Nekadiene

Septiņpadsmitā nodaļa

ričards soļoja pa gaiteni, ko no abām pusēm izgais­moja sveces. Izgājis cauri velvētajam gaitenim, viņš nonāca Lielajā zālē. Ričardam šī telpa bija pazīstama astoņstura formā izvietotās kolonnas, kas balsta akmens griestus, milzīgās dzelzī un akmenī dari­nātās durvis, lielais koka galds un sveces: te viņi bija dzēruši Izlingtona vīnu.

Dora ar izplestām rokām bija pieķēdēta starp divām kolonnām blakus krama un sudraba durvīm. Ričardam ienākot, Dora uz viņu paskatījās platām, baiļu pilnām laumiņas acīm. Eņģelis Izlingtons stā­vēja Dorai blakus un uzsmaidīja Ričardam, kad viņš ienāca telpā. Tieši tas bija visstindzinošākais eņģeļa līdzjūtīgais, mīļais smaids.

Nāc iekšā, Ričard Meihjū, nāc iekšā, aicināja eņģelis Izling­tons. Apžēliņ! Tu nu gan izskaties drausmīgi. Viņš izklausījās patiesi norūpējies. Ričards samulsis apstājās. Lūdzu, lūdzu, eņģe­lis, mādams ar baltu roku, aicināja viņu nākt dziļāk. Domāju, ka visi esam pazīstami. Tu, protams, pazīsti lēdiju Doru un arī manus bied­rus misteru Krupu un misteru Vandemāru. Ričards pagriezās.

Krups un Vandemārs stāvēja viņam katrs pie sava sāna. Misters Van­demārs viņam uzsmaidīja. Misters Krups ne. Es cerēju, ka tu parā­dīsies, — eņģelis turpināja. Tad viņš pielieca galvu iesāņus un vai­cāja: —Jā, starp citu, kur ir Medniece?

— Viņa ir mirusi, Ričards atbildēja. Viņš dzirdēja, kā Dorai aiz­raujas elpa.

— Ak, vai. Nabadzīte, Izlingtons skumji novilka un pašūpoja galvu, acīmredzami apcerēdams bezjēdzīgo cilvēka nāvi un mirstīgo ļaužu likteņa nežēlību, kas viņus pakļauj piedzimšanai, ciešanām un nāvei.

— Ko nu tur daudz, — misters Krups dzīvespriecīgi ierunājās. Ne­var taču uztaisīt omleti, nenoslaktējot pāris ļautiņu.

Ričards centās cik vien iespējams nepievērst viņiem uzmanī­bu. Dora? Vai ar tevi viss kārtībā?

— Tiktāl jā. Vairāk vai mazāk. Viņai bija liels zilums uz vaiga un pietūkuši apakšlūpa.

Diemžēl jāatzīst, sacīja eņģelis Izlingtons, ka mis Dora kļuva mazliet ietiepīga. Mēs tieši pirmīt runājām par to, ka misters Krups un misters Vandemārs… — viņš aprāvās. Eņģelim acīmredzami riebās tādas lietas sacīt.

— Viņu spīdzināja, — izpalīdzīgi ierosināja misters Vandemārs.

— Mēs taču, — stāstījumu turpināja misters Krups, esam tautu tautās slaveni spīdzināšanas mākslu meistari.

— Mēs mākam nodarīt sāpes, skaidrības labad piebilda misters Vandemārs.

Tad eņģelis turpināja runāt, it kā nevienu no iepriekšējām piebil­dēm nebūtu dzirdējis. Runādams viņš nenovērsa acis no Ričar­da. Taču mis Dora nerada tāda cilvēka iespaidu, kurš grasī tos viegli un ātri mainīt savus uzskatus.

— Dodiet tikai mums laiku, misters Krups ieteicās. Gan mēs viņu salauzīsim.

— Mazos, slapjos gabaliņos, — piebilda misters Vandemārs.

