Nekadiene

Desmita nodala

j

vai Jūs dzerat vf nu? eņģelis jautāja.

Ričards pamāja ar galvu.

Es vienreiz esmu drusku dzērusi vīnu, Dora vilcinādamās sa­cīja. Mans tētis. Viņš. Pusdienās. Atļāva mums pagaršot.

Eņģelis Izlingtons pacēla pudeli tā gan vairāk atgādināja karafi. Ričards nevarēja saprast, vai pudele maz ir no stikla tik neparasti tā atstaroja sveču gaismu. Iespējams, ka tā bija no kristāla vai varbūt tas bija milzu dimants. Izskatījās, ka vīns pudeles iekšpusē nevis vienkārši dzirkstī, bet zaigo, it kā šķidruma vietā būtu ielieta gaisma.

Eņģelis satvēra kristālam līdzīgo trauku un ielēja nedaudz šķid­ruma vīna glāzē. Tas bija baltvīns, taču tādu balto vīnu Ričards vēl nekad nebija redzējis. Tas atblāzmoja gaismu uz telpas sienām līdzīgi kā baseins atspulgo saulstaru ņirboņu ūdenī.

Dora un Ričards klusēdami sēdēja augstos krēslos pie nomelnējuša koka galda. Šis vīns, Izlingtons sacīja, ir pēdējais no tā klāsta, ko man reiz iedeva viens no taviem senčiem. Viņš pasniedza vīna glāzi Dorai un sāka piepildīt nākamo trauku ar zaigojošo šķidrumu. Viņš

darīja to godbijīgi un gandrīz vai ar mīlestību kā priesteris, veicot rituālu. — Tā bija sagaidīšanas dāvana. Tas bija, ak vai, trīsdesmit, četrdesmit gadu tūkstošus senā pagātnē. Krietni sen, īsāk sakot. Viijš pasniedza glāzi Ričardam. — Pieļauju, ka jūs brīnīsieties, kāpēc es izšķērdēju mantu, ko vajadzētu glabāt kā vislielāko dārgumu, eņģelis sacīja. Taču man reti gadās pieņemt viesus. Ceļš uz šejieni ir grūts.

- Angelus… Dora nomurmināja.

- Jūs šurp atkļuvāt, izmantojot Angelus palīdzību, jā. Taču šī iespēja katram ceļotājam ir dota tikai vienu reizi. Eņģelis pacēla glāzi un lūkojās tās izstarotajā gaismā., Dzeriet prātīgi, viņš pamā­cīja. Tas ir no visstiprākajiem. Eņģelis apsēdās pie galda starp Ričardu un Doru. — Kad to kāds iemalko, viņš ilgpilnā balsi sa­cīja, man tik iztēloties, ka tas dzer sen aizgājušo dienu saules gais­mu. Viņš pacēla glāzi augstāk. Uzsaucu tostu par bijušo godību.

Par bijušo godību! Dora un Ričards vienā balsī atsaucās. Tad viņi piesardzīgi pielika pie lūpām vīnu un baudīja to maziem malci­ņiem, nevis dzēra.

- Tas ir brīnišķīgs, Dora sacīja.

- Nudien brīnišķīgs, Ričards piebalsoja. Es biju domājis, ka tik veci vīni, nokļuvuši saskarē ar gaisu, pārvēršas etiķī.

Eņģelis pašūpoja galvu. Šis nav no tiem. Viss ir atkarīgs no vīnogu šķirnes un no vietas, kur tās audzētas. Šī šķirne, starp citu, iz­nīka, kad vīna dārzs pazuda viļņos.

- Tas ir vienkārši pasakains, — Dora murmināja, malkodama gais­mas šķidrumu. Nekad nav gadījies kaut ko tādu nogaršot.

- Un vairs nekad arī negadīsies, Izlingtons sacīja. — Tas ir pēdē­jais no Atlantīdas vīniem.

Ričards dzirdēja kaut kur apziņas dziļumos ierunājamies saprāta balstiņu, kas norādīja, ka nekādas Atlantīdas nav bijis, un, pašas sacītā iedrošināta balstiņa turpināja, ka nav ari nekādu eņģeļu un, galu galā, pavēstīja, ka lielākā daļa pēdējās dienās pieredzētā vienkārši nav atzīstams par notikušu. Ričards nelikās par to ne zinis. Viņš pamazām sāka mācīties pajauties uz instinktiem un saprast, ka viņam sniegtie nesen pieredzētā skaidrojumi ir jāpieņem, lai arī cik vienkārši un neti­cami tic liktos. Viņš pavēra lūpas un vēlreiz nogaršoja vīnu. Tas viņam ļāva justies laimīgam. Tas ļāva iztēloties daudz augstākas un daudz zilākas debesis, nekā tās patiesībā iespējams redzēt, un milzīgu, zel­tainu saules ripu debesu vidū; viss šķita vienkāršāks un pasaule jau­nāka par to, kurā viņš līdz šim bija mitis.

Pa kreisi no viņiem bija ūdenskritums pa akmens sienu tecēja tīrs ūdens un lija akmens dīķī sienas pakājē. Pa labi starp diviem metāla pīlāriem bija durvis tās bija darinātas no pulēta krama un ieliktas nomelnējušā dzelzs ietvarā.

Vai jūs tiešām varat apzvērēt, ka esat eņģelis? Ričards pavai­cāja. Nu, ka jūs esat saticis Dievu un tā tālāk?

Izlingtons pasmaidīja. Es neko nezvēru, Ričard, viņš sacī­ja, — bet es esmu eņģelis.

Jūs mūs pagodināt, Dora sacīja.

Gluži otrādi, jūs pagodināt mani, ierazdamies šeit. Tavs tēvs bija krietns cilvēks, Dora, un viņš bija mans draugs. Viņa aiziešana mani loti sarūgtināja.

Viņš savā dienasgrāmatā… teica… viņš teica, ka man esot jānāk pie jums. Teica, ka varot jums uzticēties.

Es tikai ceru, ka būšu tavas uzticības vērts. Eņģelis lēnītēm malkoja vīnu. Apakšlondona ir otrā pilsēta, kas atrodas maņā ap­rūpē. Pirmo aprija viļņi, un es nespēju to novērst. Es zinu, ko nozīmē sāpes un zaudējums. No sirds jūtu tev līdzi. Ko tu vēlētos uzzināt?

Dora brīdi klusēja. Mana ģimene… viņus nogalināja Krups un Vandemārs. Bet kas to pasūtīja? Es gribu… es gribu zināt, kāpēc.

Eņģelis palocīja galvu. Pie manis nonāk daudz noslēpumu, viņš sacīja. Daudz baumu, puspatiesību un atbalšu. To teicis, viņš pievērsās Ričardam. Un tu? Ko tu velies, Ričard Meihjū?

Ričards paraustīja plecus. Es gribu atgriezties vecajā dzīvē. U11 dzīvoklī. Un darbā.

- Tas būtu iespējams, eņģelis sacīja.

- Jā. Ka tad, Ričards sausi noteica.

Vai tu man netici, Ričard Meihjū? jautāja eņģelis Izlingtons.

Ričards paskatījās viņam acīs. Tās bija spodri pelēkas; acis, senas kā visums, acis, kas bija redzējušas galaktikas veidojamies no zvaigžņu putekļiem miljoniem gadu tālā pagātnē. Ričards pakratīja galvu. Izlingtons viņam vēlīgi uzsmaidīja. Tas nebūs viegli, tev un taviem draugiem būs jāiztur vairāki patiešām grūti pārbaudījumi gan ceļā uz mērķi, gan atgriežoties. Taču ir iespējams atrast ceļu, kā līdz mērķim nokļūt, izejai no tavām grūtībām ir atrodama atslēga.

