Nekadiene

Sešpadsrmita nodaļa

VIŅI STUNDĀM KLUSĒDAMI G A J A lejup pa līkumoto Ceļu klints iekšpusē. Ričardu joprojām mocīja sāpes, viņš kliboja, un turklāt viņa ķermeni un prātu bija pārņēmis savāds nemiers tur kopā jaucās domas par sakāvi un nodevību, apziņa, ka Lamija gandrīz ir atņēmusi viņam dzīvību, kā arī mistera Vandemāra dotie triecieni un tas, ko viņš bija izjutis tur augšā, uz laipas. Pēc tā visa viņš jutās galīgi sa­grauts. Tajā pašā laikā Ričards apzinājās, ka viņa pieredzētais nobāl un saraujas mazummaziņš un nenozīmīgs, ja to salīdzina ar šausmām, ko pirms neilga laika piedzīvojis marķīzs. Tādēļ Ričards cieta klusu.

Arī marķīzs klusēja, jo katrs vārds, ko viņš centās pateikt, sāpīgi kairināja kaklu. Viņš gribēja, lai kakls sadzīst, un koncentrējās uz Mednieci. Marķīzs zināja, ka gadījumā, ja viņš uz mirkli atslābinātu uzmanību, Medniece to pamanītu un tūdaļ būtu prom, un pēcāk vēr­stos pret viņiem. Tāpēc viņš neko neteica.

Medniece gāja viņiem pa priekšu. Viņa ari nesacīja ne vārda.

Pēc pāris stundām viņi bija nonākuši Daunstrītas lcjasgalā. Iela pārgāja no milzīgiem akmens bluķiem būvētā, Ciklopa nama ieejai

līdzīgā vārtu eja. Šo eju noteikti būvējuši milži, Ričards nodomāja, miglaini atcerēdamies nostāstus par senlaiku Londonas karaļiem: atmiņā klejoja pasaka par karali Brānu un milžiem Gogu un Magogu, kuru rokas bija kā ozoli un daudzās galvas līdzinājās kalniem. Ieejas portāls jau labi sen bija sarūsējis un sadrupis. Atsevišķi durvju gabali vīdēja dubļos viņiem zem kājām, citi, savukārt, skumīgi nokarājās eņģēs vārtu ejas malās. Jau eņģes vien bija garākas par Ričardu.

Marķīzs ar galvas mājienu lika Medniecei apstāties. Viņš aplaizīja lupas un sacīja: — Šie vārti iezīmē Daunstrītas beigas un labirinta sākumu. Otrpus labirintam gaida eņģelis Izlingtons. Un labirintā ir Briesmonis.

- Es joprojām nesaprotu, ierunājās Ričards. Par to Izlingtonu. Es taču viņu satiku. To. Viņu. Viņš ir eņģelis. Es domāju: īsts eņģelis.

Marķīzs drūmi pasmaidīja. Kad eņģeļi kļūst ļauni, viņi var būt Jaunāki par jebkuru citu. Liec vērā, ka ari Lucifers bija eņģelis.

Medniece pievērsa Ričardam riekstu brūnās acis. Vieta, kur jūs apciemojāt Izlingtonu, ir viņa citadele un tajā pašā laikā arī viņa cie­tums, viņa teica. Tas bija pirmais teikums, ko viņa bija pateikusi pēdējo stundu laikā. Viņš nevar no turienes aiziet.

Marķīzs vērsās tieši pie Mednieces: Es pieņemu, ka labirints un Briesmonis ir paredzēti, lai atņemtu viesiem drosmi.

Viņa palocīja galvu. Tāds ir arī mans pieņēmums.

Ričards pagriezās pret marķīzu un ļāva visām uzkrātajām dus­mām, nevarībai un izmisumam gāzties laukā vienā dusmu klie­dzienā. Kāpēc tu vispār runā ar viņu? Kāpēc viņa vēl ir šeit? Viņa mūs nodeva un vēl lika domāt, ka nodevējs esi tu!

- Un es izglābu tev dzīvību, Ričard Meihjū, Medniece klusi ieteicās. Vairākkārt. Uz tilta. Pie cauruma. Un augšā uz laipas. Medniece ielūkojās viņam acīs, un šoreiz Ričards bija spiests novēr­sties.

