apakšgalam, viņš apstājās pie zīmes, ka līdz augšai ir 259 pakāpieni un ka tikai ļaudis ar labu veselību var mēģināt tos pieveikt. Visiem pārējiem, kā vēstīja zīme, ieteicams iz­mantot liftu.

Liftu?

Kaut kas noklankšķēja, un lifta durvis lēni un svinīgi atvērās. Vārnijs ķēra pēc naža un lādēdamies attapās, ka tas aizvien vēl ir pie tās maukas Mednieces. Viņš sniedzās pēc inačetes, kas allaž bija pleca makstī. Tā bija pazudusi.

Vārnijs izdzirdēja aiz muguras kādu pieklājīgi ieklepojamies un pa­griezās. Uz vītņu kāpņu apakšēja pakāpiena sēdēja misters Vande­mārs un tīrīja nagus ar Vārnija mačeti.

Nākamajā mirklī Vārnijam virsū klupa misters Krups ar nagiem un zobiem, un maziem asmenīšiem, un Vārnijam pat neatlika laika iekliegties. Atā, misters Vandemārs vienaldzīgi noteica, turpinā­dams tīrīt nagus. Un tad sāka gāzties asinis. Biezas, sarkanas asinis ne­iedomājamos daudzumos, jo Vārnijs bija liels vīrs un līdz šim bija to visu nēsājis sevī. Uzlūkojot metāla vītņu kāpnes pēc tam, kad Krups un Vandemārs savu bija padarījuši, nezinātājam būtu krietni jāpiepū­las, lai ieraudzītu nelielo rūsas krāsas pleķīti kāpņu apakšā.

Nākamajā reizē, kad kāpnes tika mazgātas, arī tas pazuda pavisam.

Medniece gāja pa priekšu. Dora turējās pa vidu. Marķīzs de Karabass piesedza no aizmugures. Kopš šī trijotne pirms pusstundas bija atstā­jusi Ričardu tunelī, neviens no viņiem nebija bildis ne vārda.

Dora piepeši apstājās. Mēs tā nedrīkstam darīt, viņa noskal­dīja. Mēs nedrīkstam viņu tur atstāt.

Protams, ka drīkstam, marķīzs atbildēja. Un mēs jau to iz­darījām.

Dora papurināja galvu. Viņa bija jutusies muļķīgi un nesusi vainas sajūtu jau kopš brīža, kad bija ieraudzījusi Ričardu guļam uz muguras zem Raislipa cīņas zālē. Tagad viņa no šīs sajūtas bija piekususi.

Beidz ākstīties, marķīzs noteica.

Viņš man izglāba dzīvību, Dora atcirta. Viņš būtu varējis atstāt mani guļam uz ietves. Viņš to neizdarīja.

Viņa bija pie visa vainīga. Dora to skaidri apzinājās. Viņa bija at­vērusi durvis, lai kāds viņai varētu palīdzēt, un viņš bija palīdzējis. Viņš bija aiznesis Doru siltumā un rūpējies par viņu, un sameklējis viņai palīgu. Tieši tas, ka viņš bija Dorai palīdzējis, bija pārsviedis Ričardu no viņa pasaules Doras pasaulē.

Bija muļķīgi pat domāt par to, ka viņi varētu ņemt Ričardu līdzi. Viņi nevarēja atļauties vest līdzi vēl kādu: Dora pat šaubījās, vai paš­reizējā trijotne spēs izturēt gaidāmo ceļojumu.

īsu mirkli viņa prātoja, vai tās, ko viņa bija atvērusi un kas viņu bija aizvedušas pie Ričarda, bija tikai durvis, vai ari notikušajā slēpās kas vairāk.

Marķīzs sarauca pieri: viņš bija savrups un no visiem attālinājies, uri pilns vistīrākās ironijas. Manu dārgo milēdij, — viņš sacīja, — mēs nevaram šajā ekspedīcijā aicināt līdzi viesi.

Neuzkundzējies, dc Karabas, Dora sacīja. Viņa bija pārgu­ruši. Un man šķiet, ka es varu izlemt, kurš mums nāks līdzi. Tu taču strādā pie manis vai ne? Vai varbūt tieši otrādi? Doras izmisums un pārgurums bija izsmēlis pēdējās pacietības rezerves. Viņai dc Kara­bass bija vajadzīgs, Dora nevarēja atļauties viņu aizraidīt projām, bet viņas pacietība bija galā.

Dc Karabass uzmeta Dorai niknu, ledainu skatienu. Viņš nenāks mums līdzi, Karabass noskaldīja. Un vispār varbūt viņš jau ir miris.

Ričards nebija vis miris. Viņš sēdēja tumsā uz dzegas pie lietusūdens notekas un prātoja, ko lai dara un vai vispār iespējams kaut ko šajā situācijā vērst uz labu. Ričards nosprieda, ka līdzšinējā dzīve viņam ir iemācījusi visai sekmīgi darboties vērtspapīru tirgū, iepirkties liclvcikalos, nedēļas nogalēs skatīties futbolu pa televizoru un ieslēgt termostatu, ja telpās kļūst pārāk vēsi. Taču tā itin nemaz nebija viņu sa­gatavojusi nepersonas dzīvei uz Londonas jumtiem un kanalizācijas tuneļos, dzīvei tumsā, slapjumā un aukstumā. Netālu ieblāvojās gais­miņa. Ričards dzirdēja tuvojamies soļus. Viņš nosprieda, ka, ja tā gadījumā izrādītos slepkavnieku, kanibālu vai monstru banda, viņš pret tiem necīnītos; Ričardam viss bija līdz kaklam. Viņš sēdēja un cauri tumsai blenza uz vietu, kur būtu jābalstās viņa kājām. Soļi nāca arvien tuvāk.

