Nekadiene

Vienpadsmitā nodaļa

klau, ko tu gribi atrast? Ričards vaicāja Medniecei. Viņi visi ļoti uzmanīgi laipoja pa pazemes upes krastu. Šaurā, akmeņainā taciņa, kas veda gar upi, bija slidena, un tai vienā pusē slējās grumbuļains akmens mūris. Ričards bijīgi nolūkojās, ka rokas stiepiena attālumā mutuļodama brāžas pelēkā straume. Šī nebija no tām upēm, kurā varētu iegāzties un tad atkal izlīst laukā; šī bija no tām otrām…

- Atrast?

Nu, — Ričards iesāka, es personīgi meklēju iespēju atgriezties īstajā Londonā un savā vecaja dzīvē. Dora grib uzzināt, kas nogali­nājis viņas ģimeni. Ko vēlies tu?

Viņi soli pa solim virzījās pa upes krastu. Medniece gāja pa priek­šu. Viņa klusēja. Upe palēnināja gaitu un ieplūda nelielā pazemes eze­riņā. Viņi gāja gar ūdens malu; lukturi meta atblāzmu melnajā ezera virsmā, bet viņu atspīdumus aizēnoja no upes nākošā migla.

- Tātad kas tas ir? Ričards jautāja vēlreiz, nekādu īpašu atbildi negaidīdams.

Mednieces balss bija klusa, bet skaidra un pārliecināta. Viņa sāka runāt, ne par mata tiesu nemainīdama soļu ritmu. Es cīnījos Ņujor­kas notekās ar lielu, aklu aligatoru karali. Viņš bija trīsdesmit pēdas garš, uzbarojies no atkritumu ēšanas un rūdīts kaujās. Un es viņu uz­veicu un nogalināju. Viņa acis spīdēja tumsā kā milzu pērles, Med­nieces īpatnā izruna atbalsojās pazemes velvēs, balss izvijās cauri dūmakai un aizstīdzēja pazemes naktī.

- Es cīnījos ar lāci, kurš plosījās Berlīnes apakšpilsctā. Viņš bija nogalinājis tūkstošiem viru, lāča nagi gadsimtu gaitā bija kļuvuši brūngani melni no cilvēku asinīm, bet viņš krita no manas rokas. Un mirstot čukstēja cilvēka balsī. Zemu pār ezeru gulēja migla. Ričards izbrīnīts atskārta, ka redz visus radījumus, par kuriem Medniece runā — to tēli izveidojās no baltiem miglas garaiņiem.

- Kalkutas pazemē dzīvoja melns tīģeris. Brīnišķīgs un nikns tīģe­ris, cilvēkēdājs, augumā tik liels kā zilonēns. Tīģeris ir cienīgs preti­nieks. Es viņu pieveicu ar kailām rokām. Ričards uzmeta skatu Dorai. Viņa aizrautīgi klausījās Mednieces stāstā; tātad, ari Dorai tas bija jaunums. Un man ir jānogalina arī Londonas Briesmonis. Runā, ka viņa sāni šķindot no visu to ļautiņu nažiem, šķēpiem un zobeniem, kas centušies viņu nonāvēt. Mēļo, ka viņa ilkņi esot kā asmeņi un nagi kā zibens šautras. Es viņu nonāvēšu, vai arī kritīšu aizstāvoties.

Viņa stāstīja par savu vēlēšanos, acīm mirdzot. Dūmaka virs upes bija pārtapusi biezā, iedzeltenā miglā.

Kaut kur netālu trīsreiz nozvanīja zvans; skaņa atplūda pa ūdens virsmu. Kļuva gaišāks. Ričardam šķita, ka apkārt kļūst redzamas namu aprises. Dzeltenzaļā migla tapa aizvien biezāka. Tā lipa apkārt viņu lukturiem un slāpēja gaismu.

- Kas tas ir? Ričards jautāja.

