Nekadiene

Pirmā nodala

viņa bija skrējusi četras diennaktis no vietas, bez jēgas joņojusi cauri ejām un tuneļiem. Viņa bija izsalkusi un zaudējusi visus spēkus, un locekļi vairs tik tikko klausīja, un katras durvis, ko bija izdevies atdarīt, šķita padodamies arvien negribīgāk un grūtāk. Pēc četru dienu bēgšanas viņa bija atradusi paslēptuvi, mazītiņu akmens iedobi pašā pasaules apakšā, kur, kā viņa cerēja, varēja būt drošībā, un kur visbeidzot drīkstēja aizmigt.

Misters Krups bija nolīdzis Rosu pēdējā Klīstošā tirgus laikā, kas bija noticis Vestminsteras abatijā. Domā par viņu, viņš teica misteram Vandemāram, kā par kanārijputniņu.

- Viņš dzied, vai? — misters Vandemārs vaicāja.

- Šaubos. No sirds un visā pilnībā šaubos, misters Krups iz­brauca ar roku caur salmu taisnajiem un rudajiem matiem. Nē, mans jaukais draugs, ,es domāju metaforiski, citādi ņemot, viņa ap­veidi ir vairak līdzīgi man nekā putnam.

Mistera Vandemāra seja palēnām sadrūma kā tad, kanārijput­niņš. Kanārijputniņam misters Ross nudien nebija līdzīgs. Viņš bija milzīgs gandrīz mistera Vandemāra augumā ārkārtīgi nevīžīgs, tikpat kā bez matiem, viņš runāja ļoti maz, tomēr bija paguvis pavēs­tīt, ka viņam patīkot nogalināt un tas viņam arī labi izdodoties un šī ziņa Krupam un Vandcmāram ļoti gāja pie sirds. Un tomēr viņš bija kanārijputniņš, lai gan pats to nezināja. Tā nu misters Ross savā sasmirdušajā teniskreklā un apskretušajās džinsenēs gāja pa priekšu, un Krups ar Vandemāru sekoja viņam, tērpušies elegantos uzvalkos.

Ir četras ļoti vienkāršas pazīmes, pēc kurām var atšķirt misteru Krupu un misteru Vandemāru: pirmkārt, misters Vandemārs ir divas ar pusi galvastiesas garāks par misteru Krupu; otrkārt, mistera Krupa acis ir bāli zila porcelāna krāsā, bet misteram Vandemāram brūnas; treškārt, misters Vandemārs uz labās rokas valkā četrus ar kraukļu galvaskausiem rotātus gredzenus, bet misteram Krupam ievērojamu rotaslietu nav; ceturtkārt, misteram Krupam ļoti patīk runāt, savukārt misters Vandemārs allaž ir izsalcis. Vārdu sakot, viņi it nemaz nav līdzīgi.

Tuneļa tumsā kaut kas sakustējās; nazis, kas bija misteram Vandc­māram rokā, pēkšņi vairs tur neatradās, bet aizšalca garām Rosām un trīsdesmit pēdas tālāk iedūrās zemē. Vandemārs pagājās uz priekšu, satvēra nazi aiz spala un pacēla gaisā. Asmens bija izdūries cauri pelē­kai žurkai, tā karājās ar vaļā purnu un, dzīvībai izplēnot, gausi viri­nāja acis. Vandemārs saspieda žurkas galvaskausu starp īkšķi un rādītājpirkstu.

— Nu būs par vienu miega vilcēju žurku mazāk, Krups teica. Viņš paķiķināja pats par savu joku. Misters Vandemārs neko ne­teica. Žurka. Miega vilcēja. Pielēca?

Misters Vandemārs nostūma žurku no asmens un sāka to dīrāt ar ļoti nopietnu izteiksmi sejā galvu vispirms. Misters Krups izsita žurku Vandemāram no rokam. Izbeidz, viņš teica. Misters Vandemārs negribīgi iebāza nazi kabatā. Saņemies, Krups uzmundri­noši nošņāca. Tu vienmēr varēsi dabūt vel kādu žurku. Tagad uz priekšu. Ir šis tas darāms. Šādi tādi novācami.

Lai arī tris Londona pavadītie gadi nebija mainījuši Ričardu, tie bija mainījuši Ričarda attieksmi pret pilsētu. Sākotnēji, spriezdams pēc fotogrāfijām, viņš to bija iztēlojies ka ļoli pelēku, pat melnu, un bija pārsteigts, ieraugot Londonas krāsainību. Londona bija pilna ar sar­kanu ķieģeļu un balta akmens celtnēm, sarkaniem autobusiem un mil­zīgiem melniem taksometriem, koši sarkanām pasta kastēm, zāļaini zaļiem parkiem un kapsētām.

Tā bija pilsēta, kur ļoti vecais un lempīgi jaunais bija saspiedušies cieši kopā, taču nevis ar nepatiku, bet cieņu; veikalu un biroju, resto­rānu un māju, parku un baznīcu, aizmirstu pieminekļu un acīm­redzami netipisku piļu pilsēta, kuras daudzie rajoni nosaukti dīvainos vārdos Kraučenda, Colkfarma, Erlskorta, Mārblārča un kuras ne­skaitāmās patības šķita pilnīgi nesavienojamas, trokšņaina un netīra, priekpilna un raižpilna; pilsēta, kas tūristus vienlaikus baro, nicina un nespēj bez tiem iztikt un kurā transporta kustības vidējais ātrums nav mainījies trīssimt gadu, savukārt ielu paplašināšana laiku pa laikam notiek jau piecsimt gadu garumā līdz ar neveiksmīgiem mēģināju­miem atrast vidusceļu starp zirgu vilkto vai pēdējā laikā moto­rizēto braucamrīku un gājēju vajadzībām; pilsēta, kurā dzīvo un ņirb visdažādāko krāsu un temperamentu cilvēki.