Ričard? Tā bija Doras balss. Viņš nolēca no dzegas. Tad cen­tās meiteni ignorēt./a vien tas nebūtu tevis dēļ. viņš nodomāja.

- Ričard?

- Kas ir? viņš, acu nepacēlis, jautāja.

- Paklau, Dora iesāka. Tu patiešām nebūtu tajā visā iekūlies, ja es nebūtu pagadījusies tev ceļā. Mierīgi vari pateikt to vēlreiz, Ričards nodomāja. Un es nedomāju, ka ar mums kopā tu būsi dro­šībā. Bet. Nu labi. Viņa apklusa. Dziļi ievilka elpu. Man ir ļoti žēl. No visas sirds. Vai tu nāksi?

Ričards beidzot paskatījās uz viņu: pretī cieši lūkojās sīks meitēns ar milzīgām acīm bālā sirds formas sejiņā. Labs ir, viņš sev sacīja. Laikam tomēr neesmu gatavs tā vienkārši nolaist rokas un atdot galus. — Nu, patiesībā man šobrīd nekas īpašs nav darāms, Ričards atteica māksloti nevērīgā tonī, kas robežojās ar histēriju. Par ko gan ne?

Meitenes sejiņa pārvērtās. Viņa pastiepa rokas un cieši apkampa Ričardu. Un mēs mēģināsim dabūt tevi atkal mājās, — viņa tei­ca. Es apsolu. Tad, kad būsim atraduši to, kas man jāsameklē. Ri­čards prātoja, vai viņa tiešām tā domāja iepriekšējā saruna par šo tēmu bija likusi viņam nospriest, ka tas nav iespējams. Bet viņš izstū­ma šādu domu no prāta. Viņi gāja uz priekšu pa tuneli. Ričards ierau­dzīja Mednieci un marķīzu, kuri gaidīja viņus tuneļa galā. Marķīzs izskatījās tā, it kā būtu bijis spiests apēst veselu citronu vienā paņē­mienā.

- Starp citu, ko tu īsti meklē? Ričards vaicāja jau maķenīt labākā omā.

Dora dziļi ievilka elpu un pēc ilgāka brīža atbildēja. Tas ir garš stāsts, — viņa svinīgi noteica. Tieši pašlaik mēs meklējam eņģeli vārdā Izlingtons. Un tad Ričards sāka smieties; viņš neko tur neva­rēja darīt. Šajos smieklos, protams, bija sava daļa izmisuma, ko papil­dināja tāda cilvēka nogurums, kuram pēdējo divdesmit četru stundu laikā bijis jānotic pārāk daudzām neiespējamām lietām, pat nepagūstot ieturēt kārtīgas brokastis. Viņa smiekli atbalsojās tālu pazemes ejās.

- Eņģeli? viņš, smieklos raustīdamies, pārvaicāja. Vārdā Izlingtons?

- Mums vēl tāls ceļš ejams, Dora noteica.

Ričards papurināja galvu. Viņš jutās kā iztukšots, izgriezts uz otru pusi un nodīrāts. Eņģeli, — viņš histēriski čukstēja tuneļiem un tum­sai. Eņģeli.

Lielajā zāle it visur bija sveces: tās stāvēja pie dzelzs pīlāriem, kas balsta jumtu, sveces gaidīja blakus ūdenskritumam, kas šļācās lejup pa vienu no telpas sienām un ielija nelielā akmens baseinā, sveces spiedās kopā akmens sienu malās, sveču bariņi pulcējās uz grīdas, sveces bija iespraustas svečturos pie durvīm, kam abās pusēs slējās tumši metāla pīlāri. Durvis bija taisītas no melna, pulēta krama, un tās ietvēra sud­raba aile, kas gadsimtu gaitā bija nosūbējusi gandrīz melna. Sveces stāvēja neiedegtas; bet, kad tām garām pagāja kāds garš stāvs, tās pie­peši uzliesmoja. Neviena roka nepieskaras svecēm; neviena liesma ne­pieskaras daktij.

Garais tēls bija tērpies vienkāršā, baltā vai pat vairāk nekā baltā ap­metnī. Tā krāsa, vai pareizak krāsas neesamība, bija (.ik spilgta, ka šķi­ta biedējoša. Tas gāja basām kājām pa Lielās zāles auksto akmens grī­du. Tā seja bija bāla un vieda, maiga un, iespējams, ari mazliet vientuļa.

Tā bija ļoti skaista.

Drīz zālē dega pilnīgi visas sveces. Tēls uz mirkli apstājās pie akmens baseina; notupies pie ūdens, tas salika plaukstas, pasmēla tīro ūdeni un dzēra. Ūdens bija auksts un ļoti tīrs. Padzēries tas uz brīdi aizvēra acis kā pateikdamies. Tad tas piecēlās un gāja atpakaļ cauri zālei tāpat, kā atnācis; un, tēlam paejot garām, sveces viena pec otras nodzisa, kā bija to darījušas desmittūkstošiem gadu. Tēlam nebija spārnu, bet tas pilnīgi noteikti bija eņģelis.

Izlingtons pārkāpa Lielās zāles slieksni; nodzisa pēdējā svece, un atkal iestājās tumsa.