Izlingtons pašūpoja galvu un iecietīgi pasmaidīja par šo entu­ziasma izpausmi. — Nav laika, viņš teica Ričardam. Nav laika. Toties mis Dora atstāj tāda cilvēka iespaidu, kurš darītu visu, lai pār­trauktu sava mirstīgā drauga, tāda ka tu, Ričard, mokas, ja viņš tādas ciestu… — Pēc šiem Izlingtona vārdiem misters Krups iesita Ričardam pa vēderu manīga dunka vārīgā vietā, un Ričards sarāvās čokurā. Viņš juta uz skausta mistera Vandemāra ķetnu, kas viņu atkal uzrāva stāvus.

Bet tas ir nepareizi, Dora noteica.

Izlingtons izskatījās apjucis. Nepareizi? viņš mulsi un domīgi vaicāja.

Misters Krups pierāva Ričarda seju cieši pie savējās un pasmaidīja savu kapsētas smaidu. Viņš jau ir aizgājis tik tālu no pareizības un nepareizības robežām, ka nespētu tās saskatīt pat ne ar teleskopu vis­skaidrākajās debesīs, viņš paziņoja. Vai atstāt tev to godu, mister Vandemār?

Misters Vandemārs satvēra Ričarda kreiso plaukstu savējā. Viņš satvēra Ričarda mazo pirkstiņu, saspieda to ar saviem lielajiem pirk­stiem un licca to atpakaļ, līdz tas pārlūza. Ričards iekliedzās.

Eņģelis lēni pagriezās. Viņš šķita tāds kā iztrūcināts. Izlingtons samirkšķināja pērļu pelēkās acis. Tur laukā ir vēl kāds. Mister Krup? Vietā, kur bija stāvējis misters Krups, tumši no viļņoja gaiss, un viņa tur vairs nebija.

Marķīzs de Karabass picplaka pie sarkanā granīta klints sienas un vērīgi aplūkoja Izlingtona nama ozolkoka durvis. Pa galvu viņam jau­cās dažnedažādi plāni un iespējas, taču viņš tos vienu pēc otra atzina par nederīgiem. Marķīzam bija licies, ka viņš zinās, kā rīkoties, kad būs nonācis šajā vietā, taču tagad nācās ar nepatiku atzīt, ka viņam par to nav ne jausmas. Nebija vairs nevienas paroles, ko nosaukt, ne­vienas sviras, ko paraut, vai pogas, ko nospiest; viņš pētīja durvis un prātoja, vai tās tiek apsargātas un vai eņģelis uzreiz pamanītu, ja tās tiktu atvērtas. Noteikti jābūt kādam vienkāršam risinājumam, kas viņam paslīdējis garām; rūpīgi visu apsverot, tas noteikti ienāktu prātā. Lai nu kā, viņš bija tas, kam lemts radīt pārsteigumu, ši doma marķīzu nedaudz iepriecināja.

Tā tas bija lidz brīdim, kad viņš juta pie kakla pieduramies vēsu dunča galu un izdzirdēja mistera Krupa lipīgo balsi tieši pie auss. Es jau tevi šodien vienreiz nogalināju, balss sacīja. Ir nu gan neiedo­mājama stūrgalvība!

Ričarda rokas bija iekaltas važās un pieķēdētas pie dzelzs kolonnām. Misters Krups atgriezās, bakstīdams marķīzu ar nazi. Eņģelis uzmeta marķīzam sarūgtinājuma pilnu skatienu un viegli pašūpoja skaisto galvu. Jūs teicāt, ka viņš ir miris, eņģelis sacīja.

Viņš ir, — misters Vandemārs attrauca.

Bija, misters Krups izlaboja.

Eņģeļa balss bija gandrīz tikpat maiga un rūpju pilna ka ie­priekš. Man netiks melots, viņš paziņoja.

— Mēs nemelojam, misters Krups aizvainots iebilda.

— Melojam gan, Vandemārs noteica.

Misters Krups uztraukumā izbrauca ar netīro roku caur taukaina­jiem, rudajiem matiem. Vispār mēs melojam. Bet ne šoreiz.

Sāpes Ričarda rokā nemaz negrasījās pierimt. Ka tu vari tā rīko­ties? — viņš nikni vaicāja. Tu taču esi eņģelis.