- Londonas migla, Medniece paskaidroja.

- Bet viņi taču tika ar to galā jau pirms vairākiem gadiem, vai tad ne? «Tīra gaisa» akcija, nedūmojoša degviela un tā tālāk. Ričardam atmiņā atausa ainas no bērnībā lasītam Šerloka Holmsa grāma­tām. Ka to sauca?

- Putras migla, Dora noteica. Londonas parastā. Bieza, dzel­tena upes migla, sajaukusies ar dūmiem, kas rodas, dedzinot ogles, un visu citu draņķību, kas piecsimt gadu laikā izkūpējusi gaisā. Augšpasaulē tāda nav redzēta jau, ak vai, četrdesmit gadus. Pie mums no­nāk šo gadsimtu rēgi. Mm. Vai drīzāk atbalsis. Ričardam gadījās ieelpot gabaliņu dzeltenzaļās miglas, un viņš sāka klepot. Diez kas nav, Dora novilka.

- Migla ieskrēja rīklē, Ričards teica. Iedams viņš juta, ka zeme zem kājām kļūst dūksnaināka un staignāka. Ejot tā lipa pie kā­jām. Lai nu kā, Ričards teica, lai pats sevi iedrošinātu, šāda tāda migliņa vēl nevienam nav kaitējusi.

Dora palūkojās uz viņu ar plati ieplestām laumiņas acīm. Nu, bija viena tāda 1952. gadā, un tiek lēsts, ka esot nomiruši četri tūkstoši cilvēku.

- Šejienieši? viņš jautāja. Cilvēki no Apakšlondonas?

- Tavējie, Medniece teica. Ričards nupat sāka tam ticēt. Viņš mēģināja aizturēt elpu, taču migla kļuva arvien biezāka. Un zeme vēl dūksnaināka. Es nesaprotu, — viņš teica, kāpēc jums šeit lejā joprojām ir migla, ja augšā tādas vairs nav?

Dora pakasīja degunu. Londonā ir tādas kā seno laiku kabatiņas, kurās lietas un vietas paliek nemainīgas kā gaisa pūslīši dzintarā, viņa skaidroja. Londonā ir ļoti daudz laika, un tam kaut kur ir jāpa­liek to nevar patērēt visu uzreiz.

Labāk tas būtu no paģirām, Ričards nopūtās. To vismaz varēja saprast.

Abats jau krietnu laiku zināja, ka todien gaidāmi svētceļnieki. Šis zinā­šanas bija daļa no viņa sapņiem; tās apņēma viņu kā tumsa. Viņš gai­dīja, lai gan zināja, ka tas ir grēks: mirkļi ir jāpiedzīvo; gaidīt kaut ko nozīmē grēkot gan pret laiku, kas vēl nāks, gan pret tagadnes mir­kļiem, kas gaidot netiek pienācīgi novērtēti. Un tomēr viņš gaidīja. Katra dievkalpojuma un katras pieticīgās maltītes laikā viņš saspringti ieklausījās un gaidīja atskanam zvanu, gaidīja vēsti, cik daudz ļaužu nāk un kas ir nācēji.

Viņš pieķēra sevi ilgās pēc ātras un tīras nāves. Iepriekšējais svēt­ceļnieks bija palicis pie viņiem veselu gadu līdzīgs pļerkstošam, klie­dzošam priekšmetam. Abats savu aklumu neuzlūkoja ne kā svētību, nc kā lāstu: viņš pieņēma, ka aklums vienkārši ir, taču toreiz bija juties pateicīgs, ka neredz nelaimīgā radījuma vaibstus. Brālis Džets, kurš bija par nelaimīgo rūpējies, joprojām naktīs modās augšā, redzot tā sašķobīto seju.

Vēlu pēcpusdienā trīsreiz nozvanīja zvans. Abats tobrīd bija cellē un, nometies ceļos, apcerēja viņu uzdevumu. Viņš pietrausās kājās un izsteidzās gaitenī. Tur viņš mirkli nogaidīja. Tēvs? Tā bija brāļa Kvēpa balss.

