Nekadiene

Divdesmita nodala

pasaule satumsa, un Ričarda galvā ieskanējās dobja rū­koņa, it kā tur rēktu tūkstoš saniknotu nezvēru. Viņš mirkšķināja acis tumsā un cieši turējās pie savas somas. Vienubrīd viņš iedomājās, ka varbūt izdarījis muļķību, ieliekot nazi somā. Viņam garām tumsā pa­spraucās pāris steidzīgu ļaužu. Ričards parāvās nostāk. Viņam priekšā bija pakāpieni; viņš kāpa augšup, un, kamēr viņš kāpa, pasaule sāka kļūt gaišāka, mainīties un atgūt formas.

Rēkoņu radīja automašīnu straumes, un Ričards iznāca virszemē no pazemes pārejas pie Trafalgaras laukuma. Debesis bija tik nevaino­jami zilas kā televizora ekrāns, kad ieslēgts neeksistējošs kanāls.

Bija vidēji agrs siltas oktobra dienas rīts, un viņš stāvēja laukumā, turēdams rokā somu un miegdams acis spožajā saulē. Apkārt lauku­mam, rēkdamas un drūzmēdamās, plūda melnu taksometru un krā­sainu automašīnu straumes; tūristi bārstīja saujām baložu barības res­niem putniem un fotografēja Nelsona kolonnu un milzīgās Lcndsīra lauvas tā piekājē. Ričards gāja pāri laukumam prātodams, vai viņš ir īsts vai nav. Vispirms viņš mēģināja uzrunāt kādu jauku, gaišmatainu

meiteni, bet viņa tikai smējās un purināja galvu, un teica kaut ko nesa­protamā mēlē, ko Ričards sākumā noturēja par itāļu valodu, bet kas patiesībā bija somu. Netālu stāvēja mazs nenosakāma dzimuma bēr­nelis un blenza uz baložiem, tajā pašā laikā sparīgi tiesādams nost šokolādes tāfeliti. Ričards notupās bērnam blakus.

Ēe. Sveiks, mazulīt, viņš ierunājās. Bērns tikai ēda savu šoko­lādi un nepievērsa Ričardam, tāpat kā jebkuram citam cilvēkam, ne mazāko uzmanību. Sveiki, Ričards atkārtoja, un viņa balsī ieska­nējās viegla izmisuma nots. Vai tu mani redzi? Ei, bērneli! Cau?

No šokolādes notraipītās sejiņas viņā pavērās mazas ačteles. Nāka­majā mirklī bērnelim iedrebējās apakšlūpa, un viņš aizdipināja prom, ieķērās kājās tuvākajai sievieškārtas būtnei un sāka činkstēt: — Mam­mīti Man no tā onkuļa bail, man no viņa bail!

Bērna māmiņa pievērsa Ričardam neaprakstāmi drūmu skatie­nu. Ko jūs darāt? viņa noprasīja. Baidāt mūsu Lesliju? Tādiem kā jums nav jāstaigā apkārt uz brīvām kājām!

Ričards pasmaidīja. Tas nudien bija plats un laimīgs smaids. Es patiešām šausmīgi atvainojos, viņš teica, pasmīnēdams kā Cešīras kaķis. Un tad, pasitis somu padusē, viņš metās skriet pāri Trafalgaras laukumam, un viņu pavadīja satrauktu baložu bari, kas no pārbīļa bija pacēlušies gaisā.

Viņš izņēma no naudasmaka bankas karti un iestūma to automātā. Bankas automāts pieņēma viņa četrciparu identifikācijas kodu, pieko­dināja turēt to noslēpuma un nevienam neizpaust un vaicāja, kādu pa­kalpojumu viņš gribētu saņemt. Ričards izvēlējās naudas izņemšanu, un dabūja veselu žūksni papīra banknošu. Viņš sajūsmā pašāva gaisā dūri un tad apjucis izlikās, it kā būtu saucis taksometru.

Nākamajā mirklī viņa priekšā apstājās taksometrs apstājās! viņa priekšā! Ričards iekāpa mašīnā un starodams apsēdās aizmu­gures sēdeklī. Viņš palūdza šoferim aizvest viņu uz biroju. Šoferis gan piezīmēja, ka līdz turienei var ātrāk nokļūt ejot kājām, bet Ričards tikai pasmaidīja vēl platāk un atteica, ka tas nekas, lai braucot. Tiklīdz viņi sāka kustēties, Ričards aicināja, drīzāk gan jāsaka lūdzās, lai šoferis padalās iespaidos par satiksmes problēmām Londonā, izstāsta, ka vislabāk cīnīties ar noziedzību un pavēsta dienas asākos politiskos notikumus. Taču taksists sabozās, norūca, lai Ričards neiztaisot viņu par ākstu, un nākamās piecas minūtes vadīja automašīnu pa Strendu pagalam īgnā omā. Ričards par to daudz neuztraucās. Viņš tik un tā iedeva vīram pārmērīgi lielu dzeramnaudu un devās iekšā birojā.

Kad Ričards bija iegājis biroja ēkā, smaids no viņa sejas pamazām izdzisa. Ar katru pasperto soli viņam uzmācās arvien lielāks nemiers un bažas. Un ja nu viņam aizvien vēl nav darba? Ko gan tas dotu, ka viņu redz ar šokolādi nosmērējušies bērneļi un taksometru šoferi, ja tomēr notiktu ļaunākais un izrādītos, ka darbabiedriem viņš joprojām paliek neredzams?

