Nekadiene

Trīspadsmitā nodaļa

eņģelis izlingtons sapņo ja tumšu un nemierīgu sapni.

Pāri pilsētai cēlās un bruka milzīgi viļņi; nakts debesis visā to pla­šumā šķēla baltas zibens šautras; lietus gāza, vietumis izskatīdamies kā necaurredzama siena; pilsēta drebēja. Netālu no lielā amfiteātra sākās ugunsgrēks, un liesmas par spīti lietus šaltīm strauji izplatījās pa visu pilsētu. Izlingtons lūkojās uz pilsētu no augšas viņš planēja gaisā, kā ļaudis mēdz planēt sapņos, un kā viņš bija lidinājies tajos sensenajos laikos. Pilsētā bija daudzi vairākus simtus pēdu augsti nami, taču ari tiem pāri šļācās pelēkzaļie Atlantijas viļņi. Un tad viņš izdzirdēja ļau­dis kliedzam. Atlantīdā bija četri miljoni cilvēku, un Izlingtons sapnī skaidri un smalki dzirdēja viņu balsis katru kliedzienu atsevišķi, pēc tam gārgšanu smokot un to, kā ļaudis aizgāja bojā uguns liesmās vai okeāna viļņos. Kad viļņi bija aprijuši pilsētu pavisam, vētra pamazām norima.

Kad uzausa rīts, nekas vairs neliecināja, ka tur kādreiz bijusi pil­sēta: bija palikusi vien sala, divtik liela kā Grieķija. No Atlantīdas ne­bija palicis pāri nekas, izņemot noslīkušo vīru, sievu un bērnu uzpūš-

tos ķermeņus, kas šūpojās aukstajos rita viļņos; līķus ar saviem nežēlī­gajiem knābjiem jau bija sākušas knābāt pelēkas un baltas kaijas.

Izlingtons pamodās. Viņš stāvēja astoņstūrainā, kolonnu ieskautā telpā pie lielām, melnām durvīm, kas darinātas no krama un nosūbē­juša sudraba. Izlingtons pielika roku vēsajam kramam un metāla gludumam. Pieskārās galdam. Ar pirkstiem lēni pārbrauca sienām. Tad viņš devās cauri visiem zāles nodalījumiem pēc kārtas, pieskaroties lietām, it kā vēlētos pārliecināties, ka tās patiešām pastāv, un lai iegal­votu sev, ka viņš patiesi atrodas šeit un tagad. Viņš gāja pa iestaigāto celiņu, vēsu iedobi akmens grīdā, ko viņa paša kailās pēdas bija iemi­nušas gadsimtu gaitā. Viņš apstājās pie akmens baseina, notupās un pielika pirkstus aukstajai ūdens virsmai.

Pirkstiem pieskaroties ūdenim, veidojās koncentriski apļi, kas aiz­viļņoja uz baseina malām. Eņģeļa un visapkārt degošo sveču atspī­dums ūdenī virmoja un mainījās. Tagad tajā pavērās skats uz kādu telpu. Eņģelis bridi koncentrējās un kaut kur netālu dzirdēja iezvanā­mies telefonu.

Misters Krups piegāja pie telefona un pacēla klausuli. Viņš izska­tījās visai pašapmierināts. Krups un Vandemārs, viņš ierēja klau­sulē. Izsistas acis, sagriezti deguni, caurdurtas mēles, pāršķelti zodi.

- Mister Krup, eņģelis sacīja. Viņi ir dabūjuši atslēgu. Es gribu, lai meitene vārdā Dora ir drošībā arī atpakaļceļā pie manis.

- Drošībā, misters Krups saskābis atkārtoja. — Skaidrs. Būs dro­šībā. Kas par spožu domu tāda oriģinalitāte. Pozitīvā nozīmē satrie­coša. Vairums ļaužu, nolīgstot algotus slepkavas, vēlas, lai tie kādu no­vāc no ceļa, paklusām nogalina vai pat moka. Tikai jūs, ser, algojat divus vislabākos rīkļurāvējus laika un telpas dimensijā, lai būtu drošs, ka mazai meitenītei nekas netiek nodarīts.