Labirinta ejās atbalsojās tāda ka baurošana, kā rēcieni. Ričardam uz kakla visi matiņi sacēlās stāvus. Skaņa nāca no tālienes, taču tas bija vienīgais mierinājums, ko tobrīd varēja rast. Ričards pazina šo troksni: viņš bija to dzirdējis sapņos, taču tagad bija skaidrs, ka skaņas avots nav ne vērsis, ne milzu kuilis; tas drīzāk izklausījās pēc lauvas vai varbūt pēc pūķa.

Labirints ir viena no vecākajām vietām Apakšlondonā, mar­ķīzs sacīja. Pirms karalis Lads Temzas muklājos uzcēla ciemu, šeit bija labirints.

- Bet vismaz Briesmoņa nebija, Ričards piezīmēja.

- Toreiz nebija gan.

Ričards nopūtās. Attālā rēkoņa atsākās no jauna. Man šķiet… domāju, ka esmu Briesmoni redzējis sapņos, viņš teica.

Marķīzs pazēla uzaci. Kādos sapņos?

- Sliktos, Ričards atteica.

Marķīzs to, acīm dzalkstījot, pārdomāja un teica: Paklau, Ri­čard. Man turp jāaizved Medniece. Ja gribi pagaidīt šeit, neviens tevi mazdūšībā neapsūdzēs.

Ričards papurināja galvu. Reizēm vienkārši nav citas izejas. — Es negrasos atkāpties. Ne tagad. Pie viņiem ir Dora.

- Skaidrs, marķīzs noteica. Nu, tad ko? Ejam?

Mednieces nevainojamās karameļu lūpas savilkās smīnā. Jūs esat

traki, ja grasāties līst tur iekša, viņa teica. Bez eņģeļa amuleta jūs nemūžam neatradīsiet ceļu. Netiksiet garām tam kuilim.

Marķīzs pabāza roku zem palaga pončo un izvilka mazo obsidiāna figūriņu, ko bija pievācis Doras tēva darbistabā. Tu domāji vienu no šiem? viņš vaicāja. Tai bridi marķīzam šķita, ka viss, ko viņam pēdē­jās nedēļas laikā nācies piedzīvot, bijis tā vērts, lai ieraudzītu šo izteik­smi Mednieces sejā.

Viņi izgāja pa vārtiem un nokļuva labirintā.

Dora gaja uz muguras sasaitetam rokam; blakus, uzlicis gredzenoto ķetnu meitenei uz pleca, soļoja misters Vandemārs un stūma viņu uz priekšu. Misters Krups, turēdams roka Dorai atņemto talismanu, stei­dzās pa priekšu, zaglīgi lūkodamies te pa labi, te pa kreisi kā īpaši izne­sīga zebiekste ceļā uz vistu kūti.

Labirints pats par sevi bija murgaina vieta. Tas bija izveidots no Augšlondonā pazudušajām vietām: no alejām, ceļiem, tuneļiem un notekām, kas pēdējās tūkstošgades laikā bija izgāzušies cauri laika spraugām un nonākuši aizmirsto un pazaudēto pasaulē. Abi vīri un meitene gāja pa bruģi un pa dubļiem, pa dažādiem mēsliem un sapu­vušām dēļu laipām. Viņi gāja pa gaismas joslām un pa nakts mel­numu, pa gāzes radziņu un pa petrolejas lukturu apspīdētām ielām un pa tādiem ceļiem, ko gaismoja degoši meldru saišķi un lāpas. Tā bija vieta, kur it viss bija mainīgs: katrs celiņš sadalījās vairākos, meta liku­mus un veda atpakaļ pats pie sevis.

Misters Krups juta talismana pulsāciju un ļāva, lai tas viņus ved. Viņi soļoja uz priekšu pa šauru sānieliņu, kas reiz bija bijusi daļa no Viktorijas laiku «krauķu būdu» rajona, šos graustus pamīšus apdzī­voja zagļi un penija vērts džins, divarpus peniju nabadzība un trīspeniju sekss. Tieši tur viņi izdzirdēja netālu sprauslāšanu un šņākšanu. Nākamajā mirklī atskanēja dobja un nikna maurošana. Misters Krups brīdi minstinājās un tad metās uz priekšu: uzskrējis augšup pa īsām koka trepēm, viņš aizjoza līdz ieliņas galam. Tur apstājies un vērīgi pa­šķielējis visapkārt, viņš nokāpa pāris pakāpienus lejup garā akmens tunelī, pa kuru reiz, templiešu laikos, varēja šķērsot Flotes purvus.