Kas stāv sardzē uz tilta? abats viņam vaicāja. Vecā vīra balss bija pārsteidzoši skanīga un tīra.

Muklājs, atskanēja atbilde no tumsas. Abats izstiepa roku, ieķērās jaunajam vīrietim elkonī, un viņi lēna solī devās cauri abatijas gaiteņiem.

Zem kājām vairs nebija īsta pamata, taču nebija arī ezera. Viņi brida pa dūksnāju, kam pa virsu peldēja dzeltena migla. Tas, Ričards skaļi paziņoja, ir pretīgi. Šķidrie dubļi sūcās cauri viņa kurpēm un piekļuva daudz tuvāk kāju pirkstiem, nekā Ričards būtu vēlējies.

Viijicm priekšā no dumbrāja pacēlās tilts. Tilta pakājē gaidīja melnā ģērbts stāvs. Viņam mugurā bija dominikāņu mūka tērps. Tas bija gara auguma vīrs ar veca sarkankoka krāsas seju, un rokā viņam bija koka kūja paša augumā. Stāt! viņš uzsauca nācējiem. No­sauciet savus vārdus un stacijas!

Es esmu lēdija Dora, teica Dora. Portika meita no Arkas

nama.

— Es esmu Medniece, viņas miesassardze.

— Ričards Meihjū, — Ričards teica. — Slapjš.

— Un jūs vēlaties šķērsot tiltu?

Ričards paspēra soli uz priekšu. Jā, to mēs vēlamies gan. Esam atnākuši pēc atslēgas. Mūks neko neatbildēja. Viņš pacēla kūju un viegli piegrūda to Ričardam pie krūtīm. Ar to pietika, lai Ričards zau­dētu pamatu zem kājām un iezveltos dubļainajā ūdenī. Muks brīdi no­gaidīja, vai Ričards necelsies augšā un nemetīsies kauties. Ričards to nedarīja.

Taču Medniece gan.

Ričards pieslējās no dubļiem un vaļēju muti nolūkojās, kā mūks un Medniece cīnās ar nūjām. Mūks cīnījās labi. Viņš bija lielāks par Mednieci un, ka Ričards nosprieda, arī stiprāks. Medniece turpretī bija veiklāka. Miglā, triekdamās viena pret otru, apslāpēti klakšķēja nūjas.

Mūka nūja piepeši ietriecās .Medniecei krūtīs. Viņa aizstreipuļoja uz priekšu dubļos. Mūks panāca viņai tuvāk, pārāk tuvu, un atklāja, ka Mednieces klupicns bijis tikai lamatas, nākamajā mirklī Med­niece no aizmugures iebelza viņam ar nūju pa ceļgaliem; kājas neno­turēja mūka svaru, un viņš iegāzās dubļos. Medniece pielika nūjas galu viņam pie kakla.

- Pietiek! no tilta kāds uzsauca.

Medniece pakāpās soli atpakaļ un atkal nostājās blakus Ričardam un Dorai. Viņai pat sviedru lāsīte uz pieres nebija izspiedusies. Lielais muks pieslējās kājās no dubļiem. No lūpas viņam sūcās asinis. Mūks zemu paklanījās Medniecei un devās uz tilta pusi.

- Kas viņi lādi ir, brāli Muklāj? no tilta puses atskanēja jautā­jums.

- Lēdija Dora, lorda Porlika meita no Arkas nama; Medniece, viņas miesassardze, un Ričards Meihjū, viņu pavadonis, brālis

Muklājs nošļupstēja sadauzītām lūpām. Viņa mani sakāva godīgā cīņā, brāli Kvēp.

- Lai nāk šurp, balss atbildēja.