Ričardam pirmoreiz ierodoties, pilsēta bija šķitusi milzīga, dīvaina un pilnīgi neizprotama,' un vienīgā lieta, kas kaut cik atgādināja kār­tību, bija metro karte smalks, daudzkrāsains maršrutu un staciju iz­vietojuma zīmējums. Ar laiku viņš saprata, ka metro karte ir vien pa­rocīgs izdomājums, kas padara dzīvi vienkāršāku, bet kam nav ne mazākā sakara ar patiesajiem pilsētas apmēriem un formām. Gluži kā ar piederību pie politiskajām partijām, Ričards bija lepni nodomājis, bet, reiz pamēģinājis izskaidrot metro un politikas līdzības kādā ballītē un pretī saņēmis vien saniknotu svešinieku rīstīgos smieklus, viņš bija nolēmis atstāt politiskos komentārus citu ziņā.

Viņš turpināja izzināt pilsētu osmozes procesa un balto zināšanu ceļā (baltās zināšanas ir līdzīgas baltajiem trokšņiem, tikai daudz derī­gākas), un šo procesu krietni paātrināja apjauta, ka patiesā Londonas Sitija nav neko lielāka par kvadrātjūdzi, mērot no Eldgeitas austrumos līdz Flītstrītai un Old Bcilija tiesas namam rietumos, šādi Sitiju varēja aplūkot kā sīciņu municipalitāti, no kuras viss reiz sācies un kas nesen kļuvusi par Londonas finanšu institūciju centru.

Pirms divtūkstoš gadiem Londona bija bijusi mazs ķeltu ciematiņš Temzas ziemeļu krastā, ko bija ieraudzījuši un pēc tam ieņēmuši ro­mieši. Londona bija palēnām augusi, līdz kādudien, apmēram tūkstoš gadu vēlāk, tā bija saskārusies ar mazītiņo karalisko Vestminsteras pil­sētu turpat rietumos un, līdz ar Londonas tilta pabeigšanu, panākusi arī Sautvorkas pilsētiņu upes otrā krastā; Londona bija turpinājusi augt, paraušot zem sevis laukus, mežus, un purvus, un plaukstošajā pilsētā tika iekļauti arī citi ciemi un pilsētiņas, to vidū bija Vaitčepela un Deptforda austrumos, Hemersmita un Šeperdsbuša rietumos, Kemdena un Izlingtona ziemeļos, Betersija un Lembeta dienvidos Temzas otrā krastā Londona bija iesūkusi sevī tās visas, gluži kā izlijušā dzīvsudraba peļķe pierauj klāt mazākās šīs vielas daļiņas, un pāri bija palikuši tikai nosaukumi.

Londona bija izaugusi par lielu un pretrunīgu pilsētu no vienas puses, tā bija laba un jauka, no otras par labumu un jaukumu ir jā­maksā arī tiem, kas ir labi un jauki.

Pēc kāda laika Ričards sāka pieņemt Londonu kā kaut ko paš­saprotamu un lepojās, ka nav uzskatījis par vajadzīgu apmeklēt ne­vienu no slavenajiem tūrisma objektiem (izņemot vienīgi Taueru, kur viņam bija nācies iegriezties, kad Modās tante kādā nedēļas nogalē bija ieradusies Londonā un viņš, kaut arī nelabprāt, bija piekritis būt par tantes pavadoni). Taču Džesika to visu bija pilnīgi pārvērtusi. Ričards ievēroja, ka līdz šim gluži jēdzīgās nedēļas nogales ir pārtaptišas nebeidzamos gājienos uz tādām vietām kā Nacionālā galerija un Tcita galerija, tur viņš bija iemācījies, ka pārlieku ilga staigāšana pa muzeju zālēm ļoti nogurdina kājas un ka vislielākie pasaules mākslasdarbi pēc kāda laika saplūst vienā putrā, kā arī nospriedis, ka summa, kādu muzeju kafetērijas var, aci nepamirkšķinot, noplēst par vienu kūkas gabaliņu un tasi tējas, ir ārpus jebkuram saprāta robežām.

Te būs jūsu pasūtītā tēja un eklērs, — Ričards teica Džesikai. Lētāk gan būtu bijis nopirkt vienu no Tintoreto gleznām.

- Nepārspīlē, Džesika priecīgi attrauca. Un, starp citu, Teita galerijā Tintoreto nemaz nav.

- Vajadzēja man tomēr pirkt to ķiršu kūku, Ričards sacīja, tad viņi varbūt varētu atļauties vēl kādu van Gogu.

^^ Džesiku viņš bija saticis pirms diviem gadiem Francijā, pāris dienu viesojoties Parīzē. Precīzāk sakot, viņš bija ievērojis Džesiku tieši Luvrā, meklēdams savu kolēģu grupu, ar ko kopā bija tur ieradies. Lūkodamies augšup uz kādu milzīgu skulptūru, viņš bija pakāpies atpakaļ un uzgrūdies Džesikai, kura tur stāvēja un apbrīnoja īpaši lielu un vēsturiski nozīmīgu dimantu. Vispirms viņš mēģināja atvainoties franciski, bet, tā kā franciski viņš patiesībā neprata, tad meta mieru un atvainojās angliski, pēc tam juzdams pienākumu franciski atvainoties par to, ka pirmīt atvainojies angliski, līdz visbeidzot viņš saprata, ka Džesika angliski runā tik labi, cik nu tas cilvēkam vispār ir iespējams. Viņa bija nolēmusi, ka vienkāršāks veids, kā atvainoties, būtu nopirki viņai dārgu franču sviestmaizi vai glāzi superdārgas ābolu limonādes, un tā nu tas viss bija sācies. Pēc šī gadījuma viņš tā ari nebija spējis pārliecināt Džesiku, ka nebūt nepieder pie tiem, kam patīk brīvo laiku pavadīt, staigājot pa galerijām.