Eņģelis piecēlās, piegāja pie akmens plauktiņa un paņēma vienu no vairākām figūriņām, kas uz tā stāvēja. Ta bija maza, melna vulkā­niskajā akmenī obsidiānā griezta statuete kāda dzīvnieka formā. Eņģelis iedeva figūriņu Dorai. Tā jūs droši pasargās pēdējā atpakaļ­ceļa posmā, kad dosieties pie manis, viņš sacīja. Pārējais atkarīgs nojums pašiem.

- Ko jūs gribat, lai mēs darām? Ričards jautāja.

- Atslēgu uzrauga Melnie mūki, eņģelis sacīja. Atnesiet to man.

- Un jūs to varēsiet izmantot, lai noskaidrotu, kas nogalināja manu ģimeni? Dora vaicāja.

Es ceru, sacīja eņģelis. Ričards iztukšoja savu glāzi. Viņš juta, kā vīns joņo asinīs un silda visu ķermeni. Viņu pārņēma jocīga sajūta, ka, ja viņš uzmetis skatienu saviem pirkstiem, tad redzēs tiem cauri spīdam vīnu. It kā viņš būtu pieliets ar gaismu…

Labu veiksmi, nočukstēja eņģelis Izlingtons. Atskanēja švīksts, līdzīgs vējam, kas šalko cauri sausam mežam, vai arī milzīgu spārnu vēdām.

Ričards un Dora sēdēja Britu muzeja zālē uz grīdas un blenza uz krā­sota kokgrebuma eņģeli uz augstām katedrāles durvīm. Telpa bija tukša un tumša. Svinības jau pirms laba laika bija beigušās. Debesis aiz zāles logiem pamazām kļuva gaišākas. Ričards piecēlās, pieliecās un palīdzēja arī Dorai tikt uz kājām.

- Melnie mūki?

Dora pamāja ar galvu.

Viņš vairākas reizes bija gājis pāri Blekfraiersas* tiltam Londonas Sitijā un vairākkārt braucis cauri Blekfraiersas stacijai, taču vairs ne­jautāja, kāds šīm vietām sakars ar mūkiem.

Cilvēki, tātad.

Ričards piegāja pie durvīm, no kurām noraudzījās Angelus. Viņš pārbrauca ar pirkstu krāsotā tērpa krokām. Ka tu domā, vai viņš patiešām spēj to izdarīt? Dabūt manu veco dzīvi atpakaļ?

Nekad neko tādu neesmu dzirdējusi. Taču man liekas, ka viņš nebūtu melojis. Viņš taču ir eņģelis.

Dora atvēra plaukstu un palūkojās uz Briesmoņa statuetīti. Ma­nam tētim arī viena tāda bija, — viņa skumīgi noteica. Meitene noslē­pa figūriņu dziļi jakas kabatā.

Lai nu kā, Ričards ierunājās, mēs taču nedabūsim atslēgu, bumbulēdami apkārt pa šejieni, vai ne? Viņi izgāja tukšajos muzeja gaiteņos. Ko tu īsti zini par to atslēgu? Ričards vaicāja.

- Neko, Dora atteica. Viņi bija nonākuši pie lielajām muzeja durvīm. Esmu dzirdējusi šo to par Melnajiem mūkiem, taču man ar viņiem nekad nav bijusi darīšana. Dora piespieda pirkstus pamatīgi noslēgtajām stikla durvīm. Tās strauji atvērās.

- Bariņš mūku… Ričards domīgi novilka. Varu galvot, ka viņi, izdzirdējuši, ka mums tā atslēga jāaiznes eņģelim īstam eņģe­lim, mums to iedos, un un piemetīs vēl burvju konservu attaisāmo un brīnumainu, svilpojošu korķviļķi piedevām. Ričards sāka smie­ties. U11 pie sevis nobrīnījās, ka aizvien vēl atrodas vīna varā.

- Tu nu gan esi dūšā, Dora noteica.

Viņš aizrautīgi pamāja.

* Blekfraiersas tilta [Blackfriars Britlge) nosaukuma burtisks tulkojums no angļu valo­das ir «Melno mūku tilts». Tulk. ļriez.

- Es došos mājās. Viss atkal būs normāli. Atkal garlaicīgi. Un brī­nišķīgi. Ričards palūkojās uz akmens kāpnēm, kas veda lejup no mu­zeja uz ielu, un nosprieda, ka tās te uzceltas, lai Fredam Astēram un Džindžerai Rodžersai būtu, kur dejot. Secinājis, ka neviena no viņiem nav tuvumā, viņš pats sāka dejas solī virzīties lejup pa kāpnēm, iemie­sodams Fredu Astēru, un pavadījumam dungoja kaut ko vidēju starp «Puttin'on the Rilz» un «Top Hat, White Tie, and Tails». -Ja-ta-tada-da-ta-ta-ja, viņš dungoja, stepa solī virzīdamies augšup un lejup pa pakāpieniem.

Dora stāvēja kāpņu augšgalā un ar šausmām vēroja Ričarda deju. Pēc kāda brīža viņa bezspēcīgi iesmējās. Ričards palūkojās augšup un pasvieda gaisa iztēlotu baltu zīda platmali platmales lidojumu augstu gaisā viņš pavadīja ar smieklīgu grimasi. Sagaidījis cepuri at­griežamies, viņš to atkal noķēra un uzmauca galvā.

— Muļķis tāds, Dora smaidot noteica. Ričards atbildes vietā sa­tvēra viņu aiz rokas un turpināja virpuļot augšup lejup pa kāpnēm. Dora brīdi minstinājās, taču pēc mirkļa sāka dejot līdzi. Viņai tas sanāca krietni labāk nekā Ričardam. Aizdejojuši līdz kāpņu apakšai, viņi bez elpas un spēka iekrita viens otra skavās.

Ričardam likās, ka apkārt viss griežas.

Viņš juta Doras sirdi sitamies pie savām krūtīm. Mirkli vēlāk viņš apdomāja, vai kaut ko vajadzētu iesākt. Viņš prātoja, vai nenoskūpstīt Doru. Mēģināja izlemt, vai vēlas viņu noskūpstīt, un atskārta, ka nu­dien to nezina.

Ričards palūkojās meitenes brīnumainajās acīs. Dora palieca galvu iesāņus un atraisījās no viņa skavām. Viņa uzslēja apkakli un ietinās ciešāk jakā savās bruņās un aizsegā.

Iesim sameklēt mūsu miesassardzi, viņa sacīja. Un viņi devās projām pa ietvi uz Britu muzeja metro staciju, tikai reizumis pasperot kādu streipuļojošu soli.

Ko, vaicāja misters Krups, tu gribi?

Ko, — vēl mazliet retoriskāk jautāja marķīzs de Karabass, vis­pār kāds var gribēt?

Šādus tādus miroņus, misters Vandemārs ierosināja. Papil­du zobus.

Es domāju, ka mēs, iespējams, varētu noslēgt darījumu, mar­ķīzs sacīja.