- Jā, un jums par to jāatbild, mister Krup. Lai viņai nekas nekai­tētu. Ja viņai kāds kaut ko nodarīs, es jutīšos dziļi sāpināts. Vai sapra­tāt?

- Jā, Krups atteica, nervozi paraustīdams plecus.

Vai jums vēl kas sakāms? eņģelis Izlingtons vaicāja.

Jā, ser. Krups pielika roku pie mutes un noklepojās. Vai at­minaties marķīzu de Karabasu?

- Protams.

Es pieļauju, ka attiecībā uz marķīza ekstirpāciju līdzīgi norādī­jumi neattiecas…?

- Vairs ne, eņģelis atbildēja. Tikai pasargājiet meiteni.

Viņš atrāva roku no ūdens virsmas. Tagad tajā atspīdēja vien sveču liesmas un eņģeļa pārsteidzošais, nevainojami androgīnais skaistums. Eņģelis Izlingtons piecēlās un atgriezās savas mītnes iekškambaros gaidīt iespējamos ciemiņus.

Ko viņš teica? misters Vandemārs vaicāja.

— Viņš, mister Vandemār, teica, ka ar marķīzu mēs varam rīkoties pēc saviem ieskatiem.

Vandemārs palocīja galvu. Vai tajā ietilpst nogalināšana, sagā­dājot briesmīgas mokas? viņš pārcentīgi vaicāja.

Jā, mister Vandemār, manuprāt, ietilpst gan.

- Tad jau labi, mister Krup. Kaut kā negribētos dzirdēt vēl vienu rājienu. — Viņš palūkojās uz asiņaino ņudzekli, kas karājās telpas vidū. Tagad labāk nogrūd kaut kur to līķi.

Viens no lielveikala iepirkumu ratiņu priekšējiem riteņiem čīkstēja un nemitīgi vilka uz kreiso pusi. Misters Vandemārs bija atradis metāla ratiņus uz ielas, aizaugušā drošības saliņā netālu no slimnīcas. Tos ieraudzījis, viņš uzreiz bija nospriedis, ka ratiņi ir tieši tik lieli, lai tajos varētu ērti pārvadāt līķi. Viņš, protams, būtu varējis to nest, taču tad noteikti būtu notašķījies ar asinīm vai citiem ķermeņa šķidrumiem. Un misteram Vandemāram bija tikai viens uzvalks. Tāpēc viņš stūma veikala ratiņus ar marķīza de Karabasa līķi pa notekūdeņu kanāla malu, un rati ripoja čīkstēdami, un visu laiku vilka uz kreiso pusi. Viņš būtu gribējis, lai ratus stumj misters Krups pārmaiņas pēc, bet mis­ters Krups runāja. Vai zini, mister Vandemār, viņš klāstīja, es pašlaik esmu pārlieku pārlaimīgs, pārlieku iepriecināts, nerunājot ne­maz par to, ka ari pārāk nenovēršami un neierobežoti ekstātisks, lai īgņotos, kurnētu un sūdzētos kad nu beidzot ir ļauts izdarīt to, ko mēs protam vislabāk…

Misters Vandemārs grieza vezumu ap kādu īpaši nejauku stū­ri. Tu domā, nogalināt kādu, vai ne? viņš jautāja.

Misters Krups veltīja draugam starojošu skatienu. Nogalināt, jā, tā es domāju gan, mister Vandemār, spožā dvēsele, drošsirdīgais, cēlais biedri Lai nu kā, tu noteikti jau būsi ievērojis aiz tnanas staro­jošās, laimīgās un apmierinātas ārienes slēpjamies urķīgu, glūnīgu «bet». Kā vismazāko burtiņu, vismazāko neapmierinātības zilbīti, kā sīciņu jēlu aknu kunkulīti, kas ielipis zābaka iekšpusē. Tu, es nemaz nešaubos, pie sevis domā: «Misteram Krupam krūšu rajonā kaut kas nav kārtībā. Nāksies pamudināt, lai reiz izkrata.man sirdi.»