— Ko es tev teicu, Ričard? marķīzs sausi noprasīja.

Ričards mirkli padomāja. — Tu teici, ka arī Lucifers bija eņģelis.

Izlingtons augstprātīgi pasmaidīja. Lucifers? viņš pārvaicā­ja. Lucifers bija stulbenis. Viņš nodeva kungu un pavēlnieku par ga­līgiem niekiem.

Marķīzs pasmīnēja. — Toties tu nodevi kungu un pavēlnieku par diviem slepkavām un istabu ar svecēm?

Eņģelis aplaizīja lūpas. Viņi teica, ka ta es tiekot sodīts par Atlantīclu. Es atbildēju, ka neko tur nevarēju darīt. Visa tā lieta bija vien­kārši… viņš bridi minstinājās, kā meklēdams īsto vārdu, un tad no­žēlas pilnā balsī teica: neveiksmīga.

- Un bojā aizgāja miljoniem cilvēku, Dora piebilda.

Izlingtons salika rokas uz krūtīm; izskatījās, it kā viņš pozētu

Ziemassvētku kartiņai. Tā mēdz notikt, — viņš prātīgi paskaidroja.

- Protams, protams, marķīzs sacīja maigā balsī, visu ironiju iemiesodams vārdos. Katru dienu nogrimst pa pilsētai. Un tev ar to nebija nekāda sakara, vai ne?

Šķita, ka tobrīd vaļā palaists kaut kas tumšs, negants, visu noār­došs, traks un ļaunuma pārpilns, un, lai gan pēdējā laikā baiļpilnu brīžu nebija trūcis, nupat notiekošais bija pats baisākais, ko Ričardam nācies pieredzēt. Eņģeļa skaistā seja sašķobījās; acīm zibeņojot, viņš iekliedzās paštaisnā un nesatricināmas pārliecības pilnā balsī: Viņi to bija pelnījuši!

Kādu bridi valdīja klusums. Tad eņģelis nolieca galvu, nopūtās, atkal izslējās un ļoti klusā, nožēlas pilnā balsī sacīja: Vienu no tām lietām. Tad viņš norādīja uz marķīzu un teica: Pieķēdējiet viņu.

Krups un Vandemārs aplika marķīzam roku dzelžus un kārtīgi pieķēdēja viņu starp kolonnām blakus Ričardam. Eņģelis atkal bija pievērsies Dorai. Viņš piegāja viņai klāt, izstiepa roku un, ar plaukstu pacēlis augšup meitenes zodu, ielūkojās viņai acīs. Tava ģimene, — viņš maigā balsī sacīja. Tu nāc ļoti neparastas ģimenes. Visai ievēro­jamas.

- Tad kāpēc tev vajadzēja mūs visus nogalināt?

- Ne jau visus, viņš teica. Ričards nodomāja, ka viņš runā par Doru, bet tad eņģelis sacīja: — Nevarēja tik droši zināt, ka tu visu pa­veiksi tik labi, kā paveici… Izlingtons atlaida viņas žokli un ar gara­jiem, baltajiem pirkstiem pārbrauca meitenes vaigiem. Tava ģimene var atvērt durvis. Radīt durvis tur, kur tādu nekad nav bijis. Atslēgt aizslēgtās durvis un atdarīt tās, ko atvērt nemaz nav paredzēts. -

Eņģeļa pirksti virzījās lejup pa Doras kaklu, it kā glāstīdami, un roka sakļāvās ap atslēgu, kas karājās Dorai kaklā. — Kad mani šeit iespun­dēja, viņi uztaisīja durvis manam cietumam. Atslēgu viņi noglabāja tepat. Izmeklēts spīdzināšanas veids. Eņģelis viegli parāva ķēdi, un no Doras kokvilnas, zīda un mežģīņu kārtu apakšas iznira spoža sud­raba atslēga. Izlingtons pārskrēja atslēgai ar pirkstiem, it kā cenšoties sataustīt tās slēptākās vietas.