Misters Krups sāka smieties. Izklausījās, it kā gar asu nagu mūri kads vilktu tāfeli. Ak, mesjē marķīz! Man šķiet, ka, starp mums runājot, varu apgalvot, neriskējot ar jebkuru šeit pārstāvēto pušu iejaukšanos, ka jūs kā cilvēks, ko uzskata par prātīgu, esat piedzīvojis visu jums iepriekš piemitušo garīgo spēju izsīkumu. Ja atļausiet izteik­ties, viņš sazvērnieciski sacīja, jūs esat, atvainojiet par vulgārismu, galīgi zaudējis galvu.

Tikai saki vienu vārdu, ierunājās misters Vandemārs, kurš nu stāvēja aiz marķīza krēsla, un šamā noripos viņam no pleciem, pirms paspēsi pateikt «Džeks Kečs».

Marķīzs spēcīgi uzpūta dvašu saviem nagiem un spodrinot paber­zēja tos gar mēteļa atloku. — Man vienmēr bijusi tada sajūta, viņš ierunājās, ka nežēlība ir pēdējais glābiņš neprašām un tukšs pēdējā patvēruma apsolījums galējiem nemākuļiem.

Misters Krups paglūnēja uz dc Karabasu. Ko tev te vajag? viņš nošņācās.

Marķīzs de Karabass izstaipījās kā milzu kaķis varbūt kā lūsis vai melnā pantera, un izstaipījies viņš piecēlās, iestūma rokas dziļi varenā mēteļa kabatās. Jus laikam būtu, viņš laiski un dienišķi apvaicā­jās, misters Krups, Tangu dinastijas figūriņu kolekcionārs?

- Kā tu to zini?

- Ļaudis man mēdz šo to pastāstīt. Esmu visiem pieejams. Mar­ķīza smaids bija neviltots, mierīgs un vaļsirdīgs kā vīram, kurš grasās jums pārdot lietotu Bībeli.

Pat, ja cs būtu… misters Krups iesāka.

Ja jūs būtu, marķīzs de Karabass viņu pārtrauca, tad jūs varētu interesēt, luk šis. Viņš izvilka vienu roku no kabatas un pa­rādīja tajā gulošo lietiņu misteram Krupam. Līdz pat šim vakaram tā bija stāvējusi stikla kastē vienā no vadošajām Londonas komerc­bankām. Attiecīgos katalogos tā bija ierakstīta: Rudens gars (kapu figūra). Tā bija aptuveni sešas collas augsta glazēta porcelāna figū­riņa, kas bija veidotā, izkrāsota un dedzināta laikā, kad Eiropa snau­da tumšajos viduslaikos, sešsimt gadu pirms Kolumba pirmā ceļo­juma.

Misters Krups nevilšus nošņācās un pasniedzās pēc figūriņas. Marķīzs parāva to nost un piespieda pie krūtīm. — Ne, nē, viņš no­teica. Tik vienkārši vis nebūs.

Nē? misters Krups pārvaicāja. Un kas attur mūs to paņemt un izkaisīt tavas miesas paliekas pa visu Apakšzemi? Mēs vēl nekad neesam sadalījuši nevienu marķīzu.

Esam gan, misters Vandemārs izlaboja. Jorkā. Četrpadsmi­tajā gadsimta. Toreiz lija.

Tas nebija nekāds marķīzs, misters Krups strīdējās pretī. Tas bija Ekseteras grāfs.

Un Vestmorlendas marķīzs. Misters Vandemārs izskatījās visai apmierināts ar savām zināšanām.

Misters Krups nošņācās. Un kas mūs varētu atturēt saplosīt tevi tikpat mazos gabaliņos kā Vestmorlendas marķīzu? viņš jautāja.

De Karabass izvilka no kabatas otru roku. Tajā bija mazs āmuriņš. Viņš pasvieda to gaisā un noķēra aiz kāta, novietojis āmura galviņu tieši virs ķīniešu porcelāna brīnuma. Ak, lūdzu, marķīzs sa­cīja. Pietiks smieklīgu draudu. Man šķiet, ka es justos labāk, ja jūs abi pakāptos atpakaļ un nostātos tur.

Misters Vandemārs pameta īsu skatienu uz misteru Krupu, kurš tikko manāmi pamāja ar galvu. Gaisā kaut kas novirmoja, un mis­ters Vandemārs stāvēja blakus misteram Krupam, kurš smaidīja galvaskausa cienīgu smaidu. Es nudien esmu zināms kā Tangu māk­slas darbiņu īpašnieks, viņš atzina. Vai tas tiek pārdots?

- Mēs te, Apakšzemē, diez ko nenodarbojamies ar pirkšanu un pārdošanu, mister Krup. Apmaiņa. Barteris. Tas ir mūsu lauciņš. Taču jā, nudien, šis iekārojamais nieciņš ir pieejams gribētājiem.

Misters Krups saknieba lūpas. Sakrustoja rokas uz krūtīm. Izstiepa tās gar sāniem. Izbrauca caur taukainajiem matiem. Un pēdīgi sa­cīja: — Nosauciet cenu. Marķīzs atļāvās izdvest dziļu, gandrīz dzir­damu atvieglojuma nopūtu. Iespējams, ka viņam galu galā izdosies veiksmīgi pabeigt šo grandiozo viltus spēli. Pirmkārt, būs jāatbild uz trim jautājumiem, viņš teica.

- Krups pamāja ar galvu. Abpusēji. Mums pienākas trīs at­bildes.

- Visai godīgi, marķīzs noteica. Otrkārt, man tiek apsolīta droša atgriešanās no šejienes. Un jūs piekrītat dot man stundu laika, pirms sekojat.

Krups ļauni pamāja ar galvu. Piekrītam. Uzdod pirmo jautā­jumu. Viņa skatiens bija piekalts porcelāna figūriņai.

- Pirmais jautājums. Kā labā jūs strādājat?

- O, tas ir vienkārši, Krups sacīja. Mēs strādājam savam darba devējam, kurš vēlas palikt nezināms.

- Khm. Kādēļ jūs nogalinājāt Doras ģimeni?

Darba devēja pavēle, atteica misters Krups, un pasmaidīja lapsīgu smaidu.

- Kāpēc jūs nenonāvējāt Doru, kad bija tāda iespēja?

Pirms misters Krups paspēja ierunāties, misters Vandemārs atbil­dēja: Vajadzēja atstāt viņu dzīvu. Viņa vienīgā var atvērt durvis.

Misters Krups paglūnēja uz savu darbabiedru. Tā ja, viņš no­šņācās, — klāj tik vaļā, pastāsti viņam visu.

- Tagad bija mana kārta, misters Vandemārs atņurdēja.

Tātad, misters Krups rezumēja, te tev būs Iris atbildes, lieto,

kā mācēdams. Mans pirmais jautājums: kāpēc tu viņu aizsargā?

- Viņas tēvs izglāba man dzīvību, marķīzs godīgi atteica. Ne­paspēju atdot šo parādu. Un man labāk patīk, ja kads ir parādā man, nevis otrādi.

- Man ir jautājums, misters Vandemārs ieteicās.

- Man ari, mister Vandemār, Krups viņu pārtrauca. Tas augšzemietis, Ričards Meihjū. Kāpēc viņš iet viņai līdzi? Kāpēc viņa to atļauj?

- Tīrā sentimentalitāte no viņas puses, marķīzs de Karabass no­teica. To sacīdams, viņš prātoja, vai tas nudien ir vienīgais iemesls. Viņam sāka šķist, ka augšzemietim varbūt ir lielāka loma, nekā pir­majā acu uzmetienā šķita.

Tagad es, misters Vandemārs neatlaidās. Kādu skaitli es iedomājos?

- Kā, lūdzu?