Misters Fidžiss, ēkas sargs, pacēla acis no žurnāla «Nerātnās Pus­augu Nimfas», ko viņš bija ieslēpis laikraksta «The Sun» atvērumā, un pavīpsnāja. Brīt, mister Meihjū! viņš sveicināja. Tas bija no tiem «britiem», kas lika skaidri manīt, ka runātājam ir gluži vienalga, vai sveicināmais ir dzīvs vai miris, un kam tādējādi patiesībā nemaz ne­rūp, vai aizvien vēl ir rīts.

Fidžis! Ričards atviegloti iesaucās. Labs rīts tev arī, tu, lielis­kākais no sargiem! Neko tādu misteram Fidžisam vēl neviens nebija teicis, pat ne kailās dāmas viņa sapņos; Fidžiss pavadīja Ričardu ar aizdomu pilnu skatienu, līdz viņš iekāpa liftā un pazuda; tad apsargs atgriezās pie nerātnajām pusauga nimfām, no kurām gan nevienai, kā Fidžisam bija sācis likties, otrreiz vairs nebūs divdesmit deviņi, visviens, vai viņām mutē ir konfekte uz kociņa, vai nav.

Ričards izkāpa no lifta un mazliet nedroši devās pa gaiteni uz priekšu. Ja vien tur būs mans galds, Ričards sev sacīja, tad viss būs kār­tībā. Viss būsi labi, ja vien tur stāvēs mans galds. Viņš iegāja plašā telpā, pilnā ar stiklotiem darba vietu nodalījumiem, vienā no tādiem viņš bija nostrādājis trīs gadus. Cilvēki sēdēja pie galdiem un strādāja, runāja pa telefoniem, rakņājās pārpildītos skapjos, dzēra sliktu tēju un vēl sliktāku kafiju. Tā bija viņa darbavieta.

Viņš redzēja arī vietu pie loga, kur reiz bija stāvējis viņa rakstām­galds; tagad to aizņēma pārbāzti dokumentu skapji un puķupods ar izspūrušu jukas koku. Ričards jau grasījās pagriezties un mesties pro­jām, kad viņam rokā kāds iespieda plastmasas glāzīti ar tēju.

Pazudušais dēls atgriezies gan, ko? Gerijs vaicāja. Ņem tēju.

Čau, Gerij, Ričards atteica. Kur ir mans rakstāmgalds?

Nāc, es tev parādīšu, Gerijs sacīja. Kā gāja Majorkā?

- Majorkā?

Tu taču vienmēr brauc uz Majorku? Gerijs pārvaicāja. Viņi kāpa pa gala kāpnēm augšā uz ceturto stāvu.

- Ne šoreiz, Ričards noteica.

Es tieši grasījos teikt, Gerijs sacīja, ka nekādu dižo iedegumu nemana.

- Kas nav tas nav, Ričards piekrita. Kā lai pasaka. Nu, saproti pats. Man savajadzējās pārmaiņas.

Gerijs pamāja ar galvu. Viņš norādīja uz durvīm, kas visu laiku, ko Ričards bija šeit pavadījis, bija vedušas uz administratīvo lietu un pie­gādes aktu telpu. Pārmaiņas? Tagad tev tādu būs papilnam. Vai drīkstu būt pirmais, kas tevi apsveic?

Uz durvīm bija plāksnīte ar uzrakstu:

R. O. Meihjū Jaunākais kompanjons

- Laimīgais velns! Gerijs sirsnīgi iesaucās. Tad viņš aizgāja, un Ričards pagalam samulsis devās iekšā pa durvīm. Tā vairs nebija administratīvo lietu un piegādes aktu telpa: visas mapes un papīri bija aizvākti, telpa bija izkrāsota pelēkos, melnos un baltos toņos, un ieklāts jauns grīdas segums. Kabineta vidū stāvēja liels, melns rakstāmgalds. Ričards to pamatīgi nopētīja tas nepārprotami bija viņa vecais, labais galds. Viņa troļļi bija sabāzti vienā no atvilktnēm Ričards izņēma tos laukā un izvietoja pa visu biroju. Tagad viņam bija pašam savs logs ar skatu uz dubļubrūno upi un Temzas otru, dien­vidu, krastu. Telpā bija ari pamatīgs istabas augs ar platām, vaskainām lapām viens no tiem augiem, kas izskatās mākslīgs par spīti tam, ka ir īsts. Ričarda vecais, noputējušais kremkrāsas dators bija no­mainīts pret daudz spodrāku, melnu datoru, kas uz galda aizņēma ievērojami mazāk vietas.

Viņš apstājās pie loga un malkoja tēju, lūkodamies uz netīri brūno upi.

- Tātad tu atradi visu, kas vajadzīgs? Viņš atrāva skatienu no loga. Durvīs, kā allaž moža un izdarīga, stāvēja direktora personīgā palīdze Silvija. Ieraudzījusi, ka Ričards pagriežas, viņa pasmaidīja.

Mhm.Jā, jā. Klau, kā būtu, ja es vēl šodienu paņemtu brīvu? Man mājās vēl šis tas darāms, un …

Ka vēlies. Tev jau tāpat bija paredzēts atgriezties tikai rit.

Tā bija paredzēts? viņš pārvaicāja. — Ak jā, nudien.

Silvija sarauca pieri grumbās. Ko tu esi izdarījis ar savu pirkstu?

Salauzu, viņš atteica.

Sieviete uzmeta viņa rokai ziņkārīgu skatienu. — Tu taču nebūsi kāvies, ko?

- Es?

Viņa pasmīkņāja. Joks. Droši vien, ievēri durvīs. Manai māsai arī tā gadījās.

Nē, Ričards sāka stāstīt, patiesībā es tiešām… Silvija izbrī­nīta pacēla uzacis. Ievēru to durvīs, viņš stostīgi nobeidza.