Medniece gāja pa priekšu, un viņi devās augšup pa tiltu. Tilta augšgalā stāvēja vēl viens mūks: brālis Kvēps. Viņš bija jaunāks un mazāka auguma nekā mūks, ko viņi bija sastapuši pirmīt, taču arī šis bija ģērbies tāpat. Viņam bija tumšbrūna seja. Tālāk stāvēja vēl citi melnā tērpti stāvi, kuru aprises dzeltenajā miglā šķita izplūdušas. Tie taču ir Melnie mūki, Ričards atskārta. Otrais mūks uzmeta viņiem pētošu skatienu un tad noskandēja:

Es vienreiz galvu pagriežu, un varat iet, kur gribai;

Es otrreiz galvu pagriežu, un sapūsiet uz vietas;

Man sejas nav, bet iztieku un dzīvoju, kā liek

To mani zobi robainie kas esmu es, to miniet!

Dora paspēra soli uz priekšu. Viņa aplaizīja lūpas un pievēra acis. — Es vienreiz galvu pagriežu… viņa balsī atkārtoja, pārsteig­dama pati sevi. Zobi robainie… varat iet, kur gribat… Tad pār vi­ņas seju pārskrēja smaids. Viņa pacēla acis uz brāli Kvēpu. — Atslē­ga, Dora teica. Atbilde ir: tu esi atslēga.

Gudriniece, paslavēja brālis Kvēps. Divi soļi jau veiksmīgi sperti. Palicis tikai viens.

No miglas dzeltenā aizsega iznāca ļoti vecs vīrs un lēnā solī devās uz viņu pusi, ar mezglaino roku turēdamies pie tilta akmens margām. Pienācis pie brāļa Kvēpa, viņš apstājās. Sirmgalvja acis bija pārvil­kušās ar zilganbālu kataraktas plēvīti. Ričardam viņš uzreiz iepati­kās. Cik viņu šeit ir? viņš zemā un mierīgā balsī vaicāja jaunāka­jam mūkam.

- Trīs, tēvs.

- Un vai viens no viņiem jau ir pievārējis pirmo sargu?

- Jā, tēvs.

- Un vai otrs ir pareizi atbildējis uz otrā sarga jautājumu?

- Jā, tēvs.

Vecā vīra balsi ieskanējās nožēla. Tātad, trešajam atnācējam atlicis «Atslēgas pārbaudījums». Lieciet viņam vai viņai panākt uz priekšu.

- Ak, nē, — Dora noelsās un Medniece teica: Ļaujiet man iet viņa vietā. Es vēlos veikt pārbaudījumu.

Brālis Kvēps pašūpoja galvu. Tas nav atļauts.

Kad Ričards bija vēl puišelis, viņš bija piedalījies klases ekskursija uz vietējām pilsdrupām. Kopā ar klasesbiedriem viņi bija uzkāpuši pa bezgaldaudziem pakāpieniem un nonākuši augstākajā pils vietā, pussabrukušā torni. Viņi bija sastājušies bariņā un skatījušies, kā skolotāja izrāda apkārtni. Pat tajā vecumā Ričardam nebija diez ko labas attie­cības ar augstumu. Toreiz viņš bija stāvējis, pieķēries aizsargbarjerai, cieši aizžmiedzis acis un centies neskatīties lejā. Skolotāja bija viņiem teikusi, ka torņa augstums, kopā ar kalna augstumu, uz kura pils atra­dās, ir trīssimt pēdu; un vēl viņa bija pastāstījusi, ka viena penija monēta, ja to mestu no torņa, kristu lejā ar tādu spēku, ka varētu pār­šķelt lejā stāvoša cilvēka galvu, ietriekties tajā kā bulta. Tonakt Ričards bija gulējis gultā, veltīgi cenzdamies aizmigt, un visu laiku iztēlojies no torņa zibens ātrumā krītam peniju. Joprojām bija redzams, ka tā ir tikai monēta, taču viņš zināja, ka tā var nonāvēt cilvēku.