— Tu taču nobijies, vai ne? Dora vaicāja.

Krups uzmeta viņai īgnu skatu. Pievaldi mēli.

Viņa pasmaidīja, lai gan sajūta nebija no jautrākajām. Tev bail, ka pat ceļrādis talismans nepalīdzēs tikt garām Briesmonim. Ko tad šoreiz esi izdomājis? Nolaupīt Izlingtonu? Pārdot mūs abus tam, kas solīs vairāk?

Klusu, misters Vandemārs norūca. Bet misters Krups tikai pie sevis iesmējās, un Dora tajā pašā mirklī saprata, ka Izlingtons nav viņas draugs.

Viņa sāka kliegt. Hei! Briesmoni! Šurp! Misters Vandemārs iesita viņai pa galvu un piegrūda meiteni pie sienas. Teicu, lai tu klusē, viņš mierīgi sacīja. Dora sajuta asins garšu mutē un iespļāva dubļos sarkanas siekalas. Tad viņa pavēra lūpas, lai iekliegtos vēlreiz. Misters Vandemārs bija to paredzējis un laikus izvilcis kabatlakatu tagad viņš to iegrūda Dorai mutē. Viņa gan mēģināja iekost Vande­māram īkšķi, kad roka tuvojās mutei, bet uz misteru Vandemāru tas nekādu dižo iespaidu neatstāja.

Tagad tu klusēsi, viņš sacīja.

Misters Vandemārs ļoti lepojās ar savu kabatlakatu. Zaļganiem, brūniem un melniem traipiem izraibinātā kabatdrāna sākotnēji bija piederējusi kādam resnam tabakas tirgotājam deviņpadsmitā gad­simta divdesmitajos gados. Tirgotājs bija miris ar trieku un apglabāts ar šo kabatlakatu kabatā. Misters Vandemārs aizvien vēl laiku pa laikam atrada kabadakatā šādus tādus tirgotāja miesas gabaliņus, bet, neraugoties uz to, viņaprāt, tā bija varen laba kabatdrāna.

Tālāk viņi gāja klusēdami.

Ričards atsāka domās rakstīt dienasgrāmatu. Šodien, viņš nodomāja, esmu pārdzīvojis iešanu pār laipu, nāves skūpstu un lekciju par sāpju izraisīšanu. Pašlaik dodos cauri labirintam kopā ar traku bandītu, kurš piecēlies no mirušajiem, un ar miesassardzi, kas izrādījās… šeit piederētos antonīms vārdam 'miesassardze'. Pašlaik esmu pārguris kā viens… Te viņa metaforas izbeidzās. Viņš bija izgājis ārpus metaforu un salīdzinājumu pasaules un nonācis vietā, kur kaut kas vienkārši ir, un tas mainīja viņa domāšanas veidu.

Viņi brida pa šauru, dūksnainu celiņu, kam abās pusēs slējās tumši akmens mūri. Marķīzs turēja rokās gan loku, gan talismanu un centās iet kādas desmit pēdas aiz Mednieces. Ričards gāja pa priekšu, atstā­dams Mednieci labu gabaliņu iepakaļ, un nesa Briesmoņa medījamo šķēpu un dzeltenu gaismekli, ko marķīzs vienubrīd bija izbūris no sava palaga krokām tas apgaismoja akmens sienas un dubļaino ceļu. Vis­apkārt esošās dūņas smakoja, turklāt Ričardam uz kājām, rokām un sejas bija sākuši pulcēties prāvi odi, sāpīgo kodumu vietās uzradās lielas pumpas, kas stipri niezēja. Marķīzs un Medniece par odiem nelikās ne zinis.