Misters Vandemārs stūma vaļā apaļas dzelzs durvis, kas atdalīja notekūdens' grāvi no pilsētas kanalizācijas, un pārdomāja drauga sacīto. Vispirms viņš pats izrausās cauri ejai un tad pārvilka pār slieksni iepirkumu ratiņus ar marķīza de Karabasa līķi. To pavei­cis, viņš, būdams diezgan pārliecināts, ka neko tādu nav domājis, sacīja: Ne.

Misters Krups nelikās to dzirdam un turpināja: … un kad cs, at­bildot uz taviem daudzkārtējiem lūgumiem, izpaustu sava satraukuma iemeslu un sacītu, ka manu dvēseli grauž zināmais apstāklis, ka mums allaž jāslēpj sava svece zem pūra. Bijušā marķīza skumjās atliekas pie­nāktos pakārt visaugstākajās Apakšlondonas karātavās, nevis aizmest tās prom kā lietotu… te viņš ieturēja pauzi, cenzdamies piemeklēt atbilstošu salīdzinājumu.

Žurku? misters Vandemārs ierosināja. Skrūvspīles? Liesu? Cik, čīk, čīk, čīkstēja iepirkumu ratiņu riteņi.

Lai nu paliek, misters Krups noteica. Viņi bija pienākuši pie dziļa grāvja ar brūnganu ūdeni. Tā virsmu izrotāja dzeltenbālas putu saliņas, izlietoti prezervatīvi un pa kādam tualetes papīra gabalam. Misters Vandemārs apturēja ratiņus. Misters Krups pieliecās, satvēra aiz matiem marķīza galvu un, pacēlis to augšup, iečukstēja viņa beig­tajā ausī: Jo ātrāk šī lieta tiks nodarīta, jo laimīgāks es jutīšos. Gan kādā citā laikā un vietā pratīs novērtēt divus pārus notraipītu roku ar garotes virvi un dīrājamo nazi.

Viņš piecēlās kājās. Arlabunakti, labo marķīzi Neaizmirsti mums rakstīt.

Misters Vandemārs pagāza ratiņus uz priekšu, un marķīza līķis iegāzās brūnajā straumē. Tūdaļ pēc tam misters Vandemārs iegrūda notekā arī ratiņus, kuri bija sākuši viņā raisīt strauji pieaugošu ne­patiku, un skatījās, kā ūdens tos palēnām aiznes prom.

Tad misters Krups pacēla augšup savu gaismekli un aplūkoja vietu, kur tobrīd atradās. Ar skumjām jāatzīst, misters Krups sacīja, ka tur augšā pa ielām staigā ļautiņi, kuri nekad neiepazīs šo noteku skais­tumu, mister Vandemār. Šīs sarkano ķieģeļu katedrāles zem pašu kājām.

Meistardarbs, misters Vandemārs piekrita.

Viņi pagrieza muguru brūnajam ūdenim un devās atpakaļ tuneļu likumos. Ar pilsētām kā ar ļaudīm, mister Vandemār, misters Krups pārsmalkā tonī noteica, zarnu stāvoklim ir nepārvērtējama nozīme.

Dora iesēja atslēgu aukliņā, ko bija atradusi kabatā, un pakāra to kaklā. Tas neizskatās visai droši, Ričards teica. Dora par atbildi tikai nošķobījās. Nu, viņa atteica, nav jau arī.

Dora paraustīja plecus. Labi, viņa sacīja. Kad būsim tirgū, dabūšu kādu ķēdi. Viņi soļoja cauri kaļķakmenī izcirstam alu labi­rintam. Dziļās ejas šķita saglabājušās teju vai no aizvēstures.

Ričards pie sevis ķiķināja.