Pārbaudījums.

Ričards juta sev virsū krītam peniju. Peniju zibensšautras veidā.

- Paga, paga, — viņš ierunājās. Mirklīti. Mm-mm: pārbaudī­jums. Kādu te gaida pārbaudījums. Kādu, kam negadījās pavārtīties pa dubļiem tilta pakājē vai atminēt mīklu… Viņš šļupstēja. Ričards juta, ka sācis šļupstēt, bet viņam bija vienalga.

- Kā tas izpaužas, Ričards vaicāja abatam, tas jūsu pārbau­dījums?

- Sekojiet man, — abats sacīja.

- Jums viņš nav vajadzīgs, — Dora teica. Ņemiet kādu no mums.

Jūs atnācāt trijatā. Un ir tris uzdevumi. Katram viens tas ir godīgi, abats sacīja. Ja jūsu biedrs izturēs pārbaudījumu, viņš at­griezīsies.

Viegla vējpūsma pakliedēja miglu. Skatam atklājās vēl vairāki tumši stāvi ar lokiem rokās. Viens no lokiem bija notēmēts uz Ričardu, viens uz Mednieci, viens uz Uoru. Vairāki mūki nostājās tiltam pa vidu, tā norobežojot Ričardu no Mednieces un Doras. Mēs meklējam atslēgu, — Ričards klusinātā balsī sacīja abatam.

— Jā, — abats rāmi atteica.

- Tā nepieciešama eņģelim, Ričards paskaidroja.

— Jā, — abats atteica. Viņš pastiepa roku un sameklēja brāļa Kvēpa elkoni.

Ričards vēl vairāk pieklusināja balsi. Klausieties, nevar taču atteikt eņģelim, īpaši, ja pats valkājat mūka tērpu… kādēļ pārbaudī­jumu nevar vienkārši izlaist? Jūs taču varētu mums to atslēgu vienkārši iedot.

Abats sāka iet uz tilta lejasgalu. Tur, tilta galā, bija atvērtas durvis. Ričards viņam sekoja. Nekas cits jau neatlika. Kad tika dibināts mūsu ordenis, abats stāstīja, mums uzticēja atslēgu. Tā ir viena no stiprākajām, svētākajām un iedarbīgākajām relikvijām. Mums ir pavē­lēts to nodot tālāk, taču tikai tam, kurš izturēs pārbaudījumu un pierā­dīs, ka ir atslēgas cienīgs.

Viņi gāja pa šauriem, līkumotiem koridoriem. Aiz Ričarda palika slapjas, dubļainas pēdas. Un, ja es neizturēšu pārbaudījumu, mēs nedabūsim atslēgu, vai ne?

- Nē, mans dēls.

Ričards mirkli apdomājās. Un vai tad es varētu atnākt vēlāk un mēģināt vēlreiz?

Brālis Kvēps ieklepojās. Ne gluži, mans dels, — sacīja abats. — Ja tā gaditos, tad tu, visticamāk, būtu… te viņš ieturēja pauzi un tad sacīja: ārpus jebkādām raizēm. Bet nebīsties uzreiz, varbūt tieši tu būsi tas, kam lemts iegūt atslēgu, ko? Abata balsi bija jaušams vājš mēģinājums Ričardu iedrošināt, taču tas viņu biedēja vairāk, nekā varētu biedēt draudi.

Tad jūs mani nogalinātu?

Abata pienaini zilās acis lūkojās taisni uz priekšu. Mēs esam svēti vīri, viņš teica. Balsī bija jaušams pārmetums. Nē, pārbaudījums ir tas, kas nogalina.

Viņi nokāpa lejā pa vairākiem pakāpieniem un nokļuva kapenēm līdzīgā telpā ar zemiem griestiem un dīvaini izrotātām sienam. Un tagad, abats sacīja, pasmaidi!