Uz savu kādreizējo dzīvesvietu viņš brauca ar taksi. Viņš vēl neju­tās īsti nobriedis braukšanai ar metro. Vēl ne. Tā kā Ričardam nebija atslēgas, viņš pieklauvēja pie sava dzīvokļa durvīm un bija vairāk nekā apbēdināts, kad tās atvēra tā sieviete, ko viņam bija gadījies, vai, pa­reizāk sakot negadījies satikt savā vannas istabā. Viņš stādījās priekšā kā iepriekšējais īrnieks un aši noskaidroja, ka: a) viņš, Ričards, šajā dzīvoklī vairs nedzīvo un ka b) viņai, misis Bjūkenanai, nav ne jausmas, kur palikušas viņa personīgās mantas. Ričards šo to pierak­stīja blociņā, laipni atvadījās un tad sēdās nākamajā taksī, lai dotos pie vīrieša kamieļvilnas mētelī.

Jaunajam vīrietim kamieļvilnas mētelī mugurā vairs nebija kamieļ­vilnas mēteļa, un patiesībā viņš ne tuvu neizskatījās tik možs ka iepriekšējā reizē, kad viņi bija tikušies. Viņi sēdēja vīrieša birojā: viņš tikko bija uzklausījis Ričarda sūdzību gūzmu un tagad izskatījās ta, it kā būtu netīšām norijis dzīvu zirnekli un justu, kā tas iekšā spirinās.

- Jā, nudien, viņš, izskatījis papīru kaudzīti, atzina. Tagad, kad jūs tā sakāt, tiešām sāk izskatīties, ka te noticis kaut kāds pārpra­tums. Es tikai īsti nesaprotu, kā tas varēja gadīties.

- Nedomāju, ka tam, kā tas gadījās, tagad būtu kāda nozīme, Ričards prātīgi bilda. Lietas būtību tas nemaina, proti, ka to pāris nedēļu laikā, kamēr es biju prom, jūs izīrējāt manu dzīvokli, viņš ieskatījās pierakstos, Džordžam un Adelei Bjūkenaniem. Kuri, starp citu, nemaz nedomā doties prom.

Vīrietis aizvēra dokumentu mapi. Jāatzīst, viņš sacīja, ka ir notikusi kļūda. Kļūdīties ir cilvēciski. Baidos, ka mēs tur neko neva­ram darīt.

Vecais Ričards, tas, kurš reiz dzīvoja tagadējā Bjūkenanu dzīvoklī, tobrīd būtu atmetis cerības, atvainojies, ka traucējis, un gājis projām. Tā vietā Ričards sacīja: Vai tiešām? Jūs neko tur nevarat darīt? īpa­šumu, ko es godīgi īrēju no jūsu kompānijas, jūs izīrējat kādam citam, turklāt vēl pazaudējat manas personiskās mantas, un sakāt, ka neko tur nevarat darīt? Es gan domāju, ka mans advokāts man piekritīs un sacīs, ka jūs tur varat darīt visai daudz.

Vīrs bez kamieļvilnas mēteļa izskatījās tā, it kā norītais zirneklis būtu sācis rāpties augšup pa rīkli. Bet tajā mājā vairs nav neviena brīva dzīvokļa, kas būtu tāds pats, ka jūsējais, viņš teica. Palikušas tikai augšstāva istabas.

Tas, Ričards ledainā balsī noskaldīja, jādomā, derēs… Vīrs uzelpoja. Tiktāl par dzīvojamo telpu jautājumu. Un tagad, — Ričards turpināja, parunāsim par kompensāciju, kāda man pienāka? par nozaudētajām mantām.

Jaunais dzīvoklis bija daudz jaukāks par iepriekšējo. Jaunajam bija vairāk logu, balkons, plašs priekšnams un atsevišķa rezerves guļam­istaba. Ričards neapmierinātā solī izstaigāja dzīvokli. Vīrs bez kamieļ­vilnas mēteļa bija ļoti negribīgi dzīvokli novietojis pāris mēbeļu: gultu, dīvānu, dažus krēslus un televizoru.

Ričards nolika Mednieces nazi uz kamīna dzegas.

Indiešu restorānā viņš nopirka līdzņemšanai ēdienu ar kariju, ap­sēdās jaunajā dzīvoklī uz paklāja un ēda, brīnīdamies, vai tiešām viņš jelkad ir ēdis līdzīgu ēdienu vēlu naktī uz bruņukuģa, kas noenkurots netālu no Tauera tilta. Tagad, kad viņš par to domāja, tas šķita tikpat kā neiespējami.

Atskanēja durvju zvans. Viņš piecēlās un atvēra durvis. Mēs at­radām veselu kaudzi jūsu mantu, mister Meihjū, teica virs, kurš reiz bija tērpies kamieļvilnas mētelī. Izrādās, tās bija aizvestas uz nolik­tavu. Nesiet tās kastes iekšā, puiši.

Pāris dūšīgi vīri iestiepa istabā pamatīgas koka kastes, piebāztas ar Ričarda mantām, un sakrāva tās uz paklāja dzīvojamās istabas vidū.

Paldies, Ričards teica. Viņš iebāza roku pirmajā kastē un pa­ņēma pirmo papīrā ievīstīto mantu, kas gadījās pa rokai: tā izrādījās ierāmēta Džesikas fotogrāfija. Viņš kādu bridi tajā nolūkojās un tad atlika bildi atpakaļ kastē. Viņš sameklēja kasti ar drēbēm, izņēma tās un aiznesa uz guļamistabu, bet pārējās kastes palika stāvam neaiz­tiktas uz dzīvojamās istabas grīdas. Dienām ritot, Ričards jutās aizvien vainīgāks, ka tās neizkrāmē. Un tomēr viņš tās nevēra vaļā.