Par kādu skaitli es domāju? misters Vandemārs atkārto­ja. Tas ir starp vienu un daudz, viņš izpalīdzīgi piebilda.

- Septiņi, marķīzs teica. Vandemārs aizkustināts pamāja ar gal­vu. Krups jau iesāka jaunu sakāmo: Kur ir… taču marķīzs viņu pārtrauca. Paga, paga, — viņš sacīja. Nu jau mēs kļūstam badīgi.

Kāclu brīdi mitrajā pagrabā valdīja pilnīgs klusums. Pēc mirkļa atkal bija dzirdama ūdens pilēšana un tārpu klusā čabināšanās; tad marķīzs ierunājās: Stundas rezerviti, atcerieties.

- Protams, misters Krups atteica.

Marķīzs de Karabass pameta figūriņu misteram Krupam, kurš to sakampa tik kāri ka narkomāns, noķerot maisiņu, pilnu ar ne pārāk likumīgi iegūtu pulverīti. Un tad, ne acu atpakaļ nepametis, marķīzs atstāja telpu.

Misters Krups īsu mirkli aplūkoja figūriņu, pagrozīja to rokās kā Dikensa Nolādēto muzeja kurators, saņēmis vērtīgu eksponātu. Viņa mēle laiku palaikam izšāvās no mutes kā čūskai. Bālajos vaigos iesitās manāms sārtums. O, jauki, jauki, viņš čukstēja. Tangu dinastija, nudien. Tūkstoš divsimt gadu veca. Viena no skaistākajām porcelāna figūriņām, kādas pasaulē jebkad bijušas. Šo darinājis Kai Lungs, labākais no keramiķiem; šai lietiņai nav dublikāta. Palūkojieties vien uz glazūru, novērtējiet proporciju izjūtu; dzīvību… Viņš pasmaidīja kā zīdainis; nevainīgais smaids izskatījās samulsis un apmaldījies mis­tera Krupa sejas ēnainajā zemē. Tas padara pasauli mazuliet skais­tāku.

Un tad viņš pasmīnēja pārlieku mežonīgi, un noliecās pie figūri­ņas; viņš iekodās tai galvā ar zobiem un gremoja, košļāja un kampa zvērīgiem kumosiem. Zobi mala porcelānu smalkā pulverī, kas nosē­dās misteram Krupam uz zoda.

Viņš metās postīt ar dīvainu trakumu un neapvaldāmu asinskāri kā lapsa vistu kūtī; bija redzams, ka pali iznīcināšana sagādā viņam prieku. Tad, kad no skulptūriņas bija palikuši vien putekļi, viņš pievēr­sās misteram Vandemāram. Ka ups izskatījās savādi atmaidzis un gan­drīz vai rāms. Cik daudz laika mēs viņam apsolījām? viņš jautāja.

Stundu.

Ak tā. Un cik jau ir pagājis?

Sešas minūtes.

Misters Krups pielieca galvu. Viņš pārvilka ar pirkstu pār vaigu un nolaizīja to -uz pirksta gala bija sakrājies porcelāna pūderis. Sāc viņam sekot, mister Vandemār, misters Krups sacīja. Man vajag vel brītiņu laika, lai līdz galam izbaudītu šo notikumu.

Medniece dzirdēja viņus kāpjam lejup pa kāpnēm. Viņa stāvēja tajā pašā ēnainajā nišā, kur bija stāvējusi, viņiem aizejot, un tajā pašā po­zā sakrustojusi rokas uz krūtīm. Ričards nākdams skaļi dungoja. Do­ra muļķīgi ķiķināja; vienubrīd viņa pārtrauca ķiķināt un pavēlēja, lai Ričards apklust. Nākamajā mirkli ķiķināšana sākās no gala. Ričards un Dora pagāja Medniecei garām, viņu nepamanījuši.

Medniece iznāca no ēnas un pavēstīja: — Jūs bijāt projām astoņas stundas. Tas bija tikai apgalvojums bez pārmetuma un dusmām.

Dorai atlika vien ieplest acis. Nešķita, ka (ik ilgi. Medniece neko neatbildēja.

Ričards veltīja viņai mīklainu smīnu. Un tu nemaz nejautāsi, kas notika? Nu, mums no slēpņa uzbruka misters Krups un misters Van­demārs. Diemžēl mūsu miesassardzes nebija ldāt. Šā vai tā, mēs viņiem krietni sadevām.

Medniece sarauca perfekto uzaci. Jūsu boksera talants manī rada godbijību, viņa vēsā balsī teica.

Dora ķiķināja. Viņš ākstās. Īstenībā viņi mūs novāca.

— Kā ķermeņa stāvokļu eksperte, — Medniece sacīja, es gribētu piezīmēt, ka neviens no jums nav beigts. Toties, kā visas pazīmes lie­cina, jūs abi esat krietni piedzērušies.

Dora parādīja miesassardzei mēli. Muļķības. Mēs knapi pagar­šojām. Šitik daudz. To sacīdama, viņa ilustrēja izdzertā apjomu ar divu pirkstu palīdzību, lai parādītu, cik īsti tas «šitik daudz» bijis.

— Vienkārši aizgājām uz viesībām, Ričards klāstīja, un ierau­dzījām Džesiku, un satikām īstu eņģeli, un dabūjām mazu, melnu cūciņu, un nācām atpakaļ.

— Tikai viena glāzīte, Dora neatlaidīgi turpināja. Vecs, vecs dzēriens. Mazītiņš malciņš» Ļoti maziņš. Tikpat kā nekāds. Viņa sāka žagoties. Un atkal ieķiķinājās. Žagas viņu pārtrauca, un viņa pie­peši apsēdās zemē uz perona. Var jau būt, ka mēs esam nedaudz no­reibuši, viņa saprātīgi noteica. Tad viņa aizvēra acis un sāka vien­muļi krākt.

Marķīzs de Karabass joņoja cauri pazemes tuneļiem tādā ātrumā, it ka viņam uz pēdām būtu visi elles suņi. Viņš bija izdrāzies cauri sešus sprīžus dziļajam Tibērna grāvim bendes upei, skrējis drošībā un tumsā no ķieģeļiem būvētājā kanālā zem Pārkleinas un pašlaik joņoja uz dienvidiem, Bakingemas pils virzienā. Viņš bija skrējis kādas sep­tiņpadsmit minūtes.

Trīsdesmit pēdas pirms Mārblārčas viņš piebremzēja. Tunelis sa­dalījās divos atzaros. Marķīzs de Karabass metās pa kreisi.

Pāris minūtes vēlāk pa tuneli gāja misters Vandemārs. Sasniedzis sazarojumu, ari viņš uz brīdi apstājās. Paostījis gaisu, viņš tāpat no­griezās pa kreisi.

Medniece nometa Ričarda Meihjū nemaņā guļošās miesas salmu kaudzē un nošņācās. Viņš saritinājās salmos, noņurdēja kaut ko, kas izklausījās pec «čerum bjuglum mugļum vug» un aizmiga. Medniece, ar mazliet saudzīgākām kustībām nekā pirmīt, pacēla un noguldīja viņam blakus Doru. Tad viņa nostājās līdzās guļošajam meitēnam un palika stāvam sardzē tumšajās velvēs.

Marķīza dc Karabasa spēki bija izsīkuši. Viņš atbalstījās pret tuneļa sienu un raudzījās uz blakus esošajām kāpnēm, kas veda augšup. Viņš izvilka zeltīto kabatas pulksteni un palūkojās tajā. Bija aizritējušas trīs­desmit piecas minūtes, kopš viņš bija atstajis slimnīcas pagrabu.

