Nekadiene

Divpadsmita nodaļa

ričards meihjū soļoja uz priekšu pa metro peronu. Tā bija viena no Rajona līnijas stacijām: uzraksts vēstīja Bi.ekfraiersa. Perons bija tukšs. Kaut kur netālu rēkdams un grabēdams pašāvās garām metro vilciens, pārdzenot pār peronu spokaina vēja pūsmu; ta, savukārt, atnesa līdzi izpluinītas laikraksta «The Sun» lapas, kas, zibot četrkrāsu krūtīm un melnbaltiem ķengu virsrakstiem, aizvirpuļoja pa peronu un nolidoja uz sliedēm.

Pagājis kādu gabalu uz priekšu, Ričards apsēdās uz sola un gaidīja, kas notiks.

Nekas nenotika.

Viņš paberzēja pieri; mazliet reiba galva. Uz perona turpat blakus atskanēja soļi; viņš pacēla acis un ieraudzīja garām ejam mazu, kār­tīgu meitenīti viņa gāja pie rokas sievietei, kas izskatījās pēc meite­nītes lielākas un vecākas kopijas. Abas nācējas palūkojās uz Ričardu un tad visai demonstratīvi novērsās.

Neej viņam tuvumā, Melānij, — sieviete, ļoti skaļi čukstot, pa­mācīja.

Melānija palūkojās uz Ričardu ka jau bērni mēdz lūkoties cieši un bez mulsuma. Tad viņa atkal pievērsās mammai. Kāpēc tādi cil­vēki kā šis vēl ir dzīvi? — meitenīte ieinteresēti vaicāja.

— Nav drosmes pielikt punktu, viņas māte paskaidroja.

Melānija sadūšojās vēlreiz paskatīties uz Ričardu. Nožēlojami, -

viņa noteica. Abu nācēju soļi aizskanēja pa peronu, un pēc mirkļa no viņām vairs nebija ne miņas. Ričards prātoja, vai nudien ir redzējis sievieti ar bērnu, vai tā bijusi tikai vīzija. Viņš centās atminēties, kāpēc atnācis uz peronu. Vai viņš gaida vilcienu? Kurp viņam jābrauc? Viņš zināja, ka atbilde ir viņā pašā, ka tā ir tepat, pie rokas, bet viņš nespēja to aizsniegt un nejaudāja izvilināt no vietas, kur tā aizklīdusi. Viņš sēdēja viens pats un prātoja. Varbūt tas ir sapnis? Ričards aptaustīja cieto, sarkano plastmasas solu, uz kura pats sēdēja, padauzīja pret peronu dubļainās kurpes (pa kuru laiku tās tā nobristas?), pārbrauca ar roku pār seju… Nē. Tas nebija sapnis. Lai kur viņš arī nebūtu, tas notiek pa īstam. Ričards jutās savādi: nošķirts no visiem, nomākts un šausmīgi, neizskaidrojami bēdīgs. Kāds apsēdās viņam blakus. Ričards neskatījās un nepagrieza galvu.

— Sveiks, teica kāda pazīstama balss. Kā sviežas, Dik? Viss kārtībā?

Ričards palūkojās uz runātāju. Viņš juta seju savelkamies smaidā un cerību kā vējbrāzmu ietriecamies krūtīs. Gerij? viņš nedroši vaicāja. Un tad piebilda: Tu mani redzi?

Gerijs pasmīnēja. Tu jau mums vienmēr esi bijis jokupēteris, viņš teica. Jautrs čalis, nudien, jautrs.

Gerijs bija ģērbies uzvalkā un aplicis kaklasaiti. Viņš bija svaigi skuvies, un viņa frizūra bija kārtībā līdz pēdējai šķipsniņai. Ričards iedomājās, kā pats izskatās: dubļains, neskuvies un noplīsis. Gerij? Es… paklau, es varu iedomāties, kā es izskatos. Tūlīt paskaidrošu. Tad viņš bridi padomāja. Nē, tomēr ne. Nevaru paskaidrot.