Viņš sēdēja savā kabinetā pie galda un lūkojās laukā pa logu. Iezva­nījās biroja iekšējais telefons. Ričard? runātāja bija Silvija. Di­rektors vēlas pēc divdesmit minūtēm tikties, lai pārrunātu Vandsvērta ziņojumu. Viņš gaidīs savā kabinetā.

- Būšu, — Ričards atteica. Tad, tā kā viņam nākamās desmit minūtes nebija, ko darīt, viņš paņēma oranžo trolli un draudīgi gāja ar to virsū mazākam zaļmatainam trollītim. Es esmu Apakšlondonas lielākais karotājs. Gatavojies nāvei! viņš rūca draudīgā troļļa balsī un biedējoši zvalstīja oranžo trolli. Ar otru roku viņš pacēla zaļmataino trollīti un smalkā trolliskā balstiņā atpīkstēja: Labs ir! Bet vispirms tev jāizdzer tase gardas tējas…

Pie durvīm klauvēja, un viņš nokaunējies nolika troļļus nost. Nā­ciet iekšā. — Durvis atvērās, un tajās parādījās Džesika. Viņa palika stāvam turpat pie sliekšņa. Džesika izskatījās satraukta. Viņš bija pie­mirsis, ka viņa ir tik ļoti skaista. Sveiks, Ričard, — viņa sacīja.

- Sveika, Džesa, viņš atbildēja un steigšu izlaboja sacīto: At­vaino Džesika.

Viņa pasmaidīja un atmeta matus no pieres. Ak, Džesa skan forši, — viņa teica, un izskatījās, ka viņa gandrīz vai tā ari domā. Dže­sika Džesa. Mani veselu mūžību neviens tā nav saucis: Džesa. Man pat sāka pietrūkt.

- Un tātad, Ričards sastomījās. Kas tad tevi šurp… mmm, ar ko esmu izpelnījies, ka…

- Vienkārši gribēju tevi satikt, tas arī viss.

Viņš īsti nesaprata, ko tagad vajadzētu teikt. Jauki gan, viņš pēdīgi sacīja.

Džesika aizvēra kabineta durvis un paspēra pāris soļu tuvāk Ričar­dam. Ričard? Zini, kas man liekas dīvaini? Es atceros, ka atsaucu sa­derināšanos. Bet es tikpat kā nespēju atminēties, par ko mēs īsti sastrī­dējāmies.

- Tiešām?

- Tam taču tik un ta vairs nav nozīmes. Vai ne? Viņa parlaida skatu birojam. Tevi paaugstināja amatā?

- Jā'

- Man prieks par tevi. Viņa iebāza roku kabatā un izvilka mazu, brūnu kastīti. Viņa to nolika uz Ričarda galda. Viņš atvēra kastiti, lai arī zināja, ko tur ieraudzīs. Tavs saderināšanās gredzens. Es tā domāju, ka, nu, varbūt labāk tev to atdot, un ka gadījumā, ja, piemēram, viss pēkšņi ņem un nokārtojas, ka tad tu varētu man to atkal atdot atpakaļ.

Gredzens mirgoja saulē: neko dārgāku viņš nekad nebija pircis. Ričards aizvēra kastīti un atdeva to atpakaļ Džesikai. — Lai tas paliek pie tevis, Džesika, viņš teica. Un tad piebilda: — Man ļoti žēl.

Džesika iekoda apakšlūpā. Vai tu esi kādu saticis?

Ričards nezināja, ko sacīt. Viņš domāja par Lamiju, par Mednieci un par Anestēziju, un pat par Doru, bet tās nebija tādas tikšanās, kā­das viņa domāja. — Nē. Nav nevienas citas, viņš sacīja. Un tad, tajā pašā mirklī saprazdams, ka tieši tā arī ir, piebilda: Es vienkārši esmu mainījies, tas ari viss.

Atkal ieskanējās telefons. Ričard? Mēs tevi gaidām. Viņš no­spieda pogu. Tūlīt būšu, Silvij.

Viņš palūkojās uz Džesiku. Viņa klusēja. Varbūt nebija nekā tāda, ko viņa vēl varētu piebilst. Džesika aizgāja un klusi aizvēra aiz sevis durvis.

Ričards ar vienu roku savāca papīrus, kas būs vajadzīgi apspriedē, un ar otru pārbrauca pāri sejai, it kā aizslaucīdams kaut ko prom: skumjas, kādu asaru vai varbūt Džesiku.

Viņš atsāka doties uz darbu un mājup ar metro; drīz viņš pamanīja, ka vairs nepērk avīzes, ko lasīt pa ceļam, kā bija darījis agrāk: tagad viņš vēroja ļaudis, ar ko brauca vienā vagonā, pētīja visdažādāko rasu un krāsu sejas, mēģināja uzminēt, vai visi līdzbraucēji ir no Augšlondonas, un prātoja, kādas domas šaudās viņu galvā.

Vienvakar, pāris dienas pēc tikšanās ar Džesiku, viņš sastrēgumstundā brauca mājās un ieraudzīja vagonā ar muguru pret viņu stā­vam Lamiju ar augstu saspraustiem matiem. Viņai mugurā bija garā, melnā kleita. Ričardam sāka dauzīties sirds. Viņš spraucās cauri pār­pildītajam vagonam uz viņas pusi. Kad viņš bija piekļuvis gandrīz pa­visam klāt, vilciens apstājās, atvērās durvis, un viņa izkāpa. Taču tā nebija Lamija, viņš sarūgtināts atklāja, bet gan parasta Londonas meitene, kas devās uz pilsētu izklaidēties.