- Vai tad stunda jau pagājusi? jautāja misters Vandemārs. Viņš sēdēja uz pakāpieniem marķīza priekšā un ar nazi tīrīja netīrumus no nagiem.

- I ne tuvu, marķīzs nosēcās.

- Un man šķita, ka pagājusi, Vandemārs naivā balsī atteica.

Gaiss nodrebēja, un aiz marķīza dc Karabasa muguras parādījās

mistera Krupa stāvs. Viņa zodu vēl aizvien rotāja porcelāna pūderis.

De Karabass paskatījās uz misteru Krupu. Tad pagriezās atpakaļ, lai palūkotos uz misteru Vandemāru. Un pēkšņi dc Karabass sāka smieties. Misters Krups pasmaidīja. Mēs tev šķietam smieklīgi, mesjē marķīz, vai tiesa? Tu uzlūko mūs kā uzjautrinājuma avotu. Ir taču iemesls? Ar mūsu daiļajām drēbēm un grūti saprotamo apkārt un riņķī runāšanu…

- Man nav apkar… misters Vandemārs mēģināja iespraukties Krupa sacītajā.

- … un mūsu nedaudz muļķīgajām manierēm, un padumjo iztu­rēšanos. Iespējams, mēs patiešām esam smieklīgi. — To pateicis, mis­ters Krups draudīgi pakratīja de Karabasam ar pirkstu. Taču labāk tomēr neiedomājies, viņš turpināja, ka tad, ja kaut kas ir smieklīgs, tas nevar būt arī bīstams, mesjē marķīz. Un misters Vandemārs me­la marķīzam ar nazi spēcīgi un trāpīgi. Tas ķēra viņa deniņus vis­pirms ar spalu. Marķīzs pārgrieza acis un saļima. Liekvārdība, misters Ka ups paskaidroja misteram Vandemāram, ir veids, kā ru­nāt apkārt un riņķī. Lieki vārdi. Nemitīga novirzīšanās no tēmas.

Misters Vandemārs paņēma marķīzu de Karabasu aiz jostas un vilka pa kāpnēm augšup, un marķīza galva atsitās pret katru pakā­pienu. Misters Vandemārs pamāja ar galvu. Tā jau es domāju, viņš noteica.

Ko viņi pašlaik sapņo?

Medniece guļ stāvus.

Sapni viņa atrodas Bangkokas apakšpilsētā. Tā ir pa pusei labirints un pa pusei džungļi; šķiet, tas ir Taizemes pirmatnīgums, kas paslēpies dziļi zem zemes, augšā atstādams lidostas, viesnīcas, ielas. Pasaule smaržo pēc garšvielām un pēc kaltēta mango, ka ari — un tā ir patī­kama smarža pēc seksa. Gaiss ir mitrs, un viņa svīst. Apkārt valda tumsa, ko vietumis caurspīd zaļganpelēku fosforisku sēņu čemuri uz sienām tie dod pietiekoši daudz gaismas, lai apmānītu acis un lai varētu virzīties uz priekšu.

Sapnī Medniece kustas klusi kā spoks. Viņa iet cauri mitrajiem tuneļiem, laužas caur brikšņiem. Labajā rokā viņai ir šķēps ar atsvaru, kreiso sedz ādas vairogs.

Sapnī viņa to saož sīvu un dzīvniecisku smaku, un uz mirkli ap­stājas pie pussabrukuša mūra. Viņa nogaida saplūdusi ar ēnām, viena pati ar tumsu. Medniece tic, ka medības, tāpat kā dzīve, sastāv galvenokārt no gaidīšanas. Taču sapnī Medniece negaida ilgi. Pama­nījis, viņas ierašanos, no krūmu pazarēm lien laukā brūnbalti spalvots nezvērs, līdzīgs kūkumainai čūskai slapjā kažokā. Nezvēra sarkanās acis ir spožas un raugās cauri tumsai, viņa zobi ir asi kā adatas, kā jau plēsoņam un slepkavam. Virspasaulē šādi radījumi vairs nedzīvo. Tas sver aptuveni trīssimt mārciņu un ir teju vai piecpadsmit pēdas garš, mērot no purna līdz astes galam.

Tas nāk viņai tuvāk, šņākdams kā čūska un uz mirkli sastingst, ieklausīdamies senu instinktu balsī. Un tad tas, zvērojot naidā un atplētis muti, kas pilna asu zobu, metas viņai virsū. Sapnī viņa atceras, ka tas jau reiz ir noticis, un ka toreiz viņai bija izdevies iegrūst nezvē­ram mutē ādas vairogu un iedragāt tam galvaskausu ar smago šķēpu, cenšoties nesabojāt dzīvnieka kažoku. Toreiz viņa bija iedevusi Milzu Zebiekstes ādu kādai meitenei, ko bija jau agrāk ievērojusi, un meitene bija bijusi pateicīga, kā jau par šādu dāvanu pienākas.

Taču tagad, sapnī, tā nenotiek. Tagad zebiekste izstiepj priekšķepu uz Mednieces pusi. Viņa nomet šķēpu un vairogu zemē, un saņem pa­stiepto ķepu. Un pēkšņi — tieši tad un tur, Bangkokas apakšpilsētā, viņas dejo nebeidzamu, sarežģītu deju; Medniece to vēro it kā no ārpuses, un viņa apbrīno smalkās un spēkpilnās kustības, asti un kājas, rokas un pirkstus, acis un matus; viss šūpojas un griežas, un dīvainā ritmā aizdejo apakšpasaulē un aizgriežas projām nekurienē.

Parasto soļu pasaulē atskan sīks troksnītis, pa sapņiem iešņukstas bērns tā ir Dora, un Medniece tajā pašā mirkli šķērso robežu starp miegu un nomodu; viņa atkal ir modra, atkal ir sardzē. Sapni viņa pa­mostoties pilnīgi aizmirst.

Dora sapņo par savu tēti.

Sapnī viņš māca Dorai atvērt dažādas lietas. Tētis paņem apelsīnu un viegli pārbrauc tam ar roku: apelsīns pagriežas plaukstā un atve­ras: daiviņas tagad ir ārpusē, miza ievilkta viducī. Vienmēr ir jāievēro simetrija, tētis viņai saka, atdalot vienu apvērstā apelsīna daiviņu un sniedzot to Dorai. Paritāte, simetrija, topoloģija: arsim trīs lietām mēs nodarbosimies tuvākā mēneša laikā, Dora. Vissvarīgākais, kas tev ir jāsaprot, ir šis: katra lieta grib tikt atvērta. Tev tikai ir jājūt un jāiz­manto šī vēlme. Tētim ir biezi, brūni mati tas ir desmit gadus pirms viņa nāves — un bezrūpīgs smaids, kas vēlāk gadu gaitā pamazām dzisa, taču Dora to joprojām atceras.

Sapnī tētis padod viņai piekaramo atslēgu. Dora to paņem. Viņas rokas ir tādas pašas, kā tagad, taču ari sapnī viņa saprot, ka patiesībā tas notika tad, kad viņa bija vēl pavisam maza; atmiņa ir sapludinājusi dažādu laiku notikumus, sarunas un nodarbības kopā un nu atklāj tos kā vienu veselumu. Atver to, tētis saka.