Ričardam sāka šķist, ka viņi ir apmaldījušies. Viņa noskaņojumu nepavisam neuzlaboja arī tas, ka visapkārt muklāja bija ieraugāmi miroņi: gan tādi, kam vēl saglabājusies āda, gan bezkrāsaini skeleti, gan bāli, ūdens uzpūsti līķi. Ričards prātoja, cik ilgi apkārt redzamo ļaužu paliekas tur jau mētājas, un vai tos nonāvējis briesmonis vai odi. Ričards gāja klusu ciezdams nākamās piecas minūtes un nākamos vienpadsmit odu kodienus, un tad iesaucās: Man šķiet, ka mēs esam apmaldījušies. Mēs jau te gājām.

Marķīzs pacēla augšup roku ar talismanu. Nē, viss ir kārtībā, viņš atbildēja. Amulets ved mūs pa pareizo ceļu. Mazais gudrinieks! jā, jā, Ričards neticīgi novilka. — Atradies gudrinieks.

Tajā mirkli marķīzs ar baso kāju uzkāpa uz dūkstīs pusiegrimuša krūškurvja atliekām, sadūra papēdi un uz mirkli zaudēja līdzsvaru. Mazā, melnā figūriņa aizlidoja pa gaisu un iegāzās dumbrā ar apmie­rinātu plunkšķi kā zivs, atgriežoties ūdenī. Marķīzs atguva līdzsvaru un notēmēja loku Medniecei pret muguru.

- Ričard! viņš iesaucās. Tas nokrita zemē! Vai vari panākt atpakaļ? Ričards brida atpakaļ, augstu turēdams gaismekli cerībā ieraudzīt gaismas atspīdumu uz obsidiāna, taču bija redzami tikai dubļi. Pavandies dubļos un pameklē, — marķīzs pavēlēja.

Ričards novaidējās.

- Tu esi redzējis Briesmoni sapnī. Ričard, marķīzs sacīja. Vai tu tiešām gribi to iepazīt īstenībā?

Ričards ļoti īsu mirkli par to padomāja, tad iedūra bronzas šķēpu līdz pusei dubļos, nostatīja tam blakus lukturi, kas raidīja dubļu slīkšņā siltu, dzintarainu gaismu. Ričards nometās dumbrā uz ceļiem un sāka meklēt statueti. Viņš laida plaukstas pār slīkšņas virsmu cerībā neuzdurties kādam galvaskausam vai rokai. Tas ir bezcerīgi. Ta taču var būt jebkur.

- Pameklē vēl, — marķīzs neatlaidās.

Ričards centās atcerēties, kā viņam kādreiz izdevies atrast meklēto. Vispirms viņš mēģināja cik iespējams atbrīvot prātu no domām par meklējamo, tad ļāva skatienam slinki un bezmērķīgi slīdēt pār dūksnāja virsmu. Piecas pēdas pa kreisi no Ričarda staignājā kaut kas iemirdzējās. Tā bija Briesmoņa figūriņa. Es to redzu! Ričards iesaucās.

Viņš klumpačoja pa dubļiem uz figūriņas pusi. Mazais, spīdīgais briesmonis ar galvu uz leju gulēja dumbrā. Iespējams, ka Ričarda tuvošanās sakustināja dubļu masu, taču, kā Ričards vēlāk nosprieda, daudz ticamāk bija tas, ka tobrīd iedarbojās kāds priekšmetiskās pa­saules lāsts. Lai ari kāds būtu iemesls, notika tā, ka mirklī, kad Ričards jau tuvojās figūriņai, duksnājā atskanēja troksnis, līdzīgs milža vēdera rūkšanai, un dubļu virspusē uzpeldeja liels gaisa burbulis, kas tūdaļ pat pretīga un nekaunīgā veidā pārsprāga tieši blakus talismanam. Figūriņa nogrima dumbrājā.

Ričards nonāca vietā, kur talismans bija nogrimis, un iegrūda abas rokas dziļi dubļos. Viņš meklēja izmisīgi, nedomādams par to, ko vēl varētu nejauši satvert tumšajā putrā. Bezcerīgi. Tas bija pazudis. Ko lai tagad dara? — Ričards vaicāja.

Marķīzs nopūtās. Nāc šurp, kaut ko izdomāsim.

- Par vēlu, Ričards klusi noteica.