— Viss kārtībā, Gerijs uzmundrinoši sacīja. Viņam bija nomieri­noša, normāla balss. Nezinu, kā lai tev to pasaka. Drusku jancīgi sanāk. Viņš ieturēja pauzi. — Redzi, — viņš paskaidroja, manis šeit patiesībā nemaz nav.

- Esi gan.

Gerijs līdzjūtīgi papurināja galvu. Nē, viņš teica. Manis nav. Es esmu tu. Tu runā pats ar sevi.

Ričards neskaidri prātoja, vai tas būtu viens no Gerija jokiem. Var­būt šis līdzēs, — Gerijs noteica. Viņš pielika rokas pie sejas un sāka to murcīt un veidot. Viņa seja staipījās kā gumijas maska no joku bodītes.

- Vai šitā ir labāk? jautāja kāds, kurš tikko bija bijis Gerijs. Šī balss bija līdz kaulam pazīstama. Ričards pazina arī nupat izveidoto seju: viņš bija to skuvis vai katru dienu kopš skolas beigšanas, viņš bija lūkojies tajā, tīrot zobus un ķemmējot matus, un laiku palaikam vēlējies, lai tā vairāk līdzinātos Toma Krūza, Džona Lenona vai kāda cita sejai. Tā, protams, bija viņa paša seja. Tu sēdi Blekfraiersas sta­cijā pašā sastrēgumstundā, otrs Ričards nevērīgi sacīja, un runā pats ar sevi. Tu taču zini, ko saka par cilvēkiem, kuri mēdz runāt paši ar sevi. Bet nu jau tu pamazām sāc nākt pie prāta.

Netīrais, dubļainais Ričards skatījās tīrajam un labi ģērbtajam Ričardam tieši sejā un teica: Es nezinu, kas tu tāds esi un ko tu te mēģini panākt. Bet tu pat neesi sevišķi pārliecinošs, tu patiesībā nemaz nelīdzinies man. Viņš meloja un to apzinājās.

Viņa otra seja iedrošinoši uzsmaidīja un pašūpoja galvu. Es esmu tu, Ričard, viņš apgalvoja. Es esmu viss, kas palicis pāri no tava veselā saprāta…

Balss, kuru Ričards dzirdēja, nebija tā šausmīgā, aizvainojošā pa­rodija, ko par viņa balsi mēdza uzdot telefona automātiskais atbildē­tājs, audiokasešu ieraksti un mājas videofilmas; šis vīrs runāja Ričarda īstajā balsī, tādā, kadu Ričards dzirdēja pats savā galvā, kad kaut ko sacīja pilnskanīgā un īstā.

- Saņemies! uzkliedza vīrs ar Ričarda seju. — Paskaties apkārt, mēģini ieraudzīt ļaudis, ieraudzīt patiesību… tu pašlaik esi tuvāk īste­nībai nekā visas nedēļas laikā…

Nedirs, Ričards vienkārši un izmisīgi noteica. Viņš papurināja galvu, noliedzot visu, ko otrs es sacīja, taču par spīti visam, skatījās uz peronu, mēģinādams ieraudzīt, uz ko tad ticis norādīts. Tad acs kak­tiņā kaut kas iezibējās; viņš pagrieza turp galvu, bet tur nekā vairs nebija.

— Skaties! — viņa dubultnieks nočukstēja. Redzi?

- Ko: redzi? Viņš stāvēja uz tukša, vāji apgaismota stacijas pe­rona kā drūmā vietas mauzolejā. Un tad…

Gaisma un troksnis iešļācās viņam sejā kā straume: viņš stāvēja Blekfraiersas stacijā sastrēgumstundas kulminācijā. Cilvēki spiedās viņam garām: nemierīgs trokšņa, gaismas, žestikulējošu un kustīgu cil­vēku pūlis. Pie perona stāvēja metro vilciens, un Ričards ieraudzīja savu atspīdumu vilciena logā. Viņš izskatījās šausmīgi: nedēļu neskūta bārda, mute, apkaltuši ar ēdiena paliekām, ziluma ieskauta acs, un vienas nāss ārpusē pašlaik auga pikts, sarkans furunkuls; Ričards bija dubļains, un melni, lipīgi dubļi pildīja ik poru, un lie vīdēja aiz visiem nagiem; acis bija iekaisušas un sarkanas, mati savēlušies un izspūruši. Viņš bija plānprātīgs bezpajumtnieks, kas stāv ļaužu drūzmā uz Blekfraiersas stacijas perona.