- Kas tevi tā uzjautrina? Dora jautāja.

Viņš pasmīnēja. Es vienkārši iedomājos, kāda marķīzam būs sejas izteiksme, kad viņš uzzinās, ka esam dabūjuši atslēgu no mūkiem bez viņa palīdzības.

- Esmu droša, ka viņam būs kaut kas sardonisks, ko par to pa­teikt, viņa teica. Un tad dosimies atpakaļ pie eņģeļa. Pa «garo un bīstamo ceļu». Lai kāds tas arī nebūtu.

Ričards apbrīnoja gleznojumus uz alas sienām. Tur okera, sjennas un rūsaskrāsas toņos bija attēloti uzbrūkoši mežakuiļi, bēgošas gazeles, pinkaini mastodonti un milzu sliņķi. Ričards nodomāja, ka gleznoju­miem vajadzētu būt tūkstošgadīgiem, taču tad viņi nogriezās ap stūri, un viņš ievēroja, ka uz sienām tāda pašā stilā attēlotas arī kravas auto­mašīnas, mājas kaķi, vieglie automobiļi un, ievērojami zemākā kvali­tātē zīmēti, it kā tikai iztālēm ieraudzīti lidmašīnu silueti. Gleznojumu josla bija visai tuvu grīdai. Ričards nodomāja, ka gleznotāji varētu būt piederīgi pazemes neandertāliešiem pigmejiem. Tas būtu tikpat iespējams kā jebkas cits šajā dīvainajā pasaulē. Un kur tad notiks nā­kamais tirgus? viņš vaicāja.

- Nav ne jausmas, Dora atteica. Medniec?

Mcdniece izslīdēja no ēnas. Es nezinu.

Viņiem garām pretējā virzienā paskrēja kāds sīks radījums. Dažus mirkļus vēlāk viņiem pilnā ātrumā tuvojās vēl divas miniatūra augu­ma būtnes. Tai brīdī, kad auļotāji šāvās garām, Medniece pastiepa roku un satvēra aiz auss mazu puišeli. Au! viņš iesaucās kā jau pui­šeļi to dara. Laidiet! Viņa nozaga man otu!

- Viņam taisnība, tālu ejas galā atskanēja smalka balstiņa, tie­šām nozaga.

- Nenozagu vis, iesaucās vēl augstāka un vēl smalkāka balstiņa no vēl tālāka ejas gala.

Medniece norādīja uz sienas gleznojumiem. Jūsējie? viņa vaicāja.

Puišelim piemita tāda uzpūtība un lepnība, kāda mēdz būt tikai mākslas lielmeistariem un deviņgadīgiem puikām. Njā, viņš nikni novilka. Daži.

- Nav slikti, Medniece noteica. Puika paglūnēja uz viņu.

- Kur notiks nākamais Klīstošais tirgus? Dora vaicāja.

- Bellāstā, puika atteica. Šonakt.

Paldies, — Dora sacīja. Ceru, ka dabūsi savu olu atpakaļ. Laid viņu vaļā, Medniec!

Medniece atlaida puišeļa ausi. Viņš nekustēja ne soli. Tā vietā viņš nopētīja Mednieci no galvas līdz kājām un novaikstījās, lai skaidri pa­rādītu, ka uz viņu tas nekādu iespaidu neatstāj.

Jūs esat Medniece? — viņš jautāja. Medniece kautrīgi pasmai­dīja. Puika nošņaukājās. Jūs esat labakā no Apakšpasaules miesas­sargiem?

- Tā runā.

Puika veikli pašāva vienu roku aiz muguras un alkal atpakaļ. Tad viņš samulsis apstājās un atvēra plaukstu. Vispirms viņš uzmeta apju­kušu skatu savai delnai, tad Medniecei. Medniece izstiepa roku, un tajā gulēja saliekamais nazītis ar spoži noasinātu asmeni. Viņa pacēla to tik augstu, lai puika nevarētu aizsniegt. Viņš sarauca degunu. Ka ta'jūs šito izdarījāt?