Tajās brīvdienās, kad viņi negāja uz galerijām vai muzejiem, Ričards clevās Džesikai līdzi iepirkties un iepirkās viņa ne vairāk ne mazāk kā apdullinoši dārgajā Naitsbridžā, kas bija īsa gājiena un vēl īsāka takša brauciena attālumā no viņas apartamentiem Kensingtonmjūzā, tā sauktajās staļļu mājās, kas jau labu laiku nepiederēja

zirgiem, bet gan ļaudīm ar visai lieliem ienākumiem. Ričards pavadīja Džesiku arī uz tādām milzonīgām un draudīgam iepirktuvēm kā «Harrods» un «Haruey Nichols», kur Džesika bija spējīga sapirkt jeb­ko, sākot no dārglietām, grāmatām un pārtikas krājumiem visai nedēļai.

Ričardu bija savaldzinājis Džesikas skaistums, jautrība, kas laiku pa laikam izpaudās, un tas, ka viņa allaž kaut kur devās. Savukārt, Džesika Ričardā saskatīja milzīgu potenciālu, kas, īstās sievietes pras­mīgi iegrožots un vadīts, padarītu Ričardu par ideālu laulības akse­suāru. Ja vien viņš mazuliet pacenstos, viņa mēdza pie sevis purpināt un laiku pa laikam dāvināja Ričardam grāmatas ar tādiem virs­rakstiem kā «Ģērbies veiksmei» vai ari «Simt divdesmit pieci veiksmī­ga vīrieša ieradumi»; neiztika arī bez grāmatām par to, kā vadīt biz­nesu ka militāru kampaņu, un Ričards ikreiz pateicās un ikreiz izlikās, ka to visu lasa. «Harvey Nichols» vīriešu apģērbu nodaļā viņa izvēlējās drēbes, kādas, viņasprāt, Ričardam vajadzētu valkāt, un viņš tās arī valkāja, nu, vismaz kādu nedēļu; un gadu pēc viņu pirmās tikšanās viņa ieteicās, ka būtu laiks sākt domāt par saderināšanās gredzenu.

Ko tu ar viņu pinies? bija jautājis Gerijs, Ričarda darbabiedrs kompānijā «Corporated AČcounls» pusotru gadu vēlāk. Viņa taču ir šausminoša.

Ričards pakratīja galvu. Viņa ir ļoti jauka, kad tā tuvāk iepa­zīstas.

Gerijs nolika vietā plastmasas trolli, ko pirms brīža bija paņēmis no Ričarda galda. Es brīnos, kā viņa joprojām ļauj tev ar šitiem spē­lēties.

Šim jautājumam neesam picskārušies, Ričards noteica, pacel­dams vienu no dīvainajiem radījumiem. Tam bija spilgti oranžs matu cekuls un viegli iztrūcināta izteiksme, it kā nabadziņš nupat būtu ap­maldījies.

Patiesībā, viņi bija gan pieskārusies šim jautājumam. Vismaz pati sevi Džesika bija pārliecinājusi, ka troļļu kolekcija norāda uz Ričarda labsirdīgo raksturu, līdzīgi kā mistera Stoktona eņģeļu kolekcija. Viņa toreiz organizēja mistera Stoktona eņģeļu kolekcijas ceļojošo izstādi, un bija nonākusi pie slēdziena, ka lieli vīri allaž kaut ko kolekcionē. Vispār jau Ričards nemaz nebija sācis krāt troļļus. Kādu dienu viņš bija atradis vienu trollīti uz ielas netālu no biroja un, veltīgi mēģinā­dams piešķirt kaut mazliet personiskuma savai darba vietai, bija no­licis to uz datora monitora. Nākamo mēnešu laikā troļļu skaits bija pa­lielinājies, — kolēģi bija ievērojuši, ka mazi, neglīti radījumi ir Ričarda vājība. Ričards bija pieņēmis dāvanas un izvietojis tās lokā ap rak­stāmgaldu, blakus telefoniem un ierāmētajai Džesikas fotogrāfijai. Uz fotogrāfijas bija pielipināta piezīmju lapiņa.

Bija piektdienas pēcpusdiena.

Ričards jau iepriekš bija ievērojis, ka notikumi ir pagļēvi radīju­mi tie nekad nenāca vieni paši, bet allaž baros, un gāzās viņam virsū visi uzreiz. Nu piemēram, šo piektdien. Šī bija, kā Džesika pēdējā mēneša laikā jau duci reižu bija atgādinājusi, vissvarīgākā diena viņa dzīvē. Taču, par spīti līmlapiņai, ko viņš bija uzlipinājis uz ledusskapja durvīm un par spīti tādai pašai lapiņai, kas turējās pie Džesikas foto­grāfijas, viņam bija gadījies šo dienu aizmirst pilnīgi un galīgi.

Visu vēl papildināja atskaite Vcndsvērtam, kurai jau vajadzēja būt uzrakstītai un kas aizņēma labu daļu Ričarda domu. Ričards pār­baudīja kādu skaitļu ailīti; pēkšņi atklājās, ka pazudusi 17. lapa, un vajadzēja to izdrukāt vēlreiz; viņš zināja, ka paspētu, ja vien viņu liktu mierā, kā par brīnumu, vismaz nezvanīja telefons, nē… nu jau zvanīja. Viņš ieslēdza skaļruni.

Hallo, Ričard? Direktors vēlas zināt, kad viņš varēs saņemt atskaiti.

Ričards palūkojās pulkstenī. Vēl piecas minūtes, Silvij. Esmu jau gandrīz pabeidzis. Man tikai jāpievieno P un L plāns.

— Paldies, Dik. Es nonākšu pakaļ. Silvija bija, kā viņa pati mēdza izteikties, direktora personīgā palīdze, un darīja savu darbu zibensātri un tikpat precīzi. Viņš grasījās izslēgt telefona skaļruņa pogu, taču tajā pašā mirklī tas iezvanījās vēlreiz. Ričard, skaļrunis ierunājās Dže­sikas balsī, te es, Džesika. Tu taču neesi aizmirsis, vai ne?