Ričards paslēpa seju rokās. Kad viņš to atkal pacēla, ļaudis bija pa­zuduši. Perons atkal bija tumšs, un viņš bija viens. Viņš apsēdās uz sola un aizvēra acis. Kāda plauksta satvēra viņējo, pāris mirkļu patu­rēja un tad cieši saspieda. Tā bija sievietes roka: viņš sajuta uzvēdījam pazīstamas smaržas.

Otrs Ričards apsēdās viņam kreisajā pusē, un labajā nu sēdēja Džesika, turēja viņa roku savējās un līdzjūtīgi viņā noraudzījās. Ričards nekad viņas sejā nebija redzējis tādu izteiksmi.

Džesa? viņš ievaicājās.

Džesika papurināja galvu un palaida vaļā viņa roku. Baidos, ka ne, viņa teica. — Es joprojām esmu tu pats. Bet tev būs manī jāpa­klausās, dārgum. Tu pašlaik esi nonācis tuvāk īstenībai, nekā esi bijis…

- Jūs te visu laiku sakāt: tuvāk īstenībai, tuvāk veselajam saprā­tam. Es nesaprotu, ko jūs…

Viņš aprāvās. Piepeši viņam kaut kas atausa. Viņš palūkojās uz savu dubultnieku un uz sievieti, ko bija mīlējis. — Vai tā ir pārbaudī­juma daļa? viņš paģēroši vaicāja.

Pārbaudījuma? Džesika jautāja. Viņa pārmija stingrus skatie­nus ar Ričardu, kurš nebija viņš.

Ja. Pārbaudījuma. Tā, ko uzlikuši Melnie mūki, kas dzīvo zem Londonas, — Ričards teica. Un, to sakot, viņš juta, ka teiktais kļūst īstāks. Viņiem ir atslēga, kas man jādabū, lai atdotu tam eņģelim vārdā Izlingtons. Ja dabūšu viņam atslēgu, viņš mani aizsūtīs atpakaļ mājās… Ričardam izkalta mute, un viņš vairs nespēja parunāt.

Ieklausies, ko tu runā, otrs Ričards maigā balsī sacīja. Vai tu tiešām nejūti, cik smieklīgi tas viss izklausās?

Džesika izskatījās tā, it kā tik tikko valdītu asaras. Viņas acis mir­dzēja. Tu pašlaik nekārto nekādu pārbaudījumu, Ričard. Tev… tev ir kaut kas līdzīgs nervu sabrukumam. Sākās pirms pāris nedēļām. Es nodomāju, ka tu vienkārši esi nojūdzies. Es atcēlu mūsu saderinā­šanos; tu uzvedies tik dīvaini, it kā būtu kļuvis par pilnīgi citu cilvēku. Es… es nevarēju izturēt… Un tad tu pazudi… Viņai pa vaigiem sāka plūst asaras, un Džesika mitējās runāt, lai izšņauktu degunu pa­pīra kabatlakatiņā.