- Pazūdi! Medniece noteica. Viņa aizvāza nazīti un pasvieda to puikam, kurš tūdaļ pat, neatskatīdamies, aizbizoja tālāk pa gaiteni pakaļ savai otai.

Marķīza de Karabasa līķis ar seju uz leju pa dziļo kanālu peldēja uz austrumiem.

Londonas notekgrāvji reiz bijuši upes un strauti, kas plūst no zie­meļiem uz dienvidiem (un uz dienvidiem no Temzas no dienvidiem uz ziemeļiem), nesdami līdzi visādu drazu, dzīvnieku skeletus un naklspodu saturu uz Temzu, kas lielāko tiesu no tā visa padeva tālāk jūrai. ŠI sistēma bija vairāk vai mazāk veiksmīgi funkcionējusi daudzus gadus, līdz 1858. gadā ikdienas atkritumu un Londonas rūpniecības radītās milzīgās notekūdeņu masas, mijiedarbojoties ar diezgan karstu vasaru, radīja fenomenu, kas pazīstams kā «Lielā smirdoņa»: Temza pati bija pārvērtusies par vaļēju notekgrāvi. Visi, kas vien tolaik varēja atstāt Londonu, to darīja; tic, kam nācās palikt, aizsēja priekša sejai karbolskābē samitrinātas drānas un centās neelpot caur degunu. Par­laments jau 1858. gada sākumā bija spiests atkāpties, un gadu vēlāk tika pieņemts lēmums par kanalizācijas sistēmas būvēšanu. Tūksto­šiem jūdzu garie kanalizācijas tuneļi tika projektēti viegli ieslīpi, lai notekūdeņi plūstu no rietumiem uz austrumiem, un kaut kur aiz Griničas tie tika iesuknēti Temzas grīvā un nokļuva Ziemeļjūrā. Tieši pa šo ceļu kādreizējais marķīza de Karabasa ķermenis devās uz austru­miem, saullēkta un attīrīšanas staciju virzienā.

Uz ķieģeļu dzegas kanāla malā kāds žurku pāris nodarbojās ar to, ko žurkas dara, kad cilvēki neskatās. Žurkas redzēja garām peldam līķi. Lielākā no tām paprāvs melns tēviņš iepīkstējās. Mazāka auguma brūna žurku mātīte kaut ko atpīkstēja pretī, atspērās no dze­gas un uzlēca marķīzam uz muguras. Tā viņa kādu gabaliņu brau­ca, ostīdama viņa matus un mēteli, pagaršodama asinis; vienubrīd žurka piesardzīgi pārliecās pāri marķīza galvai, lai ieskatītos viņam sejā.

No marķīza galvas žurka ielēca dubļainajā ūdenī, veikli aizpeldēja mala un uzrāpās atkal augšā pa slapjo ķieģeļu sienu. Viņa aizsteidzās atpakaļ pa dzegu un piebiedrojās pārējiem.

Belfastā? Ričards vaicāja.

Dora šķelmīgi pasmaidīja, un bija redzams, ka neko vairāk par «Pats redzēsi!» viņa neteiktu pat tad, ja Ričards uzstātu.

Viņš mainīja tematu. Kā tu zini, ka tas sīkais tev nesameloja par tirgu? viņš vaicāja.

- Tas ir kaut kas tāds, par ko te lejā neviens nemelotu. Man šķiet, ka… neviens nevar par to samelot. Dora mirkli klusēja. Tirgus ir kaut kas īpašs.

Un kā puika zināja, kur tas notiek?

Kāds viņam būs pateicis, Medniece sacīja.

Ričards to brīdi apdomāja. Un kā viņi zināja?

Kads viņiem pateica, Dora paskaidroja.

- Bet… Ričards gribēja zināt, kas izvēlas tirgus norises vietu, un kā tiek izplatīta informācija; viņš mēģināja izveidot jautājumu tā, lai neizklausītos stulbs.