Dora tur slēdzeni rokā, jūt metāla vēsumu un smagumu guļam plaukstās. Kaut kas viņai nedod miera. Ir vēl kaut kas, ko viņa grib zināt. Dora iemācījās atvērt lietas neilgi pēc tam, kad sāka staigāt. Viņa atceras, kā mamma viņu tur rokās un atver durvis no Doras guļamistabas uz bērnistabu, un kā viņa skatās uz brāli Arku, kurš to­brīd vienu pēc otra ver vaļā savienotus sudraba riņķus un tad taisa tos atkal ciet.

Viņa mēģina atvērt slēdzeni. Aptausta to ar rokām un ar prātu. Nekas nenotiek. Viņa nomet piekaramo atslēgu zeme un sāk raudāt. Tētis noliecas, paceļ slēdzeni un ieliek to atkal Dorai rokās. Viņa slaidie pirksti noslauka asaras Dorai no vaigiem.

Atceries, viņš saka, slēdzene pati grib atvērties. Tev tikai ir jāļauj viņai to darīt.

Te nu tā guļ Dorai rokās auksta, nekustīga un smaga. Un tad pēkšņi viņa saprot un sirds dziļumos ļauj atslēgai darīt to, ko tā vēlas. Atskan skaļš klikšķis, un slēdzene atsprāgst vaļā. Tētis smaida.

Redzi nu, viņš nosaka.

Laba meitene, tētis paslavē. Tik vien ir jāprot, lai atvērtu. Pārējais ir tīrā tehnika.

Dora atskārš, kas īsti viņai nedod miera. Tēli? Viņa jautā. Tava dienasgrāmata. Kur tā ir nolikta? Kas to varētu būt paslēpis? Taču tēlis pamazām attālinās, un atmiņas kļūst blāvākas. Dora sauc tēti, taču viņš nedzird; viņa gan dzird tēti kaut ko sakām, taču balss skan tālu, un nav iespējams izšķirt atsevišķus vārdus.

Nomoda pasaulē Dora klusi ieraudas. Tad viņa saritinās, paliek sa­liektu elkoni zem galvas, vienu, divas reizes iekrācas un guļ tālāk, guļ un nesapņo neko.

Ričards zina, ka tas viņus gaida. Ar kalni noieto tuneļa gabalu, ar katru pagriezienu un ejas atzaru ši sajūta pieņemas spēkā. Viņš apzi­nās, ka tas tur stāv un gaida viņus tuvojamies, un nenovērša mas nelai­mes nojausma kļūsi uzmācīgāka ar katru soli. Viņš saprot, ka tam va­jadzētu būt atvieglojumam nogriezties ap pēdējo stūri un redzēt to slāvam un gaidām, tuneļa velves ierāmētu. Taču, kad las brīdis pienāk, viņš jūt tikai šausmas. Sapnī tas ir tikpat liels kā zemeslode: nav nekā cita, ir tikai Briesmonis ar kūpošiem sāniem, kuros sadūrušies vecu ieroču asmeņi un nolūzuši kāti. Tā ragi un ilkņi ir apkaltuši asinīm. Nezvērs ir milzonīgs, drukns un ļauns. Un tad tas metas viņam virsū.

Ričards paceļ roku (bet ta nav viņa roka) un met radījumam ar šķēpu.

Viņš redz briesmoņa acis, redz, kā tās spīd un, ļauni dzalkstīdamas, nāk arvien tuvāk un tuvāk, un sekundes daļiņa, kurā tas noliek, kļūsi par mazu mūžību. Un tad tas krīt viņam virsū…

Ričardam sejā kā spēcīga pļauka ietriecās auksta ūdens šalts. Viņa acis atsprāga vaļā, un rīkle kampa pēc elpas. No augšas, pārliekusies viņam pāri, lūkojās Medniece. Viņai rokā bija liels, tukšs koka spainis. Ričards pacēla roku. Mati bija samirkuši, seja slapja. Viņš izslaucīja ūdeni no acīm un nodrebinājās.

Nevajadzēja tā darīt, — viņš teica. Ričardam mutē bija tāda garša, it kā vairāki mazi dzīvnieciņi naktī lo būtu izmantojuši par at­vieglošanās telpu. Viņš mēģināja pieslieties kājās, taču tūdaļ atkrita sēdus. Aaau, viņš novaidējās.

Kā galva? Medniece lietpratīgi iejautājās.

Ir bijis labāk, Ričards atteica.

Medniece paņēma vēl vienu spaini, šoreiz pilnu ar ūdeni, un pa­vilka to tuvāk pa staļļa grīdu. Nezinu, ko jūs dzērāt, viņa tei­ca, bet tas būs bijis kaut kas ļoti stiprs. Medniece iemcrca roku ūdenī un pēc tam iešļakstīja mazliet spirgtuma Dorai sejā. Doras plak­stiņi notrīsēja.

— Nav brīnums, ka Adantīda nogrima, Ričards murkšķēja. Ja viņi katru rītu šita jutās, tas noteikti nāca kā atvieglojums. Kur mēs

esam?

Medniece iešļakstīja vēl sauju ūdens Dorai seja. Kādas paziņas staļļos, viņa atbildēja. Ričards palūkojās apkārt. Šī vieta no tiesas mazliet atgādināja stalli. Viņš domāja, vai tas tiešām būtu zirgu stallis, un, ja tā izrādītos, kas tie varētu būt par zirgiem, kas dzīvo zem zemes. Uz sienas bija redzama zīme: S burts (vai varbūt tā bija čūska?), ko ieskava septiņas zvaigznes.

Dora vārgi pacēla augšup roku un piesardzīgi aptaustīja galvu, it kā nebūtu īsti droša, ko atradīs tās vietā. Aaau, viņa gandrīz čuk­stus novaidējās. Pie Tempļa un Arkas! Vai es esmu mirusi?

Nē, Medniece atteica.

- Žēl.

Medniece palīdzēja Dorai pietrausties sēdus. Nūjā, viņa mie­gaini novilka. Viņš mūs brīdināja, ka tas būs stiprs. Un piepeši Dora pamodās pavisam ļoti zibenīgi un skaudri. Viņa sagrāba Ričardu aiz pleca, norādīja uz zīmi, uz zvaigžņu ieskauto čūskveidīgo S. Viņai aizrāvās elpa. Serpentīna, viņa pavēstīja Ričardam un Medniecci. Tas ir Serpentīnas krusts. Ričard, celics! Mums jābēg! Ja viņa uzzinās, ka esam šeit, viņa…

Un tu domāji, ka vari ienākt Serpentīnas namā, viņai pašai ne­zinot, bērns? no durvju puses atskanēja dzedra balss.

Dora pierāvās pie staļļa sienas dēļiem. Viņa drebēja. Ričards, sirdij neprātīgi dauzoties, saprata, ka līdz šim nav redzējis Doru tik ļoti un tik nenoslēpjami nobijušos.

Serpcntlna stāvēja durvju ailē. Viņa bija tērpusies baltā ādas kor­setē un augstos, baltos ādas zābakos, kā ari dubļainās skrandās, kas ļāva nojaust, ka reiz, sensenos laikos, viņai mugurā varētu būt bijusi balta, mežģīņota zida kāzu kleita. Serpentina bija garāka par viņiem visiem: viņas pelēcīgo matu cekuls skārās pie durvju aplodas. Viņai bija šauras un ieslīpas acis, un mute kā asa, valdonīgajā seja ievilkta svītra. Viņa lūkojās uz baiļu pārņemto Doru tā, it kā neko citu kā šaus­mas nebūtu gaidījusi, it kā būtu pieradusi pie apkārtējo bailēm tiktāl, ka baudīja tās un gaidīja to parādīšanos.