Piepeši Ričards saprata. Melnie mūki glabāja atslēgu no tevis, — viņš sacīja.

Izlingtons palaida atslēgu vaļā. Dora bija pieķēdēta blakus melna krama un nosūbējuša sudraba durvīm. Eņģelis piegāja pie tām un pie­lika durvīm plaukstu, kas uz melnā fona izskatījās vēl baltāka. No manis gan, Izlingtons apstiprināja. — Ir atslēga. Durvis. Un durvju atvērējs. Šiem trim ir jābūt kopā. Redzi, cik izsmalcināts ir šis joks. Bija nolemts, ka tad, kad es, viņuprāt, būšu pelnījis apžēlošanu un brī­vību, viņi sūtīs atvērēju un iedos man atslēgu. Es gluži vienkārši iz­lēmu ņemt šo lietu savās rokās un atstāt šīs telpas mazliet agrāk.

Viņš atkal pagriezās pret Doru. Vēlreiz noglāstīja atslēgu. Viņš sa­tvēra to plaukstā un spēcīgi parāva ķēdi. Tā pārtrūka. Dora saviebās sāpēs. Es vispirms apspriedos ar tavu tēvu, Dora, eņģelis turpinā­ja. Viņš bija norūpējies par Apakšzemi. Gribēja apvienot Apakšlondonu, apvienot lēņus un muižas, un varbūt pat nodibināt kaut kādus sakarus ar Augšlondonu. Es apsolīju viņam palīdzēt ar noteikumu, ka viņš palīdzēs man. Tad es viņam darīju zināmu, kāda palīdzība man būtu vajadzīga, un viņš mani izsmēja. — Eņģelis atkārtoja pēdējos vār­dus, it kā arvien nespētu tiem noticēt. Viņš. Mani. Izsmēja.

Dora papurināja galvu. Tu viņu nogalināji tāpēc, ka viņš nepie­kāpās?

Es viņu nenogalināju, eņģelis pieklājīgi izlaboja. Es panācu, ka viņu nogalina.

Bet viņš man teica, ka uz tevi varot paļauties. Savā dienas­grāmatā. Sacīja, lai es nākot šurp.

Misters Krups iespurdzās. Tas nebija viņš, — Krups sacīja. Kur nu. Tie bijām mēs. Ko viņš patiesībā sacīja, mister Vandemār?

Dora, bērniņ, piesargies no Izlingtona, misters Vandemārs sacīja Doras tēva balsī. Atdarinājums bija nevainojams. Šķiet, ka viņš to visu ir sarīkojis. Viņš ir bīstams, Dora uzmanies no viņa…

Izlingtons noglaudīja Dorai vaigu ar atslēgas malu. Nodomāju, ka mana versija tevi mazliet pasteidzinās.

- Mēs paņēmām dienasgrāmatu, misters Krups paskaidro­ja. Pielabojām šo to un aiznesām atpakaļ.

- Kurp ved tās durvis? Ričards kliegšus vaicāja.

- Uz mājām, eņģelis atbildēja.

- Uz paradīzi?

Izlingtons neko neteica, vien pasmaidīja.

- Un tev liekas, ka viņi neko nepamanīs? marķīzs ņirdza. Ti­kai nodomās: re, vēl viens atnācis, ņem tik arfu rokā un dragā «Ozianna!»?

Izlingtona pelēkās acis spoži mirdzēja.

- Man nav vajadzīgas lišķīgas slavas dziesmas, pieglaimīgas him­nas un pašapmierinātas lūgšanas, viņš sacīja. Man tāpat pietiek, ko darīt.

Nu, tagad tev ir ari atslēga, Dora sacīja.

- Un man esi tu, eņģelis atbildēja. Tu esi atvērēja. Bez tevis no atslēgas nav nekādas jēgas. Tev ir jāatver durvis.

Tu nogalināji viņas ģimeni, Ričards teica. Tu vajāji viņu pa visu Apakšlondonu. Un tagad tu gribi, lai viņa atver durvis, lai tu vari pašrocīgi ieņemt paradīzi? Tu nudien neesi nekāds lielais cilvēku pazi­nējs. Viņa nemūžam to nedarīs.