No tumsas atskanēja sulīga sievietes balss: IIss. Vai kāds zina, kur notiek nākamais tirgus?

Runātāja iznāca gaismā. Viņu greznoja sudraba rotas un smalkā frizūrā veidoti mati. Viņai bija ļoti balta āda un gara, ogļmelna samta kleita. Ričards uzreiz saprata, ka ir šo sievieti kaut kur redzējis, taču pa­gāja labs brīdis, pirms viņš atcerējās, kur: pirmajā Klīstošajā tirgū, kas nolika «Harrods» lielveikalā. Viņa toreiz bija Ričardam uzsmaidījusi.

- Šovakar, Medniece atbildēja uz jautājumu. Bclfāstā.

- Paldies, sieviete sacīja. Viņai ir visskaistākās acis pasaulē, Ričards nodomāja. Uzpirkstīšu krāsā.

Tur tiksimies, sieviete noteica, skatīdamās uz Ričardu. Tad viņa mazliet kautri novērsās, ieslīdēja atpakaļ tumsā un prom bija.

- Kas tā bija? Ričards vaicāja.

- Viņas sauc par Samiem, Dora sacīja. Pa dienu viņas guļ šeit un pa nakti pastaigājas pa Augšpasauli.

- Vai viņas ir bīstamas? Ričards jautāja.

- Ikviens ir bīstams, Medniece atteica.

- Paklau, Ričards ierunājās, atgriežoties pie tirgus. Kas no­lemj, kur un kad tam jānotiek? Un kā tie paši pirmie uzzina to, kas no­lemts? Medniece paraustīja plecus. Dora? viņš vaicāja.

- Nekad neesmu par to domājusi. Viņi nogriezās ap stūri. Dora pielika lampu tuvāk sienai. Nudien nav slikti, viņa noteica.

Un jāatzīst, ātri arī, Medniece piebilda. Viņa ar pirksta galu pieskārās sienas gleznojumam. Krāsa vēl nebija nožuvusi. Tur bija attēlota Medniece, Dora un Ričards. Un nepavisam ne glaimojoši.

Melnā žurka ar pazemībā pieglaustām ausīm un pieliektu galvu ielīda Zeltaino midzenī. Pīkstot un klakšķinot zobus, viņa mazpamazītēm virzījās uz priekšu.

Zeltainās savu mītni bija iekārtojušas kaulu kaudzē. Šī kaulu kaudze reiz bija piederējusi spalvainam mamutam, tajos vēsajos laikos, kad pa Dienvidanglijas sniegaino tundru pastaigājās milzīgie, spalvainie nezvēri, kas, zcltainoprāt, bija tik pašpārliecināti, it kā viņiem piederētu visa teritorija. Šo konkrēto mamutu gan Zeltainās no tādas domas bija pilnīgi un pavisam atradinājušas.

Melnā žurka savu pazemību tagad izrādīja pašā kaulu krāvuma pakājē. Tā nogūlās augšpēdus, atstādama pakakli neaizsargātu, aiz­vēra acis un nogaidīja. Pēc kada laika no augšas atskanēja zobu klabi­nāšana, kas vēstīja, ka jāceļas kājās.

No mamuta galvas kaulu krāvuma augšpusē izkūņojās viena no Zeltainajām. Tā līda uz priekšu pa ziloņkaula krāsas ilkni zeltspalvota žurka ar vara krāsas acīm. Žurka bija paprāva mājas kaķa lie­lumā.

Melnā žurka pateica savu sakāmo. Zeltainā brīdi padomāja un tad norēja pavēli. Melnā žurka atkal uz mirkli apmetās augšpēdus un at­klāja rīkli. Pēc mirkļa tā apgriezās, palēcās un aizsteidzās tālāk.