Kādā sestdienas pēcpusdienā Ņūtona namu pagalmā viņš ieraudzīja uz atkritumu konteinera vāka sēžam lielu, brūnu žurku. Žurka tīrīja ūsas un skatījās apkārt tā, it kā viņai piederētu visa pasaule. Kad Ričards pienāca tuvāk, žurka nolēca uz ietves un ierāvās miskastes ēnā, no kurienes nolūkojās viņā tramīgām melnpogu ačtelēm.

Ričards notupās žurkai blakus. Sveiki, viņš klusinātā balsi sacīja. — Vai mēs esam pazīstami? Žurka gan neko saprotamu neat­bildēja, bet projām nebēga. Mani sauc Ričards Meihjū, viņš klusi turpināja. Es gan neesmu žurkmēlis, taču es. kā to lai saka, pazīstu pāris žurkas, pareizāk, esmu dažas saticis, un es nodomāju, ka jūs var­būt pazīstat lēdiju Doru…

Viņš dzirdēja sev aiz muguras pret asfaltu nočirkstam pazoles, un pagriezies ieraudzīja Bjūkenanu pāra izbrīnītos skatienus. Vai jūs… esat kaut ko pazaudējis? misis Bjūkenana vaicāja. Ričards dzirdēja viņas vīru noņurdam: Droši vien dažas skrūvītes izkritušas, taču nelikās par to ne zinis.

— Nē, — Ričards godīgi atteica. — Es te tikai sasveicinājos ar… Žurka apsviedās un aizmuka.

— Vai ta bija žurka? rejošā balsī noprasīja Džordžs Bjūkenans. Sūdzēšos pilsētas dome. Sito nesmukumu! Un tāda ir tā mūsu Londona, ko?

Jā, Ričards piekrita. Tāda tā ir. Tāda tā nudien ii- .

Ričarda mantas aizvien vēl neizkrāmētas stāvēja dzīvojamā istabā uz grīdas.

Televizoru viņš arī joprojām nebija ieslēdzis. Vakaros pārradies mājās, viņš mēdza paēst un tad stāvēt pie loga un skatīties uz Lon­donu uz mašīnām un namu jumtiem, un gaismu viņš vēroja, kā vēlā rudens krēsla pārtop naktī, un skatījās, kā pilsētā iedegas lampas. Tā viņš mēdza stāvēt sava dzīvokļa tumsā sagaidījis, līdz pilsēta sa­tumst, viņš lēni un negribīgi izģērbās un devās pie miera.

Piektdienas pēcpusdienā viņa kabinetā ienāca Silvija. Viņš stāvēja pie galda un vēra vaļā vēstules ar savu nazi — ar Mednieces nazi kā ar papīra nazīti.

—Ričard? viņa ierunājās. Es te tā iedomājos. Vai tev paredzēts turpmākajās dienās kaut kur doties? Ričards papurināja galvu. Zi­ni. mēs tāds bariņš grasāmies šovakar aiziet mazliet izklaidēties. Vai tu gribētu mums piebiedroties?

— Mhm. Labprāt, viņš atteica. — Ļoti jauka doma.

Pilnīgi atbaidoša doma.

Viņi bija astoņi: Silvija un viņas jaunais kavalieris, kura nodarbo­šanās bija saistīta ar antīkajiem automobiļiem, Gerijs no norēķinu kontu pārvaldes viņš bija nesen izšķīries ar savu draudzeni un šo šķiršanos pamatoja ar mazu nesaprašanos (viņam bija licies, ka viņa pret to, ka viņš guļ ar viņas labāko draudzeni, izturēsies mazliet iecietīgāk, nekā galu galā bija izrādījies); viņu pulkā bija vēl pāris jauku cil­vēku un pāris jauko cilvēku draugu, kā arī jaunā meitene no datoroperatoru nodaļas.

Vispirms viņi noskatījās filmu uz lielā ekrāna Odeona kinoteātri Lestera laukumā. Labais puisis beigās uzvarēja, un līdz tam pieredzēja veselu virkni eksploziju un pa gaisu lidojošu objektu. Silvija pirms seansa nosprieda, ka Ričardam jāsēž blakus jaunajai meitenei no datoroperatoriem, jo, kā viņa bija paskaidrojusi, meitene firmā strā­dājot nesen un daudzus kolēģus vēl nemaz nepazīstot.

Pēc tam viņi devās uz Oldkomptonstrltu pašā Soho galā, kur izsmalcinātība un bezgaumība iet roku rokā, lieliski papildinot viena otru. Viņi iegriezās «La Reache» restorānā un pasūtīja kuskusu un vairākus brīnumaini eksotiskus ēdienus, kam uz viņu galdiņa beigās nepietika vietas, un šķīvji tika novietoti arī uz blakus galda; pabeiguši ēst, viņi devās uz kādu Silvijas iemīļotu krodziņu tuvējā Berikstrltā: tur viņi baudīja dzērienus un pļāpāja.

Jaunā meitene no datoroperatoriem vakara gaitā veltīja Ričardam vienu sirsnīgu smaidu pēc otra, taču viņam nebija itin nekā, ko viņai sacīt. Viņš izmaksāja kompānijai dzērienus, un datoroperatoru noda­ļas meitene palīdzēja viņam tos atgādāt no bāra pie galdiņa. Gerijs devās uz kungu istabu, un datoroperatoru nodaļas meitene atnāca un apsēdās viņa vietā blakus Ričardam. Ričardam galvā jaucās glāžu šķindoņa, mūzikas automāta dārdoņa un stipra alus, izlijušā Bakardi un cigarešu dūmu smaka. Viņš centās ieklausīties pie galdiņa sē­došo sarunās un secināja, ka nespēj koncentrēties uz viņu teikto, un pats sliktākais apjauta, ka viņu nemaz neinteresē tas, ko izdevās sakļausit.