Eņģelis pievērsa viņam acis, kas vecākas par Piena Ceļu. Ak, vai! viņš noteica un aizgriezās, it ka viņam nebūtu pa spēkam skatīt to netīkamo ainu, kādai tūdaļ bija jāseko.

- Paspīdzini viņu vēl mazliet, mister Vandemār, misters Krups sacīja. Nogriez viņam ausi.

Misters Vandemārs pacēla roku. Tajā nekā nebija. Viņš gandrīz nemanāmi to pakustināja, un piepeši rokā bija nazis. Teicu, ka tu vienreiz dabūsi pagaršot pats savas aknas, viņš sacīja Ričardam. — Šodien būs tava laimīgā diena. Misters Vandemārs viegli pabāza naža spalu Ričardam zem auss ļipiņas. Ričards nejuta sāpes varbūt tāpēc, ka šodien bija jutis pārlieku daudz, varbūt tāpēc, ka nazis bija (ik ļoti ass, ka nesāpēja. Ričards vien manīja no auss uz kaklu pilam siltas asinis. Dora bija pievērsusi viņam skatienu; Ričards redzēja tikai sīko laumas sejiņu un milzīgās opālkrāsas acis. Viņš mēģināja domās ar viņu sarunāties. Saņemies. Neļauj viņiem sevi piespiest. Man nekas nenoliks. Tad misters Vandemārs mazliet stiprāk piespieda nazi, un Ričardam izlauzās kliedziens. Viņš centās panākt, lai sāpes neatspogu­ļotos sejā, taču nākamais naža grūdiens lika viņam saviebties un ieau­roties.

- Apturi viņus, Dora teica. Es atvēršu durvis.

Izlingtons pamāja ar roku, un misters Vandemārs, žēli nopūz­damies, nolika nazi nost. Asinis plūda Ričardam pa kaklu un satecēja iedobītē pie atslēgas kaula. Misters Krups piegāja pie Doras un atbrī­voja viņas labo roku no važām. Tā nu viņa stāvēja starp kolonnām un berzēja notirpušo roku. Viņa aizvien bija pieķēdēta no kreisās puses, taču ieguvusi zināmu kustības brīvību. Dora pastiepa roku pēc atslē­gas. Atceries, sacīja Izlingtons, ka pie manis ir tavi draugi.

Dora veltīja Izlingtonam nicinājuma pilnu skatienu viņa bija lorda Portika vecākā meita, un tas izpaudās ikkatrā viņas žestā un iz­teiksmē. — Padod atslēgu, meitene noteica. Eņģelis viņai to iedeva.

- Dora! Ričards sauca, nedari to! Nepalaid viņu brīvībā. Mēs neesam svarīgi.

- Patiesībā, sacīja marķīzs, cs esmu pat ļoti svarīgs. Taču man ir jāpiekrīt. Nedari to.

Dora palūkojās uz Ričardu un uz marķīzu, ar skatienu pakavējo­ties pie viņu važās saslēgtajām delnām un smagajām ķēdēm, kas ap­vītas melnajām dzelzs kolonnām. Viņa izskatījās ļoti neaizsargāta. Tad viņa pagriezās un gāja, cik vien ķēdes garums ļāva. Viņa nokļuva līdz melnajām krama un nosūbējuša sudraba durvīm. Atslēgas cauruma tajās nebija. Viņa piespieda durvīm labo plaukstu, aizvēra acis un ieklausījās, ko durvis saka: kur tās var atvērties, kā to labāk darīt; tad Dora sameklēja sevī tās vietas, kas prata sarunāties ar durvīm. Kad viņa atrāva roku, durvīs bija izveidojies atslēgas caurums. Pa to iespī­dēja balta gaisma, asa kā lāzera stars tā ielauzās patumšajā telpā, ko apgaismoja tikai sveču liesmas.