- Aizmirsis? viņš pūlējās atcerēties, ko gan varētu būt aizmirsis. Meklējot kaut ko, kas varētu to atgādināt, viņš palūkojās uz Džesikas bildīti, bet viss, ko viņš tur ieraudzīja, bija dzeltena zīmīte, pielipināta pie draudzenes pieres.

- Ričard? Pacel klausuli.

Viņš pacēla klausuli, lasīdams ziņu zīmītes otrā pusē. Atvaino, Džesa. Nē, es neesmu aizmirsis. Septiņos «Ma Maison Italiano». Iesim kopā vai satiksimies tur?

Džesika, Ričard, nevis Džesa, viņa ieturēja īsu pauzi. Pēc ta, kas notika pagājušo reizi? Ļoti šaubos. Tu taču spēj apmaldīties pat savā kabatā.

Ričards jau gribēja iebilst, ka ikviens normāls cilvēks būtu sajaucis Nacionālo galeriju ar Nacionālo portretu galeriju un ka tā nemaz ne­bija viņa, kas pavadīja visu dienu, stāvot ara lietū (kas gan, viņaprāt, nemaz nebija sliktāk kā visu dienu staigāt apkārt no vienas zāles uz otru, līdz kājās iemetas krampji), bet viņš nolēma paklusēt.

- Satiekamies tavā dzīvoklī, Džesika teica. Uz restorānu dosi­mies kopā.

Labs ir, Džesa. Atvaino Džesika.

- Tu taču esi apstiprinājis vietu rezervēšanu, vai ne, Ričard?

- Jā, Ričards godīgi meloja. Sāka zvanīt otrs telefons. Paklau, Džesika, es…

- Labi, Džesika noteica un nolika klausuli. Ričards atbildēja uz otru zvanu.

- Cau, Dik. Te es, Gerijs. Viņu rakstāmgaldus šķīra vien pāris kolēģu vietas. Gerijs runādams pamāja. Vai mums paliek spēkā tā pasēdēšana Merstema krodziņa? Tu teici, ka mēs varētu aiziet un no­baudīt pāris labu dzērienu.

Liecies mierā ar to sasodīto telefonu, Gerij. Protams, ka paliek spēkā. Ričards nolika klausuli. Dzeltenās zīmītes pašā apakšā bija uzšņāpts numurs. Ričards pats bija zīmīti rakstījis pirms pāris nedē­ļām. Un viņš bija rezervējis galdiņu — par to viņš bija tikpat kā pārlie­cināts. Bet viņš nebija rezervēšanu apstiprinājis. Viņš bija par to iedo­mājies, bet allaž atradās kas steidzamāks, ko darīt, un bija taču vēl laiks, un… Bet notikumi gāzās virsū kaudzēm.

Silvija tagad stāvēja viņam blakus. Dik? Vendsvērta atskaite?

- Tūlīt jau dodu, Silvij. Klau, uzkavējies vēl brītiņu, labi?

Viņš uzklikšķināja numuru, ievilka elpu un izdvesa atvieglotu no­pūtu, kad tajā galā kāds pacēla klausuli. «Ma Maison». Ka varam palīdzēt?

- Man, lūdzu, vajadzētu galdiņu trim personām šim vakaram. Man šķiet, ka es jau to rezervēju. Un, ja rezervēju, tad tagad es apstipri­nu rezervēšanu. Un ja ne, vai es, lūdzu, varētu tagad rezervēt. Lūdzu. — Nē, viņiem neesot nekas rezervēts uz Mcihjū uzvārda. Nedz ari uz Stoktona. Ne uz Bertramas. Un, kas attiecas uz galdiņu rezervēšanu…

Nevarētu sacīt, ka visnepatīkamākie bija vārdi, ko Ričardam nācās dzirdēt, drīzāk gan tonis, kādā tie tika teikti. Galdiņš šim vakaram būtu bijis jāpasūta vismaz pāris gadus iepriekš iespējams, to būtu varējuši izdarīt Ričarda vecāki. Galdiņu šim vakaram nebija iespējams dabūt pat ja pie viņiem ierastos pāvests, premjerministrs vai Fran­cijas prezidents un gribētu dabūt nerezervētu galdiņu, viņus nāktos pavadīt līdz durvīm ar kādu īsti kontinentālu joku. Bet tas ir manas līgavas šefs. Es zinu, ka man būtu vajadzējis piezvanīt, agrāk. Bet mēs būsim tikai trīs, vai jūs, lūdzu, varētu…

«Ma Maison» nolika klausuli.

- Ričard? ierunājās Silvija. Direktors gaida.

- Kā tu domā, Ričards vaicāja, vai tad, ja es piezvanītu vēlreiz un piedāvātu papildu samaksu, viņi dotu mums to galdiņu?

Viņa sapņoja, ka bija majas kopa ar ģimeni tur bija vecāki, brālis, mazā māsiņa. Visi bariņā stāvēja viesistabā un lūkojās uz viņu. Viņi bija ļoti bāli un norūpējušies. Mamma Poršija noglaudīja Dorai vaigu un teica, ka viņai draudot briesmas. Dora sapnī iesmējās un teica, ka pati zinot. Nē, nē mamma pakratīja galvu šajā mirkli tu esi ap­draudēta. Tieši šajā mirklī.

Dora atvēra acis. Klusu klusītiņām atvērās durvis. Viņa aizturēja elpu. Tikko dzirdami soļi uz akmens grīdas. Varbūt viņi mani neie­vēros viņa domāja. Varbūt viņi tūlīt ies prom. Un vēl viņa izmisīgi nodomāja, ka ļoti gribas ēst.

