Nekadiene

Prologs

vakars pirms došanAs uz Londonu Ričardam Meihjū nepavisam nepatika.

Vakara sākumam gan nebija ne vainas viņam bija paticis lasīt kartītes ar atvadu sveicieniem un just dažu visai patīkamu meiteņu ap­skāvienus; uzklausīt brīdinājumus par Londonas ļaunumu un visām iespējamām briesmām; viņam bija patikusi draugu kopīgi pirktā dāvana baltais lietussargs ar Londonas metro shēmas attēlu, un pir­mās izdzertās alus pintes bija devušas prieku, taču līdz ar katru nākamo kausu viņš juta, ka šis vakars viņam patīk aizvien mazāk un mazāk, līdz visbeidzot viņš sēdēja ietves malā Skotijas mazpilsētas kro­dziņa priekšā, drebinājās un mēģināja izsvērt, vai viņam patiešām ir slikti vai varbūt tomēr nav, un tas viss viņam it nemaz vairs nepatika.

Krodziņā draugi svinēja viņa gaidāmo aizbraukšanu ar tādu aiz­rautību, kas Ričardam nupat šķita robežojamies ar ļaunu prieku. Viņš sēdēja uz ietves malas, cieši turēdamies pie aizvērtā lietussarga, un prātoja, vai došanās uz dienvidiem, uz Londonu, patiešām ir laba doma.

- Tev būt' labāk biškucīt uzmanīt pašam sev', teica veca, čerk­stoša balss. Citād' viņi tev' aizvāks prom, pirms paspēsi pateikt «Džeks Robinsons». Vai ar' savāks tev' līdzi, es nemaz nebrīnītos. Ko smailas, nokvēpušas sejas pretī vērās ass skatiens. Ar tev' viss kār­tībā?

- Jā, pateicos, Ričards atbildēja. Viņam bija puiciska seja, tumši, viegli viļņoti mati un lielas, brūnas acis, kurās allaž vidēja tāda kā saburzīta, tikko pamodināta bērna izteiksme, kas padarīja Ričardu pretējam dzimumam daudz pievilcīgāku, nekā viņš pats spētu iedo­māties.

Runātājas saviebtā seja atmaiga.

- Te būs, mazo nabadziņ, viņa teica un iespieda Ričardam rokā piecdesmit pensu monētu. Cik ta' ilgi tu jau ir uz ielas?

- Es neesmu bezpajumtnieks, Ričards samulsis sacīja, cenz­damies atdot vecajai sievietei viņas monētiņu. Lūdzu, ņemiet naudu atpakaļ. Man nekas nekait. Es tikai iznācu laukā ieelpot svaigu gaisu. Rit es braucu uz Londonu, viņš piebilda.

Vecā sieviete veltīja viņam aizdomu pilnu skatienu, tad paņēma atpakaļ savus piecdesmit pensus un ļāva monētai pazust starp lakatu, šaļļu un drānu kārtām, kurās viņa bija ietinusies.

- Esmu bijusi Londonā, viņa atklāja. Dzīvoju tur, kad biju precējusies. Bet tā vis nebij' mana laimīgā loze. Mans mammis gan teica, lai neaizprecos tālu prom, bet es bij' jauna un smuka, lai gan to šodien vis nepateiksi, un sekoju savai sirdij.

- Un pareizi darījāt, Ričards bilda. Vieglā nelabuma sajūta pa­mazām atkāpās.

Dikti daudz ko es tur iemācījos. Esmu dzīvojusi uz ielas, tāpēc zinu, kā tas ir, vecā sieviete noteica. Tāpēc es domāju, ka tu ar' tāds pats. Ko ta' Londonā darīsi?

- Man tur būs darbs, Ričards lepni noteica.

- Kāds tad?

- Hm, vērtspapīru darījumi, Ričards atbildēja.

- Es biju dejotāja, sieviete teica un neveikli pasteberēja šurpu turpu pa ietvi, kaut ko neskanīgi dungodama. Pāris reižu pārlīgojusi pāri trotuāram ka vilciņš, kura spēki sāk iet uz galu, viņa piepeši apstā­jās Ričardam pretī. Izstiep roku, viņa teica, — es tev pazīlēšu. Viņš paklausīja. Sieviete saņēma Ričarda roku savējā, cieši to saspieda, tad dažas reizes samirkšķināja acis kā pūce, kas norijusi peli, kura sāk spu­roties pretī.

- Tev priekšā ir tāls ceļš, viņa samulsusi teica.