Tad ierunājās otrs Ričards. Tā es klīdu pa Londonas ielām, vien­tuļš un traks; gulēju zem tiltiem, ēdu atkritumus. Nosalis, apmaldījies un gluži viens. Murmināju kaut ko pie sevis, runājos ar cilvēkiem, kuru nemaz nav…

- Man ir tik ļoti žēl, Ričard! Džesika teica. Viņa raudāja, un seja izskatījās savcrkšķīla un nepievilcīga. Viņai bija sarkans deguns un iz­plūdusi skropstu tuša. Viņš nekad nebija redzējis, ka Džesiku kaut kas sāpinātu, un Ričards aptvēra, cik ļoti vēlas viņas sāpes mazināt. Viņš pastiepa roku, lai Džesiku apskautu, samīļotu un nomierinātu, taču pasaule sašķobījās, sagriezās, pārmainījās…

Kāds uzskrēja viņam virsū, nolamājās un aizgāja. Ričards gulēja garšļaukus uz perona steidzīgajam cilvēku pūlim pa kājām. Viens vaigs bija lipīgs un auksts. Viņš atrāva galvu no zemes. Viņš bija gulē­jis pats savos vēmekļos. Viņš vismaz cerēja, ka tie ir viņa paša. Garām­gājēji uzlūkoja viņu ar riebumu vai arī, uzmetuši nejaušu skatu, vairs neskatījās nemaz.

Viņš nobraucīja seju ar rokām un mēģināja piecelties, bet nespēja atcerēties, kā to dara. Ričards sāka raudāt. Viņš cieši aizžmiedza acis un labu laiku nevēra tās vaļa. Kad viņš tās atvēra pēc trīsdesmit sekundēm, stundas vai dienas, perons atkal grima pustumsā. Viņš pie­slējās kājās. Tuvumā neviena nebija. Hallo! viņš sauca. Palīdziet man, lūdzu!

Gerijs sēdēja uz sola un vēroja viņu. Kas ir, vai tev aizvien vajag kādu, kas pateiktu, ko darīt? Gerijs piecēlās un piegāja pie Ričar­da. Ričard, — viņš pavēloši sacīja. Es esmu tu. Vienīgais, ko varu tev ieteikt, ir tas, ko tu pats sev saki. Vai arī varbūt tu esi pārāk gļēvs, lai klausītos.

- Tu neesi es, Ričards sacīja, bet vairs tam neticēja.

- Aptausti mani! Gerijs sacīja.

Ričards pastiepa roku: tā iespiedās Gerija sejā tā bija mīksta un staipīga kā sasilusi košļene. Ričards nejuta, ka roka kaut kam būtu pie­skārusies. Viņš izrāva pirkstus lauka no Gerija sejas.

- Redzi? Gerijs vaicāja. Manis te nav. Šeit esi tikai tu, un tu staigā šurpu turpu pa peronu, sarunājies ar sevi, cenzdamies saņemt drosmi, lai…

Ričards nebija domājis neko teikt, taču viņa lūpas sāka kustēties un viņš dzirdēja sevi sakām: — Cenzdamies saņemt drosmi, lai darītu ko?

No skaļruņa atskanēja brīdinājums un ķēmīgi atbalsojās tukšajā stacijā. Londonas Transports atvainojas par reisa nokavēšanos. Tās iemesls ir nelaimes gadījums Blekfraiersas stacijā.

- Lai ņemtu un to izdarītu, Gerijs sacīja, pamādams ar gal­vu. Lai kļūtu par nelaimes gadījuma upuri Blekfraiersas stacijā. Lai pieliktu tam visam punktu. Tava dzīve ir tukša un neīsta, un tajā nav ne prieka, ne mīlestības. Draugu lev nav…

Man esi tu, Ričards nočukstēja.

Gerijs veltīja Ričardam atklātu skatienu. Es domāju, ka tu esi mēsls, viņš godīgi sacīja. Pilnīgs āksts.

Man ir Dora un Medniece, un Anestēzija.