Meitene iebāza sudraba atslēgu slēdzenē. Pēc kada mirkļa viņa to pagrieza. Kaut kas noklikšķēja, un pēc tam atskanēja tāda kā tāla zva­nīšana; durvis pēkšņi ietvēra gaismas loks. Kad būšu aizgājis, eņģelis ļoti klusā, kaismīgā un laipnā balsī sacīja misteram Krupam un misteram Vandemāram, nogaliniet viņus, ar kādiem paņēmieniem vien vēlaties. To sacījis, viņš pagriezās pret durvīm, ko Dora tobrīd ar lielām pūlēm vēra vaļā: durvis vērās tik lēni, it kā otrā pusē tās cīnī­tos ar pamatīgu pretestību. Meitene svīda.

Jūsu darba devējs dodas prom, marķīzs sacīja misteram Kru­pam. Ceru, ka viņš jums pienācīgi samaksāja.

Krups pablcnza uz marķīzu. Ko? — viņš pārjautāja.

Nu, kā lai to pasaka, Ričards turpināja, īsti nesaprazdams, ko marķīzs grib panākt, bet vēlēdamies spēlēt līdzi, jūs taču necerat viņu vel kādreiz ieraudzīt, vai ne?

Misters Vandemārs pamirkšķināja acis lēni kā pirmais fotoaparāts un vaicāja: Ko?

Misters Krups pakasīja zodu. Topošajiem līķiem, šķiet, būs tais­nība, viņš sacīja misteram Vandemāram. Krups piegāja pie eņģeļa, kurš, sakrustojis rokas uz krūtīm, stāvēja ar seju pret durvīm. Ser? Vai nebūtu prātīgāk norēķināties ar mums tagad, pirms uzsākat jaunu ceļojumu posmu?

Eņģelis pagriezās un paskatījās uz Krupu tā, it kā viņš būtu niecī­gāks par pēdējo dubļu pikuci. Tad tas atkal aizgriezās. Ričards mēģi­nāja uzminēt, ko viņš tobrīd apcer. Tam pašlaik nav nekādas nozī­mes, eņģelis teica. Drīz jūsu riebīgie prātiņi dabūs visu iespējamo atlīdzību, kādu vien varējuši iedomāties. Tad, kad es būšu sēdies savā tronī.

- Aizrijāties, ko? Ričards vaicāja.

- Neciešu aizrīties, misters Vandemārs sacīja. Pec tam moka šausmīgas atraugas.

Misters Krups pameta misteram Vandemāram ar pirkstu. Viņš grasās mūs piečakarēt, viņš teica. Nemaz nedomā piekrāpt misteru Krupu un misteru Vandemāru, draudziņ. Esam raduši dabūt savu samaksu.

Misters Vandemārs nostājās blakus misteram Krupam. Pilnā ap­mērā, viņš piemetināja.

- Ar uzviju, norēja misters Krups.

- Un gaļas āķiem, piebilda misters Vandemārs.

- No debesīm? viņiem aiz muguras iesaucās Ričarda balss. Misters Krups un misters Vandemārs piegāja pie domās iegrimušā eņģeļa. Ei! izsaucās misters Krups.

Dora saņēma spēkus un atgrūda melnās durvis līdz galam vaļā. Skats, kas aiz tām pavērās, apžilbināja acis teju līdz aklumam: tur vir­puļoja gaismu un krāsu straume. Ričards samiedza acis un pagrieza galvu sāņus, slēpdamies no neizturami spilgta ugunssārtuma un asiņaini tumšsarkanā starojuma. Vai tad tā izskatās debesīs? Vairāk gan piestāvētu ellei.

Un tad viņš sajuta vēju.

Viņam garām aizlidoja svece un pazuda durvīs. Tai sekoja vēl viena. Nākamajā mirkli gaiss bija pārpilns lidojošu sveču, kas griezās un virpuļoja uz gaismas pusi. Šķita, ka visu, kas telpā atrodas, gaisa straume velk uz durvju pusi. Nē, tornēr tas bija kas vairak nekā vējš. Ričards to saprata. Viņa važās saistītās rokas sāka smelgt, it ka tām pēkšņi nāktos noturēt divreiz lielāku svaru nekā iepriekš. Pēkšņi mai­nījās arī skatupunkts. Pa durvīm piepeši pavērās skats uz leju. Tas ne­bija tikai vējš, kas rāva visu laukā pa durvīm. Tā bija gravitācija. Tas, kas bija šķitis vējš, bija tikai telpā esošais gaiss, kas nu tika izsūkts pa durvīm. Ričards domāja par to, kas atrodas otrpus durvīm vai tur redzama kādas zvaigznes virsma vai melna cauruma pati mala, vai kaut kas, ko viņš nemaz nespēja iedomāties.