Nozibsnīja elektriska zibspuldzes gaisma; Ričardam uz mirkli ap­žilba acis. Atguvis spēju redzēt, viņš ieraudzīja, ka brālis Kvēps nolaiž vecu, apbružātu «Polaroid» fotoaparātu un izvilina no tā laukā bildi. Mūks pagaidīja, līdz negatīvs attīstās, un tad piesprauda bildi pie sienas. — Tā ir izkritušo siena, — abats nopūtās. Lai pārliecinātu ļau­dis, ka neviens no viņiem netiek aizmirsts. Arī par to mums jārūpē­jas par piemiņu.

Ričards aplūkoja portretus. Pāris polaroīda uzņēmumu; divdesmit vai trīsdesmit citu momentfoto, pāris sēpijas gravīru un dagerotipijas attēlu, un visbeidzot zīmējumi, akvareļi un miniatūras. Viņi gāja gar bildēm noklāto sienu. Melnie mūki šeit bijuši ļoti ilgu laiku.

Doru bija pārņēmuši drebuļi. Es esmu tāda rnuļķe! viņa murmi­nāja. Man būtu vajadzējis iedomāties. Mēs esam trīs. Nevajadzēja uzreiz nākt šurp.

Medniece grozīja galvu uz visām pusēm. Viņa bija iegaumējusi katra mūka atrašanās vietu un katra uzvilktā loka tēmējumu; aprēķi­nājusi, kādas ir iespējas dabūt Doru pāri tiltam, pirmajā gadījumā — neskartu, otrajā tikai ar viegliem ievainojumiem un vispēdīgi — ar lieliem ievainojumiem pašai un mazākajiem iespējamajiem Dorai. Pašlaik viņa pārrēķināja, vai viss ir pareizi. Un ko tu būtu darījusi citādi, ja tu būlu zinājusi? Medniece vaicāja.

Vispirms, es nebūtu ņēmusi viņu līdzi uz šejieni, Dora tei­ca. Es būtu sameklējusi marķīzu.

Medniece pielieca galvu uz sāniem. Tu viņam uzticies? viņa tieši vaicāja, un Dora saprata, ka Medniece vaicā par de Karabasu, nevis par Ričardu.

— Jā gan, Dora teica. Vairāk vai mazāk es viņam uzticos.

Dorai tikai pirms divāvi dienām bija palikuši pieci gadi. Todien Kjū dārzos notika tirgus, un tēvs viņu bija paņēmis līdzi tā bija dzimšanas dienas dāvana. Dora pirmo reizi bija tirgū. Viņi bija tau­riņu mājā, visapkārt zibēja koši, krāsaini spārniņi, kuru vieglums un zaigais spīdums Doru apbūra; viņa aizrāvusies vēroja spārnu ņir­boņu. Vienubrīd tētis notupās viņai blakus un teica: Dora? Tagad lēnām pagriezies un palūkojies turp.

Viņa pagriezās un palūkojās. Pie durvīm stāvēja tumšādains vīrs garā mētelī; viņam bija gari, melni, zirgastē sasieti mati; vīrietis saru­nājās ar diviem zeltādainiem dvīņiem, jau n u vīrieti un jaunu sieviet i. Sieviete raudāja tā, kā to pieaugušie mēdz darīt: no visa spēka turot asaras iekšā un noskaišoties ikreiz, kad tās tomēr izspiežas pāri malām; raudoši pieaugušie izskatījās nejauki un reizē jocīgi.. Dora atkal pievērsās taureņiem. Tu viņu redzēji? tētis jautāja. Dora pamāja ar galvu. Viņš sevi dēvē par markīžu de Karabasu> tētis teica. Viņš ir viltnieks un blēdis, un, iespējams, viņā pat ir kaut kas no briesmoņa. Taču, ja tu kādreiz noklusti nepatikšanās, ej pie viņa. Viņš tevi pasar­gās, meitiņ. Viņam tas ir jādara.