Tas tuvojās viņiem tik lēni, tik gausi, ka vienubrīd izskatījās slims vai varbūt mirstošs. Taču, kad Ričards aptvēra, cik daudz platības tas nākdams nosedz, un kad bija redzams, kā šķīst dubļi un netīrais ūdens zem nezvēra auļiem, viņš saprata, cik ļoti kļūdījies, domadams, ka tas ' tuvojas gausi. Nokļuvis kādu trīsdesmit pēdu attālumā no nācējiem, Briesmonis samazināja ātrumu un sprauslādams apstājās. Nezvēra sāni kūpēja. Viņš izaicinoši un triumfējoši iebaurojās. No nezvēra sā­niem un muguras uz visam pusēm slejās nolauzti šķēpi, zobenu asmeņu lauskas un sarūsējuši dunči. Ričarda gaismekļa dzeltenie stari atspīdēja briesmoņa sarkanajās acīs un pieskārās tā ilkņiem un ra­giem.

Tas pielieca masīvo galvu. Izskatās pēc kaut kāda kuiļa, Ričards nodomāja, taču tūdaļ pat saprata salīdzinājuma bezjēdzību: neviens kuilis nevarētu sasniegt tādus apmērus. Šis drīzāk atgādināja pama­tīgu bulli, ziloņa lieluma vērsi, staigājošu kalnu. Nezvērs gadsimtiem ilgi uz viņiem blenza, bet šie gadu simti izkusa pāris sirdspukstu laikā.

Medniece pietupās, izvilka no Flotes purva dūkstīm šķēpu purvs to atdeva, pavadot šķēpu ar slapju šmaukstu. Dabūjusi šķēpu, Med­niece noteica: Beidzot jel. Beidzot! un vienīgais, ko pauda viņas balss, bija patiess prieks.

Viņa bija aizmirsusi viņus visus: aizmirsusi Ričardu kņūpus dumbrājā, aizmirsusi marķīzu un viņa muļķīgo loku, aizmirsusi pasauli. Viņa bija sajūsmināta un laimīga: nonākusi īstajā vietā — pasaulē, kuras labad viņa dzīvoja. Šajā pasaulē bija tikai divas būtnes: Med­niece un Briesmonis. Arī Briesmonis to zināja. Ideāls pāris: mednieks un medījums. Un to, kurš ir kurš un kas ir kas, spēj izšķirt tikai laiks; laiks un deja.

Briesmonis uzbruka pirmais.

Medniece nogaidīja, līdz tam uz purna parādās baltas putas; kad briesmonis pielieca galvu, Medniece metās uzbrukuma ar šķēpu, bet mirklī, kad vajadzēja to ietriekt nezvēram sānos, viņa saprata, ka atvē­zējusies sekundes desmitdaļu par vēlu: šķēps izlidoja Medniecei no sastingušajām rokām, un viņas sānu pārplēsa ilknis, ass ka visasākā žilete. Sabrūkot zem milzeņa svara, viņa juta tā smailos nagus iecērta­mies rokā, uzkāpjam uz gurna un ielaužam ribas. Pēc mirkļa tas devās projām, un deja bija galā.

Misteram Krupam butu kauns atzīt, cik atvieglots viņš jutas, ticis labi­rintam cauri ar veselu ādu. Bet viņu vēlēšanās bija piepildījusies, un

Krups un Vandemārs stāvēja labirinta galā. Viņiem priekšā slējās milzīga akmens seja; tajā bija ierīkotas ozolkoka durvis, un labajā divviru durvju pusē bija ovāls spogulis.

Misters Krups ar sodrējmelno roku pieskārās spoguļa virsmai. Tā uz bridi apmācās un sāka viļņoties, virmodama un burbuļodama kā dzīvsudraba vanna. Tad burbuļošana mitējās, un viņiem pretī rau­dzījās eņģeļa Izlingtona seja. Misters Krups nokremšļojās. Labrīt, ser. Tie esam mēs. Esam atveduši jums jauno lēdiju, ko likāt atgādāt šurp.

Un atslēga? Šķita, ka eņģeļa maigā balss skan viņiem vis­apkārt.

Karājas viņas gulbja kakliņā, misters Krups sacīja mazliet nik­nākā balsī, nekā pašam būtu gribējies.

Tad nāciet iekšā, eņģelis sacīja. Pēc šiem vārdiem ozolkoka durvis atvērās, un viņi iegāja iekšā.