Izlingtons izmisīgi pieķērās dzelzs kolonnai durvju ailes malā. Tās nav debesis, — viņš auroja, pelēkajām acīm zibeņojot un siekalām šķīs­tot pār gludajām lūpām. Tu, sīkā, trakā ragana! Ko tu esi izdarījusi?

Dora bija tik stipri pieķērusies ķēdei, kas viņu saistīja pie kolonnas, ka pirkstu kauliņi bija kļuvuši balti. Viņas acis staroja uzvaras priekā. Misters Vandemārs bija pieķēries galda kājai, savukārt, misters Krups bija pieķēries misteram Vandemāram. Tā nebija īstā atslēga, Dora triumfēdama paziņoja, cenzdamās pārkliegt vēja aurus. Tas bija atslēgas dublikāts, ko tirgū izkala kalējs.

- Bet tā taču spēja atvērt durvis! kliedza eņģelis.

— Nē, ledainā balsī atteica meitene ar opālkrāsas acīm. Durvis atvēru es. Saņēmu spēkus un viena pati atvēru tās durvis.

Eņģeļa sejā vairs nebija ne vismazāko maiguma vai līdzcietības pēdu. Tā bija atklāta naida pilna un auksta. Es tevi nogalināšu, viņš teica.

Tāpat, kā tu nogalināji manu ģimeni? Nē, es domāju, ka tu ne­vienu vairs nenogalināsi.

Eņģelis karājās gaisa straumē, deviņdesmit grādu leņķī pret kolon­nu, pie kuras bija pieķēries baltiem pirkstiem; viņa kājas jau atradās otrpus durvīm. Viņš izskatījās reizē smieklīgs un šausmīgs. Eņģelis ap­laizīja lūpas. Izbeidz, viņš lūdzās. Aizver durvis. Es pateikšu, kur ir tava māsa… Viņa aizvien vēl ir dzīva…

Dora saviebās.

Izlingtons izlidoja pa durvīm sīks, vēja raustīts stāvs iekūleņoja žilbinošajā virpuli. Vilkme kļuva arvien spēcīgāka. Ričards domās lūdzās, kaut ķēdes un rokudzelži viņu noturētu: viņš juta, ka ķermeni velk uz durvju pusi, un ar acs kaktiņu manīja, ka marķīzs raustās savās ķēdēs kā lelle, kas tiek sūkta iekšā putekļsūcēja.

Galds, kam pie kājas cieši turējās misters Vandemārs, lidojot iestrēga durvīs. Misters Krups un misters Vandemārs kūļājās ārpusē. Misters Krups, kurš bija iekrampējies mistera Vandemāra garās žake­tes stērbelē, saņēma spēkus un sāka sprīdi pa sprīdim rāpties augšā pa biedra muguru. Galds nočīkstēja. Misters Krups paskatījās uz Doru un pasmaidīja savu lapsas smaidu. Es nogalināju tavu ģimeni, viņš sacīja. Nevis viņš. Un tagad cs… galu galā… pabeigšu to, ko esmu…

Tajā brīdī mistera Vandemāra tumšā uzvalka audums neizturēja. Misters Krups bļaudams tirinājās tukšumā, ieķerics garā, atplīsušā auduma strēmelē. Misters Vandemārs noraudzījās, kā misters Krups aizlido. Tad viņš arī paskatījās uz Doru, taču viņa skatienā nebija draudu. Viņš tikai paraustīja plecus, cik nu izteiksmīgi to var izdarīt, ar abām rokām turoties pie galda kājas kā pēdējā glābiņa, un maigā balsī noteica: Atā, atā! — Tad palaida galda kāju vaļā.