Un tad viņam pēkšņi un skaidri kā 1,estera laukuma Odeona lie­lajā ekrānā redzēta atausa kāda aina: viņa turpmākā dzīve. Vakarā viņš dotos mājās ar meiteni no datoroperatoru nodaļas, viņi maigi pamīlētos un nākamajā dienā, tā būtu sestdiena, visu ritu pavadītu gultā. Tad viņi pieceltos un kopīgi izkravātu no kastēm viņa mantas, un noliktu tās nost. Pēc gada vai pat mazliet agrāk viņš apprecētu meiteni no datoroperatoru nodaļas, dabūtu vēl vienu paaugstinā­jumu, viņiem būtu divi bērni, puika un meitene, un viņi pārvāktos uz kādu klusāku nomali, piemēram, Herovu vai Kroidonu, vai Hcmpstidu, vai varbūt pat uz tik attālu malu ka Redinga.

Un tā nebūtu slikta dzīve. Ari to viņš zināja. Dažreiz vienkārši nav citas izejas.

Kad Gerijs atgriezās tio tualetes, viņš samulsis paraudzījās vis­apkārt. Visi sēdēja kā sēdējuši, izņemot… Dik? viņš vaicāja. Kur viņš palika?

Meitene no datoroperatoru nodaļas paraustīja plecus.

Gerijs izgāja laukā Berikstrītā. Aukstais nakts gaiss kā ūdens šalts iesi­tās viņam seja. Gaisā jautās ziema.

- Dik! viņš sauca. Hci! Ričard?

— Te es esmu.

Ričards stāvēja tumsā, atspiedies pret sienu. Tikai iznācu ieelpot svaigu gaisu.

— Ar tevi viss kārtībā? — Gerijs vaicāja.

— Jā, Ričards atteica. Nē. Nezinu.

Mjā, Gerijs novilka. — Kaut kāda izvēle jau pastāv vienmēr. Vai gribi parunāties?

Ričards uzmeta viņam nopietnu skatienu. Tu smiesies.

- Es tik un tā to darīšu.

Ričards vēlreiz paskatījās uz Geriju. Viņš jutās atvieglots, ieraugot Ričarda smaidu, un zināja, ka viņi aizvien ir draugi. Gerijs pameta skatu atpakaļ krodziņā. Tad viņš sabāza rokas mēteļa kabatās. Labs ir, viņš noteica. Ejam. Varēsi novelt to smagumu nost. Un tad gan es smiešos.

Viņi vieglā solī gāja pa laternu apgaismoto ielu. Paklau, Gerij, Ričards ievaicājās, vai tu nekad neesi domājis, vai tiešām tas ir viss, kas ir?

- Kas?

Ričards nenoteikti noplātīja rokas, ietverot visu. Darbs. Mājas. Krogs. Randiņi. Dzīve pilsētā. Dzīve. Vai tas ir viss, kas ir?

Es domāju, ka, kopā ņemot, jā, Gerijs atteica.

Ričards nopūtās. — Nu labi, viņš teica, sāksim ar to, ka es ne­braucu ne uz kādu Majorku. Saproti, es patiešām nebiju Majorkā.

Viņi līkumoja pa mazās Soho pārblīvēto ieliņu labirintu starp Rīdžentstrītu un Ceringkrosroudu, un Ričards runāja un runāja. Viņš stāstīja par visu pēc kārtas sākot ar to, kā atradis uz ietves ievainotu meiteni, kā gribējis viņai palīdzēt, jo nevarēja taču viņu vienkārši atstāt guļam uz ielas, beidzot ar stāstu par to, kas notika pēc tam. Kad kļuva pārlieku auksti, viņi iegāja kādā no lētajām diennakts kafej­nīcām. Tā bija viena no tām vietām, kur visu vēl cepa cūku taukos un kur varēja dabūt stipru teju lielās, baltās un apdrupušās tasēs, kas bija tik taukainas, ka spīdēja. Ričards ar Geriju apsēdās pie letes, un Ričards runāja un runāja, un Gerijs klausījās; viņi pasūtīja ceptas olas, apceptas pupiņas, un grauzdiņus, un sēdēja un ēda, Ričardam nemi­tīgi runājot un Gerijam nemitīgi klausoties. Viņi ar maizes garoziņām noslaucīja pēdējās olu dzeltenumu paliekas no šķīvjiem, un vēl labu laiciņu dzēra tēju, līdz vienubrīd Ričards sacīja: … un tad Dora kaut ko izdarīja ar atslēgu, un es biju atpakaļ. Augšlondonā. Nu, īstajā Londonā. Nu, un pārējo tu jau zini.

Iestājās klusums. — Tas ari viss, Ričards teica un iztukšoja tējas lasi.

Gerijs pakasīja pakausi. Paklau, viņš pēc laba brīža ierunā­jās. Vai tā ir taisnība? Tas nav kaut kāds riebīgs joks? Te tūlīt nepa­rādīsies kāds ar filmēšanas kameru rokā un neteiks, ka esmu piedalījies šovā «Slēptā kamera»?

— No visas sirds ceru, ka ne, Ričards sacīja. Tu… tu taču man tici?