- Uz Londonu, Ričards papildināja.

Nē, ne tikai… vecā sieviete,aprāvās. Katrā ziņā, ne uz to Londonu, kuru cs zinu.

Saka lēni līt. Atvaino, viņa teica. Tas sākas ar durvīm.

Durvīm?

Sieviete pamāja ar galvu. Lija arvien stiprāk, pātagoja jumtus un ceļus. Es tavā vietā uzmanītos no durvīm.

Ričards nedroši piecēlās Labs ir, viņš teica, uzmanīšos. Viņš īsti nezināja, ko iesākt ar tikko dzirdēto. Paldies.

Pa atvērtajām krodziņa durvīm uz ielas gāzās gaisma un trok­snis. Ričard? Kur tu esi palicis?

Tepat, tūlīt nākšu!

Vecā dāma jau bija aizsteberējusi gabaliņu tālāk pa ielu un samir­kusi gāzmainajā lietū. Ričardam šķila, ka viņš paliek vecajai sievietei kaut ko parādā, bet naudu dot tā ka nepiederējās. Ričards skrēja viņai pakaļ, aukstajam lietum līpot sejā un matos.

- Lūdzu, Ričards sacīja, gramstīdamies gar lietussargu, meklē­dams, kur varētu būt atvēršanas poga. Atskanot sīkam knikšķim, par viņu uzplauka milzīga Londonas metro shēma, kur katrs maršruts ap­zīmēts ar cilās krāsas līniju, stacijas numurētas un pie katras pierakstīts nosaukums.

Vecā sieviete paņēma lietussargu un pateicīgi pasmaidīja. Tev ir laba sirds, viņa sacīja. Dažreiz tas palīdz sveikā izstaigāt visus ce­ļus, viņa piebilda un pašūpoja galvu. Bet visbiežāk gan ne. Viņa satvēra ciešāk lietussargu, ko vējš mēģināja aizraut prom vai izgriezt uz otru pusi. Pieturēdama lietussargu aiz malām, stipri salikusi pretī ūdens šaltīm un vējam, viņa devās prom pa satumsušo ielu, izskatī­damās kā liels, balts aplis uz tumsas fona, rotāts ar Londonas metro staciju vārdiem Ērlskorta, Mārblārča, Blekfraicrsa, Vaitsitija, Vikto­rija, Endžela, Oksfordas cirks…

Ričards pieķēra sevi dzērmanīgi prātojam, vai Oksfordas cirkā patiešām ir cirks īsts cirks ar klauniem, skaistām sievietēm un drau­dīgiem zvēriem. Bāra durvis atvērās vēlreiz, izgrūzdamas laukā tādu skaņu vilni, it kā visi bārā valdošie trokšņi skanētu no pastiprinātāja.

Ričard, tu stulbeni, mēs te svinam tavu sasodīto ballīti, un tu pa­laid garām visu jautrību.

Ričards devās iekšā bārā, un nelabuma sajūta pakāpeniski zuda telpā valdošā rosīguma priekšā.

- Tu izskaties pēc slapjas žurkas, kāds teica.

- Tu neesi redzējis slapju žurku, Ričards atteica.

Kāds viņam pasniedza lielu viskija glāzi.

- Ņem un ielej šito sev iekšā. Tas tevi sasildīs. Atceries, ka Lon­donā tu īstu skotu viskiju nedabūsi.

- Skaidrs, ka dabūšu, nošņācās Ričards. No matiem pilēja ūdens un krita glāzē. Londonā ir viss. Viņš izdzēra viskiju, pēc brīža kāds viņam bija nopircis nākamo, un vēl pēc brīža vakars saļo­dzījās un sadrupa gabalos: vēlāk viņš atcerējās sajūtu, ka brauc prom no kaut kā maza un sakārtota no vietas, kam piemīt sava jēga uz kaut ko milzīgu un vecu, kam tāda nepiemīt; viņš atcerējās nebei­dzamo vemšanu lietusūdens pilnā notekā ļoti agrā rīta stundā, un baltu, dīvaini košām zīmēm aprakstītu apli, kas attālinās lietū.

Nākamajā rītā viņš pasūtīja biļeti sešu stundu braucienam uz dien­vidiem — ar vilcienu, kas viņu nogādās pie gotiskām smailēm un Sentpenkrasas stacijas velvēm. Māte iedeva līdzi pašceptu valriekstu kūku un termosu ar tēju, un Ričards Meihjū devās uz Londonu, juzdamies tik draņķīgi, kā vēl nekad.