Soļi pēkšņi apstājās. Viņa zināja, ka ir labi noslēpusies zem avīžu un lupatu kaudzes. Un bija jau arī iespējams, ka ienācējs nemaz ne­meklē viņu. Varbūt viņš var dzirdēt manus sirdspukstus? viņai iešāvās prātā. Soļi tuvojās, un viņa zināja, kas būtu jādara, un tas viņu šausmināja. Kāds norāva avīžu un lupatu skrandas nost, un viņa ieraudzīja sev pretī trulu, gludu ģīmi, kas atņirdzās nežēlīgā smaidā. Dora apmetās uz sāniem un šāvās augšā, un asmens, kas bija notēmēts pret viņas krūtīm, skāra plecu.

Vēl pirms brīža viņa bija domājusi, ka nespēs to izdarīt. Viņa neti­cēja, ka varētu būt tik drosmīga vai tik pārbijusies, vai tik izmisusi, lai uzdrošinātos ta darīt. Bet viņa grūda vienu roku pret svešinieka krū­tīm, un tās atvērās…

Viņš iegārdzās un uzkrita Dorai virsū. Viņš bija slapjš un lipīgs; Dora kārpīdamās atbrīvojās no vīrieša svara un izstreipuļoja no telpas.

Sānu tunelī tikusi, viņa mēģināja atgūt elpu, atspiedās ar muguru pret sienu un stāvēja tur, saraustīti kampdama gaisu. Viņas spēki bija galā cīņa ar svešinieku bija paņēmusi pēdējos. Plecs bija sācis pulsēt. Nazis, viņa nodomāja. Bet nu viņa bija drošībā.

Ak vai, ak vai, pa labi no Doras atskanēja balss. Viņa ir iz­dzīvojusi, mister Ros. Kas to būtu domājis, mister Vandemār! Ru­nātāja balss izklausījās kā pilošas, pelēkas gļotas.

Es arī to nebūtu domājis, mister Krup, — atsaucās dobja balss Dorai kreisajā pusē.

Kāds mēģināja uzšķilt uguni.

Šā vai tā, misters Krups teica, acīm spīgojot tumsā kādu ga­balu virs zemes, viņa mūs nepārdzīvos.

Dora saņēmās un spēcīgi iespēra viņam pa cirkšņiem. Tad sako­poja visus spēkus un, ar labo roku pieturēdama asiņojošo plecu, metās bēgt.

Dik?

Ričards ar roku atgaiņājās no traucētāja. Viņš gandrīz jau bija atguvis varu pār dzīves straumi. Vēl tikai mazu brītiņu, un…

Gerijs sauca vēlreiz. Dik? Pulkstenis ir pusseptiņi.

- Cik?\ Papīri, troļļi un rakstāmie tika salidināti portfeli. Ričards aizcirta to ciet un metās skriet.

Skriedams viņš mēģināja uzvilkt mēteli. Arī Gerijs rikšoja lī­dzi. Nu, kā paliek ar to pasēdēšanu šovakar? viņš jautāja.

Ričards uz brīdi apstājās. Ja kāds reiz nolemtu, viņam iešāvās prātā, iekļaut juceklīgumu Olimpisko spēļu sarakstā, viņš noteikti tajās pārstāvētu Lielbritāniju.

Gerij, viņš sacīja, piedod. Es visu sačakarēju. Šovakar man jāsatiek Džesika. Mums jāiet vakariņās ar viņas bosu.

- Ar misteru Stoktonu? No Stoktoniem? Ar to Stoktonu?

Ričards pamāja ar galvu. Viņi lēkšoja lejup pa kāpnēm. Esmu

pārliecināts, ka jums būs jauks vakariņš, Gerijs ne pārāk sirsnīgi no­teica. Un ko dara «Radījums no Melnas lagūnas»?

- Viņu sauc Džesika no Ilfordas, Gerij. Un viņa ir manas dzīves gaišums un prieks, paldies, ka pajautāji. Viņi bija nonākuši pirmā stāva vestibilā; Ričards iebelza ar roku pa automātiskajām durvīm, kas kā par spīti nevērās vaļā.

Ir jau pāri sešiem, mister Meihjū, sacīja ēkas apsargs Fidžiss. Jupis jāparakstās žurnālā.

- Nē, nav vajadzīgs, Ričards teica, ne pie viena konkrēti nevērsdamies. Es patiešām varu bez tā iztikt.

Fidžiss viegli smaržoja pēc kaut kādas medicīniskas ziedes. Bau­moja, ka viņam piederot teju enciklopēdiska pornogrāfisku bildīšu ko­lekcija. Durvis viņš sargāja ar uzcītību, kas gandrīz jau robežojās ar vājprātu. Nepagāja ne vakars bez bažām par visu iestādes datorsis­tēmu, divu dabīgo palmu un direktora Eksminstcras paklāja drošību.

Tad jau tie dzērieni būs jāatliek uz kādu citu reizi?

Piedod, Gerij. Vai pirmdien tu būtu ar mieru?

Protams pirmdiena būtu pašā laikā. Nu tad līdz pirmdienai.

Misters Fidžiss pārbaudīja viņu parakstus žurnālā, un, atvieglots, ka viņiem līdzi nav ne datoru, ne palmu puķu podos, ne direktora paklaja, viņš piespieda kādu pogu zem galda, un durvis beidzot atvērās.

Durvis, Ričards novilka.

Pazemes eja krustojās ar šķērsejām un sazarojās. Viņa izvēlējas ceļu uz labu laimi un skrēja — brīžam pustupus, brīžam klūpot un taustoties. Viņai pa pēdām sekoja misters Krups un misters Vandemārs, tikpat mierīgi un apmierināti kā Viktorijas laika augstmaņi, kas dodas uz izstādi «Crystal Palace» ēkā Haidparkā. Nonākot krustcelēs, misters Krups pietupās, sameklēja tuvāko asins pilieniņu, un sekoja tā norādī­tājā virzienā. Viņi bija kā hiēnas, kas nogurdina medījumu. Viņi varēja gaidīt. Laika viņiem bija atliku likām.