Gerijs paskatījās rēķinā, kas bija nolikts uz galda, noskaitīja monē­tas un uzbēra tās uz letes, pie kuras viņi sēdēja blakus plastmasas pu­delei milzu tomāta formā, kam ap uzgali rotājās melns, sakaltis kečups. Teiksim tā, es ticu, ka ar tevi kaut lias ir noticis. Tas ir acīm­redzami.. . Klau, bet, atgriežoties pie lietas vai tu pats tam tici?

Ričards skatījās uz viņu platām acīm. Zem tām vīdēja melni loki. Vai es tam ticu? Es vairs nezinu. Es ticēju. Es tur biju. Un starp citu, arī tu tur vienubrīd parādījies.

- Par to tu neko neteici.

- Ta bija diezgan baisa epizode. Tu teici, ka es esot sajucis prātā un vazājoties apkārt pa Londonu vīziju varā.

Viņi izgāja no kafejnīcas un soļoja uz dienvidiem, uz Pikadilī pusi. Jāteic gan, Gerijs atzina, ka tas izklausās ticamāk nekā tava apburtā pazemes Londona, kurā nokļūst visi tic, kas izkrīt cauri šajā pasaule. Man ir gadījies redzēt cilvēkus, kas izkrituši cauri šai pa­saulei, Ričard, ar viņiem ir pilnas visas vārtrūmes visā Strcnda garu­mā. Viņi nenonāk kaut kādā īpašā Londonā. Ziemās viņi vienkārši nosalst.

Ričards neko neteica.

Gerijs turpināja: Es domāju, ka varbūt tev galvā kaut kas sagrie­zās. Iespējams no šoka, kacl Džesika tevi pameta. Vienu laiciņu tu biji tāds kā nojūdzies. Pēc tam jau atkal palika labāk.

Ričards nodrebinājās. Zini, no kā man visvairāk bail? Man sāk likties, ka tev varētu būt taisnība.

Tu saki, dzīve nav interesanta? Gerijs turpināja. Lieliski. Lai tad nu būtu garlaicība. Bet es vismaz zinu, ka man būs ko ēst un kur šonakt pārgulēt. Un ka man pirmdien jāiet uz darbu. Vai ne? Viņš pagriezās un paskatījās uz Ričardu.

Ričards negribīgi palocīja galvu. Tā jau ir.

Gerijs paskatījās pulkstenī. Velns un elle! viņš izsaucās. Ir jau pāri diviem. Cerēsim, ka vēl varēs dabūt kādu taksi. Viņi nogriezās Brūerstritā Solio nomalē Pikadilī pusē un klīda gar striptīzbāru un varietē klubu gaišajiem logiem. Gerijs tērgāja par taksometriem. Viņa teiktajā nebija nekā oriģināla vai interesanta. Viņš vienkārši izpildīja savu īsta londonieša pienākumu pažēloties par takšiem. … Šim bija ieslēgta lampiņa, un viss pārējais, viņš klāstīja, bet, kacl es viņam pavēstīju, kurp man jābrauc, šis teica; atvainojiet, es dodos mājās, kur jūs, taksisti, galu galā dzīvojat, es atteicu, un kāpēc neviens no jums nedzīvo tur, kur es? Joks ir tāds, ka vispirms ir jāiekāpj iekšā, jā­paziņo, ka tu dzīvo dienvidu krastā, nu, lai nebrīnās, kas tā tāda par vietu, kur tev jānokļūst. Braucot uz Betersiju, viņš tā maldījās, it kā brauktu uz kaut kādu nolāpītu Katmandu…

Ričards bija viņu izslēdzis. Kad viņi bija nonākuši Vindmilstrītā, Ričards pārgāja pāri ielai un ielūkojās žurnālu antikvariāta skatlogā: viņš skatījās uz vecu filmu varoņu smieklīgajiem portretiem, veciem plakātiem, komiksiem un žurnālu vākiem. Viņš bija ielūkojies iztēlotā piedzīvojumu pasaulē. Tā nav īsta. Viņš mēģināja to sev iestāstīt.

— Nu, ko tu par to saki? Gerijs vaicāja.

Ričards mēģināja pieslēgties atpakaļ tagadnei. Par ko?

Gerijs aptvēra, ka Ričards nav dzirdējis nenieka no tā, ko viņš bija sacījis. Viņš pateica vēlreiz. Es domāju, ja takšu vairs nav, varbūt jā­gaida nakts autobuss.

—Jā, Ričards tcica. Forši. Lieliski.

Gerijs saviebās. Man par tevi nav mierīgs prāts.

— Piedod.

Viņi gāja pa Vindmilstrītu uz Pikadilī pusi. Ričards iebāza rokas dziļi kabatās un izskatījās apjucis. Pēc kāda brīža viņš izvilka no ka­batas diezgan apbružātu melnu kraukļa spalvu, kam ap galu bija ap­siets sarkans dzīpariņš.

— Kas tas tāds? Gerijs vaicāja.

Tā ir… Viņš aprāvās. Tā ir parasta spalva. Tev taisnība. Kaut kāds štrunts. Viņš nosvieda spalvu uz lietus ūdens notekas vāka ietves malā un neatskatījās.

Gerijs brīdi svārstījās. Tad viņš, rūpīgi izvēloties vārdus, jautā­ja: Vai neesi domājis sākt ar kādu satikties?

— Satikties ar kādu. Nu vai zini, es jau neesmu traks, Gcrij.

—Tu to droši zini? Pa ielu tuvojās taksometrs ar iedegtu dzelteno lampu, kas norādīja, ka tas ir brīvs.

—Nē, Ričards godīgi atteica. Re, kur taksis. Tas būs tavs. Es ņemšu nākamo.