Gerijs pasmaidīja. Viņa smaidā bija jaušams patiess žēlums, un tas Ričardam sāpēja vairāk nekā būtu sāpējušas dusmas vai naids. —Jauni iedomāti draudziņi? Mēs visi birojā smējāmies par tiem taviem troļ­ļiem. Atceries? Tie, uz tava galda. Gerijs zviedza. Ričards ari sāka smieties. Tas viss bija pārāk šausmīgi: nekas cits jau neatlika, kā smieties. Taču pēc kāda laika viņš mitējās. Gerijs iebāza roku kabatā un izbūra no tās plastmasas trollīti. Tam bija izspūruši, violeti mati, un reiz tas bija tupējis uz Ričarda datora monitora. Še, Gerijs teica un pameta trollīti Ričardam. Ričards mēģināja to noķert; viņš izstiepa rokas, taču rotaļlieta izkrita tām cauri kā gaisam. Ričards no­metās četrrāpus uz perona un rāpoja pēc troļļa. Tobrīd viņam šķita, ka trollis ir vienīgais, kas viņam atlicis no īstās dzīves, un, ja vien izdo­tos dabūt atpakaļ savu trolli, viņam, iespējams, izdotos dabūt atpakaļ visu…

Zibsnis.

Atkal sastrēgumstunda. Vilciena mutes izgrūda uz perona simtiem cilvēku, un tikpat daudzi vēlējās tikt vagonos iekša. Ričards joprojām tupēja četrrāpus, un viņam ik mirkli uzgrūdās un klupdams iespēra kāds garāmgājējs. Kāds viņam sāpīgi uzkāpa uz pirkstiem. Ričards griezīgi iebrēcās un uzreiz iebāza pirkstus mutē kā apdedzinājies bērns; pirkstu garša bija pretīga. Viņam tas nerūpēja: Ričards redzēja trollīti uz perona malas, tagad tikai kādas desmit pēdas atstatu, un viņš līda uz visām četrām, spraucās cauri kāju mežam, lai tiktu pāri peronam. Ļaudis viņu lamāja, stājās viņam ceļā un spēra viņam ar kājām. Ričards nekad nebija iedomājies, ka desmit pēdas var būt tik grūti pieveicams attālums.

Viņš dzirdēja ieķiķināmies spiedzīgu balsi. Ričards rāpoja uz priekšu, prātodams, kam tāda varētu piederēt. Tie bija dīvaini, ne­jauki un nervozi smiekli. Ričards mēģināja iedomāties, kāds jukušais varētu tā smieties. Viņš norija siekalas, un smiekli mitējās nu viņš zināja.

Viņš jau bija gandrīz pie perona malas. Ķilda veca dāma rausās iekšā vilcienā un kāpjot ar kurpes purngalu piedūrās violetmatainajam trollim, kuram tik vicu vajadzēja, lai iegāztos tumšajā spraugā starp peronu un vilciena kāpšļiem. Nē, Ričards noelsās. Viņš aiz­vien vēl smējās riebīgus, sēcošus smieklus, taču acis dzēla asaras un ritēja lejup pa vaigiem. Viņš izberzēja acis ar rokām, un nu tās sūrstēja vēl vairāk.

Zibsnis.

Perons atkal bija izmiris un tumšs. Ričards pietrausās kājās un ne­droši paspēra pāris soļus līdz malai. Tad viņš lo ieraudzīja: tur lejā, pie trešajām sliedēm, mētājās violets kukurznītis: viņa trollis. Ričards pacēla acis augstāk: otrpus sliedēm pie sienas bija pielīmēti milzonīgi plakāti, kas reklamēja kredītkartes, sporta apavus un brīvdienas Kiprā. Kad Ričards sāka lasīt uzrakstus uz plakātiem, burti sāka ļodzī­ties un pārvērsties.

Jaunie vēstījumi bija šādi:

Piki.iec tam punktu, bija rakstīts uz viena no plakātiem.

atbrīvojies no izmisuma.

Esi vīrietis izdari to!

Vēlam neatgriezenisku negadījumu.

Ričards papurināja galvu. Viņš atkal runāja pats ar sevi. Jā, viņš to darīja; turklāt šoreiz viņš ieklausījās paša teiktajā. Viņš dzirdēja vil­cienu, kas dārdot tuvojās stacijai. Ričards sakoda zobus un salīgojās uz priekšu un atpakaļ, it kā viņam joprojām grūstos virsū cilvēku pūļi — lai ari viņš uz perona bija gluži viens.