Veiksme pārmaiņas pēc bija Ričarda pusē. Viņš noķēra melnu takso­metru, kam pie stūres sēdēja pavecāks virs, kurš prata ceļā uz Ričarda māju pusi iegriezties tādās šķersielās, kādas Ričards vispār nebija pa­manījis; šoferis, nopriecājies, ka dabūjis tādu īstu, dzīvu un angliski runājošu pasažieri, vienā laidā runāja Ričards bija ievērojis, ka Lon­donas taksisti allaž bez apstājas runā, vecais vīrs paguva izskaidrot satiksmes problēmas Londonā, izstāstīt, kā vislabāk cīnīties ar nozie­dzību un pavēstīt dienas asākos politiskos notikumus. Ričards izlēca no mašīnas, attapies atstāt dzeramnaudu, taču neattapies neatstāt portfeli; par laimi, viņš paguva noplātīties gar vadītāja durvīm, vēl pirms auto bija nogriezies uz galveno ielu. Atguvis portfeli, Ričards metās augšup pa kāpnēm uz dzīvokli. Tikko ienācis priekšnamā, viņš steidzīgi vilka nost drēbes; portfelis pārlidoja pāri istabai, un tā saturs izgāzās uz dīvāna. Ričards izņēma no kabatas atslēgas un rūpīgi nolika uz priekšnama galdiņa, lai noteikti atcerētos tās paņemt.

Viņš iebrāzās guļamistabā. Pie durvīm atskanēja zvans. Veicis trīs ceturtdaļas no ceļa, kas nepieciešams iekļūšanai labākajā uzvalkā, Ričards pieliecās pie atbildētāja.

Ričard? Te Džesika. Ceru, ka tu esi gatavs.

Jā. Protams. Gaidi turpat lejā, es nāku. Viņš steigšus uzrāva mēteli un joņoja laukā no dzīvokļa, spēcīgi aizcirzdams durvis. Dže­sika viņu gaidīja lejā pie kāpnēm. Viņa parasti gaidīja tieši tur. Džesi­kai nepatika Ričarda dzīvoklis tas viņai lika asi izjust pašas sieviš­ķību. Ričarda miteklī allaž pastāvēja iespēja nejauši ieraudzīt kaut kur nomestu netīru veļu, nemaz nerunājot par zobu pastas pikučiem un traipiem uz izlietnes malām. Nē, Ričarda apartamenti nepavisam nebija Džesikas gaumē.

Džesika bija ļoti skaista tik ļoti, ka Ričards palaikam pieķēra sevi raugāmies viņā un prātojam, kā gan šī meitene ar viņu vispār ielaidu­šies. Un, kad viņi mīlējās to viņi darīja Džesikas dzīvokli smalkajā Kensingtonā, misiņa gultā ar svaigiem, baltiem linu palagiem (Dže­sikas vecāki bija pateikuši, ka kokvilnas palagi ar gumijām galos esot dekadentiski) vēlāk, guļot tumsā, Džesika mēdza viņu cieši apskaut, garajām, brūnajām cirtām pārklājot viņa krūtis, un čukstēt, cik ļoti viņu mīl, un viņš tad čukstēja, ka arī ļoti mīl un ka allaž gribējis būt ar viņu kopā, un viņi abi tam no visas sirds licēja.

— Saki nu paldies, mister Vandemar. Viņa sāk piekust. Sāk gan piekust, mister Krup.

Viņa droši vien zaudējusi daudz asiņu, mister V. Daudz jauku, saldu asiņu, mister K. Jauku, svaigu asiņu. Nu jau vairs nav ilgi.

Kabatas nazim atveroties, atskanēja sauss, vientuļš un ļauns klikšķis.

Ričard? Ko tu tur dari? Džesika jautāja.

- Neko, Džesika.

Tu taču nebūsi atkal aizmirsis atslēgas?

Nē, Džesika. Ričards kāpa lejup pa kāpnēm, taustīdamies pa kabatām, un pēdīgi iegremdēja rokas mēteļa kabatās.

- Šovakar, tiekoties ar misteru Stoktonu, tev jāņem vērā ne vien tas, ka viņš ir ļoti ievērojams vīrs, Džesika klāstīja. Tev jāiegaumē arī, ka viņš ir pilnīgi pārliecināts par savu taisnību.

Nevaru vien sagaidīt, kad viņu beidzot ieraudzīšu, Ričards novilka.

- Kas tas bija, Ričard?

- Nevaru vien sagaidīt, Ričards sacīja jau mazliet možākā balsī.

Nu lūdzu, pasteidzies, Džesika skubināja. Viņai apkārt jau

veidojās tāda aura, ko ap mazāk sievišķīgu būtni varētu raksturot ka nervozu. Mēs nedrīkstam likt misteram Sloktonam gaidīt.

Nē, Džesa.

- Nesauc mani ta, Ričard. Es neciešu mīļvārdiņus. Tie tik ļoti sa­groza vārdus.

Vai jums nav sīknaudas? No vārtrūmes viņus uzrunāja kāds virs ar dzeltenpelēku bārdu un tumšām, izdzisušām acīm. Viņam uz krūtīm, pakārts nospurušā striķi, karājās ar roku rakstīts vēstījums visiem, kam dotas acis redzēt ka viņš ir bezpajumtnieks un ka viņam nav ko ēst. Lai to parādītu, uzraksts nebija vajadzīgs; Ričards, roku kabatā iebāzis, taustījās pec kāda naudas gabala.

- Ričard, mums nav laika, atgādināja Džesika, kura allaž bija gatava ziedot un piedalīties labdarības akcijās. Es gribu, lai tu atstāj labu iespaidu, mans topošais līgavaini. Tam ir milzīga nozīme, lai nākamais vīrs vai sieva atstātu labu iespaidu. Tad Džesikas seja savilkās smaidā un viņa uz brīdi apskāva Ričardu, sacīdama Ak, Ričard! Es patiešām tevi mīlu. Tu taču to zini, vai ne?