Viss bija noticis tik ātri. Briesmonis bija izniris no tumsas. Medniece bija paķērusi šķēpu, nezvērs bija uzbrucis un pazudis atpakaļ tumsā.

Ričards centās Briesmoni sadzirdēt. Nebija saklausāms it nekas, vien kaut kur blakus, lēni pakšķot, pilēja ūdens, un visapkārt tracinoši sīca odu bars. Medniece gulēja uz muguras dumbrā. Viena roka bija saliekta dīvainā leņķī. Viņš līda pie Mednieces pa dubļiem. Med­niec! viņš nočukstēja. Tu mani dzirdi?

Klusums. Un pēc mirkļa no Mednieces lūpām atskanēja čuksts tik kluss, ka Ričardam īsu brīdi šķita, ka viņš to tikai iedomājies: Jā.

Marķīzs joprojām kā sastindzis stāvēja pie mūra pāris jardu iepa­kaļ. Pēkšņi viņš iesaucās: Ričard, paliec, kur esi! Viņš tikai novilcina laiku. Briesmonis būs atpakaļ.

Ričards nelikās par saucienu nc zinis. Viņš runāja ar Mednie­ci. Vai tev… viņš aprāvās. Bija tik stulbi kaut ko tādu jautāt. Un tomēr viņš to darīja: Vai ar tevi viss būs kārtībā? Tobrīd Medniece iesmējās ar asinīm notraipītām lūpām un papurināja galvu. Vai te lejā ir kaut kādi ārsti? Ričards vaicāja marķīzam.

Ne tādi, kādus tu domā. Mums ir claži dziednieki, pāris asins nolaidēju un ķirurgu…

Medniece ieklepojās un sarāvās. No mutes kaktiņa tecēja košas arteriālās asinis. Marķīzs pieliecās mazliet tuvāk. — Vai tev ir kaut kur noslēpta clziviba, Medniec? viņš vaicāja.

- Es esmu medniece, — viņa nicīgi nočukstēja. Mēs uz tādām lietiņām neielaižamies… — Viņa ar pūlēm ievilka plaušās gaisu un izelpoja; bija manāms, ka pat vienkāršākais elpas vilciens sāk viņai kļūt par grūtu. Ričard, vai tu kādreiz esi licis lietā šķēpu?

- Nē.

- Ņem, viņa čukstēja.

Bet…

Ņem to. Viņas balss bija dobja un pavēloša. Pacel. Turi aiz neasā gala.

Ričards pacēla nokritušo šķēpu. Paņēma to aiz neasā gala. Sito es zināju, viņš tcica Medniecei.

Viņas sejai pārslīdēja smaida atblāzma. Zinu.

- Paklau, Ričards ierunājās, ne pirmoreiz juzdamies kā vienī­gais saprātīgais trakonamā. Varbūt mums vajag vienkārši klusu no­gaidīt. Varbūt tas aizies projām. Mēģināsim sadabūt tev ārstu. Un tad, arīdzan ne pirmo reizi, cilvēks, ar ko viņš runāja, izlikās ne vārda nedzirdam.

- Es izdarīju kaut ko ļoti sliktu, Ričard Meihjū, viņa skumji nočukstēja. Ļoti sliktu. Jo es gribēju būt ta, kas nogalina Briesmoni. Lai to izdarītu, man vajadzēja šķēpu. To pateikusi, viņa mēģināja pieslieties kājās. Ričards līdz šim nebija pamanījis, cik smags ir viņas ievainojums; tagad viņš nespēja aptvert, kādas sāpes plosās sievietes ķermenī. Viņas labā roka šļaugani nokarājās gar sāniem, un no ādas vienā vietā spiedās laukā balta kaula šķēpele. No sānā uzplēstās brūces pludoja asinis. Un viņas krūškurvis izskatījās nepareizs.

- Izbeidz, viņš nošņācās, bet velti. Paliec guļus!

Ar kreiso roku viņa izrāva nazi, kas bija aizbāzts aiz jostas, ielika to labajā rokā un aplocīja nejūtīgos pirkstus ap spalu. Esmu darījusi sliktu, viņa atkārtoja, un nu es gribu to labot.