Vilciens ienāca stacijā, un tā starmeši spīdēja kā briesmīgā bēr­nības sapnī redzēta pūķa acis. Ričards tobrīd apjauta, ka izbeigt, atbrīvoties no visa butu tik ļoti vienkārši: atbrīvoties no tā, kas reiz sā­pējis un kas vēl varētu sāpēt, un panākt, ka sāpes atkāpjas uz visiem laikiem. Viņš iegrūda rokas dziļi kabatās un ievilka elpu. Tas būtu tik vienkārši. īss, sāpīgs mirklis, un tad miers un beigas…

Pirksti kabatā sataustīja kaut ko vēsu, cietu un raupji apaļu. Izņē­mis atradumu no kabatas, viņš to aplūkoja. Kvarca bumbiņa. Tad viņš atcerējās, kā to pacēlis… Toreiz, Nakts tilta šajā pusē. Tā bija bumbiņa no Anestēzijas krellem.

Un piepeši Ričardam galvā no ārienes vai no iekšienes ieska­nējās žurkmeitenes balss, kas teica: Ričard, turies Viņš nezināja, vai tobrīd viņam kāds palīdz. Ričards noprata, ka nu patiešām saru­nājas pats ar sevi, un ka runātājs beidzot ir īstais es un šoreiz viņš ieklausījās.

Ričards palocīja galvu un ielika akmentiņu atpakaļ kabatā. Viņš stāvēja uz perona un gaidīja vilcienu. Tas pienāca, palēnināja gaitu un apstājās.

Durvis atvērās. Vagoni bija pilni ar visdažādāko rasu un vecumu cilvēkiem, un tie visi bija nepārprotami miruši. Tur bija svaigi līķi ar robainiem griezumiem rīklē vai šāviena caurumu deniņos. Bija veci un izkaltuši mirušo ķermeņi. Bija miroņi, kas stāvēja kājās, un tādi, kas pretīgi ļodzījās sēdekļos. Un ikviens no viņiem, kā visas pazīmes liecināja, izskatījās miris no paša rokas. Tur bija gan vīrieši, gan sievie­tes. Ričardam šķita, ka dažas no vagonā vīdošajām sejām viņš ir re­dzējis pie sienas piespraustās bildēs, taču viņš vairs nespēja atcerēties, kur un kad tādas varētu būt redzējis. Vagoni smirdēja tā, kā varētu smirdēt morgs garas un svelmainas vasaras beigās, kuras laikā turklāt salūzušas visas atvēsināšanas iekārtas.

Ričardam vairs nebija ne jausmas, kur viņš atrodas un ne mazākās saprašanas, kas ir patiesība un kas nav; viņš nezināja ari to, vai rīkojas drosmīgi vai gļēvi, normāli vai ārprātīgi, taču viņš skaidri zināja, kas viņam nākamajā mirklī jādara. Viņš iekāpa pa vilciena durvīm, un tajā nodzisa visas gaismas.

Bultas tika atrautas vaļā. Telpā atbalsojās divi skaļi, metāliski belzieni. Durvis uz kambari atvērās, un no gaiteņa tajā ieplūda gaisma.

Tā bija maza telpa ar velvētiem griestiem. Visaugstākajā vietā pie griestiem karājās āķis, kurā bija iekārta sudraba atslēga. Pa atvērtajām durvīm iesprukušais vējš sašūpoja atslēgu, un tā lēni griezās šurpu un turpu. Abats turējās, ieķēries brāļa Kvēpa elkonī, un viņi plecu pie pleca ienāca kambari. Tad abats palaida vaļā mūka roku un sa­cīja: Savāc līķi, brāli Kvēp.

- Bet. Bet tēvs…

- Kas noticis?

Brālis Kvēps nometās zemē uz viena ceļa. Abats dzirdēja viņa pirk­stus slīdam pār ādu un drānām. Viņš nav miris.