Ričards pamāja ar galvu; viņš patiešām to zināja.

Džesika ieskatījās pulkstenī un pielika soli. Ričards slepus pameta vienas mārciņas monētu uz vārtrūmē stāvošā vīra pusi vīrs noķēra naudu mezglainajā rokā.

Ar vietu rezervēšanu taču viss bija kārtībā, vai ne? Džesika vaicāja. Un Ričards, kurš nebija diezko labs melotājs situācijās, kad sa­skārās ar tiešu jautājumu, atteica vien: Ak!

Viņa bija devusies pa nepareizu ceļu gaitenis pēkšņi atduras pret ķieģeļu sienu. Parasti Dorai šādas vietas apstāties nelika, bet tagad viņa bija tik pārguruši no bada un sāpēm… Viņa piespiedās pie sienas un sajuta pie vaiga ķieģeļu raupjumu. Žagodamās un rīstīdamās, viņa mēģināja nomierināt satrakoto elpu. Labā roka bija nosalusi, kreisā kļuvusi nejūtīga. Viņa nespēja turpināt ceļu. Pasaule piepeši šķita ļoti tāla un sveša. Dorai gribējās palikt tepat, apgulties, aizmigt un gulēt simt gadu.

- Ak, kāds prieks manai melnajai dvēselītei! Mister Vandemār, vai jūs redzat to pašu, ko es? tepat blakus ieskanējās salda balss; viņi bija daudz tuvāk, nekā Dorai bija licies.

- Es ar savu nieka actiņu samanu, ka te ir kāds, kurš…

Drīz būs miris, mister Krup, attrauca dobja balss kaut kur virs Doras galvas.

- Mūsu vadonis būs apmierināts.

Meitene saņēma kopa visus dvēseles spēkus un visu, ko vien sāpju un baiļu pārņemtajā ķermeni spēja atrast. Viņa bija nomocījusies un iztukšota, un nebija vairs ne laika, ne spēka, ne vietas, kurp do­ties. -Ja tās ir pēdējās durvis, ko atveru, viņa lūdzās Templim un

Arkai, lai tās veras uz labu… lai tieku… kaut kur… drošībā. Pie kāda… viņa nesamaņā piebilda.

Bridi pirms saļimšanas viņa mēģināja atvērt durvis. Pazūdot tumsā, viņa iztālēm dzirdēja Krupa balsi. — Nolāpīts un nolādēts, viņš auroja.

Džesika ar Ričardu steidzās uz restorānu. Viņa turējās Ričardam elkonī un klidzināja tik aši, cik vien kurpju papēži atļāva. Ričardam nācās pielikt soli, lai turētu līdzi. Ceļu izgaismoja laternas un veikalu skatlogi. Vienā ietves pusē sākās mūris, aiz kura slējās tukši, draudīgi ires nami.

- Tu patiešām gribi teikt, ka piedāvāji viņiem piecdesmit dolāru par galdiņa rezervēšanu? Tu esi idiots. Ričard, teica Džesika, tumša­jam acīm neganti zibsnījot.

- Viņi bija pazaudējuši manis rezervēto vietu kartīti. Un teica, ka visi galdiņi esot aizņemti.

Augstais mūris atbalsoja viņu soļu troksni.

Droši vien, apsēdinās mūs kaut kur pie virtuves, — Džesika šņā­ca. Vai pie durvīm. Vai tu pateici, ka gaidāms misters Stoktons?

- Jā, — Ričards atteica.

Džesika nopūtās. Viņa rāva Ričardu uz priekšu, līdz gabaliņu tālāk sienā atvērās durvis, un uz ietves izstreipuļoja cilvēks. Tas ļodzīdamies pastāvēja vienu šausminoši garu mirkli un sabruka uz bruģa. Ričards nodrebēja un palēnināja soli. Džesika mēģināja raut viņu tālāk.

- Un tātad, kad tu runā ar misteru Stoktonu, atceries nepār­trauc viņu. Un nekādā gadījumā neiebilsti viņam nepatīk cilvēki, kas runā pretī. Un, kad viņš joko, smejies. Ja tu nesaproti, vai tas, ko viņš saka, ir joks vai nav, skaties uz mani. Es tad… mmm… pabungošu ar pirkstiem pa galdu.

Viņi bija pienākuši klāt uz ietves sagumušajam stāvam. Džesika pārkāpa pāri sagumzītajam murskulim. Ričards noelsas: Džesika?

- Tev taisnība. Viņš vēl nodomās, ka man ir garlaicīgi, viņa ap­cerīgi noteica. — Es zinu, Džesika dzīvespriecīgi turpināja, Kad viņš jokos, es pabraucīšu auss ļipiņu.

- Džesika? Ričards nespēja noticēt, ka viņa nav ievērojusi tepat pie kājām guļošo cilvēku.

Kas ir? viņai ari nepatika, ka viņu pārtrauc.

- Skaties.

Viņš noradīja uz ietvi. Pakritušais gulēja ar seju pret zemi; saskatīt varēja vienīgi noplīsušo drēbju stērbeles, kurās nabags bija ievīstījies. Jā. Es redzu. Ja tu pievērsīsi viņiem uzmanību, viņi vienā jaukā dienā atnāks visi uzreiz. Viņiem visiem ir mājas, ka es tev saku. Kad viņa izgulēs dzērumu, viņa piecelsies un dosies tālāk, par to esmu dro­ša. Viņa? Ričards palūkojās lejup. Tā tiešām bija meitene. Džesika turpināja iesākto: Tātad, es sacīju misteram Stoktonam, ka mēs… Ričards pietupās, lai tuvāk aplūkotu meiteni. Ričard! Ko tu dari!