To pateikusi, viņa sāka dungot. Viņa iedungojās te augstā, te zemā balsī, līdz atrada skaņu, kas lika sienām, tuneļiem un visai telpai to atbalsot; viņa dungoja, līdz šķita, ka viss labirints atsaucas un piebalso. Un tad, iekampusi gaisu saplosītajā krūšu kurvī, viņa iekliedzās: Ei tu, milzeni! Kur tu esi? Atbildes nebija. Ne skaņas, tikai dobja ūdens pakšķēšana. Pat odi bija apklusuši.

- Varbūt, ka tas… ir aizgājis, Ričards ieteicās, sagrābdams šķēpu tik cieši, ka rokas sāka sāpēt.

- Šaubos, rnarķīz nomurmināja.

- Nāc nu šurp, izdzimteni! Medniece kliedza. Tev ir bail?

Ejā viņiem priekšā atskanēja dobja aurošana, un no tumsas iznira

Briesmonis. Tas uzbruka vēlreiz. Šoreiz kļūdīties nedrīkstēja. De­ja, Medniece čurkstēja. Deja vēl nav beigusies.

Un, kad Briesmonis tuvojās Medniecei ar zemu pieliektiem ra­giem, viņa iesaucās: Tagad, Ričard! Dur! No lejas un augšup! Nu! T; ii i viņu skāra briesmoņa rags, un Mednieces sauciens pārtapa bez­vārdu kliedzienā.

Ričards redzēja, ka Briesmonis parādās no tumsas un nonāk luk­tura mestajā gaismas lokā. Tas notika loti lēni. Kā sapnī. Kā visos viņa sapņos. Briesmonis bija pienācis tik tuvu, ka varēja just viņa ķermeņa dzīvniecisko smaku mēslu un asiņu sajaukumu, tik tuvu, ka bija jūtams zvēra siltums. Ričards no visa spēka trieca šķēpu Briesmonim sānos. Šķēps iegrima nezvēra miesā.

Atskanēja naida, dusmu un sāpju pilns rēciens. Tad iestājās klusums.

Viņš dzirdēja asins dunoņu ausīs un ūdens pilēšanu no mūra. Atsāka sīkt odi. Ričards attapa, ka joprojām stingri tur šķēpu, lai arī tā gals jau iestidzis dziji nekustīgā Briesmoņa miesā. Viņš palaida šķēpu vaļā un apgāja apkārt Briesmonim, meklēdams Mednieci. Viņa bija palikusi nezvēram apakšā. Ričards nosprieda, ka, ja Mednieci no Briesmoņa apakšas mēģinātu izvilkt, viņa, visticamāk, nomirtu, tādēļ Ričards no visa spēka atspiedās pret beigtā nezvēra sāniem un mēģi­nāja to novelt nost. Tas bija tāpat kā mēģināt pastumt Sērmena tanku, bet beigu beigās Ričardam tomēr izdevās to daļēji novelt nost no Mednieces.

Viņa gulēja uz muguras un stingi vērās augšup tumsā. Acis bija vaļā, bet Ričards nez kāpēc zināja, ka tās neredz itin neko. Med­niec? viņš ierunājās.

Es joprojām esmu šeit, Ričard Meihjū. Viņas balss šķita atda­lījusies no ķermeņa. Medniece nemēģināja meklēt Ričardu ar acīm, tās pat nepakustējās. Vai tas ir pagalam?

- Es tā domāju. Nekustas.

Un tad viņa iesmējās; tie bija dīvaini smiekli it kā viņa nupat būtu izdzirdējusi vissmieklīgāko joku, kādu medniekam jelkad nācies dzirdēt. Un starp smieklu spazmām un žļerkstošā, plosošā klepus lēk­mēm, kas viņus pa brīdim pārtrauca, Medniece pastāstīja joku arī Ričardam. Tu nogalināji Briesmoni, viņa teica. Tātad tagad tu esi varenākais mednieks Apakšlondonā. Tu esi Karotājs… — Te viņa mitējās smieties. — Es nejūtu savas rokas. Paņem manu labo roku. Ričards pabāza roku zem Briesmoņa sāniem un cieši saņēma Mednie­ces vēsos pirkstus. Tie piepeši likās ļoti mazi. Vai man rokā ir nazis? viņa nočukstēja.