Dora vēlreiz paskatījās uz lielo viru. Viņš bija apņēmis dvīņiem ap pleciem rokas un vadīja viņus laukā no telpas; taču aizejot marķīzs palūkojās pār plecu: viņš paskatījās tieši uz Doru un veltīja viņai varen platu smaidu; tad. viņš piemiedza Dorai ar aci.

Mūki, kas miglā stāvēja viņām apkārt, šķita ka rēgi. Dora pacēla balsi: Atvainojiet, brāli, viņa uzsauca brālim Muklājam. Tas mūsu draugs, kurš aizgāja pēc atslēgas… Ja viņš to nedabūs, kas būs ar mums?

Brālis Muklājs paspēra soli uz viņu pusi un tad sacīja: Mēs jus aizgādāsim prom no šejienes un palaidīsim brīvībā.

Kas notiks ar Ričardu? Dora vaicāja. Viņa redzēja, kā mūks zem kapuces noliedzoši un sērīgi pašūpo galvu. Vajadzēja ņemt līdzi marķīzu, Dora nopūtās, pie sevis prātodama, kur viņš varētu būt un ko viņš dara.

Marķīzs de Karabass tobrīd tika sists lielā X veida krustā. Tā bija koka konstrukcija, ko misters Vandemārs bija sanaglojis no vairākiem veciem preču plauktiem, kādas krēsla daļas un koka vārtiem. Viņš bija izlietojis arī milzīgu lērumu sarūsējušu naglu no lielas koka kastes.

Viņi tik sen nebija nevienu situši krustā.

Marķīza de Karabasa rokas un kājas bija plaši izplestas X veidā. Viņa rokās un kājās viena pēc otras tika iedzītas sarūsējušas naglas. Marķīzam ap vidukli bija apsieta virve. Pcc neciešamajam sāpēm, ko marķīzam bija nācies pārdzīvot, viņš pārsvarā atradās bezsamaņā. Visa konstrukcija bija iesieta virvēs un karājās gaisā pie bijušās slim­nīcas personāla kafetērijas griestiem. Uz grīdas zem krusta misters Krups bija sakrāvis veselu kalnu visādu asu priekšmetu, sākot ar žile­tēm un virtuves nažiem, beidzot ar aizmirstiem skalpeļiem un lance­tēm. Tur bija pat krāsns kruķis no katlumājas.

Vai tev nevajadzētu apraudzīt, kā viņam klājas, mister Vande­mār? misters Krups vaicāja.

Misters Vandemārs izstiepa āmuru un pārbaudot padauzīja mar­ķīza ķermeni.

Marķīzs de Karabass nebija krietns cilvēks, un viņš sevi pietiekami labi pazina, lai varētu droši apgalvot, ka viņš nav ari drosmīgs cilvēks. Jau labi sen viņš bija atklājis, ka pasaule, vienalga Augšpasaulc vai Apakšpasaule, ir vieta, kas to vien vēlas, lai to krāptu. Tā nospriedis, viņš bija izvēlējies sev meļa vārdu no pasakas un izveidojis savu paštēlu — sākot no apģērba, uzvedības, izturēšanās kā vienu lielu joku.

Roku locītavās un kājās dunēja trulas sāpes, un marķīzam kļuva arvien grūtāk un grūtāk elpot. Nebija vairs nekādas jēgas izlikties par noģībušu, tāpēc viņš pacēla galvu un, cik vien labi spēdams, iespļāva misteram Vandemāram sejā purpursārtu asiņu kunkuli.

Tas bija drosmīgi darīts, viņš nodomāja. Un stulbi arīdzan. Varbūt šie būtu ļāvuši mierīgi nomirt, ja viņš nebūtu spļāvis. Tagad tie spīdzi­nās viņu vēl vairāk, par to nebija nekādu šaubu.

Un varbūt, ka tāpēc nāve atnāks mazdrusciņ ātrāk.