Klusēdams viņš izlidoja pa durvīm un gāzās pakaļ vēl nedaudz samanamajam misteram Krupam. Arī mistera Vandemāra siluets uz spozmes fona kļuva arvien mazāks un mazāks. Drīz abi silueti saplūda kopa un kļuva par sīku, melnu kukurzni verdošā purpura un balti oranžās gaismas jūrā. Pēc neilga brīža pazuda arī melnais kukurznis. Labi, ka ltopā, Ričards nodomāja. Viņi, galu galā, bija komanda.

Elpot kļuva aizvien grūtāk. Ričardam reiba galva. Durvīs iestrēgušais galds pārlūza un tika izrauts laukā. Vaļā atsprāga viena no Ričarda važām, un labā roka brīvi plandījās gaisā. Viņš no visa spēka pieķērās ķēdei, kam bija pieslēgta kreisā roka, un atviegloti nodomāja, ka lauztais pirksts pieder rokai, kas vēl iekalta važās; tik un ta pa kreiso roku joņoja sarkanzilas sāpju liesmas. Viņš it kā no tāluma dzirdēja savus kliedzienus.

Ričardam trūka elpas. Gar acīm šķīda balti gaismas rimbuļi. Viņš juta, kā ķēde sāk pamazām padoties…

Troksnis, ar kādu aizkrita melnās durvis, piepildīja visu pasauli. Ričards ietriecās aukstajā dzelzs kolonnā un sabruka zemē. Iestājās klusums; lielajā pazemes zālē valdīja klusums un pilnīga tumsa. Ričards aizvēra acis tumsa nemainījās nemaz, un viņš atkal tās atvēra.

Klusumu pārtrauca marķīza balss, kas sausi noprasīja: — Kurp tad tu viņus īsti aizsūtīji?

Tad Ričards izdzirdēja meitenes balsi. Viņš zināja, ka tā pieder Dorai, taču balss izklausījās vēl jaunāka; šķita, ka tur runātu mazs bērns, laižoties miegā pēc garas un grūtas dienas. Es nezinu… tālu, tālu. Es tagad… esmu dikti… piekususi. Es…

Dora, marķīzs ieteicās. Saņemies vēl mazliet. Labi, ka viņš to pateica, nodomāja Ričards. Kādam vajadzēja kaut ko teikt, bet Ričards bija aizmirsis runāt. Tumsā atskanēja klikšķis, važām atsprāg­stot vaļā; mirkli vēlāk bija dzirdams, kā krītot nožvadz ķēdes. Tad nošvirkstēja sērkociņš. Tika iedegta svece; šķita, ka arī tai trūkst gaisa, jo liesma bija maza un vāja. Plīv uguns liesma, sveces dakts, Ričards no­domāja, pats nesaprazdams, kāpēc.

Dora nedrošā solī piegāja pie marķīza. Vienā rokā viņa turēja sveci, otru izstiepa un pieskārās ķēdēm važas nokrita. Marķīzs ber­zēja notirpušās locītavas. Dora pienāca pie Ričarda un pielika roku viņa vienīgajai atlikušajai važai. Tā atvērās un nokrita. Dora nopūtās un apsēdās viņam blakus. Ričards izstiepa veselo roku, apņēma Doras galvu un pievilka viņu sev klāt. Viņš dungoja bezvārdu šūpuļdziesmu un auklēja meitēnu, viegli šūpodamies turp un atpakaļ. Tur, tukšajā eņģeļa zālē, bija ļoti, ļoti auksti, taču drīz viņus abus ieskāva bezsapņu miega siltums.

Marķīzs de Karabass nolūkojās guļošajos bērnos. Doma par mie­gu — par atgriešanos stāvokli, kas ir tik šausminoši līdzīgs nāvei, mar­ķīzam likās baisāka nekā jelkad. Tomēr visbeidzot arī viņš palika elkoni zem galvas un aizvēra acis.

Un tad nebija vairs nekā.