Jā. Ričards sataustīja nazi tas bija auksts un lipīgs.

- Ņem to. Viņš tagad ir tavs.

- Es negribu tavu…

- Ņem viņu. Viņš atlocīja pirkstus un paņēma nazi. Tagad viņš pieder tev, Medniece čukstus sacīja. Viņas sejā kustējās vienīgi lūpas. Acis satumsa. Viņš vienmēr mani sargājis. Notīri no viņa manas asinis, labi?… lai asmens nesarūsē… mednieks vienmēr rūpē­jas par saviem ieročiem. Viņa iekampa gaisu. Un tagad… pieska­ries Briesmoņa asinīm… pieliec tās pie acīm… un mēles.

Ričards nebija drošs, ka nav pārklausījies; viņš vairs neticēja savām ausīm. Ko?

Ričards nebija pamanījis marķīzu pienākam, bet tagad viņa balss skanēja tieši ausī. Dari tā, Ričard. Tā vajag. Tas palīdzēs izkļūt cauri labirintam. Klausi viņu.

Ričards pielika roku pie šķēpa un brauca pār to ar pirkstiem tik tālu, līdz pieskārās Briesmoņa ādai un siltajam, lipīgajām asinīm. Juz­damies pagalam muļķīgi, viņš pielika slapjo roku pie mēles un pagar­šoja briesmoņa sāļās asinis: un, kā par brīnumu, viņam nekļuva pre­tīgi. Garša bija pilnīgi dabiska kā okeāna ūdens sāļums. Viņš pielika asiņainos pirkstus pie acīm asinis šķita kodīgas kā sviedri.

- Darīts, viņš pavēstīja Medniecei.

- Tas labi, viņa nočukstēja un vairāk neko neteica.

Marķīzs pastiepa roku un aizvēra viņai acis. Ričards krekla malā noslaucīja Mednieces nazi. Tā viņa bija likusi. Vismaz nebija jādomā.

- Tagad kustamies, marķīzs teica un piecelās kājās.

- Mēs nevaram viņu te vienkārši atstāt.

- Varam. Pēc līķa atnāksim vēlāk.

Ričards no visa spēka trina asmeni pret kreklu. Viņš raudāja, pats to ncjuzdams. Un ko tad, ja nav nekāda vēlāk?

- Tādā gadījumā atliek cerēt, ka mūsu mirstīgās atliekas kādam noderēs. Tai skaitā lēdijas Doras. Viņa jau noteikti ir piekususi, mūs gaidīdama. Ričards nodūra acis. Viņš notīrīja pēdējo Mednieces asiņu pilīti no naža un aizbāza to sev aiz jostas. Tad viņš pamāja ar galvu. Pasteidzies, de Karabass mudināja. — Es nākšu, cik ātri vien spēšu.

Ričards nopūtās un metās skriet.

Var jau būt, ka viņam palīdzēja Briesmoņa asinis. Cita izskaidrojuma katra ziņā nebija. Lai kas to būtu izraisījis, Ričards tagad skrēja cauri labirintam neapstādamies labirints vairs nešķita nekas noslēpu­mains un svešs. Tagad viņš zināja katru pagriezienu, katru taku, aleju, sānielu un tuneli. Viņš skrēja, klupdams un krizdams, bet nelikās par kritieniem ne zinis; viņš auļoja, lai ari spēki sen bija zuduši, un dzir­dēja asinis deniņos dunam. Viņam galvā skanēja arī kāda vārsma dzejoļa vārdi pieskaņojās soļu ritmam. Ričards to reiz bērnībā bija dzirdējis.

Sī ir tā nakts, šī lielā nakts,

Kas visas naktis kopā sien.

Plīv uguns liesma, sveces dakts,

Un dvēsele pie Dieva skrien.

Šie vārdi pinās viņam pa galvu un neatstājās tā bija sēru dzies­ma. Plīv uguns liesma, sveces dakts…

Labirinta galā bija stāva granīta klints, un tajā bija ierīkotas aug­stas koka divviru durvis. Vienā durvju puse karājās ovāls spogulis. Durvis bija aizslēgtas. Ričards pieskārās kokam durvis paklausīja viņa pirkstiem un klusi atvērās.

Ričards devās iekšā.