Abats nopūtās. Nebija gan labi tā domāt, viņš to saprata, taču, viņaprāt, būtu bijis daudz žēlīgāk, ja tiem ļautu nomirt uz vietas. Šādi bija daudz sliktāk. Viens no tiem, ko? viņš teica. Nu ko, parūpē­simies par šo nabaga radījumu, līdz tas dosies pēdējās tiesas priekšā. Nogādājiet viņu slimnīcā.

Un tad vārga, klusa, bet noteikta balss sacīja: — Es neesmu nabaga radījums. Abats dzirdēja kādu pieceļamies un dzirdēja brāļa Kvēpa straujo elpu. Es… man šķiet, es būšu to izturējis, — ierunājās Ričarda Meihjū balss un tad nedroši piebilda: ja vien tas nav tikai pārbaudījuma sākums.

- Nē, tas ir galā, mans dēls, abats sacīja. Viņa balsī vienlaikus skanēja apbrīna un nožēla.

Kādu mirkli bija klusums. Es… varbūt es tagad varētu dabūt to tasi tējas, ja jūs neiebilstu? Ričards vaicāja.

- Protams, abats sacīja. Nāciet te. Ričards uzlūkoja veco vīru. Viņa dūmakainās acis skatījās nekurienē. Sirmgalvis šķita prie­cīgs par to, ka Ričards palicis dzīvs, tomēr…

- Atvainojiet! bijīgi ierunājās brālis Kvēps, pārtraucot Ričarda domu vilcienu. Neaizmirstiet atslēgu.

Ā. Jā. Paldies. Par to viņš bija pavisam piemirsis. Ričards pa­sniedzās un satvēra auksto sudraba atslēgu, kas tobrīd aizvien lēni griezās, iekārta auklā. Viņš to parāva, aukla padevās un satriika.

Ričards atvēra plaukstu, un alslēga raudzījās viņam pretī no del­nas. Mani zobi robainie, Ričards pēc atmiņas noskaitīja. Kas esmu es, to miniet!

Viņš ielika atslēgu kabatā blakus kvarca bumbiņai, un kopā viņi devās projām.

Migla sāka izklīst. Medniece bija apmierināta. Tagad viņa bija droša, ka, ja rastos tāda vajadzība, viņa spētu aizgādāt lēdiju Doru projām no mūkiem pilnīgi neskartu un pati tiktu cauri ar viegliem miesas bo­jājumiem.

Tilta tālākiija galā kaut kas sakustējās. Tur kaut kas notiek, Medniece čukstus pavēstīja Dorai. Esi gatava paskriet.

Mūki nāca atpakaļ. Un kopā ar viņiem blakus abatam cauri miglai brida Ričards Meihjū, augšpasaulietis. Ričards bija mainījies… Med­niece viņu nopētīja, mēģinādama noteikt, kas tieši ir mainījies. Viņa līdzsvara centrs pavirzījies zemāk un kļuvis stabilāks. Nē, ir vēl kaut kas. Viņš vairs neizskatījās tik puicisks. Ričards izskatījās tā, it kā būtu sācis pieaugt.

Tātad dzīvs? Medniece vaicāja. Viņš palocīja galvu un, iebā­zis roku kabatā, izvilka sudraba atslēgu. Ričards pasvieda to Dorai viņa noķēra atslēgu, metās Ričardam pretī un apkampa viņu no visa spēka.

Tad Dora palaida Ričardu vaļā un aizskrēja pie abata. Es ne­spēju izteikt, cik daudz tas mums nozīmē, viņa izdvesa.

Abats vārgi, bet vēlīgi pasmaidīja. Lai Templis un Arka jūs pa­sargā turpmākajā ceļā cauri Apakšzemei, viņš teica.

Dora pakniksēja un, cieši satvērusi rokā atslēgu, steidzās atpakaļ pie Ričarda un Mednieces. Trīs ceļinieki devās projām pāri tiltam.

Mūki palika stāvam tilta galā, līdz ceļinieki iebrida vecajā miglā, kas klāj pasauli zem pasaules, un izgaisa skatienam.

Mēs esam zaudējuši atslēgu, abats teica tiklab sev kā visiem citiem. Dievs, stāvi mums klāt.