Vaļējā katliņa strauji vārījās ūdens. Ričards noraudzījās ūdens burbuļošanā un biezajos garaiņos, kas cēlās augšup, un prātoja, ko gan viņi ar to darīs. Viņa iztēle piedāvāja dažnedažādas vienlīdz sāpīgas atbil­des uz šo jautājumu, taču neviena no tām neizrādījās pareizā.

Verdošais ūdens tika ieliets kannā, un brālis Kvēps tam pievienoja trīs tējkarotes kaltētu lapiņu. Iegūtais šķidrums tika caur sietiņu saliets trijās porcelāna tējas tasēs. Abats pavērsa neredzošās acis augšup un, paostījis gaisu, pasmaidīja. Pirmā «Atslēgas pārbaudījuma» daļa, viņš teica, ir tase labas tējas. Vai tu vēlētos cukuru?

Nē, paldies, Ričards piesardzīgi sacīja.

Brālis Kvēps pielēja tējai mazliet piena un padeva tasi Ričar­dam. Vai tā ir saindēta? viņš jautāja.

Abats izskatījās teju vai apvainots. Pasarg' Dievs, nē.

Ričards lēni malkoja tēju, kas garšoja visnotaļ tāpat, kā tēja allaž garšojusi. Tomēr tā ir pārbaudījuma daļa?

Brālis Kvēps saņēma abata plaukstas un ielika tajās tējas tasi. Kā sacīt jāsaka, — abats iesāka, mēs allaž pacienājam meklētājus ar tasi tējas, pirms viņi dodas tālāk. Savā ziņā pārbaudījums mums. Nevis tev. Abats lēnītēm iemalkoja savu tēju, un viņa vecīgajā sejā uzplau­ka svētlaimīgs smaids. Diezgan laba tēja. Sagatavota kā pieklājas.

Ričards nolika savu (asi uz galda tikpat kā neskartu. Vai jūs neie­bilstu, viņš jautāja, ja mēs sāktu tūdaļ?

- Ne, nebūt, abats sacīja. Nepavisam ne. Abats piecēlās, un viņi visi trīs devās uz durvīm telpas tālākajā galā.

- Vai ir kaut kas… Ričards iesāka vaicāt un apstājās, pārdomā­dams, ko vēlas pajautāt. Vai ir kaut kas, ko jūs man varētu pastāstīt par Pārbaudījumu? viņš nobeidza.

Abats papurināja galvu. Patiešām nekas īpašs nebija stāstāms: viņš pavada meklētājus līdz durvīm. Pēc tam kādu stundu vai divas gaida šaipus durvīm. Tad dodas atkal iekšā, savāc meklētāja atliekas no kambara un apglabā tās kapličā. Dažkārt, pašā sliktākajā gadījumā, meklētāji vēl nav miruši, kaut arī to, kas no viņiem palicis pāri, nekādi nevar nosaukt par dzīvu; par šiem nelaimīgajiem Melnie mūki rūpē­jas, cik labi vien spēdami.

- Skaidrs, Ričards noteica. Tad viņš nedroši pasmaidīja un pie­bilda: Nu tad: uz priekšu, Makdaf.

Brālis Kvēps atvilka vaļā durvju aizbīdņus. Tās atvērās ar dubultšāvienam līdzīgu sprakšķi. Mūks atvilka smagās durvis vaļā. Ričards pārkāpa pār slieksni. Brālis Kvēps aizgrūda durvis aiz viņa ciet un aiz­šāva aizbīdņus. Tad viņš pavadīja abatu atpakaļ uz viņa vietu un ielika vecajam vīram rokās tējas tasi. Abats klusēdams to malkoja. Pēc brīža viņš ar patiesu nožēlu balsi teica: Patiesībā vajadzēja teikt «uzbrūc, Makdaf!» [4] bet man mēle necēlās viņu izlabot. Viņš šķita tik jauks, jauns cilvēks.