Rensteļu ļaudis, protams, pastāvēja arī pirms «Lielās smirdoņas», tolaik viņi dzīvoja vai nu Elizabetes laika kanalizācijas grāvjos, vai restaurācijas laika notekas, vai ari prinča reģenta laika kanālos. Lon­doniešu skaitam un līdz ar to arī notekūdeņu daudzumam, dažādiem atkritumiem un netīrumiem pieaugot, Londonas notekūdeņi tika aizvadīti no pilsētas pa caurulēm vai citicm segtiem ceļiem. Taču Ren­steles ļaudis savu īsto mājvietu ierīkoja tad, kad pēc «Lielās smirdo­ņas» izveidotā grandiozā plāna tika izbūvēta Viktorijas laika notektuneļu sistēma. Viņus varēja sastapt jebkurā vietā visā notektuneļu labirinta garumā un platumā, taču pastāvīgās mītnes viņi ierīkoja zem sarkanķieģeļu velvēm, kas atgādināja baznīcu velves. Tās atradās vietās, kur brūngani putojošās straumes satecēja vienkop. Rensteļu ļaudis tur sēdēja, bruņojušies ar makšķerēm un tīkliem, un pašdarinā­tiem ķekšiem, un lūkojās brūnajā ūdenī.

Viņiem mugurā bija drēbes brūnas un zaļganas drēbes, ko biezā kārtā klaja kaut kas līdzīgs pelējumam vai varbūt tie bija naftas ķīmijas atkritumi, taču nav izslēgts, ka tas bija kaut kas daudz sliktāks. Viņiem bija gari un savēlušies mati. Itin viegli iedomāties, kā šie ļaudis oda. Velvēs viņi turēja iekārtus vecus vējlukturus. Nav zināms, ko Rensteļu ļaudis lika šajos lukturos degļu vietā, taču tic dega ar visai indīgu zilizaļu liesmu.

Nav ziņu ari par to, kā Rensteles ļaudis sazinājās savā starpā. Ne­daudzajos darījumos ar ārpasauli viņi lietoja zīmju valodu. Viņi paši dzīvoja guldzienu un pilienu pasaulē šie rensteļu vīri un sievas, un viņu klusie rensteļu bērneļi.

Ķemertiņš ieraudzīja ūdenī kaut ko peldam. Viņš bija Rensteles ļaužu pārvaldnieks, visgudrākais un visvecākais no viņiem. Notek­ūdeņu tuneļus viņš pazina labāk neka to cēlāji. Ķemertiņš pasniedzās pēc gara makšķernieku tīkla viena ietrenēta kustība, un viņš izcēla no ūdens diezgan apķepušu mobilo telefonu. Ķemertiņš piegāja pie atkritumu kaudzītes un pievienoja telefonu pārējam lomam. Līdz šim sazvejotajā ietilpa pāris dīvainu cimdu, kurpe, kaķa āda, samirkusi cigarešu paciņa, kājas protēze, beigts kokerspaniels, brieža ragi (ar koka paliktni) un bērnu ratiņu apakša.

Tā nebija veiksmīga diena. Turklāt vakarā bija paredzēts tirgus zem klajas debess. Tāpēc Ķemertiņš nenovērsa skatienu no ūdens. Nekad nevar zināt, kas uzpeldēs.

Vecais Beilijs bija izžāvis veļu. Palagi un pārvalki plīvoja un plandīja vējā uz «Cenlre Point» augstceltnes jumta; savādais un neglītais seš­desmito gadu debesskrāpis atrodas Oksfordstrītas austrumu galā un slejas augstu pāri Totnemkortroudas stacijai. Vecajam Beilijam nebija nekādu sevišķo simpātiju pret «Centre Point» būvi kā tādu, taču, kā viņš bieži mēdza stāstīt putniem, no ēkas jumta paveras ne ar ko nesa­līdzināms skats, turklāt tā ir viena no retajām vietām Londonas rie­tumdaļā, no kuras skatoties, nav jāraugās uz «Centre Point» milzi.