- Nomierinies, Medniece noteica.

- Bet tā taču ir Serpentina! Dora vaimanāja. No Septiņām māsām.

Serpentina dziļi pielieca galvu, pārkāpa slieksni un nāca uz viņu pusi. Viņai sekoja maza auguma sieviete bargu seju un gariem, tum­šiem matiem; viņai mugurā bija melna, ap lapsenes vidukli cieši sa­vilkta kleita. Sieviete klusēja. Serpentina piegāja pie Mednieces.

- Medniece reiz pie manis strādāja, Serpentina sacīja. Viņa pastiepa balto roku un viegli papliķēja Medniecei pa vaigu. Tas acīm­redzami bija omulīgs un draudzīgs žests. Tu esi saglabājusies labāk nekā es, Medniec, — viņa teica. Medniece nodūra acis. — Viņas draugus arī es uzskatu par draugiem, bērns, Serpentina sacīja. Tu esi Dora?

Jā, Dora sausām lūpām nočukstēja.

Serpentina pievērsās Ričardam. Un kas esi tu? viņa bez īpašas intereses vaicāja.

- Ričards, teica Ričards.

- Es esmu Serpentina, — viņa laipni atteica.

- Tā es nopratu, Ričards atbildēja.

- Jums ir uzklāts galds, Serpentina sacīja, gadījumā, ja jūs gri­bētu ieturēt mazu brokastu.

— Ak dievs, nē, — Ričards klusu novaidējās. Dora cieta klusu. Viņa aizvien vēl sēdēja, pieplakusi pie sienas un viegli drebēja kā rudens lapa. Doru neko daudz vis neiedrošināja tas, ka Medniece viņus bija atvedusi šurp kā uz visdrošāko vietu pasaulē.

- Kas būs brokastīs? Medniece apvaicājās.

Serpentina palūkojās uz šmaugo sievieti, kas bija palikusi gaidām pie durvīm. Nu? Serpentina viņai vaicāja. Sievietes sejā parādījās visledainākais smaids, kādu Ričards jebkad bija redzējis pavīdam cilvēka sejā, un viņa teica: Ceptas olas bez čaumalas vārītas olas marinētas olas briežgaļa ar kariju marinēti sīpoli marinētas siļķes kū­pinātas siļķes sālītas siļķes sēņu sautējums sālīta cūkgaļa kāpostu tīteņi teļakāju galerts…

Ričards atvēra muti, lai palūgtu sievieti apstāties, taču bija jau par vēlu. Viņu pārņēma spējš un nepārvarams, briesmīgs nelabums.

Viņš tik ļoti būtu gribējis, lai kāds viņu pietur, lai pasaka viss būs kārtībā un ka pavisam drīz viņš jutīsies labāk; viņš ilgojās pēc kāda, kas pasniegtu viņam aspirīnu, glāzi ūdens un liktu iet atpakaļ gultā, lāču neviens neko tamlīdzīgu nedarīja; un viņa gulta atradās tieši vienu dzīvi par tālu. Viņš pieliecās pie ūdens spaiņa, nomazgāja no sejas vēmekļus un noskaloja rokas. Tad viņš izskaloja muti un, viegli līgodamies, sekoja četrām dāmām brokastīs.

Padod, lūdzu, teļakāju galertu, Medniece teica ar pilnu muti.

Serpentīnas ēdamistaba izrādījās iekārtota vismazākajā metro pie­turā, kādu Ričards jebkad bija redzējis. Tā bija aptuveni divpadsmit pēdas gara, un lielāko daļu šīs platības aizņēma pusdienu galds. To sedza damasta galdauts un uz tā dižojās sudraba servīze. Galds bija brangi nokrauts ar dīvaini smaržojošiem ēdieniem. Marinētās paipalu olas, Ričardaprāt, oda visbriesmīgāk.

Ričarda ādu klāja vēsi, lipīgi sviedri, acīs bija tāda sajūta, it kā tās būtu nepareizi iegrozītas dobumos, savukārt, kopējais iespaids par paša galvu Ričardam bija tāds, it kā galva, viņam guļot, būtu nozagta un aizvietota ar tādu, kas viņam divas trīs reizes par mazu. Pāris pēdu attālumā viņiem garām patraucās metro vilciens; tā saceltais vējš pār­skrēja pār galdu. Savukārt, vilciena radītais troksnis, kā nokaitēts nazis dūrās Ričardam smadzenēs. Viņš iekunkstējās.

- Tavs varonis, es tā skatos, īsti nepanes vīnu, bezkaislīgā tonī konstatēja Serpentina.

- Viņš nav mans varonis, Dora iebilda.

- Domāju, ka ir gan. Mācies atšķirt šo tipu. Tas ir kaut kas tāds acīs… viņa pievērsās sievietei melnajā tērpā, kas, cik noprotams, bija saimniecības pārzine un mājkalpotāja. Glābjošo šim džentl­menim, lūdzu. Sieviete savilka lūpas plānā smaidā un aizslīdēja.

Dora knakstījās ap sēņu ēdienu. Mēs esam ļoti pateicīgi par visu šo, lēdij, viņa sacīja.

Serpentina nošņācās. Vienkārši Serpentina, bērns. Man nav laika muļķīgiem pagodinājumiem un iedomātiem tituliem. Tātad. Tu esi Portika vecākā meita.

"Jā-

Serpentina iemērca pirkstu sāļā mērcē, kurā peldēja kaut kas līdzīgs vairākiem strupiem zušiem. Aplaizījusi pirkstu, viņa atzinīgi pamāja ar galvu. Nav gan bijis sevišķi daudz kopīga ar tavu tēvu. Visas tās muļķības par Apakšzemes apvienošanu. Blēņas un nieki. Viens jokains vīrs. T ikai uzprasās uz nepatikšanām. Iepriekšējoreiz, kad man gadījās viņu satikt, es viņam pateicu, ka, ja viņš spers tc savu kāju, pārvērtīšu viņu par glodeni. Viņa pagriezās pret Doru. Jā, starp citu, kā viņam klājas?

- Viņš ir miris, Dora noteica.

Serpentina bija pilnīgi apmierināta ar atbildi. Redzi nu? viņa sacīja. Tieši par to jau es runāju. Dora neko neatbildēja. Serpen­tina satvēra kaut ko, kas locījās viņas pelēkajos matos. Viņa to cieši no­pētīja, tad saspieda starp īkšķi un rādītājpirkstu un nometa uz perona. Tad viņa pievērsās Medniecei, kura pašlaik cītīgi tiesāja nost marinētu .i|ķu krāvumu. Tu, tātad, medī Briesmoni? viņa vaicāja. Med­niece atbildes vietā pamāja ar galvu, jo mute bija piebāzta ar ēda­mo. Tev, protams, vajadzēs šķēpu, — Serpentina teica.

Sieviete ar lapsenes vidukli tagad stāvēja blakus Ričardam un turēja rokās mazu paplātīti. Uz paplātītes bija glāzīte, bet tajā bija ārkārtīgi spilgts smaragdzaļš šķidrums. Ričards paskatījās uz glāzīti un tad palūkojās uz Doru.

Ko jūs viņam dodat? Dora vaicāja.

— Neko, kas varētu viņam kaitēt, Serpentina atteica, ledaini pa­smaidīdama. -Jus esat viesi.