Paldies! Gerijs pamāja taksim, iekāpa pa aizmugurējām dur­vīm un tikai pēc tam pateica, ka viņam jānokļūst Betersijā. Nolaidis mašīnas logu, viņš izliecās laukā un teica: Ričard — ši ir realitāte. Pierodi pie tās. Nekā cita nav. Tiekamies pirmdien!

Ričards viņam pamāja un noskatījās, kā taksometrs aizbrauc. Tad viņš lēņa solī devās atpakaļ pa Brūerstrītu, projām no Pikadilī gais­mām. Spalvas ietves malā vairs nebija. Ričards apstājās iepretī vecai sievietei, kas bija apgūlusies pie veikala durvīm un cieši aizmigusi. Viņa bija satinusies vecā, saplīsušā palagā, un savu mantību divas nelielas kartona kastes, pilnas ar visādu drazu, un netīru lietussargu, kas reiz bijis balts, nolikusi sev blakus. Mantas bija sasietas sainī, un striķa galu vecā bija apsējusi sev ap vidukli, lai būtu droša, ka, viņai guļot, neviens tās neaizstieps projām. Vecajai sievai galvā bija nenosa­kāmas krāsas platmale.

Ričards izvilka maku, sameklēja tajā desmit mārciņu naudaszīmi un pieliecās, lai iespiestu to vecajai sievietei plaukstā. Viņa pavēra acis un uztrūkās no miega. Vecās acis bolīdama, viņa aplūkoja nau­du. Kas tad tas? — veča jautāja miegainā un īgnā tikko pamodināta cilvēka balsi.

Paņemiet to, Ričards lūdza.

Viņa atlocīja banknoti un aizbāza to aiz piedurknes. Ko ta' tu gribi? Viņa neuzticīgi vaicāja.

- Neko, Ričards atteica. Es patiešām neko negribu. Itin neko. To pateicis, Ričards aptvēra, ka tā patiešām ir, un cik tas ir drausmīgi — negribēt neko. Vai jums tā ir bijis, ka iegūstat kaut ko ļoti kārotu, un pec tam saprotat, ka tas nemaz nebija vajadzīgs?

- Tā es vis neteiktu, veča atbildēja, berzedama miegu no acu kaktiņiem.

- Biju domājis, ka man to gribas, Ričards sacīja. Ka man gri­bas jauku, normālu dzīvi. Jā, varbūt es esmu traks. Bet ja šis te ir vie­nīgais, kas pastāv, tad es nemaz negribu būt normāls. Saprotat? Sie­viete papurināja galvu. Ričards iebāza roku kabatā. Vai redzat šo te? — viņš vaicāja. Viņam rokā bija nazis. Man to pirms nāves iedeva Medniece, viņš sacīja.

Liec man' mierā, vecā sieviete žēli lūdza. Es neko nav izdarīj's.

Ričards saklausīja savā balsī dīvainu pārliecību. Es notīrīju no asmens viņas asinis. Medniekam jārūpējas par saviem ieročiem. Grāfs mani ar to iecēla bruņinieku kārtā. Un dāvāja man Apakšzemes brī­vības.

- Es par to neko nezin', viņa šļupstēja. Lūdzu, liec to nost! Esi labs puikiņš.

Ričards satvēra spalu ciešāk. Tad viņš pieliecās pie ķieģeļu sienas blakus veikala ieejai, kuras priekšā gulēja vecā sieviete. Viņš ar spēku ieskrāpēja sienā trīs svītras divas vertikāli, vienu horizontāli. Ko t' tur dari? vecā sieviete bailīgi vaicāja.

- Taisu durvis, Ričards atteica.

Viņa pavīpsnāja. Tev gan labāk būt' likt to nost. Ja uznāks poli­cija, tevi iesēdinās par aukstajiem ieročiem.

Ričards aplūkoja durvju apveidu, ko bija ieskrāpējis sienā. Viņš ielika nazi atpakaļ kabatā un sāka zvetēt pa sienu ar dūrēm. Hei! Vai tur kāds ir? Vai jūs mani dzirdat? Ričardam smeldza un sāpēja rokas, bet viņš nemitējās bliezt un dauzīt pa ķieģeļiem.

Tad trakums pārgāja, un viņš norimās.

- Piedodiet, viņš atvainojās vecajai sievietei.

Viņa neatbildēja. Vai nu viņa patiešām bija aizmigusi vai arī, visti­camāk, par tādu izlikās. No durvju priekšas, visviens īsta vai tēlota, skanēja veca cilvēka krākšana. Ričards apsēdās uz ietves malas un prā­toja, kā gan var sačakarēt dzīvi tik ļoti, kā viņš bija sačakarējis savējo. Viņš palūkojās pār plecu un pameta skatu uz ķieģeļos ieskrāpētajām durvīm.

Tajā vietā, kur viņš bija iegriezis durvju kontūru, sienā bija cau­rums. Durvju ailē stāvēja vīrs, pārspīlētā žestā sakrustojis rokas uz krūtīm. Viņš stāvēja nekustēdamies, līdz bija pārliecinājies, ka Ričards viņu ir pamanījis. Tad viņš plati nožāvājās, piesedzot muti ar melnu roku.

Marķīzs de Karabass pacēla uzaci. Nu, kā tad paliek? viņš kaš­ķīgā balsī jautāja. Tu nāksi vai ne?

Ričards mirkli uz viņu blenza. Tad viņš pamāja ar galvu, jo uz vār­diem vairs īpaši nepaļāvās, un pieslejās kājās. Un tad viņi abi kopā ielīda pa caurumu sienā un aizgāja tumsā, neatstādami aiz sevis neko, pat ne durvis.