- Viņa nav piedzērusies, Ričards teica. Viņa ir ievainota.

Viņš palūkojās uz saviem pirkstiem. Viņai tek asinis.

Džesika paskatījās uz viņu no augšas samulsusi un nervoza. Mēs nokavēsim, viņa piezīmēja.

- Viņai tek asinis.

Džesika pameta skatu uz nokritušo meiteni. Prioritātes Ričar­dam nebija prioritāšu.

- Ričard, mēs nokavēsim. Gan kāds cits nāks garām. Kāds cits viņai palīdzēs.

Meitenes seja bija nošķiesta ar dubļiem, un drēbes mirka asi­nīs. Viņai tek asinis, Ričards vienkārši noteica. Tādu izteiksmi drauga sejā Džesika redzēja pirmoreiz.

- Ričard, — viņa draudīgi ieteicās, bet tad saminstinājās un nolē­ma piedāvāt kompromisu. Piezvani uz 999 un izsauc ātros. Nu, žigli!

Meitene pēkšņi atvēra acis milzīgas un baltas sīkajā, asinīm un dubļiem notrieptajā sejā. Uz slimnīcu, lūdzu, nevajag. Viņi mani at­radis. Paslēpiet mani kaut kur. Lūdzu, meitene vājā balsī sacīja.

Tu esi ievainota. Ričards teica. Ar acīm viņš meklēja durvis, pa kurām meitene bija iznākusi, bet redzēja tikai neskartu, taisnu ķie­ģeļu mūri. Viņš uzmeta acis meitenes sagumušajam ķermenītim un jautāja Kāpēc tu negribi uz slimnīcu?

- Palīdziet! meitene nočukstēja un aizvēra acis.

Viņš vēlreiz jautāja, kāpēc viņa nevēlas doties uz slimnīcu. Šoreiz atbildes nebija nemaz.

Kad tu zvani ātrajiem, nesaki savu vārdu, Džesika piekodi­nāja. — Viņi var likt tev liecināt vai vēl ko, un tad mēs nokavēsim… Ričard! Ko tu dari!?

Ričards bija pacēlis meiteni uz rokām un piespiedis sev klāt. Viņa bija neticami viegla. Es aizvedīšu viņu uz savu dzīvokli, Džesa. Es nevaru viņu te atstāt. Pasaki misteram Stoktonam, ka man ļoti žēl, bet ka noticis nelaimes gadījums. Es zinu, ka viņš sapratīs.

— Ričard Oliver Mcihjū, Džesika vēsi sacīja. Liec to meiteni zemē un nāc šurp tūliņ pat. Vai arī saderināšanās kopš šī brīža tiek atcelta. Es tevi brīdinu!

Ričards juta asiņu lipīgo siltumu sūcamies cauri kreklam. Dažreiz, viņš nodomāja, nav citas izejas. Viņš devās prom pa trotuāru, atstā­dams aiz muguras rūgti raudošu Džesiku.

Ričards gāja taisni uz priekšu, ne mirkli neapstādamies pat ne domās. Šķita, ka viņš nespētu apstāties pat, ja gribētu. Kaut kur saprāta stūrī vēl sēdēja normālais, prātīgais Ričards Meihjū, kurš klusi norādīja, cik tas ir smieklīgi un ka viņam būtu vajadzējis izsaukt poli­ciju un ātros, un ka ir bīstami cilāt ievainotu cilvēku, un ka viņš tikko ne pa jokam aizvainojis Džesiku; ka viņam šonakt būs jāguļ uz dīvāna un ka pašlaik viņš sabojā savu labāko uzvalku; ka meitene briesmīgi ož… taču Ričards ietiepīgi lika soli pie soļa un gāja, neievērodams nedz pretimnācēju izbrīnītos skatienus, nedz sāpes mugurā un cieši ap meiteni sakrampētajās rokās. Pēc brīža viņš jau devās iekšā pa savas mājas durvīm, uzkāpa augšā pa kāpnēm un pie dzīvokļa durvīm ap­tvēra, ka atslēgas tiešām atstājis priekšnamā uz galdiņa.

Meitene pastiepa dubļaino roku, un durvis atvērās.

Es nekad nebūtu domājis, ka mani iepriecinās atslēga, kas neaiz­veram līdz galam, Ričards nodomāja, nesdams meiteni iekšā. Viņš ar kāju aizvēra durvis, ienesa meiteni guļamistabā un apguldīja viņu. Ričarda krekls priekšpusē bija asinīm piemircis.

Meitene bija pusnemaņā acis ciet, bet plaksti raustījās. Ričards novilka viņai ādas jaku. No kreisās rokas augšdelma līdz plecam stie­pās griezta brūce. Ričardam aizrāvās elpa. Paklau, es tomēr iz­saukšu ārstu, viņš klusītēm teica. Vai tu mani dzirdi?

Meitene atvēra platas, baiļpilnas acis. Lūdzu, nē. Tāpat sadzīs. Nav tik traki, kā izskatās. Man tikai jāpaguļ. Lūdzu, nevajag ārstu.

- Bet tava roka tavs plecs ir…

Būs labi! Līdz rītam sadzīs. Lūdzu! tas jau bija mazliet vairāk nekā čuksts.

- Nu ko, es ceru, ka tā būs labi, Ričards piekāpās un, ļaudams atkal ierunāties veselā saprāta balsij, jautāja, paklau, vai vari man pateikt…

Bet meitene jau bija aizmigusi. Ričards sameklēja skapī vecu lakatu un cieši nosaitēja meitenei kreiso augšdelmu un plecu; Ričards nevēlē­jās, lai meitene noasiņo viņa gultā, vēl pirms izdodas sadabūt ārstu. Pabeidzis pārsiet plecu, Ričards uz pirkstgaliem izgāja no guļam­istabas. Viņš apsēdās viesistabā uz dīvāna, ieslēdza televizoru un prā­toja, ar ko tas viss vēl beigsies.