Ričards atgāza galvu un mirklī izdzēra zaļo šķidrumu — tas garšoja pēc timiāna un piparmētrām, un pēc ziemas rītiem. Viņš juta, kā tas slīd lejup un jau gatavojās cīņai par to, lai šķidrums negribētu nākt atpakaļ augšā. Taču tā vietā, lai mocītos, viņš dziļi ievilka elpu un sev par pārsteigumu atklāja, ka galvassāpes ir pārgājušas un ka viņam ļoti gribas ēst.

Vecais Beilijs nebija gluži tas cilvēks, kurš būtu laists pasaulē tālab, lai stāstītu jokus. Taču par spīti šim trūkumam, viņš nemitējās mēģināt to darīt. Viņa mīļākā nodarbe bija stāstīt neiedomājami garas un garlai­cīgas anekdotes ar visai nožēlojamu vārdu spēli beigās, to gan Vecais Beilijs, ticis līdz beigām, visbiežāk nemaz nespēja atminēties. Vienīgie pastāvīgie Vecā Bcilija joku klausītāji bija bariņš iesprostotu putnu, kuri, jo īpaši krauķi, uzlūkoja viņa jokus kā dziļu, pamatīgu un vērīgu, filosofiskās līdzībās ietvertu skatījumu uz visu, kas attiecas uz cilvēka dabu, un tieši viņi laiku palaikam lūdza Veco Bciliju pastāstīt vēl kādu uzjautrinošu stāstiņu.

Labi, labi, labi, tad atbildēja Vecais Beilijs. Pasakiet, ja esat to jau dzirdējuši. Viens vīrs ienāk bārā. Nē, nejau cilvēks. Tas ir joks. Piedošanu. Viņš bija zirgs. Zirgs… nē, striķa gals. Trīs striķa gali. Pareizi, jā. Trīs striķa gali ienāk bārā.

Vecs, milzīgs krauķis noķērca jautājumu. Vecais Beilijs pakasīja zodu un paraustīja plecus. Nu, viņi vienkārši ieiet. Tas ir joks. Pa jokam viņi var staigāt. Viens striķa gals pasūta dzērienus sev un abiem saviem draugiem. Tad bārmenis saka: Striķa galus mēs neap­kalpojam. — Saka to vienam striķa galam. Tātad. Šis iet atpakaļ pie saviem draugiem un paziņo: Striķa galus viņi neapkalpo. Un tas tik ir joks, iedomājieties, vidējais dara tāpat, un trešais ari, un tad viņš aptinas pats sev ap vidukli un sasienas mezglā. Tad viņš pasūta dzērienu. Krauķis vēlreiz prātīgi iekraucās. Pareizi, trīs dzērienus. Un bārmenis saka: — Paga, vai tik tu neesi viens no tiem striķa galiem? — Un viņš, nu, tas striķa gals, atbild: Nē. Tas striķa gals ir ar galiem. Tagad esmu izspūris mezgls. Tagad esmu izspūris mezgls. Tas tik ir joks, vai ne? Gals ar galiem, sapratāt šito? Ļoti, ļoti smieklīgi.

Strazdi atsaucās ar pieklājīgu svilpienu. Krauķi atzinīgi grozīja un piešķieba galvu. Vecākais krauķis ķērkdams vērsās pie Vecā Beilija. Vēl vienu? Es taču neesmu nekāds jokupēteris, vai zināt… Paga, es padomāšu…

Tobrīd no telts atskanēja dobja, pulsējoša skaņa, it kā tur sistos kāda tāla sirds. Vecais Beilijs iesteidzās teltī. Skaņa nāca no vecās koka lādes, kurā Vecais Beilijs glabāja savas visdārgākās mantas. Viņš atvēra lādi. Pulsēšana kļuva daudz skaļāka. Uz citiem Beilija dārgu­miem gulēja sudraba kārbiņa. Kārbiņas iekšpusē sirds ritmā pulsēja un mirdzēja sarkana gaismiņa. Tā spīdēja cauri smalkajiem sudraba kalumiem un pa visām spraugām un aizslēgiem. Viņš ir ziepēs, Vecais Beilijs noteica.

Vecais krauķis nokrauca jautājumu. Nē. Tas nav joks. Tas ir marķīzs, Vecais Beilijs sacīja. Viņš ir pamatīgās ziepēs.

Ričards bija izēdis otro brokastu šķīvi tikai līdz pusei, kacl Serpentina jau atstūma savu krēslu no galda.

- Man šķiet, ka būšu šodien izsmēlusi savu viesmīlības devu, viņa teica. Bērns, jaunais cilvēk, visu labu! Medniec… viņa brī­di pieklusa un ar slaiko pirkstu noglaudīja Medniecei vaigu. Tu vienmēr esi šeit gaidīta. Tad Serpentina majestātiski pamāja ar galvu, piecēlās un devās prom. Mājkalpotāja ar lapsenes vidukli viņai sekoja.

Mums laiks iet, Medniece norādīja. Viņa piecēlās no galda; ari Dora un Ričards negribīgi pieslējās no savām vietām. Viņi gāja pa koridoru, kas bija tik šaurs, ka viņiem bija jāiet citam aiz cita. Viņi uz­kāpa pa dažiem akmens pakāpieniem, tumsā šķērsoja dzelzs tiltu. Varēja dzirdēt, kā zem viņiem aiztraucas metro vilcieni. Un tad viņi nokļuva šķietami bezgalīgā velvētu eju labirintā, kur oda pēc mitruma un pelējuma, un pēc ķieģeļiem, akmeņiem un laika. Tad tā bija tava vecā priekšniece? Šķita tīri jauka. Ričards uzrunāja Mednieci. Viņa neatbildēja.

Tad ierunājās Dora, kura visu laiku šķita tāda kā nomākta: Kad Apakšpasaulē kāds grib panākt, lai bērni uzvedas kārtīgi, parasti saka: «Uzvedies rātni, citādi atnāks Serpentina un tevi savāks».

— Oo, Ričards nogrozīja galvu. Un tu, Medniec, pie viņas strādāji?

— Es strādāju pie visām Septiņām māsām.

— Es tā dzirdēju, ka viņas kādus pēdējos trīsdesmit gadus cita ar citu nerunājot, Dora teica.

- Ļoti iespējams. Bet tolaik viņas vēl runāja.

- Cik tad tev ir gadu? Dora vaicāja. Ričardam bija prieks, ka viņa to pajautāja, viņš nebūtu uzdrošinājies.

— Tikpat, cik manai mēlei, Medniece atteica, un mazliet vairāk nekā maniem zobiem.

- Lai kā ari nebūtu, Ričards sacīja mierīgā tāda cilvēka balsī, kurš tikko ticis vaļā no paģirām un apzinās, ka augšā, gabaliņu virs viņu galvām, kādam pašlaik sākas brīnišķīga diena, — tas bija jauki. Garšīgs ēdiens. Un neviens necentās mūs nogalināt.

Domāju, ka tas liks labots dienas gaitā, Medniece nopietni noteica. uz kuru pusi ir Melnie muki, manu lēdij?

Dora apstājās un sakopoja domas. Iesim uz upes pusi, viņa teica. Luk, turp.

Nu, vai viņš jau sāk atgūt samaņu? — misters Krups vaicāja.

Misters Vandemārs pabikstīja ar pirkstu marķīza sagumušo ķer­meni. Viņš saraustīti elpoja. Nē, vēl ne, mister Krup. Šķiet, būšu viņu salauzis.

— Tev rūpīgāk jāapietas ar savām rotaļlietām, mister Vandemār, Krups norādīja.