Vējš norāva Vecā Beilija kažokam dažas spalvas un aiznesa tās pāri Londonas jumtiem. Beilijs par to it nemaz neuztraucās. Jo, kā viņš bieži mēdza sacīt putniem, tur, no kurienes tās plūktas, ir vēl ko paplūkties.

No cauruma ventilācijas lūkas pārsegā izspraucās liela, melna žurka. Pametusi skatu apkārt, tā devās taisni uz Vecā Beilija putnu no­ķēzīto telti. Žurka uzskrēja augšup pa telts sienu un pārkāpa uz veļas auklas. Žurka pāris reižu steidzīgi noplkstējās.

- Rāmāk, rāmāk, Vecais Beilijs sacīja. Žurka atkārtoja savu sa­kāmo mazliet zemākā reģistrā, taču tikpat steidzīgi. Apžēliņ, Ve­cais Beilijs noelsās. Viņš ieskrēja teltī un atgriezās, bruņojies ar garkātainu dakšiņu un ogļu lāpstu. Viņš tūdaļ metās teltī vēlreiz un iznesa pāris tirdzniecībā noderīgu lietu. Trešo reizi iesteidzies teltī, viņš atvēra koka lādi un iebāza kabatā sudraba kārbiņu. Man nudien nav laika šitā māžoties, Vecais Beilijs sacīja žurkai, pēdējoreiz iznācis no telts. Esmu ļoti aizņemts cilvēks. Putni paši neķeras, vai zin'.

Žurka kaut ko atpīkstēja pretī. Vecais Beilijs ritināja vaļā ap vidukli aptīto virvi. Un vispār, viņš teica žurkai, līķi varētu savākt ari citi. Neesmu tik jauns kā agrāk. Man nepatīk apakšceļi. Es esmu jumtu cilvēks, esmu te dzimis un audzis.

Žurka atbildēja ar nepieklājīgu troksni.

- Steidzies lēnām, atteica Vecais Beilijs. Eju jau, eju! Sīkais zeņķi. Es pazinu tavu vecvectēvu, žurkulēn, tāpēc nedomā te bojāt gaisu… Saki labāk, kur šovakar paredzēts tirgus? Žurka viņam pa­teica. Vecais Beilijs ielika žurku kabatā un pārrāpās pāri jumta malai.

Ķemertiņš sēdēja saliekamajā plastmasas krēslā uz dzegas kanāla malā. Viņu bija pārņēmusi priekšnojauta, ka tuvojas labklājība un bagātība. Ķemertiņš juta to peldam no rietumiem uz austrumiem, peldam uz viņa pusi.

Viņš skaļi sasita plaukstas. Tūdaļ saskrēja viri un sievas, un bērni, bruņojušies ar āķiem, tīkliem un virvēm. Viņi nostājās gar slideno kanālmalu. No viņu lukturiem saraustīti spīguļoja zaļa gaisma. Ķe­mertiņš norādīja ar roku uz kanālu, visi stāvēja un gaidīja klusēdami, jo Rensteles ļaudis citādi nemēdz gaidīt.

Marķīza de Karabasa līķis ar seju pret dzelmi peldēja pa kanālu, un straume viņu nesa tik lēni un svinīgi kā zārku. Viņi klusēdami vilka to malā ar āķiem un tīkliem, un drīz jau tas atradās uz dzegas. Viņi noģērba tam mēteli un zābakus, noņēma zelta kabatas pulksteni un izlobīja kabatu saturu, taču pārējās drēbes atstāja mironim mugurā.

Ķemertiņš blenza uz lomu. Viņš vēlreiz sasita plaukstas, un Ren­steles ļaudis saka gatavoties tirgum. Nu viņiem patiešām bija kaut kas vērtīgs, ko pārdot.

Tu esi pārliecināta, ka marķīzs būs tirgū? Ričards vaicāja Dorai, kāpjot pa viegli ieslīpo krasta celiņu.

Viņš mūs neiegāzīs, Dora atteica, cik droši vien spēdama. Es­mu pārliecināta, ka viņš tur būs.